Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Krētas sala

Lielākā no Grieķijai piederošajam salām Egejas jūrā.

Vēsture. Zinātnieki Krētas rieteņu daļā Trahilā atraduši ap 5,7 miljonus gadu senus pēdu nospiedumus, kas liek pārvērtēt visu, ko zinām par pirmatnējo cilvēku evolūciju. Jaunatklātajiem pēdu nospiedumiem ir nepārprotama cilvēku pēdām raksturīga forma - pēdu nospieduma fosīlijā redzamais īkšķis ir līdzīgs mūsdienu cilvēka īkšķim gan pēc formas, gan izmēra un novietojuma. Tuvāk par atraduma problemātiku - šeit.
Viens no sengrieķu mītiem vēsta, ka Zevs pārvērties par vērsi, lai nolaupītu Eiropu un pārvestu viņu uz Krētu. Par godu šim mitoloģiskajam notikuma esot nosaukts Vērša zvaigznājs.
Savu 7.varoņdarbu Krētā veicis Hērakls - viņš noķēra Krētas vērsi.
823.gadā arābi atkaroja Krētu imperatora Mihaila II vadītajiem bizantiešiem.
961.gadā bizantieši nākamā imperatora Nikifora II Fokas vadībā atkaroja Krētu arābiem.
No 1893. līdz 1930.gadam ar pārtraukumiem vedis arheoloģiskos izrakumus salā britu arheologs Roberts Evanss, kar atklājis Knosas pili un pamatīgi izpētījis Krētas Bronzas laikmeta kultūru.
1896.gadā Krētas salas grieķi sacēlās pret turkiem, grieķi jau bija panākuši savu valsti Neatkarības karā (1821.-1827.g.). Pēc 2 gadu kara 1898.gadā Krēta atbrīvojās no osmaņiem un apvienojās ar Grieķiju.
II Pasaules kara laikā 1941.gadā Krētu ieņēma vācieši gaisa desanta operācijā. Tomēr pēc tam vairāk vācieši tādas operācijas nerīkoja, jo pārlieku daudz upuru bija gaisa desantnieku vidū.

Aplūkojamie objekti.
Mīnoja pils Fēstā.
Gortys.
Vieta, kur radīta Eiropa.
Matalas pludmale. Lībijas salas piekrastē.
Retimnona. Gleznainā vecpilsēta būvēta venēciešu un turku stilā.
Imbros aiza.
Knosas pils Hēraklejā.
Pezas vīna darītava.
Vidiani klosteris. Krētiešu ticības un garīgās vienotības simbols.
Krasi. Ciems ar lielāko platānu audzi salā.
Agios Nikalaos. Kūrorts pie Volismenu ezera un Mirabellas līča. Panorāmas ceļš gar šo līci.
Vai. Palmu birzis un banānu plantācijas.
Moni Toplou. Dibināts XIV gs. Ietekmīgākais un turīgākais Krētas klosteris.

Pārgājiens pa Samārijas aizu. Aptuveni 13 kilometrus garā ekspedīcija pa Samārijas aizu ir viena no aktivitātēm, ko noteikti vērts pamēģināt ikvienam, esot dabas skatu piesātinātajā Krētā. Samārijas aiza ir viena no diženākajām Eiropas aizām. Tā tūristiem pieejama no maija līdz oktobra beigām – šeit lielu lomu spēlē laikapstākļi. Ja vēlies šo varenību lūkot savām acīm, visieteicamāk aizas pievarēšanai atvēlēt veselu dienu, turklāt uz to doties rīta pusē, lai nesteidzīgi varētu baudīt apkārtni un neraizēties, ka kaut ko nokavēsi.
Lai arī pa taku, kura pēc novērojumiem pa spēkam ir visu vecumu ļaudīm, ir samērā vienkārši un ērti pārvietoties, turklāt nekādi dižie šķēršļi jāpārvar nav, zināmas pūles gājiens tomēr prasīs – it īpaši karstā laikā. Pirms dodies ceļā, pārliecinies, ka esi izvēlējies ērtākos apavus – ideālajā gadījumā slēgtus. Noteikti neaizmirsti arī par ūdens pudeli un galvassegu, lai karstums tevi nepieveiktu.
Uzsākot pārgājienu no kalna augšas jeb Omalos ciematiņa, paveras brīnišķīgs skats uz dabas varenību visā krāšņumā jeb klinšainajiem kalniem, kas liek uz mirkli aizsisties elpai. Pirmais ceļa posms zigzagā ved lejup, ik pa brīdim atkal un atkal caur meža biezokni paverot skatu uz kalniem.
Pa ceļam nākas pavērot gan burvīgo dabu, gan sastapt pāris kalnu kazas, gan arī aplūkot seno Samārijas ciematiņu, par kura esamību tagad liecina vien akmeņaini pamati.
Otrajā ceļa posmā skatam paveras brīnumains kanjons un klinšainas ejas, kur vietumis drošības labad izliktas arī zīmes, ka sevišķi uzkavēties šajā posmā nav ieteicams un raitā solī jādodas tālāk, jo iespējami nelieli nogruvumi. Viena no zīmīgākajām aizas ainavām, kuru nāksies lūkot aizas beidzamajos kilometros, ir vieta, kur klintis no abām pusēm teju saskaras kopā, veidojot pāris mētru plašu taciņu, pa kuru mērot ceļu tālāk.
Runājot par citiem, ne mazāk svarīgiem aspektiem, taka ir labi iekārota – ik pa laikam atrodamas atpūtas vietiņas, kur piesēst, uzpildīt ūdeni, kā arī doties uz labierīcībām.
Kad Samārijas aiza pievarēta, galā jāatdod sava biļete – tās tāpēc, lai visi būtu pārliecināti, ka ikviens, kas uzsācis šo ceļu, ir arī iznācis ārā un nav aizklīdis neceļos. Kad tas izdarīts un šķietami garais pārgājiens aiz muguras, iešana nebūt nebeidzas. Vēl jāmēro aptuveni trīs kilometrus garš ceļš, līdz pār vietējā ciema (Agia Roumeli) māju jumtiem jau paveras skats uz jūru. Te gan silts un draudzīgs ieteikums – veicot garo pārgājienu, mugursomā ieliec arī peldkostīmu, jo pēc takas pievarēšanas nekas nešķitīs debešķīgāks par peldi zilajos ūdeņos.
Lai arī iepriekš tikām brīdināti, ka aizu iespējams pievarēt piecās līdz septiņās stundās, mūsu kompānija šo 16 kilometrus garo distanci no aizas sākuma līdz pat ciematiņam raitā solī pieveica 3, 5 stundās. Un jāteic, lai arī nebijām vissliktāk sagatavotie ceļinieki, nogurums pēc pastaigas bija jūtams. Tāpēc pelde, garda maltīte un atspirdzinājumi vietējā tavernā bija tieši laikā. Līdzko elpa ievilkta, laiks iegādāties biļeti pēc grafika kursējošajam kuģim (tas ir vienīgais veids, kā izkļūt no ciematiņa), ar kuru tālāk pa jūru tiek mērots ceļš līdz nākamajai pieturai, kur atkal sagaida biļešu tirdzniecības vieta un autobusi, kuri tālāk ved kur nu kurais. Šajā reizē uz aizu braucām ar savu īrēto mašīnu, tāpēc izvēlējāmies autobusu, kurš ved atpakaļ uz Samārijas aizas sākumu.

Krētas hronomirāža.

Saites.
Grieķija.