Mitra, mitraisms
Seno irāņu mitoloģijas personāžs - Saules dievs, kas saistīts ar derības ideju.
Mitraisms - senā indoirāņu reliģija.
Raksturojums. Ap 1200.g.pmē.
Mitra ir ne tikai sociālā, bet arī dabas kosmosa radītājs.
Saistīts ar ūdeņiem, ar Apamnapatu (reizēm uzstājas kā Apamnata hipostāze), ar sauli. Viņš ir plašu ganību un aizpildoša ūdens saimnieks, pateicoties viņam līst lietus un izaug augi, viņš ir "dzīvību dodošais" un "dēlus dodošais," sadala taukus un ganāmpulkus, padara ērtu un labvēlīgu eksistenci, izpilda lūgšanas un lūgumus.
Mitra nodrošināja ar namiem, sievietēm, ratiem, bagātību, miesisku veselību, komfortu un pēcnācējiem.
Mitra saistīts ar auglības dievi Ardvisudru Anahitu, kopā ar Rašnu un Sraošeju uzstājas kā mirušo dvēseļu tiesnesis uz Činvatas tilta. Viņa apkārtnē ir arī vēju dievs (ar dažādiem vārdiem) Veretragna.
Mitras kults - mitraisms. Pašā Irānā Mitras tēla attīstība nebeidzās ar Zaratustras reformu. Droši zināms, ka Mitru godāja ahemenīdi: viņš ticis minēts kopā ar Ahuramazdu un Arvisūru Anahitu Artakserksu II un III uzrakstos. Ksēnofonts ziņo, ka Mitru pielūdzis Kīrs Jaunākais, Ktēsijs ziņoja par upurēšanu Mitram, ko veica persiešu ķēniņi. Kurcijs Rufs stāsta, ka Dārijs III pielūdzis Mitru, sauli un mūžīgo uguni. Domājams, ka Mitru pielūdza jau agrīnie ahemenīdi.
Mitras kults bija plaši izplatīts Mazāzijā jau vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras. Tas simbolizēja gaismas cīņu pret tumsu, labā cīņu un uzvaru pār ļaunumu. Mitraisms samērā plaši izplatījās dažādu sociālo slāņu vidē, īpaši starp karavīriem, un no visām reliģiskajām formām mūsu ēras pirmajos gadsimtos tam bija vislielākās iespējas kļūt par valsts reliģiju, kaut arī tas, tāpat kā pārējās senās reliģijas, nespēja apmierināt visu cilvēku, īpaši zemāko slāņu pārstāvju, garīgās vēlmes. Šo mērķi sasniedza pavisam jauna reliģija – kristietība, kas, apvienodama sevī vairāku seno Austrumu reliģiju elementus un stoicisma principus, vienlaikus sludināja arī jaunas, vēl nebijušas idejas.
Mitras kults izplatījās tālu ārpus Irānas robežām, te īpaši jāatzīmē Senā Roma, kur kultivēja mitraiskās mistērijas. Īpaša popularitāte mitraismam bija romiešu armijā, to piekopa leģionāri no Eifratas līdz Reinai. Arheologi atraduši simtiem uzrakstu par godu Mitram (arī Izīdai), kas datējami ar pirmajiem trim mūsu ēras gadsimtiem, ne tikai Austrumos, bet arī gar Donavu un Reinu un pat Britānijā.
Dūraeiropā (Sīrija) Mitru godināja vienlaicīgi ar Jupiteru (to citkārt uzskatīja par Zevu).
Mitras kults saglabājās arī Sasanīdu laikmeta Persijā.
Mitraisma mistērija. Kristietības rašanās laikā bija ļoti izplatītas austrumu dievību mistērijas, it īpaši mistērijas par godu senpersiešu dievībai Mitram. Ikvienu, kam tika atklāts mitraisma mistēriju noslēpums, vispirms pārbaudīja, bet pēc tam iesvētīja 7 pakāpēs. Pastāvēja uzskats, ka tas, kas sasniedzis augstāko iesvētīšanas pakāpi, saņem no Mitras īpašu spēku cīņai pret ļauniem gariem, kļūst bezgrēcīgs un iemanto nemirstību aizkapa dzīvē.
Ikonogrāfija. Saskaņā ar mitraisma izplatību tālu ārpus Irānas robežām, tika atainots skulptūrās, motīvos un sižetos.
Simbolisms. Mitraisma galvenais simbols ir bulli nokaujošais Mitra.
Vērša un Skorpiona zvaigznājiem, līdzīgi kā citiem astrāliem elementiem, mitraisma simbolikā bija liela nozīme. Vērsi, kā jau minēts augstāk, Mitra nogalina tauroktonijā un šajā aktā nereti tiek attēlots arī skorpions, kas dzeļ vērša sēkliniekos.
Mitras svētnīcas. Sauktas par mitreijoniem.
Trīs telpās sadalīta pazemes struktūra ar altāri, ko apspīd pa jumta logu ienākošā gaisma. Īpaši nozīmīga ir arī strūklaka, kas parasti sastopama Mitras tempļos.
Vatikāna pazemes mitreijons.
Aplūkojamie objekti.
Sutri pilsētā Mitras templis atrodas pilsētas pievārtē.
Karmonas nekropoles Ziloņa kaps Seviļjā.
Behistūnas siena. Izteikta hipotēze, ka šī siena vēl pirmsahemenīdu laikā kalpoja kā Mitras kuta vieta.
Mitras līdzība ar Kristu:
1) dzimis 25.decembrī;
2) dzimis jaunavai;
3) viņam bija 12 mācekļi;
4) darīja brīnumus;
5) pēc nāves 3 dienas gulēja apglabāts, tad augšāmcēlās;
6) viņu pielūdza svētdienā.
Jēzus Kristus tēls galīgi izveidojās tikai VI gs. jaunā Kristus tēls tika aizgūts no antīkās glezniecības un skulptūras jaunēkļu attēliem. Kristus - visvaldītājs, debess un zemes ķēniņš, ar valstsābolu un zizli rokās atveidots pēc senpersiešu Saules dievības Mitras pirmskristiānisma parauga.
Nospiedums kultūrā.
Armēnijā no Mitras vārda cēlies Mgeru - varoņa vārds eposā par sasūnu spēkavīriem, kas nogalina melnu bulli.
Kristus dzimšanas datums. Kristīgā baznīca, nogurusi cīnīties pret spītīgajiem pagānu kultiem, 354.gadā bīskapa Libērija laikā noteica Jēzus dzimšanas dienu 25.decembrī - Neuzvaramās saules dienā (romiešiem - Dies natalis Solis Invicti). Tā, lūk, šī diena, kas patiesībā saistīta ar indoirāņu dievības Mitras kultu, stingri iesakņojusies kristīgajā mitoloģijā apmēram no VI gadsimta. Kristus dzimšanas svētku pārcelšana uz 25.decembri skaidrojama ar kristiešu vēlmi izstumt "Neuzvaramās Saules dzimšanas dienu," ko Romā svinēja Mitras pielūdzēji šai pašā 25.decembrī.
Evanģēlijos minētā epizode par zīdaiņu nogalināšanu Jūdejas pilsētā Betlēmē, ko pavēlējis izdarīt valdnieks Hērods I, uzzinādams par nākamā Pasaules Valdnieka piedzimšanu, ņemta no mītiem par Mitru.
Tāpat no mitraisma pārņemts arī Svētā Vakarēdiena rituāls un ideja par Kristus otrreizēju atnākšanu, - tā bija sastopama vairāku reliģiju mītos.
Raksti.
"Ziloņa kaps" Karmonā Spānijā, iespējams, bijis Mitras templis.
Saites.
Mitraisms.
Persieši.
