Aliens

Erasms, Roterdamas

Roterdamas Erasms (1469.-1536.g.), īstajā vārdā Ger­hards Gerhards (latinizētais vārds - Erasmus Roterda­mas, Desiderius) ir ievērojamākais ārpusitālijas Renesan­ses kultūras darbinieks, kurš prasmīgi un asprātīgi cīnījās pret tumsonību, varmācību un liekulību, kā arī pret reli­ģisko fanātismu un šarlatānismu zinātnē, sarakstīja darbus par valodniecību, filozofijas un teoloģijas jautāju­miem, daudz uzmanības veltot arī audzināšanas un sadzī­ves problēmām.

Periodā, kad dzīvoja Erasms, tika atklāts jūrasceļš uz Ameriku (1492.g.) un Indiju (1496.g.), veikts pirmais ce]ojums apkārt zemeslodei (1519.-1522.g.). Viņa laikabiedri bija astronoms N.Koperniks (tā atklājumi gan tika publicēti pēc Erasma nāves), mākslinieki Vinčas Leonards, Mikelandželo, Rafaels un Dīrers, politikas teorētiķis Makiavelli. Grāmatu iespiešana Rietumeiropā gan bija sā­kusi izplatīties dažus gadu desmitus pirms Erasma dzim­šanas, šaujamo ieroču lietošana — vēl agrāk, toties tieši Erasma dzīves laikā kļuva redzamas šo izgudrojumu so­ciālās un garīgās sekas Rietumeiropas sabiedrības dzīvē.

Precīzu ziņu par rakstnieka radurakstiem ir samērā maz, to nav daudz arī par viņa mūžu. Svarīgākais avots šajā ziņā ir Erasma vēstules (vairāk kā 3000), kas saglabāju­šās līdz mūsdienām.

Rakstnieks dzimis 1469.gada (daži pētnieki min 1467. vai 1466.gadu) 28.oktobrī Roterdamā. Māte bijusi ārsta meita, tēvs — katoļu garīdznieks. Vecāku laulība nav oficiāli reģistrēta, jo katoļu garīdzniekiem nebija atļauts precēties, taču tēvs rūpējies par mazā Erasma audzinā­šanu un izglītošanu, kaut gan, protams, dzīvojis citur. Tēva un, iespējams, arī mātes vecāku materiālais atbalsts devis iespēju apdāvinātajam zēnam mācīties vienā no labākajām Nīderlandes skolām — Deventeras pilsētas «Kopīgās dzīves brāļu» skolā.

Tā bija mācību iestāde ar senām tradīcijām (tā, pie­mēram, aptuveni 70 gadus pirms Erasma te skolojās ievērojamais XV gs. filozofs Kūzu Nikolajs). Tad, kad tur mācījās Erasms, skolā strādāja loti kvalificēti skolotāji (protams, pēc tā laika kritērijiem). Daži no viņiem iz­glītību bija ieguvuši Itālijā un ilgstoši mācījušies ari citu Eiropas zemju universitātēs.

Deventeras skolā, kur nākamais rakstnieks iestājās 8 vai 9 gadu vecumā, tāpat kā visās to laiku Rietumeiropas mācību iestādēs, galvenais mācību priekšmets bija latīņu valoda, taču šeit to apguva nevis no viduslaiku lūgšanu grāmatām un teologu traktātiem, bet gan no Senās Romas literātu darbiem. Šī valoda, būdama reālās dzīves norišu izteiksmes līdzeklis, bija daudz dzīvāka, saistošāka un bagātīgāka nekā sterilie, caur daudzu anonīmu redaktoru un cenzoru rokām gājušie viduslaiku autoru sacerējumi.

Roterdamas Erasms te iepazina Senās Romas nozīmī­gāko literātu svarīgākos darbus. Par viņa mīļāko dzej­nieku kļuva Horācijs, bet Terencija komēdijas viņš drīz vien zināja no galvas. Nākamais rakstnieks te iemācījās paust savas domas labā latīņu valodā tiklab mutiski, kā rakstiski. Sī prasme kopā ar lielajām darbspējām turp­māk deva viņam daudz priekšrocību un ļāva daudz paveikt visas Eiropas kultūras veidošanā.

Sekmīgi sāktais izglītošanās darbs negaidīti aprāvās. Kad zēnam bija 13 gadu, māte un mātes ģimenes locekļi nomira ar mēri. Tad pat pēc ilgas slimības nomira ari tēvs. Tā atstātie līdzekļi, kā vēlāk rakstīja Erasms, bija pietiekami lieli, lai viņš vēl vismaz dažus gadus varētu mācīties labā skolā un, iespējams, arī universitātē, taču aizbildņi izlēma citādi un ļāva viņam mācīties tikai vie­tējā klostera skolā.

Pēc dažiem gadiem, būdams pilnīgi bez līdzekļiem, bet dedzīgi vēlēdamies turpināt skološanos, Erasms iestājās Steinas klosterī, kur bija liela bibliotēka un tika solī­tas iespējas mācīties. Klostera dzīve viņam ļoti nepatika, it īpaši daudzo gavēņu, nakts dievkalpojumu un mūku ne­mitīgo ķildu dēļ, tomēr te bija iespējams nodarboties ar pašmācību. Viņš rūpīgi studēja baznīcas tēvu rakstus, pārrakstīja visas sv. Hieronima vēstules, daudz laika vel­tīja Aurēlija Augustīna sacerējumiem. Klostera bibliotēkā bija arī daži Renesanses perioda autoru darbi. Nākamais domātājs sevišķi iedziļinājās Lorenco Vallas (1406.-1457.g.) apcerēs par ētikas jautājumiem.

Klosterī sākās Erasma literārā darbība. Viņš bieži ap­mainījās vēstulēm ar Tergavas iedzīvotāju, mācītu latīnistu V.Hermani, lai izkoptu savu latīņu valodas stilu un dalītos domās par dažādiem literatūras jautājumiem. Te Erasms sāka rakstīt dzejas latīņu valodā, bet apmēram divdesmit gadu vecumā sacerēja savu pirmo darbu prozā «Par pasaules nicināšanu», ko veltīja savam kādreizējam skolotājam. Tam gan vēl piemita kompilatīvs raksturs, taču tā latīņu valoda bija tik laba, ka skolotājs lika to iespiest vietējā grāmatspiestuvē bez autora ziņas.

Lielo zināšanu un centības dēļ Erasmam izdevās atstāt klostera sienas. Kambrē bīskaps H. fon Bergiss gatavojās pārcelties uz Romu, kur viņam bija izredzes kļūt par kardinālu, un centās nākamos palīgus un tehniskos dar­biniekus izraudzīties savlaicīgi no sev pazīstamu sava no­vada cilvēku vidus. Tāpēc viņš 1491.gadā aicināja Erasmu kļūt par vienu no sekretāriem un tas bez nožēlas pameta klosteri.

Bīskapa mājā Erasms ātri apguva sekretāra pienākumus un atrada iespējas turpināt pašizglītošanos. Te viņš sa­draudzējās ar bīskapa brāli, kurš arī bija garīdznieks, bet mazāk domāja par karjeru un vairāk — par literatūru. Līdzīgas intereses bija arī Kambrē pilsētas sekretāram J.Batusam un dažiem viņa paziņām, tādēļ Erasms šeit satika kulturālus un labvēlīgi noskaņotus sarunu biedrus. Šajā laikā, šķiet, viņam nebija daudz obligātā darba, jo bīskapam tobrīd bija vairāk darbinieku, nekā vajadzīgs.

Pēc dažiem gadiem noskaidrojās, ka Bergisa cerības nokļūt Romā bijušas veltīgas. Pāvests koriģēja savus plānus un Kambrē bīskapam bija jāpaliek mājās. Nevēlē­damies atgriezties klosterī, Erasms saņēma bīskapa at­ļauju studēt teoloģiju Sorbonnas universitātē Parīzē, jo uzskatīja, ka pat ilgstoša pašmācība un uzturēšanās kul­turālā sabiedrībā nevar aizstāt sistemātisku izglītošanos. Parīzē Erasms nonāca 1496.gadā un jutās dziļi vīlies, jo mācībām te bija nedzīvi sholastisks raksturs, un mīt­nes, kur dzīvoja mazturīgie studenti, — ļoti sliktas un neveselīgas. Niecīgā subsīdija, ko studiju sakuma maksāja bīskaps, nenodrošināja pat pienācīgu uzturu. Tādēļ viņš Parīzē bieži slimoja, bet iztiku nācās pelnīt ar privāt­stundām latīņu valodā. Drīz vien Bergiss pārtrauca, sūtīt līdzekļus un Erasms, vairs nejuzdamies saistīts, pārgāja uz filoloģijas fakultāti, kuras mācību kurss viņam šķita interesantāks.

Privātstundu pasniegšanai, ko Erasms saka nelabprāt, jo nevēlējās tērēt savu laiku turīgu slaistu izglītības robu aizpildīšanai, tomēr bija labi rezultāti. Divi bagāti angļu aristokrāti, kuri jau bija apceļojuši Itāliju un Dienvidfranciju un, sekodami angļu aristokrātijas virsotņu tradīcijām, uzskatīja par nepieciešamu studēt arī Parīze, bet kuru zinā­šanas latiņu valodā bija diezgan vājas, redzēdami, ka dzīvo viņu skolotājs, ataicināja to uz pašu īrēto namu, kur nodeva Erasma rīcībā gan labas telpas, gan arī savus sulaiņus un virtuvi. Šāds darījums bija izdevīgs abam pusēm, jo abi aristokrāti vēlāk Anglijā ieņēma augstus amatus un visu mūžu jutās pateicīgi Erasmam, ka tas, nežēlodams pūles, īsā laikā sniedzis viņiem plašas un stabilas zināšanas ne tikai latīņu valodā, bet arī vispā­rējās zinībās. Pēc studijām atgriežoties Anglija, viņi devas tur kopā ar Erasmu un ieveda to Anglijas valdošajās ap­rindās, taču drīz vien rakstniekam vairs nebija vajadzīgas rekomendācijas, — labā latīņu valoda, lielas zināšanas un takta izjūta viņam atvēra daudzu izglītotu ļaužu durvis.

Sava pirmā Anglijas brauciena laikā Erasms iepazinās ar izcilajiem angļu kultūras darbiniekiem Tomasu Moru un Dinu Kolē. Kolē, bagāta tirgotāja dēls, ilgi studēja gan vairākās Itālijas universitātēs, gan arī Parīzē un ieguva teologa izglītību, taču lielo spēju un talanta dēļ divas reizes ieņēma lordmēra amatu. Mūža otrajā pusē viņš strādāja par skolotāju skolā, ko pats nodibināja un lielā mērā uzturēja ar saviem līdzekļiem. Kolē bija ne tikai labi iepazinis latīņu valodu un antīko kultūru, bet arī iemācījies saprast grieķiski. Savukārt viņa draugi bija apguvuši grieķu valodu pilnīgāk un dažu mēnešu laikā iemācīja tās pamatus Erasmam tik labi, ka nākamais rakstnieks vēlāk Parīzē varēja pilnveidot šīs zināšanas patstāvīgi.

Atšķirībā no Erasma, kurš tolaik vēl juta respektu pret kristīgo teoloģiju, Kolē bija pret to noskaņots skeptiski. Viņš, protams, nebija ateists, bet uzbruka tolaiku sholastiskajai teoloģijai, galvenokārt balstoties uz agrīnās kristietības sacerējumiem, it īpaši uz apustuļa Pāvila vēstu­lēm. Kolē mudināja Erasmu salīdzināt viduslaiku filozofu sacerējumus ar minētajiem tekstiem un pārliecināties pa­šam, cik tālu tos atstājusi sholastiskā teoloģija. Erasms arī agrāk visai augstu nevērtēja Dunsa Skota teoloģiskos prātojumus, toties pret Akvīnas Toma darbiem un tomismu Sorbonnas teologu ietekmē juta lielu cieņu. Turpretī Kolē, uzskatīdams, ka Akvīnas Toms teoloģijā rīkojies ļoti nekaunīgi, jo pakļāvis kristīgo reliģiju savai profānajai filozofijai, šādu uzskatu gultnē centās ievirzīt arī Erasma domas.

Erasms tūlīt neatzina Kolē viedokli. Atgriezies Parīzē, viņš iedziļinājās gan Jaunās derības tekstos un baznīcas tēvu (it īpaši Hieronīma) darbos, gan arī XIII un XIV gs. teologu rakstos. 1499.gadā viņš rakstīja, ka esot tik dziļi iestidzis Dunsa Skota filozofiskajos sapņojumos, ka pat Stentora balss nespētu viņu pamodināt. Sorbonnā Erasms mācījās līdz 1500.gadam.

Pēc tam viņš, uzturēdamies galvenokārt Parīzē, taču apmeklēdams arī Orleānu un Flandriju, lielākoties vie­sojās pie bīskapiem, klosteru priekšniekiem un līdzīga ranga garīgajām personām, kam bija labas bibliotēkas. Te viņš iedziļinājās Hieronima, Augustīna, Origcna, Kipriāna, Kirila un citu rakstos, cenšoties sengrieķu tekstus lasīt oriģinālā. Pēc šā perioda vēstulēm varam spriest, ka Erasms baznīcas tēvu zināšanas un garīgās attīstības līmeni vispār jau vērtē diezgan kritiski. Tā, piemēram, viņš raksta: «Lai gan viņi bija visai pamatīgi, tomēr viņi bija tikai cilvēki, kas daudz ko nezināja un nereti kļūdījās.»

Pēc gada Erasms atkal devās uz Angliju, bet šoreiz viesošanās laiku, ja neskaita grieķu valodas mācīšanos, galvenokārt izmantoja atpūtai un tērzēšanai izglītotā sa­biedrība. Lai labāk apgūtu grieķu valodu, viņš te sāka tul­kot no grieķu valodas latīniski sava mīļākā grieķu autora Lukiāna darbus.

Studēdams antīkās filozofijas un literatūras tekstus, Erasms izdarīja daudzus izrakstus, kurus izmantoja, mā­cot latīņu valodu, jo, kaut gan viņa materiālais stāvoklis bija jūtami uzlabojies, tomēr atteikties no stundu pasnieg­šanas nebija iespējams. Te piebildīsim, ka Erasmam vien­laikus bija viens vai daži spējīgi un turīgi skolēni, kuri varēja labi atlīdzināt par kvalificētajām nodarbībām.

1500.gadā rakstnieks pēc savu kādreizējo angļu skol­nieku padoma sakārtoja un lika iespiest Parīze sengrieķu un latīņu sentences (800). Lai gan darbs guva lielu atzinību un darīja Erasmu pazīstamu, tomēr viņam pašam tas nepatika, — tajā bija daudz iespiedkļūdu. Turklāt viņš nesaņēma gandrīz nekādu honorāru. Tā ka tolaik nepastā­vēja autortiesību aizsardzība, spiestuvju īpašnieki kopēja vairāk pieprasītās grāmatas, neprasīdami autora atļauju un nemaksādami viņam. Tādēļ Erasms nemitīgi uzlaboja savus jau iespiestos darbus un veidoja arvien pilnīgākus variantus, kas atstāja ēnā iepriekšējos izdevumus un no tiem negodīgi pavairotās kopijas. 1508.gada iznāca mi­nēto sentenču izdevums, kurā jau bija ap 3000 sentenču, bet pēdējā izdevumā, kas tika laists klajā Erasma dzīves laikā (1536.gadā), bija 4151 sentence. Sistemātiski tika uzlaboti un papildināti arī sentenču paskaidrojumi.

XVI gs. sākumā Erasms turpināja_ reliģisko tekstu stu­dijas tiklab latīņu, kā grieķu valodās un saka apgūt ari senebreju valodu, taču drīz vien pārtrauca mācības, lai nesadalītu savu uzmanību un nezaudētu iespēju līdz pat sīkām stila niansēm iedziļināties latīņu un sengrieķu va­lodās. Līdzīgu apsvērumu dēļ Erasms vairījās arī no Eiropas tautu valodu apguves. Lai gan viņš ilgi dzīvoja Francijā, Anglijā, Itālijā un Vācijā, tomēr visur uzturējās tikai klasiski izglītotā sabiedrībā un runāja gandrīz tikai latīniski. Neviena no Erasma vēstulēm nav sarakstīta viņa dzimtajā holandiešu valodā!

Erasma daiļrade latīņu valodā bija spilgta, taču ne jau unikāla lappuse Eiropas kultūrā. Itālijā renesanses laik­metā daudzi literāti (A.Policiano, grieķu cilmes dalmā­cietis M.Tarhaniota, F.Andrelini u.c.) latīniski iztei­cās tikpat brīvi kā itāļu valodā, bet daudzi latīņu valodai deva pat priekšroku. Plaši pazīstams neolatīnisma virziena gramatikas un stilistikas veidotājs bija jau minētais Itā­lijas filozofs L.Valla. Neolatīnisti bija arī citās zemēs. Vācijā nozīmīgākie to vidū bija K.Celtiss, ka ari U. fon Hutens u.c.

Šai parādībai bija vēsturisks pamats. Perioda, kad Eiropā nacionālās valodas vēl nebija pietiekami attīstī­tas, lai tajās visā pilnībā varētu izpausties Renesanses inteliģences izsmalcinātā un ar pretrunām bagāta ganga dzīve, daudzi labprāt izmantoja klasiskās valodas, kas deva iespēju izteikties precīzāk un skaidrāk, ka arī ļāva pāri daudzajām robežām ērti sazināties, dalīties do­mās vai polemizēt citam ar citu mutiski vai vēstulēs. To­mēr neolatīnisma kultūras slānītis bija ļoti plāns un tautas masām tāls un svešs. XV gs. un XVI gs. pirmajā trešdaļā neolatīnistus visnotaļ ieredzēja valdnieki un pat pāvesti, jo tie pauda humānisma idejas, bija labi skolotāji un interesanti sarunu biedri. Taču kopš XVI gs. otrās trešdaļas šās pasaules varenie cits pēc cita atteicās at­balstīt humānistus un sāka viņus vajāt, jo tolaik saasinā­jās tautas masu cīņa pret feodālo ekspluatāciju, kas ārēji visbiežāk izpaudās kā reliģiskās šķelšanās un reliģiskie kari. Lai gan humānisti paši visumā nepiedalījās šajā kustībā un pat baidījās no tās, tomēr viņu loma feodālās iekārtas garīgo balstu satricināšanā nav noliedzama.

Sākot ar XVI gs. vidu, kultūras dzīves ass arvien vai­rāk pārvietojās no viseiropas latīniskā universālisma uz Eiropas tautu nacionālajām valodām. Atšķirībā no neola­tīnisma kultūras Eiropas tautu valodās attīstītā kultūra pakāpeniski kļuva par daudz plašāku sabiedrības aprindu interešu izteicēju. Dažu nacionālo valodu (it īpaši angļu un franču) attīstīšanai ievērojamus līdzekļus atvēlēja arī attiecīgie valdnieki, jo šo valodu attīstība un lietošanas iespējas pamazam izvērtas par valstu un valdnieku pres­tiža lietu.

Erasma darbību mēs varam uzskatīt par vienu no neolatīniskas kultūras virsotnēm, jo viņš daudz paveica kā antīko autoru, tā arī kristīgās reliģijas tekstu filoloģiskajā izpētē un no pārrakstītāju radītajām kļūdām pēc iespējas attīrītu sacerējumu sagatavošanā iespiešanai.

Dažādu rokrakstu salīdzināšanas un pārrakstītāju kļūdu likvidēšanas darbu Erasms sāka jau XVI gs. sākumā, se­višķi pievērsdamies Jaunās derības un sv. Hieronima vēstuļu tekstiem. 1502.gadā viņš noraidīja Lūvenas uni­versitātes aicinājumu kļūt par profesoru, jo nevēlējās uz­ņemties pienākumus, kas traucētu grieķu valodas apgū­šanu. Turklāt viņš centās saglabāt iespēju ceļot, kad un kurp vien labpatīk, lai daudzu klosteru, pilsētu, bīskapu un citas bibliotēkas varētu salīdzināt vienu un to pašu tekstu dažādus rokrakstus.

Daudz rosinājumu un iespēju šajā ziņā viņam pavēra ceļojums pa Itālijas pilsētām, kas ilga gandrīz trīs ga­dus. Uz Itāliju Erasms devās 1506.gadā kopā ar Anglijas karaļa Henrija VII ārsta dēliem, jo tolaik ceļojumi bija drošāki, ja tajos piedalījās vairāki savstarpēji pazīstami cilvēki. Pirmā pilsēta Itālijā, kur Erasms apmetās uz dažiem mēnešiem, bija Turīna. Vietējās universitātes zinātnieki viņu uzņēma sirsnīgi un piešķīra viņam teolo­ģijas zinātņu doktora grādu, kam toreiz bija liela vēr­tība, jo vienīgi tas deva formālās tiesības iztirzāt kristī­gās reliģijas tekstus. Diezgan ilgi Erasms uzturējās Boloņā, kur sastapa lieliskus grieķu valodas speciālistus. Pēc tam Venēcijā viņu labi uzņēma viens no to laiku iz­cilākajiem grāmatu izdevējiem — Alds Manūcijs.

Manūcija spiestuve bija labi iekārtota kā tehniskajā, tā arī grāmatu rediģēšanas ziņā, jo Alds centās iesaistīt kvalificētus darbiniekus un arī pats bija prasmīgs meis­tars. Viņa tipogrāfija bija viena no pirmajām, kas līdzās sava laika autoru darbiem un kristīgās teoloģijas tek­stiem sāka plaši izdot antīko autoru darbus tiklab latiņu, kā sengrieķu valodā. Šo darbību ar simpātijām vēroja Itālijas un citu zemju humānisti. Daudzi zinātnieki sū­tīja Manūcijam seno autoru rokrakstus, tādējādi izvei­dojot bibliotēku, kurā teksti bija rodami vairākās rokrak­stu kopijās, kas tapušas savstarpēji tālās zemēs un tādēļ bija ar atšķirīgām kļūdām. Līdz ar to Manūcijam bija iespējams izvērtēt pārrakstītāju veikumu un koriģēt to. Šāds uzdevums, protams, prasīja daudz darba un tajā uz laiku iekļāvās arī Erasms.

Viņš nav izteicies par to, kādu izdevumu gatavošanā tieši piedalījies, un pat noliedzis savu līdzdalību šādu uzdevumu veikšanā, jo līdzīgi daudziem tā laika humā­nistiem un feodāļiem uzskatīja par negodu atrasties al­gota darbinieka atkarībā no kāda cita cilvēka, it īpaši tad, ja tas nav valdnieks. Tomēr pastāv uzskats, ka Erasms te gatavojis izdošanai Terencija un Pļauta komēdijas, da­žus Senekas darbus un vairāku sengrieķu autoru lugas. Lai kā būtu, darbs Manūcija rokrakstu bibliotēkā Erasmam ļāva paplašināt jau minēto sentenču krājumu, kā arī iepazīt līdz šim neredzētus Hieronīma vēstuļu un Jaunās derības rokrakstus.

No Venēcijas Erasms devās uz Paduju, kur darbojās vairāki izcili filologi, turklāt dažiem no viņiem dzimtā bija grieķu valoda. Te viņš mācīja latīņu valodu un an­tīko kultūru arhibīskapam Aleksandram, kas varēja ba­gātīgi atlīdzināt sava skolotāja pūles. Pēc tam Erasms ieradās Romā, kur viņu viesmīlīgi uzņēma vairāki kardi­nāli, arī (Jānis) Mediči, kas vēlāk kļuva par pāvestu Leonu X. Ar pāvestu Jūliju II viņam neveidojās laba sa­prašanās, jo tas gandrīz nepārtraukti karoja, bet Erasms neslēpa savus iebildumus pret militārismu. Tomēr pāvesta nepatikai pret Erasma nostāju nebija nevēlamu seku. Gluži otrādi. Vairāki augsti Vatikāna darbinieki aicināja Erasmu palikt Romā un piedāvāja tādu baznīcas amatu, kas nākotnē varētu pavērt ceļu uz kardināla rangu.

Tomēr viņu nevilināja garīdznieka karjera. Tieši ceļo­juma laikā uz Itāliju viņš iesniedza pāvestam lūgumu par atbrīvošanu no mūka solījuma, ko akceptēja nākamais pāvests Leons X. Tam gan pārsvarā bija formāla nozīme, jo pēc atbrīvošanas viņam nevarēja pārmest mūka tērpa nevalkāšanu. Personiskajā dzīvē Erasms vienmēr bija sa­mērā askētisks.

Erasms nevēlējās palikt Romā arī tāpēc, ka Anglijas draugi aicināja viņu pie sevis. 1509.gadā nomira alkatī­gais un skopais karalis Henrijs VII un tronī nāca viņa dēls Henrijs VIII, ar kuru Anglijas humānisti saistīja lielas cerības. Jaunais karalis bija otrais dēls, tādēļ bēr­nībā tika gatavots baznīcas karjerai, saņēma labu filolo­ģisko izglītību un labi orientējās reliģiskajos tekstos. Taču vecākais brālis nomira jau tēva dzīves laikā. Henrijs pa­zina Anglijas ievērojamākos humānistus un, nācis tronī, neskopojās ar solījumiem un dažkārt arī ar naudu kul­tūras dzīves veicināšanai, jo bija mantojis pilnu valsts kasi. Pamatojoties uz to, Erasma draugi uzskatīja, ka rakstnieka apmešanās Anglijā var nest tai daudz svētī­bas, bet viņam pašam būs vislabvēlīgākie dzīves un darba .apstākļi. Šādu apsvērumu vadīti, viņi nosūtīja Erasmam bagātīgu ceļa naudu un pavēstīja, ka pats karalis iztei­cis vēlēšanos uzturēties domātāja sabiedrībā.

Erasms nesteidzīgi pabeidza iesāktos darbus Itālijā un posās uz Angliju. Jau ceļojuma laikā viņam iešāvās prātā doma aizvest kādu improvizāciju kā ciemakukuli savam draugam Tomasam Moram, kura mājā viņš daudz­kārt bija viesojies un pie kura bija iecerējis apmesties pēc ierašanās Anglijā. Tā tapa «Muļķības slavinājums».

Sākotnēji Erasms nebija paredzējis iespiest šo darbu, jo uzskatīja to vienīgi par joku, kurā viegli apspēlēta Mora uzvārda līdzība ar grieķu vārdu «Moria» (muļķība), par ko vērts pasmieties jautrā sabiedrībā. Taču klausī­tāju sajūsma par šo sacerējumu un viņu vēlēšanās to lasīt un pārlasīt pamudināja Erasmu piekrist grāmatas izdošanai, it īpaši tāpēc, ka tas jau strauji izplatījās rok­rakstu veidā.

«Muļķības slavinājums» pirmo reizi nāca klajā Parīzē 1511.gadā (gan ar daudzām kļūdām). To ar sajūsmu lasīja arī zinātnieki un valdnieki, lai gan kā par vieniem, tā par otriem tajā pateiktas daudzas rūgtas patiesības. Patiesi sašutuši bija tikai daudzi mazizglītoti zemākie ga­rīdznieki, toties pāvests Leons X, to lasīdams, tikai smējās. Tādēļ sākumā Erasmam nācās pieredzēt lielākoties sīku un apbrobežotu ienaidnieku uzbrukumus.

Erasma cerības rast Anglijā labus apstākļus drīz zuda. Henrijs VIII bieži aicināja viņu uz pieņemšanām un karaliene izteica vēlēšanos viņa vadībā apgūt senās valo­das, taču materiālais stāvoklis netika nodrošināts un nā­cās dzīvot uz draugu rēķina.

Viens no Erasma draugiem, Kenterberijas arhibīskaps Varhams, piedāvāja viņam citu pēc cita vairākus baznī­cas amatus, taču Erasms neprata angļu valodu, nevēlē­jās to mācīties un nevarēja izmantot šos piedāvājumus. Viņš nevēlējās uzņemties arī valsts amatus, kas būtu saistīti ar regulāru ierašanos darbā un noteiktu pienā­kumu veikšanu, jo tad būtu jāatsakās no nopietna zināt­niskā darba. Tāpēc tika atsākta sarakste ar Romas kardi­nāliem par iespējām atgriezties Itālijā, jo tur apstākļi un klimats tomēr bija labāki.

Tā kā Erasma draugi izlēma kopīgi subsidēt viņu, tad rakstnieks tomēr vēl neatstāja Angliju. Zināmu laiku viņš Kembridžā mācīja grieķu valodu, taču nepieņēma piedā­vājumu palikt tur par profesoru. Tolaik Anglijā un citās Eiropas zemēs sengrieķu vai senžīdu valodas apguve nebija tikai gaumes lieta, jo tradicionālās teoloģijas pau­dēji nīda seno valodu pratējus, — tie varēja viegli pa­manīt kā viņu vispārējo mazkulturālību, tā arī kļūdas ta­jos tekstos, ko viņi slavināja kā svētus. Anglijā kaislības attiecībā uz senajām valodām nonāca tiktāl, ka pat galma mācītājs savos sprediķos pilī raksturoja grieķu valodas apguvi ka bīstamu ķecerību, kas visus vedīšot postā, bet Henrijs VIII oficiāli pasludināja, ka ikvienam, kurš to vēlas, ir atļauts mācīt un mācīties grieķu valodu un ne­vienam nav tiesību izteikt par to nopēlumu.

Kādu laiku Erasms darbojās arī Dina Kolē zēnu skolā, kur viņiem abiem radās nopietnas domstarpības audzi­nāšanas jautājumos. Kolē, pēc dabas būdams labsirdīgs, tomēr uzskatīja, ka zēnus var disciplinēt un izaudzināt par krietniem vīriem tikai ar pēršanas palīdzību. Erasms strikti iebilda un sarakstīja traktātu, kurā, balstoties uz Deventeras skolas piemēriem un daudziem dažādu autoru darbiem, parādīja, ka ar laipnību var sasniegt daudz la­bākus rezultātus nekā ar pērienu, kas, pēc viņa domām, jālieto tikai ārkārtējās situācijās. «Ar sitieniem var dzīt vērsi jūgā, bet ar tiem nevar saprātīgu cilvēku vest pie tikuma.»

Viņš ieteica dažādus līdzekļus, kas bērniem varētu pa­darīt mācības interesantākas: cepumi un citi gardumi jāveido burtu un ciparu formā un sākumā bērni drīkst ap­ēst zināmos, bet vēlāk tie jau pirms apēšanas jāsaliek kā­dās noteiktās kombinācijās; grieķu alfabēta burti jāiz­manto kā mērķi loka šāvējiem, lai ikviens zēns tos daudz­kārt uzlūkotu utt. XVI gs. tās bija jaunas domas par audzināšanu.

Domātāja draugi vairākkārt centās pārliecināt karali, lai tas piešķir Erasmam pietiekami lielu subsīdiju, nepra­sot regulāru pienākumu pildīšanu, jo, strādādams pēc sa­vas gribas, viņš kultūras attīstīšanā veicot vairāk par jebkuru algotni. Henrijs VIII nepiekrita un Erasms at­stāja Angliju, jo negribēja būt par nastu draugiem, taču nevēlējās arī jūtami mazināt savas ērtības un izdevu­mus. Turklāt Anglijas drēgnais klimats nebija visai lab­vēlīgs viņa veselībai.

Pēc tam rakstnieks uzturējās Francijā, Vācijā un Nī­derlandē. Steinas klostera priekšnieks, ar kuru Erasms turpināja sarakstīties, aicināja viņu atgriezties klosteri, taču priekšlikums tika noraidīts — domātājs uzsvēra, ka viņam nav pa prātam nedz Holandes klimats, nedz dzī­vesveids, turklāt viņš nevēlas pieredzēt sīku ļautiņu nici­nājumu, jo ir pieradis pie valdnieku cieņas.

Kopš 1514.gada Erasms visbiežāk bija sastopams 1500.gadā dzimušā Habsburgu prinča Kārļa, vēlākā Spā­nijas karaļa un Vācijas ķeizara Kārļa V galmā. Princis tolaik sāka justies pietiekami pieaudzis, lai beigtu iekalt apnicīgās skolas gudrības, bet viņa kanclers Silvāžs, kurš lielā mērā bija arī Kārļa V audzinātājs, centās, lai princim būtu iespējams uzturēties tādu ļaužu sabiedrībā, kuru gudrība nebūtu garlaicīga.

Erasmam nodarbības bibliotēkā vai pie rakstāmgalda gan šķita daudz svarīgākas par valdnieka labvēlības iemantošanu, tomēr starp viņu un princi nodibinājās laba saprašanās. 1515.gadā domātājs pasniedza Kārlim rokasgrāmatu «Pamācība kristīgam valdniekam» (Institutio Principis Christiani), kurā, izmantodams Isokrāla sacerējumu par valdnieka darba aspektiem, minēja dažā­das valdnieka rīcības iespējas un atgādināja par to atbil­dību, kas izriet no šā darba. Turpmākajos gados Era;sms oficiāli bija valdnieka padomnieks, un, tā kā Kārļa poli­tiskā ietekme Eiropā strauji auga, šāds amats pasargāja no sīku skauģu un nejēgu uzbrukumiem. Vienlaikus vi­ņam bija pilnīga rīcības un pārvietošanās brīvība un pie­tiekama materiālā nodrošinātība. Darbojoties Kārla die­nestā, rakstnieks vasaras parasti pavadīja galmā Briselē vai Lūvenā, dažreiz apmeklējot arī Angliju, bet par zie­mas mītni un kopš 1521.gada arī par pastāvīgo dzīves vietu viņam kļuva Bāzele.

Bāzelē Erasms ieradās pirmo reizi, lai pārlūkotu, kā iespiedējam Frobenam veicas ar viņa sagatavoto Sv.Hierenima vēstuļu un dažu oriģināldarbu izdošanu. Turklāt viņš vēlējās noskaidrot, vai te būtu iespējams laist klajā grieķu valodā Jauno derību, kuras jauno tekstu viņš vei­doja jau ilgus gadus, salīdzinādams dažādus rokrakstu eksemplārus un pēc iespējas attīrīdams tos no pārrakstī­tāju kļūdām.

Tomēr šim nodomam ceļā stājās tūkstošgadīgā baznīcas tradīcija. Kristīgās reliģijas pamatteksts (Bībele) sastāv no Vecās un Jaunās derības. Vecā derība sākotnēji bija senžīdu valodā un satur nostāstus par žīdu pagātni jūdisma priesteru interpretācijā. Jaunā derība sākumā iz­platījās galvenokārt sengrieķu valodā un lielākoties vēstī par Kristu un apustuļiem. Daži Bībeles fragmenti latīņu valodā tika pārtulkoti jau mūsu ēras pirmajos gadsimtos, bet visu Bībeles tekstu autoritatīvi tulkoja un rediģēja la­tīņu valodā Sv.Ftieronims (IV-V gs.). Viņa veidotais Bībeles teksts viduslaikos tika uzskatīts par autentiskiem «dievvārdiem», kam piemīt pārpasaulīga gudrība un autoritāte. Balstoties uz šo tekstu, savas teorijas attīstīja Rietumeiropas viduslaiku teologi, kuri neprata nedz grieķu, nedz žīdu valodu. Daudzi garīdznieki šī teksta fragmentus vienkārši iekala no galvas.

Taču Renesanses periodā daži zinātnieki — sengrieķu un senžīdu valodu pratēji — konstatēja, ka Hieroninia veikums (Vulgāta) gan ir dzejisks, bet vietumis neat­bilst oriģinālam un dažos gadījumos ir pat pretējs tam. Strīdi par «Vulgātas» autentiskumu tālu pārauga filolo­ģijas ietvarus, jo doma, ka tās teksts nav precīzs un tam vajadzīgi labojumi, veda pie tās dievišķības nolieguma.

Tādēļ ikviens mēģinājums pārbaudīt «Vulgātas» tekstu, salīdzinot to ar oriģināliem tekstiem, garīdznieku un mūku aprindās tika uzņemts ļoti naidīgi. Šo naidu jau bija iepazinis Erasma paziņa, ievērojamais Vācijas hu­mānists Johans Reihlins (1455.-1522.g.).

Sniegdams iespējamo palīdzību Reihlinam (piemēram, rakstot vēstules pāvestam un sev draudzīgajiem kardinā­liem un aicinot nepieļaut izrēķināšanos ar viņu), Erasms vienlaikus lēni, toties sistemātiski veica priekšdarbus Jaunās derības grieķu teksta un tās jauna latīņu tul­kojuma publicēšanai. Minētais teksts tika gatavots, iz­mantojot četrus savstarpēji diezgan neatkarīgus rokrak­stus un daudzus īsākus fragmentus no dažādu autoru ci­tējumiem kā grieķu, tā latīņu valodā. Izdevums nāca klajā 1516.gadā ar daudzām iespiedkļūdām, toties nā­kamie četri izdevumi Erasma dzīves laikā kļuva aizvien precīzāki.

Lai gan katoļu baznīcas visaugstākās aprindas neie­bilda pret Erasma rīcību un Leons X pat uzrakstīja īsu priekšvārdu Jaunās derības 1519.gada izdevumam, pla­šākās garīdzniecības aprindas bija noskaņotas naidīgi. Tā kā Erasma jaunajā tulkojumā citādi tika formulēta tēvreize, slavinājums jaunavai Marijai un citi fragmenti, ko pat mazāk izglītotie garīdznieki bija iegaumējuši no galvas, Erasmam pārmeta lepnības nāves grēku un vēr­šanos pret vispāratzītām patiesībām, kā ari dēvēja viņu par luterieti, Antikristu utt., u.t.jpr.

Pret Erasma Jaunās derības tekstu visniknāk vērsās spāņu garīdznieks Stunika, kurš pats pārvaldīja senās valodas un bija izvirzījis priekšlikumus «Vulgātas» pre­cizēšanai. Erasma darbības rezultātā viņa ilgie pūliņi iz­rādījās veltīgi. Skaudības dzīts, Stunika pēla Erasma vei­kumu, apgalvojot, ka Erasma tulkojums esot Hieronīma apvainojums, jo tajā augstāk vērtēti šķeltnieku — grieķu pareizticīgo popu uzskati nekā katoļu tradīcija. Vienlai­kus jāatzīst, ka Stunika pamanīja vairākas kļūdas un ne­precizitātes, kuras tika izlabotas vēlākos izdevumos. Taču te galvenais bija tas, ka Erasms zinātnisko pieeju atzina par augstāku principu nekā baznīcas autoritāti un viņa darbības rezultātā kristietības reliģiskie teksti un kris­tietības mācība vispār parādījās bez pārpasaulīga svē­tuma oreola kā viens no antīkās pasaules garīgajiem strāvojumiem, kas daudz aizguvis no seno stoiķu, platonistu un citu autoru mācībām. Šāda nostāja gausi, bet nenovēršami grāva kristīgo dogmatiku no iekšpuses, radot nosacījumus prāta autoritātes pamatošanai un zinātnes attīstībai.

Tagad Erasma slava izplatījās visā Rietumeiropā un valdnieki, kā arī daudzas pilsētas aicināja viņu pie se­vis, piedāvājot izdevīgus noteikumus. Henrijs VIII vai­rākkārt vilināja Erasmu atgriezties Anglijā, solot bagā­tīgu atalgojumu un neprasot regulāru pienākumu veik­šanu. Francijas karalis Fransuā I aicināja domātāju uz savu galmu. Izdevīgus priekšlikumus izteica ari ma­zāku zemju valdnieki. Taču Erasms neticēja, ka šo mon­arhu labvēlība un vēlēšanās ziedot līdzekļus kultūras at­tīstībai varētu būt ilgstoša, tādēļ laipni, bet strikti noraidīja visus piedāvājumus. Turklāt jāņem vērā, ka ļoti labvē­līgi apstākļi viņam jau bija radīti Kārļa V kanclera Sil­vāža galmā. 1518.gadā Silvāžs nomira, bet arī nākamais kanclers Erasmam nodrošināja lielu rīcības brīvību. Vie­nīgi tad, kad Lutera darbības dēļ krasi saasinājās kris­tīgās reliģijas dažādo virzienu cīņa, Lūvenas katoļu garīdzniecības neiecietība pret Erasma indiferenci ticības lie­tās ieguva tādas formas, ka viņš 1521.gadā uzskatīja par saprātīgāku pārcelšanos uz daudz klusāko Bāzeli.

Katoļu baznīcas amatpersonām, kas ieteica Erasmam nosodīt Luteru un luterismu, viņš parasti atbildēja, ka laika trūkuma dēļ gandrīz nemaz neesot lasījis Lutera darbus, tādēļ nevarot par tiem neko teikt. Savukārt vēs­tulēs viņš atzina, ka reliģiskajos strīdos nevēlas nostā­ties nevienā pusē, jo tiklab luterāņi, kā pāvesta piekritēji tikai tīko uzlikt cilvēkiem jaunas važas.

Erasma vēstules rāda, ka viņš bija labi informēts par ticības strīdiem. 1519.gadā viņš nosūtīja Luteram vēstuli, kurā ieteica ievērot mērenību. Tad pat viņš iesniedza ķeizaram vairākus priekšlikumus, lai aizkavētu reliģisko domstarpību pāraugšanu asiņainās sadursmēs.

1520.gadā viņš Ķelnē tikās ar vairākiem lielajiem Vā­cijas feodāļiem (arī ar Lutera atbalstītāju Saksijas kūr­firstu Fridrihu) un aicināja viņus darboties reliģisko strīdu mīkstināšanā. Tomēr naidīgo grupējumu pārstāvji vēlējās nevis izlīgt, bet saasināt konfliktu. Vienlaikus no­zīmīgākais Vācijas politiskais spēks — lielie feodāļi — centās stiprināt savu neatkarību no ķeizara varas un ne­kautrējās izlaupīt baznīcas īpašumus.

Redzēdams, ka nespēj ietekmēt notikumu gaitu, Erasms atteicās no aktīvas rīcības. Viņš kā ķeizara padomnieks bijā ielūgts piedalīties Vormsas koncila, kur 1521.gada tika iztirzāta Lutera radītā šķelšanas reliģijas jautāju­mos, taču Erasms Vormsā neieradās, aizbildinādamies, ka baidoties tur saslimt ar mēri.

Luters, bez šaubām, zināja Erasma rakstus un daudz­kārt izmantoja tos savā darbībā (tā, piemēram, Jauno derību vācu valodā Luters pārtulkoja no Erasma izde­vuma). Tādēļ ir zināms pamats parunai, ka Luters tikai izperējis to olu, ko izdējis Erasms. Tomēr gan pirmajam, gan otrajam (plašākā nozīmē — baznīcas reformatoriem un humānistiem) bija gluži citāda garīgā ievirze.

Humānisti bija pārliecināti par prata varenību, refor­matori — par tā niecību un daudz augstāk par pratu vērtēja ticību. Humānisti centās apgūt un popularizēt an­tīkās kultūras mantojumu, pie tam viņiem bija pretīgs jeb­kāds reliģiskais fanātisms. Reformatori galvenokārt cen­tās balstīties uz Vecās derības tekstiem, Aurēliju Augus­tīnu un viduslaiku mistiķiem. Viņi aicināja cilvēkus, lai tie atsakās spriest un lemt un paļaujas vienīgi uz dieva žēlastību. Šāds pretstatījums gan var būt tikai relatīvs, jo daži reformatori (it īpaši Kalvins, Melanhtons un Cvinglijs) jaunībā bija aizrāvušies ar humānisma ide­jām, bet humānisti reformācijas sākumā ar simpātijām vēroja reformatoru cīņu pret katolicisma dogmām. To­mēr, lai gan reformatori nesa tautai vēl smagāku garīgo jūgu, jāatzīst, ka Luters ar savu antiintelektuālismu un mistiku, ar saviem lamu vārdiem un personisko cīņu pret velnu, ko viņš padzinis, sviezdams tintes pudeli, tolaiku tautas masām bija daudz tuvāks nekā Erasms, kurš zobojās par jebkuru māņticību.

Luters jau 1517.gadā sūrojās, ka Erasms zināšanas vērtē daudz augstāk par Kristu un dieva žēlastību; cilvēcīgo vērtē augstāk par dievišķo, pārāk mazu lomu atvēl iedzimtajam grēkam. Vēlāk Luters arvien krasāk uzstā­jās pret prātu un zinātni, pauda domu, ka cilvēks jāpa­kļauj stiprai varai, jo pēc Ādama un Ievas grēkā kriša­nas cilvēki no brīvas gribas darot tikai ļaunu.

Šāds viedoklis bija tik pretējs Erasma humānistiskajiem uzskatiem, ka viņš neizturēja un sarakstīja apceri «Par gribas brīvību» (1524.g.), kas formas ziņā ir teoloģiska un galvenokārt atsaucas uz Bībeli un citiem kristīgās reli­ģijas tekstiem. Tā formāli vēršas pret luterismu, bet faktiski nosoda ikvienu reliģiskā fanātisma veidu. Erasms te parāda, ka cilvēks pēc savas gribas spējīgs tiekties kā pēc ļaunā, tā pēc labā un tieši tādēļ ir svarīgi viņu labi audzināt un izglītot, lai tieksme pēc labā gūtu virsroku. Ja tas tā nebūtu, visi Bībeles aicinājumi vairī­ties no ļaunā un darīt labu būtu muļķīgi un nejēdzīgi. _ Kritizēdams luterismu, Erasms tomēr sargājās pārāk tuvoties katoļu augstākajai vadībai. Kad pāvests Ad­rians VI ļoti neatlaidīgi aicināja viņu uz Romu, Erasms no Bāzeles devās turp, taču Konstancē viņam uznāca tik asas nieru sāpes, ka nācās atgriezties Bāzelē. Grūti spriest, vai šī slimība bija «diplomātiska» vai reāla, taču ir zināms, ka visur, kur Erasms vēlējās ierasties, viņš nokļuva par spīti visām slimībām, bet Romā viņš vairs nekad neieradās.

Erasms nevilcinājās saraut draudzības saites arī ar U. fon Ffutenu, kad tas iesaistījās bruņinieku sacelšanās organizēšanā, lai atjaunotu un nostiprinātu vācu bruņ­niecības privilēģijas uz pārējo iedzīvotāju slāņu rēķina. Bruņinieku karapulkus 1522.gadā sakāva Vācijas lielie firsti. Kad fon Hutens, bēgdams no vajātājiem un smagi slims ar sifilisu, ieradās Bāzelē vervēt jaunus karotājus, Erasms nesniedza viņam atbalstu. Starp abiem izraisī­jās asa un netaktiska polemika, kas kļuva plaši zināma un beidzas tikai pēc fon Hutena nāves.

Līdzās teoloģiska rakstura apcerēm Erasms Bāzelē publicēja vairākus darbus par dažādiem reālās pasaules jautājumiem. To vidū nozīmīgākais bija «Mājas sarunas» (1519.g.) — īsu dialogu krājums, kurā iztirzāti jautājumi, vai mūžs jāpavada ceļojumos, vai raušot mantu, vai mie­rīgā dzīvē; ka panākt saskaņu ģimenē; vai ir labi, ja jaunie skūpstās pirms salaulāšanās utt. Taču te skartas arī citas problēmas, piemēram, kā aizkavēt sifilisa izplatī­šanos, kas XVI gs. Rietumeiropā bija kļuvusi ļoti aktuāla.

Tā ka «Sarunu» tēmas veda projām no reliģiskās dogmatikas un to zemtekstā bija jūtama ironiska attieksme pret mūkiem un aprobežotiem garīdzniekiem, klīda baumas, ka šo darbu baznīcas iestādes aizliegs un izņems no apgro­zības, tādēļ daudzi steidzās to iegādāties un spiestuvju īpašnieki, to pavairodami, labi nopelnīja. «Mājas saru­nas» dažu gadu laikā pārtulkoja un daudztūkstošu me­tienos iespieda arī spāņu, franču, vācu un itāļu valodās, bet oficiālais katoļu baznīcas aizliegums tika pasludināts tikai 1542.gada.

Līdztekus «Sarunām» Erasms laida klajā apceri «Par vēstuļu rakstīšanas mākslu» (1522.g.), rakstu «Ciceronietis» (1528.g.), kur aicināja rakstītājus neaizrauties ar valodas stila skaistumu, bet vairāk uzmanības veltīt saturam, ka arī daudzus citus darbus. Līdz mūsdienām saglabājušas arī Erasma dzejas latīņu un grieķu valoda, kas lielā­koties veltītas noteiktiem cilvēkiem, notikumiem utt. Tās sarakstītas ļoti labā valodā, taču tajās nav tik daudz pro­blēmu kā sacerējumos prozā.

Erasms sarakstīja arī padomus, ka jaunam cilvēkam jāuzvedas pie galda: gaļas gabals jāņem ar trim pirkstiem, nevis ar visu sauju (dakšiņas tolaik bija vienīgi Itālijā); jāēd un jādzer vienīgi tik daudz lai remdētu iz­salkumu un slāpes; maltītes laika nav jāieskā galva un nav jārotaļājas ar nazi; nav jāvēro, cik daudz citi apēd un izdzer; nav jāskatās tikai uz vienu galda biedru; nav jānopaļā neviens ēdiens, ko pasniedz utt.

XVI gs. 20.gados Bāzelē pie varas nāca protestanti. Lai gan Erasma nevēlēšanās pievienoties pro­testantismam bija zināma, pilsētā viņš bija labi ieredzēts un varas iestādes netraucēja viņu. Tomēr, baidīdamies reliģisko sadursmju gadījumā nonākt starp divām ugu­nīm, Erasms 1529.gadā atstāja Bāzeli un pārcēlās uz Freiburgu, kur nodzīvoja līdz 1535.gadam. Freiburgas periodā rakstnieks bieži slimoja, maz bija arī draugu un ilgstošu paziņu. Te viņš sagatavoja savu darbu izlabotus un papildinātus izdevumus, kā ari vairākus antīko autoru darbus, daudz laika veltīja filoloģiska rakstura jautāju­miem, it īpaši grieķu vārdu izrunai.

Mūža pēdējo gadu, ko aptumšoja vēsts par Mora mo­cekļa nāvi Anglijā, Erasms atkal pavadīja Bāzelē. Drīz vien pēc domātāja nāves katoļu baznīca citu pēc cita no­sodīja viņa darbus un aizliedza tos lasīt katoļiem, bet vi­sus darbus kopumā tā nosodīja Tridentas (Trientas) kon­cilā. Kopš 1559.gada visi Erasma sacerējumi bija aiz­liegti, tos izņēma no apgrozības un iznīcināja, turklāt protestantu valstis Erasma un citu humānistu rakstu lik­vidēšanā parasti neatpalika no katoliciskajām zemēm. Taču baznīcas mēģinājumi pagriezt atpakaļ vēstures ratu bija veltīgi. Tipogrāfijas bija pavairojušas un izplatījušas progresīvo autoru darbus tā, ka tos vairs nevarēja pilnīgi izskaust, un tiklīdz apstākļi kļuva labvēlīgāki, nāca klajā jauni izdevumi. Tāpēc Erasma darbu ietekme uz sabiedrisko domu nekad nav zudusi, kaut gan daudzi no tiem laika gaitā zaudējuši aktualitāti.

* * *
XX gs. visvairāk lasītie Erasma darbi ir «Mājas saru­nas» un «Muļķības slavinājums», kura nozīmīgākais izde­vums Erasma dzīves laikā iznāca Bāzelē 1515. vai 1516.gadā. To ilustrējis gleznotājs Hanss Holbeins (jaunākais), bet paskaidrojumus un piezīmes sarakstījis Ger­hards Listrins.

«Muļķības slavinājums» autora literārajā mantojumā ieņem nelielu vietu. Lai gan tas sagādāja autoram lielu ievērību, taču nenesa gandrīz nekādus ienākumus un tur­klāt radīja ne mazumu nepatikšanu. Tomēr dzīves laikā Erasms šā darba dēļ netika vajāts, jo viņam bija spēcīgi aizstāvji, pie tam XVI gs. pirmajā trešdaļā baznīcas un valsts augstākās iestādes bargi vērsās tikai pret tiešiem uzbrukumiem pastāvošajai kārtībai. Jāņem vērā arī tas, ka te nav aizskartas konkrētas personas, ja neskaita dažus Erasma draugus. Eiropā bija daudz valdnieku, un tiem adresētos pārmetumus katrs varēja attiecināt uz vi­siem pārējiem. Pāvests gan bija tikai viens, taču Jūlijs II, kam adresēti galvenie Muļķības pārmetumi, drīz nomira, bet par pāvestu kļuva no ļoti inteliģentās Mediči dzimtas nākušais Leo X, kurš pats bija audzis humānisma ideju garā un, izlasījis «Muļķības slavinājumu», tikai noteica: «Man prieks, ka arī mūsu Erasms spējīgs pamuļķoties.» Pa īstam sašutuši par šo darbu bija vienīgi zemāko rangu garīdznieki un mūki, bet viņiem nebija reālas va­ras un viņi varēja tikai rīdīt pret autoru mazkulturālos dievlūdzējus savos sprediķos Lūvenā un citās Erasma dzī­ves vietās, rakstīt par domātāju neskaitāmas sūdzības da­žādām instancēm utt. Jau minētais spāņu teologs Stunika norādīja, ka «Muļķības slavinājums» ir tāda grāmata, par kuru var domāt, ka to diktējis pats velns. Vairāki no­pietni zinātnieki, kuri visumā bija draudzīgi pret Erasmu, pat nožēloja, ka tik apdāvināts un izglītots cilvēks tērē laiku un talantu blēņām. Laika ritumā tomēr izrādījās, ka šis nelielais un it kā nenopietnais sacerējums nākama­jām paaudzēm ir visnotaļ vajadzīgs, jo tam ir liela no­zīme viduslaicīgi dogmatiskas un trulas domāšanas pār­varēšanā un jauno laiku uzskatu tapšanā.

Erasma «Muļķība» nebija pirmā, kas Rietumeiropā guva lielu ievērību. 1494.gadā Bāzelē vācu valodā iznāca Sebastiana Branta sacerējums «Muļķu kuģis», kurā 112 didaktiskos dzejojumos parādīti dažādi muļķu tipi: mant­rausis, ķildnieks, pļāpa, sliņķis, laulības pārkāpējs,, iedomīgais, varaskārais, tas, kurš precas mantas dēļ, kurš slikti audzina bērnus, skauģis, skandālists, spēl­manis utt. Tas 1497.gadā iznāca arī latīņu valodā un izplatījās visā Eiropā. Erasms, bez šaubām, to labi zināja.

Taču, ja atmetam nelielu ārēju līdzību dažu netikumu attēlojumā, «Muļķības slavinājumam» ir gluži citāds raksturs kā «Muļķu kuģim». Tas pauž nevis viena novada birģeru, bet gan Rietumeiropas pilsētu buržuāzijas vispro­gresīvākās un visizglītotākās daļas noskaņas. XV-XVI gs. mijā šāda sociāla grupa tālāk par ļoti agru attīstības līmeni bija pavirzījusies tikai Itālijā, turklāt arī tur kat­ras pilsētas buržujiem bija citādas intereses un ikvienā pilsētā pastāvēja savstarpēji naidīgi grupējumi. Pilsētu inteliģencei plašākā mērogā vēl nebija skaidri formulētu mērķu un ideālu. Tā labi zināja, ko nevēlas, bet, kā jau tas gadās, nezināja, ko tā vēlas, ja, protams, neskaram atsevišķu indivīdu un šauru grupējumu egoistiskās inte­reses.

Līdz ar to Erasma «Muļķības slavinājumā» parādīti daudzi tā laika sabiedrībā reāli pastāvoši trūkumi, nejē­dzīgas tradīcijas, absurdas situācijas, bet autors nerāda un varbūt pat neredz izeju no tām. Toties viņa darbā skartie jautājumi un to risinājumi vairs nav ietilpināmi feodālās iekārtas garīgās dzīves ietvaros.

Saskaņā ar «Muļķības slavinājuma» autora koncepciju cilvēku rīcību un likteni nosaka nevis dievišķā predestinācija, kā to māca oficiālā baznīcas ideoloģija, bet gan muļķība, — vai nu tā ir «Muļķības dieviete», vai perso­niskā... Cilvēku laimes avots ir nevis dieva žēlastība, bet viņu pašu vai citu cilvēku muļķība. Savukārt arī ne­veiksmēs un dažādās nebūšanās vainīgais nav velns vai citi pārpasaulīgi spēki, bet tā pati muļķība. Tuvāk iepa­zīstoties, jākonstatē, ka šī «Muļķības dieviete» ir ļoti sarežģīta būtne. Tai piemīt tādi cilvēciski netikumi kā, piemēram, iedomība, augstprātība un slavaskāre, taču tā ir ļoti gudra Muļķība un, neraugoties uz tās sofismiem un retoriskajiem trikiem, lasītājam nākas atzīt, ka te runā pati reālā dzīve savā pretrunīgumā un daudz­veidībā.

Ārēji darbs šķiet kā improvizācija par antīkās mitolo­ģijas, Senās Grieķijas un Romas vēstures motīviem. Līdz ar to jāuzsver, ka, runājot par it kā abstraktiem, visām tautām un visiem laikmetiem piemītošiem netikumiem un maldiem, Muļķība piemērus galvenokārt min no seno laiku vēstures, tādēļ neatkarīgi no autora ieceres šis sa­cerējums veic ari blakusuzdevumu — bagātina lasītāja zināšanas antīkajā kultūrā.

Autors bieži izmanto vārdu spēles, sofismus un ekstra­vagantus piemērus, kas daudzos gadījumos nepalīdz no­skaidrot iztirzājamo jautājumu, toties veido iecerēto zem­tekstu un vispārējo noskaņu. Tā, piemēram, darbā konsta­tēts, ka sevis slavināšana un savu nopelnu reklamēšana vislabāk piedien Muļķībai, taču lasītājiem XVI gs. nebija noslēpums, ka neviens tik skaļi neklaigā par saviem no­pelniem un dižajiem veikumiem kā katoļu baznīca.

Dažos sofismos ironija slēpta ļoti dziļi. Tā, piemēram, Muļķība, lai pieradītu savu derīgumu, min, ka dažu baznīcu sienas izrotātas ar svētveltēm, ko atnesuši tie ticī­gie, kas pārliecināti, ka ar baznīcas palīdzību izglābušies no dažādam likstām, bet neviena svētvelte nav nesta par muļķības atvairīšanu. Secinājums, ka muļķība tātad ir ļoti derīga un patīkama, nav pārliecinošs, — te drīzāk rodas iespaids, ka pat ļoti ticīgi cilvēki neuzskata baznīcu par glābēju no muļķības. Tomēr no šā piemēra var izrie­tēt arī šāda doma: ja kāds ticis vaļā no muļķības, tad nav gan gaidāms, ka viņš dosies uz baznīcu ar svētveltēm.

Vietumis grāmatā jaušami viduslaiku folkloras ele­menti (piemēram, muļķim veicas labāk, nekā gudrajam), taču Erasma darbā šīs tēmas risinātas tik koncentrēti un daudzdimensionali, ka neviļus rodas mudinājums meklēt šādas ačgārnības cēloni. Bet, kamēr cēlonis nav apzināts, Muļķība ar patiesiem vai patvaļīgi deformētiem argumen­tiem pierada, ka dzeršanas un mīlas prieki ir īslaicīgi, to­ties muļķība dod priecīgu prātu visam mūžam; bērnus piemīlīgus dara to muļķība; ar muļķības gādību arī ve­cums top paciešams; laulības var noslēgt un uzturēt vie­nīgi muļķības dēļ; vīrs ir laimīgs, ja nezina par sievas neuzticību; muļķība kā Patmīlība visus dara laimīgus; tikai muļķība dara paciešamas cilvēku dzīves grūtī­bas... Un autors ļoti nopietni izvirza dilemmu: vai nu labāk dzīvot ar muļķības palīdzību patīkami, vai ari mek­lēt zaru, kur pakārties.

Atsaukšanās brīžiem uz antīkajiem autoriem, brīžiem uz viduslaiku tekstiem, bet dažkārt arī uz tolaiku cilvēku pieredzi un veselo saprātu dod Muļķībai iespēju vairāk vai mazāk nopietni apgalvot, ka zinātnes vispār ir kaitīgas cilvēkiem. Izziņa nepadara dzīvi jaukāku, tā cilvēkus tikai garlaiko. Gudrības iegūšana attālina no laimības.

Filozofija sekmē novecošanos. Valstis, kuras valda filo­zofi, nav laimīgas. Zelta laikmetā (pagātnē) cilvēki pa­visam iztikuši bez zinātnēm.
Muļķības dieviete agro kristietību, kurā dominē naids pret antīko kultūru, zinātni un filozofiju, konfrontē ar attīstītas feodālās sabiedrības garīgo dzīvi. Agrīno kris­tiešu tekstiem ir raksturīgs naids un nicinājums pret prātu. Tādēļ, balstoties uz kristietības pirmavotiem, Muļ­ķība bez īpašām pūlēm var pierādīt, ka kristīgā reliģija ir muļķības radiniece. Kristietības dibinātāji bija zinātņu ienaidnieki. Apustuļiem nav ne mazākas jēgas par sholastisko teoloģiju. Apustulis Pāvils noradīja, ka muļķi die­vam tīkamāki. Tikai muļķības dēļ tiek piešķirta grēku piedošana. Arī dievs aizliedzis cilvēkiem baudīt atzīšanas koka augļus.

Vietumis Muļķības nostāja jūtama Renesanses perioda panteisma koncepciju ietekme. Saskaņa ar šo viedokli daba gluži labi iztiek bez [sholastiskas — V. Z.] gudrī­bas. Zirgs nav nelaimīgs gramatikas nezināšanas dēļ un cilvēks — savas muļķības [no viduslaiku zinātnes vie­dokļa - V. Z.] dēļ, jo tāda ir viņu daba. Atbilstoši šādam vērtējumam Muļķības jomā ietilpst arī jūtas un kaislības, jo sholastiskajā filozofijā un teoloģijā tam nav vietas. Līdz ar to tiek likta vienlīdzības zīme starp muļķību un kaislību, muļķību un baudu, muļķību un dabiskajiem instinktiem.

Pēc Muļķības ekstravagantās teorijas, muļķis ne tikai jūtas patīkamāk par gudro, — viņam arī labāk veicas dzīvē. Taču noteikti jāpiebilst, ka te par «gudrību» bieži vien tiek dēvēta abstrakti teorētiska prātošana un it īpaši sholastiskā teoloģija un filozofija, bet par «muļķību» — tautas pieredze. Izraugoties šādu pieeju, nav grūti piera­dīt, ka gudrie ir nemākuļi visās lietās; gudros tauta ne­ieredz un smejas par tiem; ļoti gudrs cilvēks, kurš visu zina, bet neko nepārdzīvo, nevienam nav patīkams; mīles­tībā muļķiem veicas labāk nekā gudrajiem utt.

Tēlojot Muļķību kā universālu spēku, kas dominē it visur, autors parāda, cik daudzveidīgi tās vara izpaužas feodālās sabiedrības dzīvē: tā ir dažu lepnība par saviem radurakstiem, zinātnieku slavaskāre, filozofu uzpūtība, karošana, kurai visvairāk nododas liekēži, zagļi, stulbeņi, algotņi un tamlīdzīgas padibenes u.tml.

XVI gs. nebija pieejamas tādas kulturālas laika pava­dīšanas formas kā futbola un hokeja līdzjušana, Sportloto un televīzija, tādēļ tas tika pavadīts mazvērtīgās un muļķīgās nodarbēs. Muļķība to vidū min medības, hao­tisku būvēšanos, alķīmiķu un kauliņu spēlētāju izdarī­bas, dažādas bezjēdzīgas izrīcības viesībās un dzīrēs, do­šanos svētceļojumos, dievu tēlu pielūgšanu, cerību ar psalmu skaitīšanu iemantot debesu valstību un vēlmi ar indulgenču palīdzību atbrīvoties no grēkiem.

Plašu tautas masu, it īpaši zemnieku un amatnieku stā­voklis darbā nav tēlots detalizēti, toties sīki iztirzāta in­teliģentu, it īpaši zinātnieku un skolotāju dzīve. To vidū gramatiķi vienmēr ir izsalkuši un netīri, fiziķis trīc aiz aukstuma, astrologus zobo, dialektiķus atstāj neievērotus un pat teologs, kas izokšķerējis visas dievības nolikta­vas, grauž lupinu un ved nebeidzamu karu pret blaktīm un utīm.

Laimīgāks nav arī radošās inteliģences liktenis. īsti literāti netaupa nedz savu nomodu, nedz miegu, zaudē veselību un redzi, taču iegūst vienīgi dažu tādu pašu pusaklu lietpratēju atzinību, bet pūlis tajā pašā laikā dod priekšroku seklu un paviršu rakstītāju sacerējumiem. Arī visapdāvinātākie mākslinieki, kuri turklāt mēdz būt kautrīgi, tiek maz ievēroti, turpretī lielākie neprašas ir visvairāk apmierināti ar sevi un visvairāk citu apbrī­noti.

Pastāvošo kārtību sabiedrībā un valstī Muļķība vērtē kā ļoti sliktu un konstatē, ka tā turas vienīgi muļķības dēļ. Ja tās nebūtu, nedz tauta paciestu savu valdnieku, nedz kalps — savu kungu, nedz kalpone — savu kun­dzi... Valdniekam, ja viņš gribētu godam veikt savus pienākumus, pieklātos rūpēties nevis par savām, bet gan tikai par sabiedrības interesēm. Viņš ir atbildīgs par visu valstsvīru un ierēdņu godīgumu un sava augstā stāvokļa dēļ ir tik redzamā vietā, ka vismazākā novirze no godī­guma tūdaļ izplatās kā mēris uz visiem viņa pavalstnie­kiem. Bet, ja valdnieki to visu ņemtu vērā, viņi neva­rētu nedz mierīgi gulēt, nedz vakariņot. Tādēļ Muļķība ir parūpējusies, lai valdnieki domātu, ka izpildījuši` sa­vus pienākumus pret tautu jau ar to vien, ka bieži rīko medības, audzē sugas zirgus un izdomā arvien jaunas metodes, kā piesavināties savu pilsoņu īpašumu.

Pavisam nožēlojami ir valdnieku galminieki: neviens nav tik padevīgs, pakalpīgs, banāls un nievājams kā lielāka daļa no tiem, bet tie par spīti visam grib izlikties par citiem pārāki.

«Muļķības slavinājumā» parādīts, ka tikpat neatbilstoša veselajam saprātam, labiem tikumiem un sabiedrības reā­lajām vajadzībām ir feodālisma galvenā garīgā balstī­tāja — katoļu baznīca. Teologu un citu baznīcas darbi­nieku rīcība grāmatā pielīdzināta tirgus klaigātāju ama­tam, tomēr Muļķības gādības dēļ viņi atrod atsaucīgus un pat sajūsminātus klausītājus. Teoloģijas teorijas no­ved pie nejēdzīgiem secinājumiem, jo no tam, piemēram, izriet, ka mazāks grēks ir nokaut tūkstošiem cilvēku, nekā svētdienā salāpīt nabagam kurpi. Teologi tik sīki un pa­matīgi apraksta elli, it kā paši tur būtu ilgi uzturējušies. Interpretējot reliģiskos tekstus, viņi bieži nonāk pie ab­surda. Tomēr Muļķība, būdama pēc savas dabas prak­tiska, atzīst, ka viņa labprātāk vēlas sekot lielajiem, res­najiem, taukajiem, visur godātajiem teologiem, ar kuriem vairums mācīto vīru labāk grib kopā maldīties, nekā būt kopā ar zinātniekiem «trīsvalodniekiem» uz pareizā ceļa.

Pievēršoties garīdznieku praktiskajai darbībai, Muļ­ķība konstatē, ka tie ļoti bieži rūpējas tikai par savu ienā­kumu vairošanu, bet negrib pildīt savus pienākumus pret tautu. Tiesa gan, šādi rīkodamies, viņi ir saskaņā ar sa­biedrību, jo tad, ja kāds, piemēram, indulgenču pārdo­šanas vietā aicinātu cilvēkus atbrīvoties no netikumiem un dzīvot taisnīgi, tas visus tikai samulsinātu.

Šķiet, ka mūku aprakstīšanā Erasms ir iekausējis sa­vas klostera dzīves atmiņas. Muļķība uzskata mūkus par visnožēlojamāko ļaužu grupu, kurai viņa esot vienīgais palīgs un mierinājums. Mūki ar savu netīrību, nevīžību, rupjību un bezkaunību ir līdzīgi apustuļiem, nedara neko labu, tomēr neviens nevēlas ar viņiem sanīsties, jo grēk­sūdzes dēļ viņiem zināmi visi ļaužu noslēpumi.

Muļķība saka, ka atbilstoši teoloģijas teorijai augstā­kos baznīcas amatus vajadzētu ieņemt vienīgi tādiem cilvēkiem, kuru dzīve ir pilnīgi nevainojama, kuri uzvarē­juši visas cilvēku kaislības, sasnieguši augstāko un pilnī­gāko godīgumu visās dzīves gaitās, bezgalīgu žēlsirdību, gatavību ziedot ne tikai savu mantu, bet ari asinis drau­dzes labā. Taču tad viņiem nāktos dzīvot vienās rūpēs un raizēs, nabadzīgi un bez ērtībām, un neviens nekārotu pēc šiem amatiem.

Pasaulē visu nosakot naudas un bagātības dievs Plūts: «Pietiek viena viņa galvas mājiena, lai viss mūžīgais un laicīgais jauktos augšup un lejup. Pēc sava ieskata viņš noteic par karu, mieru, valdībām, padomēm, tiesām, sapulcēm, precībām, līgumiem, savienībām, likumiem, māk­slām, izpriecām, zinātniskajiem darbiem.» Tas jāņemot vērā ikvienam, kurš vēloties gūt panākumus, jo «kur vien jūs griezīsieties — pie pāvestiem, pie valdniekiem, pie tiesnešiem, pie varasvīriem, pie draugiem, ienaidniekiem, lieliem, maziem, visur jūs visu panāksiet ar naudu». Šādos ekspluatatoru sabiedrības apstākļos cilvēku dzīvi varēja, protams, apskatīt kā komēdiju, «kurā visi, segti ar da­žādām aizgūtām maskām, tēlo katrs savu lomu».

Roterdamas Erasma «Muļķības slavinājums» bija viens no viduslaiku beigu posma pirmajiem sacerējumiem, kas sabiedrību sāka pieradināt pie domas, ka cilvēku mūžs rit bez debesu un elles spēku aizbildniecības, ka to līdz šim vadījusi galvenokārt muļķība, bet to var regulēt arī gudrība, prāts un zinātne. Šādas domas praktiskā iedzī­vināšana, protams, bija uzdevums, kas tālu pārsniedza vienas grāmatas, viena autora un pat viena laikmeta iespējas.

Vilnis Zariņš

Slavenākais darbs ir "Muļķības slavinājums." Sarakstīts 1509.gadā. Latviski izdots 1959.gadā dzejnieka Kārļa Eliasa tulkojumā, 1985.gadā izdots atkārtoti.

Pārējo Erasma darbu vidū vēlākos laikos ļoti liela nozīme ir viņa no antīkās literatūras savāktajiem sakāmvārdiem un komentāriem («Adagia», «Chiliades»).

Aplūkojamie objekti.
Erasma tilts. Pār Māsas upi Roterdamā, un tas ir viens no pilsētas simboliem. Šī vanšu tilta neparastās konstrukcijas dēļ to iedēvējuši par "Gulbja tiltu."