Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Ekonomika, ekonomisti

Oikonomia - "saimniecības vadīšana" (grieķu val.).

Ražošanas attiecību kopums, kas atbilst attiecīgajai sabiedrības ražošanas spēku attīstības pakāpei. Ar šo terminu apzīmē arī sabiedrisku mācību (pseidozinātni), kas pētī kādu saimniecības nozari - rūpniecību, izrakteņu ieguvi, transportu u.c.

Valsts ekonomika raksturo šķiru spēku samēru, atsevišķu saimniecības nozaru stāvokli, darba ražīguma līmeni utt.

Atsevišķus saimniecības nozaru, piemēram, rūpniecības, lauksaimniecības u.c. ekonomika raksturo sabiedriski ekonomiskās formācijas vispārīgo likumu izpausmi attiecīgajā ražošanas nozarē.

Citāts no padomju laiku politekonomiskās vārdnīcas (:-D): "Sociālistiskās iekārtas ekonomikai, kas ir brīva no kapitālisma trūkumiem - ražošanas anarhijas, krīzēm, bezdarba, ir izšķirošas priekšrocības salīdzinājumā ar kapitālistisko ekonomiku."

Vietējā ekonomika. Cilvēkiem jābūt tiesībām ar demokrātiski ievēlētu valdību vai uz kāda cita sabiedriskā līguma pamata rūpēties par savu apkārtējo vidi, veicināt vietējās ilgtspējīgās ekonomiskās iniciatīvas un kontrolēt kopējo dabas resursu izmantošanu.
Globalizācijas laikmetā šīs cilvēktiesības tiek zaudētas. Starptautiskā politiskā un ekonomiskā elite iegūst citas tiesības; galvenokārt norādīt uz ekonomiskās politikas principiem, kam būtu jāseko nacionālajām valdībām un kas ietekmēs ikvienu no mums.
Piemēram, Latvijas pirmais ekonomiskās politikas mērķis ir panākt pastāvīgu un ilgstošu iekšzemes kopprodukta pieaugumu (IKP), kuru varētu sasniegt ar labvēlīgas makroekonomiskās vides veidošanu un strukturālo reformu turpināšanu. Kā svarīgākie apakšmērķi ir minēti tirgus ekonomikas izveide un ekonomiskās izaugsmes stimulēšana. Taču augsts ekonomiskās izaugsmes līmenis, kuru piedevām mēra ar tik strīdīgu rādītāju kā IKP, automātiski nesniedz sociālo nodrošinātību un veselīgu vidi. Pieaugošā ražošana un patēriņš noved pie pastiprinātas resursu izmantošanas, vienveidīgas produkcijas, zemākiem sociālajiem un vides standartiem, urbanizācijas, piesārņojuma, sociālās spriedzes, pieaugoša pašnāvnieku skaita, nestabilitātes, nevienlīdzīgas ienākumu sadales utt.
Tādēļ viens no svarīgākajiem pārrunu tematiem būtu par vietējās ekonomikas ilgtspējīgu atjaunošanu un spēcināšanu.

Ekonomikas pašpietiekamība. Četri galvenie soļi ceļā uz teritorijas lielāku pašpietiekamību ir:
1. neatkarīgas valūtas sistēmas nodibināšana stabilai un autonomai kopienas ekonomikai, kas turpinātu darboties arī, piemēram, pasaules finanšu krīžu laikā;
2. neatkarīgas banku sistēmas nodibināšana, lai aizdevumi par samērīgiem procentiem un bez institūciju, ko var ietekmēt ārējs finansu sabrukums, starpniecības, kā arī finansu pakalpojumi palīdzētu tiem cilvēkiem un uzņēmumiem, kuriem nav pieejami tradicionālo banku pakalpojumi. Kopienu finanšu iniciatīvām būtu jākalpo mazajiem uzņēmumiem, kas varētu veidot vietējās ekonomikas mugurkaulu. Bieži tie ir dažu cilvēku uzņēmumi, kas nevar saņemt nepieciešamo finansējumu. Bez tiem tiek zaudēti ienākumi un iespējamās darbavietas.
Jāattīsta sociāli atbildīgo investīciju ceturtās paaudzes fondi, kas iekļauj sociālos, ekoloģiskos, ētiski-ekonomiskos rādītājus investīciju “pilnīga riska” analīzē, kā arī nodrošina caurspīdīgumu un aktīvu sadarbību ar ieguldītājiem;
3. enerģijas ražošana no vietējiem resursiem, lai apmierinātu teritorijas vajadzības;
4. pamatvajadzību pēc pārtikas un apģērba apmierināšana, nelietojot ieguldījumus no ārpuses.

Ja kopiena pietuvojas šo mērķu sasniegšanai, tiek iegūta ne tikai lielāka ekonomiskā stabilitāte, bet arī samazinās tās ekoloģiskā pēda, t.i., negatīvā ietekme uz vidi.

Ekonomisti.
      Karls Bīhers (1847.-1930.g.).