Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

 

Meka

Musulmaņu svētā pilsēta Sarkanās jūras austreņu piekratē, Saūda Arābijā.

Atrašanās vieta. Saūda Arābijas austreņu piekrastē 60 km no Sarkanās jūras. Atrodas izžuvušās Vadi Ibrahim upes gultnē.

Raksturojums. Musulmaņu Svētā pilsēta, jo tajā atrodas Kāba akmens. Musulmaņi uzskata, ka no Zemes radīšanas dienas līdz pat Pastarai tiesai Meka un tās apkārtne ir svēta zeme, kurā darbojas īpaši noteikumi.

Vēsture. Mekas rašanās laiks nav zināms un tinās vēstures dūmakā. Droši zināms, ka tā pastāvējusi jau 1000.gadus pirms 570.gada. Grieķu ģeogrāfam Ptolemajam pilsēta bija pazīstama ar Makorabi nosaukumu.
Meka bija viena no pavisam nedaudzajām apmetnēm-pilsētām, kas nodibinājās Arābijā, kurā, ja neskaita Jemenu, nebija nekādu civilizāciju.
Bizantijas un Sasanīdu Persijas kara rezultātā (tas sākās vēl 527.gadā) tradicionālie tirdzniecības ceļi bija apdraudēti, tamdēļ sāka attīstīties tirdzniecības maršruts caur Meku, kas atradās apmēram pa vidu Rietumarābijas tirdzniecības ceļam.
Pilsētā valdīja kuraīšu cilts. Pilsēta bija slavena ar ladana un mirru ražošanu, ko izmantoja kosmētikai un reliģiskiem rituāliem. Tāpat Meka bija arī vieta, kuras tirgū apkārtējās arābu ciltis mija lopus.
Etiopu ķēniņa Gabre Maskala valdīšanas laikā tēva Kaleba iekarotajā Jemenā nozīmētais vicekaralis Abraha valdīja pastāvīgi kā neatkarīgas valsts galva. Valsts centru Sanu viņš centās attīstīt par lielu kristiešu centru, kas pārspētu pagānisko Meku. Ap 570. vai 571.gadu viņš pat devās karagājienā pret Meku ar vienu pašu zīloni. Gājiens tā ietekmēja arābus, ka šo gadu viņi nosauca par "Zīloņa gadu." Pavisam netālu no Mekas viņa armija cieta baku sērgā un daudzi, ieskaitot Abrahu, mira no šīs slimības.
Ap 570.gadu šeit piedzima Muhameds, kurš vēlāk kļuva par pravieti un islāma reliģijas dibinātāju. Tā laika Meku Muhameds nosaucis par elkdievības, augļošanas, dzeršanas, izvirtības un pašapzinības centru. Pilsēta viņa piedzimšanas laikā jau bija bagātākā visā Arābijā. Tolaik pilsētu pārvaldīja kusai – cilšu vecāko padome, kurā dominēja Hašimītu klana locekļi.
608.gadā tika pārbūvēta Kābas svētnīca Mekā. Saskaņā ar hadisu ziņoto, Muhameds bijis tas, kas nolēmis, kam pienākas privilēģija novietot iepriekšējā vietā Kābas akmeni.
Musulmaņi pārņem Meku. Musulmaņu karaspēks Muhameda vadībā ar mainīgām sekmēm veda karadarbību no savas islāma valsts medīnā ar Mekas iedzīvotājiem - pagāniem. 628.gadā starp Medīnas musulmaņiem un kuraišītiem no Mekas tika noslēgts Hudeibas līgums. Pēc 2 gadiem kuraišīti pārkāpa šī līguma noteikumus, nožēlā par to sūtīja delegāciju Abu Sufijāna vadībā uz Medīnu pie Muhameda atjaunot līguma darbību. Tomēr Muhameds tiem atteica un nolēma, ka Meka jāieņem.
Muhameds sāka gatavoties karagājienam uz Meku, par ko paziņoja saviem sekotājiem. Uzbrukumam tika piesaistīti arī Medīnas apkārtnē dzīvojošie beduīni.
Rezultātā Muhameds savāca ap 10 000 karotāju, kas devās no Mekas uz Medīnu. 11.janvāra rītā musulmaņi no dažādām pusēm sāka ieiešanu Mekā. Muhamedam blakus bija  viņa palīgs Abu Bakrs as Sidiks. Meku Muhameda vadītie musulmaņi ieņēma 630.gada 11.janvārī (8.gadā pēc hidžras) bez kaujas. Tās ieņemšana apzīmēja islāma sludinātās viendievības triumfu.
Pēc kāda laika Muhameds ar pavadoņiem iejāja mošejas teritorijā. Muhameds noskūpstījis Melno akmeni, tad apjājis Kābas svētnīcu, sēdot uz kamieļmātes. Apkārt Kābai atradušies 360 elku tēli, kam Muhameds sācis sist ar nūju, teikdams: "Ir nākusi patiesība, un padzīti meli. Patiesi, meli nolemti bojāejai." (sūra Al Isra, 81.ajats), un: "Ir nākusi patiesība un meli neko vairs neradīs un neatgriezīsies." (sūra Saba, 49.ajats) sadragājis tur esošos elku tēlus. Elki tobrīd viens pēc otra krituši gar zemi. Muhameds pavēlējis visus tos aizvākt no svētnīcas teritorijas un sadauzīt, kā arī nodzēst attēlus, kas atradušies uz Kābas iekšējām sienām. Tad Muhameds kopā ar vairākiem pavadoņiem devās svētnīcā iekšā un veica tur lūgšanu.
Pēc tā visa Muhamedsatvēra Kābas durvis un vērsās pie tur sapulcējusiem ļaudīm ar runu. Tajā viņšklātesošajiem pavēstīja par islāma ienākšanu, atcēla pirmsislāma "tumsonīgos" likumus un paziņoja par dzimtu privilēģiju atcelšanu. Pēc tam viņš atlaida savus bijušos pretiniekus ar mieru. Tad Muhameds uzkāpa Safas (As Safa) pakalnā, vēloties palūkoties uz Kābas svētnīcu no tā. Tur esot, viņš zvērējis uzticību islāmam.
Pēc mekas ieņemšanas Muhameds sabija tajā 15 dienas, bet pēc tam devās no Mekas uz Huneinu. Par Mekas pārvaldnieku tika nozīmēti Vataba ibn Huseins un Muāzs ibn Džabals.
Meka Omeijādu kalifāta laikā. 683.gadā pēc Medīnas ieņemšanas un izlaupīšanas Omeijādu kalifa Jazīda sūtītais karaspēks aplenca Ibn al Zubaira varā esošo pilsētu. Taču pienāca ziņa par kalifa nāvi un aplenkums tika noņemts. Zubairs pasludināja Mekā sevi par kalifu, un valdīja Mekā kopumā 9 gadus līdz pat savai nāvei. Tomēr savu varu tam paplašināt neizdevās.
Jaunais kalifs Marvans I sāka jaunu uzbrukumu Mekai un degoša bulta izraisija ugunsgrēku Kābā, kas nodega līdz pamatiem. Zubairs to uzcēla no jauna.
692.gadā arābu karavadonis Al Hadžadžs ibn Jusufs Omeijādu varai atgrieza Meku. Ibn al Zubairs tika sagūstīts un nogalināts. Hadžadžs nojauca Kābu un atjaunoja to iepriekšējā izskatā.
930.gadā kalifa Al Muktaīna laikā karamīti aplenca Meku un aizveda no turienes Melno akmeni.
970.gadā Meku ieņēma fatimīdi.
Meka mameluku valdīšanas laikā. 1291.gadā pilsētu ieņēma Ēģiptes mameluki.
Meka Osmaņu impērijas laikā. 1517.gada 17.jūlijā Mekas pilsētas pārvaldnieks atzina osmaņu sultānu Selimu I Bargo kā „svēto vietu aizsargu un kalpotāju,” un piešķīra tam galvenās relikvijas – Muhameda plašķi un karogu, kā arī kalifa Omāra zobenu. Šīs relikvijas Selims I paņēma sev līdzi uz Konstantinopoli.
Osmaņu sultāns Muhameds III (1595.-1603.g.) atņēma Mekas un Medīnas galveno mošeju pārvaldīšanas tiesības baltādainajam galvenajam einuham un viņa vietā iecēla melnādainu.
XVIII gs. vidū Meka iestajās panīkums. Samazinājās iedzīvotāju skaits, pilsētā sāka piekopt dažādus sektantiskus rituālus.
1745.gadā par tādējādu svētvietu zaimošanu un ikgadēja hadža traucēšanu no pilsētas tika padzīts Abd al Vahabs – vahabītu kustības dibinatājs, ar saviem piekritējiem.
1805.gadā vahabīti ieņēma Medīnu. Abdallahs ibn Saūds noliedza tiem musulmaņiem, kas nav pieņēmuši vahabītu mācību, doties ikgadējos svētceļojumos uz svētajām pilsētām.
1813.gadā ēģiptiešu armija Muhameda Alī dēla Ibrahima vadība atkaroja Abdallaha ibn Saūda vahabītiem Meku un Medinu, nogalinaja daudzus gazi (vahabītisma aizstāvjus). Uzvarētāji nosūtīja uz Konstantinopoli ka uzvaras zīmi Mekas atslēgu. Tika atjaunota sultāna vārda pieminēšana piektdienas lūgšanās mošejās.
1855.gada šeihs Džamals izdeva fatvu, kurā teikts, ka jebkuršs aizliegums ir pretrunā islāmam.
No 1916.gada maija līdz oktobrim Lielbritānija, Francija un Krievija veda slepenu saraksti, kas noslēdzās ar Saiksas-Pikotas līgumu, kas nostiprinaja arābu pasaules sadali „britu ietekmes sfērā” (dienvidos, ieskaitot Palestīnu) un „franču ietekmes sfērā” (ziemeļos). Meka ietilpa britu interešu sfērā.
Jūnijā Mekas valdnieks Huseins sāka arābu sacelšanos. Necilās arābu dumpinieku vienības vadīšana tika uzticēta Huseina dēlam princim Feisalam. Ar britu rezidenta T.E.Laurensa (saukts par „Arābijas Laurensu”) palīdzību Feisalam izdevās uzveikt turku garnizonus Mekā, Džidā un Taīfā.
Hašimītu dinastijas Mekas valdnieks Šarifs Huseins 1924.gadā pasludināja sevi par kalifu un osmaņu sultāna Mehmeda VI pēcteci, taču viņu jau oktobrī „apklusināja” nākamais Saūda Arābijas karaļnama dibinātājs Ibn Saūds ar saviem vahabītiem.
Saūda Arābijas karalis bija neapmierināts ar Nasera pieaugošo ietekmi arābu pasaulē, un sekmēja Vispasaules musulmaņu līgas nodibināšanu Mekā 1962.gadā. Tā par savu uzdevumu stādīja vahabisma izplatīšanu pretēji Nasera sekulārismam un citām islāma formām. Tā kā ieņēmumi no naftas arvien auga, tad ar šīs Līgas palīdzību sāka celt mošejas dažādās pasaules malās.
1979.gada novembrī grupējums ar Errijadas Universitates studentu Džuhaimanu al Utaiju, pasludinajušu sevi par mahdi, priekšgalā ieņēma Lielo mošeju Mekā. Lai gan Saūda Arābijas policijai izdevās dumpi uzveikt, karalis Haleds bija spiests apstiprināt, ka viņa valdība darbojas saskaņā ar ortodoksāla islama kanoniem un piekāpties ulemai.
1981.gadā Mekai bija pagalam nemierīgs hadžs. Novembrī, kā parasts, Mekā sabrauca svētceļnieki. 65 000 irāņu svētceļotāju ienesa Lielajā mošejā Homeini bildi un izkliedza pretamerikāniskus lozungus. Izvērsās sadursmes ar saudarābu policiju, atklātas cīņas un masu aresti.
1987.gada 1.augustā kādi 3-4 simti irāņu svētceļnieku akal sataisīja nemierus pilsētā. Tie izritināja plakātus ar saukļiem, kas noliedza saudarābu karaļa varu. Sauadābi, savukārt, nosprieda, ka šie grib ieņemt Kābu, un policija tos visus nogalināja (jā sūri tie arābu tikumi!). Par to sašutušie irāņi Teherānā pilnībā saspridzināja Saūda Arābijas vēstniecību. Karalis Fahds atvainojās ticīgajiem par „apkaunojumu,” kas nodarīts islāmam šīs vardarbības laikā, taču ieveda stingrus ierobežojumus turpmākai irāņu ienākšanai Mekā.
1991.gadā saudarābi ar irāņiem noslēdza vienošanos un irāņu svētceļnieki atkal varēja ierasties Mekā.

Aplūkojamie objekti.
Kābas svētnīca. 
Makahas pulksteņtornis. Makkah Clock Tower. 601 m. Atrodas starp pasaules augstākajām celtnēm.

Saites.
Saūda Arābija.
Islāms.
Arābi.