Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Kadms, sengrieķu mīts

Kadm nozīmē „austrumu.”
Kadms - Tēbu dibinātājs. Kadmos - "senais," kā semītu vārda kedem grieķiskā forma. Rietumsemītu vārds kedem nozīmē "austrumi."

Radniecība. Māte – Telefasa („tālais spīdeklis”).
Tēvs – feniķiešu pilsētas Sidonas valdnieks Agenors, kas bija Līvijas un Poseidona dēls, dvīņubrālis Belam.
Viņš bija Eiropas, Kilika, Tasa un Foinika brālis.
Sieva - Harmonija.
Bija viens dēls Polidors un četras meitas: Autonoja, Ino, Agave un Semele.
Mazdēls - Aktaions. Semeles dēls bija Dionīss. Tādējādi sanāk, ka Kadms bija vectēvs vienam no olimpa dieviem - Dionīsam.

Biogrāfija. Zevs pieņēmis vērša izskatu bija nolaupījis skaisto Eiropu un aizvedis uz Krētu. Viņas tēvs, Sidonas pilsētas valdnieks Agēnors bija satriekts par notikušo. Viņš pasauca savus dēlus - Kiliku, Foiniku un Kadmu - un pavēlēja viņiem posties ceļā, lai meklētu māsu. Mājās lai nerādās, kamēr nebūs atraduši māsu. Neveiksmes gadījumā viņiem draudot nāves sods. Agēnora dēli devās meklēt savu māsu Eiropu. Līdzi devās arī viņu māte Tēlefasa. Kiliks un Foiniks ātri vien māsa meklējumiem meta mieru. Abi nodibināja divas jaunas valstis: Foiniks - Feniķiju, bet Kiliks - Kilikiju, novadu Mazāzijas dienvidos.
Vienīgi Kadms turpināja meklējumus. Kadms kopā ar Telefasu atpeldēja uz Rodu. Te viņš Lindusas Atēnai upurēja bronzas katlu un uzslēja svētnīcu Poseidonam. Tajā viņš iedibināja priesterības pārmantošanu. Tad viņš devās uz Tēras salu un uzslēja tanī tādu pašu svētnīcu. 
Visbeidzot Kadms sasniedza Trāķijas edoniešu zemi, kur tika viesmīlīgi sagaidīts. Šeit negaidīti nomira Telefasa. Kadms viņu apbedīja, izrādīdams lielu godu. Pēc bērēm Kadms un viņa pavadoņi kājām devās uz Delfiem pie orākula, lai uzzinātu, ko darīt tālāk. Vispirms viņš piestājis Kallistes salā (Tēras salā, tagadējā Santorīnā), kur uzslēja tādu pat svētnīcu Poseidonam kā Rodas salā.
Kadms bija izlēmis mest mieru māsas meklēšanai. Nonācis Delfos viņš vaicāja kā atrast māsu Eiropu. Pīfija arī rekomendēja viņam pārtraukt bezjēdzīgos meklējumus, un doties līdzi govij, kuru viņš sastaps vientuļā meža klajumā. Tur kur govs nogulsies, dibināt pilsētu, bet zeme jānosauc par Boijotiju.
Saņēmis šādu atbildi, Kadms atstāja Delfus un tikko izgājis pa vārtiem, viņš ieraudzīja sniegbaltu govi, kura ganījās meža klajumā, neviena nepieskatīta. Kadms, slavēdams Apolonu, sekoja govij ar saviem uzticamajiem Sidonas kalpiem. Aiz muguras jau bija palikusi Kēfisas ieleja (upe Boiotija, kas ietek Kopaīda ezerā), kad govs pēkšņi apstājās, izstiepa purnu pret debesīm, skaļi iemāvās, tad paskatījusies uz kareivjiem, kas tai sekoja, apgūlās zaļajā zālē. Kadms saprata, ka šajā vietā viņam jādibina pilsēta - Tēbas. Viņš sirsnīgi pateikdamies Apolonam, nometās ceļos un skūpstīja savas jaunās dzimtenes zemi. Viņš izlūdzās dievu svētību nepazīstamajiem kalniem un ielejām. Kadms sakrāva no akmeņiem ziedokli, lai upurētu Zevam/Atēnai(?) govi. Te Kadms uzslēja arī Atēnas statuju un nosauca to feniķiešu vārdā – par Ongu. Upurēšanas nolūkam bija vajadzīgs tīrs ūdens, tāpēc Kadms pēc tā aizsūtīja savus ceļabiedrus uz Aresa avotu, ko pēc tam nosauca par Kastalas avotu.
Tie iegāja netālu esošajā birzī, kuru nekad nebija skāris mežinieka cirvis. Šis birzs vidū sidonieši uzgāja dziļu alu, kura bija aizaugusi ar krūmiem, visapkārt tai bija milzīgas, haotiskas akmeņu kaudzes. No šīs alas plūda kristāldzidrs Areja avota ūdens, ko vēlāk nosauca par Kastalas avotu. Taču Kadma ceļabiedri nenojauta, ka šajā alā dzīvo milzīgs kara dieva Areja svētais pūķis. Kad sidonieši savos traukos bija iesmēluši vēso avota ūdeni, no alas šņākdams izlīda pūķis, starp akmeņiem locīdams savu milzīgo ķermeni. Sidonieši no bailēm nobālēja, no rokām izšļuka trauki, stindzinošajās šausmās viņi nespēja ne pakustēties. Pūķis saplosīja visus (vairumu?) Kadma ceļabiedrus. Neviens nepalika dzīvs.
Tikmēr Kadms meža klajumā gaidīja savus ceļabiedrus atgriežamies. Saulei rietot Kadms devās birzī meklēt savus pazudušos ceļabiedrus. Viņš bija uzmetis sev virsu lauvas ādu kā krūšu bruņas, apjozis asu zobenu un paņēmis asu zobenu. Taču vislabākais aizsardzības ierocis bija viņa vīrišķība. Iegājis birzi, viņš atrada savu ceļabiedru mirstīgās atliekas, uz kurām gulēja milzīgs pūķis.
Noskumis Kadms iesaucās: "Ai, mani uzticamie kalpi, es būšu jūsu atriebējs! Vai nu es atriebšu jūs, vai aiziešu ar jums uz drūmo ēnu valstību!"
Vispirms viņš satvēra akmeni klints lielumā un atvēzējies svieda ar to pūķim, taču pūķis palika neskarts, viņu aizsargāja tēraudcietās zvīņās, kas klāja visu ķermeni. Tad Kadms atvēzējas ar savu šķēpu un sasprindzinājis visus savus spēkus, ietrieca to pūķim mugurā. Līdz pašam kātam šķēps ietriecās pūķa ķermenī. Locīdamies pūķis satvēra šķēpu ar zobiem. Viņš gribēja to izraut no brūces, taču tas viņam neizdevās. Šķēpa asmens bija iestrēdzis dziļi pūķa miesā. Viņš tikai nolauza šķēpam kātu. No indes un niknuma piepampa pūķa kakls, no rīkles izšļācās putas. Tālu visapkārt bija dzirdama pūķa niknā šņākšana, viss gaiss smirdēja no viņa dvašas. Pūķis gan locījās pa zemi milzīgos gredzenos, gan nikni, riņķi griezdamies, slējās augstu gaisā. Pūķis gāza kokus, izraudams tos ar visām saknēm un ar asti izsvaidīja milzīgus akmeņus. Pūķis ar saviem indīgajiem zobiem gribēja sagrābt un saplosīt Kadmu. Bet varonis, izmantodams lauvas ādu kā vairogu, ar zobenu atvairīja pūķi. Pūķis koda asajā zobenā, bet atkoda tikai zobus pret teraudu.
Ar zobena cirtienu kaklā Kadms piebeidza pūķi; cirtiens bija tik spēcīgs, ka zobens bija izgājis cauri kaklam un iestrēdzis ozolā.
Simtgadīgais ozols saliecās no nezvēra svara. Kadms stāvēja un pārsteigts skatījās uz nogalināto pūķi. Viņš nevarēja beigt brīnieties par tā milzīgo augumu. Nez no kurienes atskanēja kāda balss (tā bija Atēnas balss[?]):
"Ko tu stāvi, Agēnora dēls, un brīnies par paša nogalināto pūķi; drīz arī tu pats pārvērtīsies par pūķi, un ļaudis par tevi brīnīsies."
Kamēr varonis tā stāvēja, nesaprazdams no kurienes bija nākusi noslēpumainā balss, kas viņam pareģojusi tik briesmīgu likteni, parādījās dieviete Atēna. Viņa lika Kadmam izraut pūķa zobus un iesēt tos zemē (līdzīgi kā Jāsonam mītā par Zelta aunādu ).
Kadms tā arī darīja un no iesētajiem pūķa zobiem izauga karotāji sparti jeb "iesētie ļaudis." Kadms iemeta viņu vidū akmeni un tie uzreiz uzsākuši savā starpā niknu, asiņainu cīņu. Viņi cirta cits citam ar zobeniem un dūra ar šķēpiem. Cīņa turpinājās līdz dzīvi bija palikuši tikai pieci - Ehions - čūskas cilvēks, Ūdajs - no zemes izaugušais, Htonijs - no zemes radītais, Hiperēnors - pārcilvēciskais, Pelors - milzis. Šie kareivji pēc Atēnas pavēles, nometa zemē ieročus un kļuva par Kadma palīgiem.
Kadmam, bija jāizpērk vaina par pūķa nogalēšanu, astoņus gadus (vienu Lielo gadu?) kalpojot kara dievam Arejam.
Pēc tam Kadms ar saviem pieciem palīgiem, kuri bija izauguši no pūķa zobiem un kuri vēlāk kļuva pa 5 Tēbu cilšu tēviem, uzcēla Kadmeju - septiņvārtu Tēbu akropoli. Kadms nodibināja Tēbu pilsētu, deva pilsoņiem likumus, izveidoja valsti. Kadms valdīja gudri un taisnīgi. Dievi labprāt viesojās Kadma pilī. Kara dievs Arejs pēc Zeva gribas atdeva Kadmam par sievu savu skaisto meitu Harmoniju. Tika sarīkotas krāšņas kāzas, kurās piedalījās arī Olimpa dievi. Olimpieši bagātīgi apdāvināja jaunlaulātos. Dāvanu vidū bija arī Hēfesta izgatavotā kaklarota un Atēnas austais tērps. Rēja Kadmam nodeva savas mistērijas.
Kadms bija viens no varenākajiem Grieķijas valdniekiem. Viņa bagātība bija neizmērojama. Kadma rīcībā bija neuzvarams karaspēks, kuru vadīja kareivji, kurus bija laidusi pasaulē zeme no pūķa zobiem. Stāstīja, ka Kadms spēja dzirdēt dziedam mūzas. Laimīgs bija Kadms ar savu sievu Harmoniju. Šajā laulībā piedzima dēls Polidors un četras meitas: Autonoja, Īno, Semele un Agave.
Tomēr Kadmam nācās pārciest arī daudz bēdu un nelaimju. Divas meitas - Semele un Īno gāja bojā tēva acu priekšā. Kadma mazdēls Aktaions, Autonojas dēls, krita par upuri Artemīdas dusmām.
Kļuvis vecs, Kadms ar sievu Harmoniju pameta septiņvārtu Tēbas. Ilgi klejojuši līdz nonākuši tālajā Ilīrijā (zeme Adrijas jūras austrumu piekrastē), kur arī apmetušies uz dzīvi. Šeit svešumā Kadms pārvērtās par pūķi, kā bija pareģojusi nepazīstamā balss. Pār pūķi pārvērsta tika arī viņa sieva Harmonija. Tā abi nomira kā pūķi. Pēc nāves Kadms un Harmonija nonāca Elizejas laukos.

Kultūrvaronis Kadms. Sengrieķu avoti apgalvo, ka Kadms esot Grieķijā ieviesis alfabētu - paņēmis no feniķiešiem burtu skaitu un kārtību. Nedrīkst aizmirst, ka Kadms bija feniķietis. Kadms bija izglītots arī astronomijā. Viņš labi zinājis ēģiptiešu mācību par debesu ķermeņu kustību un šīs zināšanas izmantojis, plānodams Tēbu pilsētu ar tās septiņiem vārtiem. Šie vārti simbolizējuši debess ķermeņus, kas, protams, bija veltīti galvenajiem grieķu dieviem. Tēbu vārti bija veltīti Selēnei (Mēness), Hermejam (Merkūrs), Afrodītei (Venēra), Hēlijam (Saule - vidējie vārti), Arejam (Marss), Zevam (Jupiters) un Kronam (Saturns). Īpaši jāizceļ fakts, ka vidējie septiņvārtu Tēbu vārti bija veltīti saules dievam Hēlijam. Tas fakts, ka Kadms Sauli licis centrā, liek aizdomāties, vai tikai viņš nav bijis heliocentriskās pasaules uzbūves piekritējs. Mani nemaz nepārsteidz tas, ka tik tālā pagātnē bija pareizas zināšanas par Saules sistēmas uzbūvi (Tēbu debesu karte, Akādiešu cilindriskais zīmogs ar saules sistēmas attēlojumu pierāda, ka heliocentriskā pasaules uzbūve bija zināma vismaz pirms 4500 gadiem. Liekas, ka ar mūsu vēsturi kaut kas nav kārtībā).

Tiesa, Tēbu mūrus uzbūvēja vēlākais pilsētas valdnieks Amfions.
Uzskata, ka Kadms dzīvojis 200 gadus pirms Trojas kara.

Saites:
Sengrieķu mitoloģija.