Markss, Kārlis (1818.-1883.g.)
Karl Heinrich Marx. Īstā vārdā Mordehajs.
Žīdu filozofs, komunisma ideoloģijas pamatlicējs.
Radniecība. Māte - Henriete Presburga.
Vecvecāki no mātes puses - Īzaks Heijmans Presburgs un Nanete Salomona Barente-Koijena no Amsterdamas. Viņi bija radi Nātanam Maijeram Rotšīldam.
Sieva - Ženija Marksa.
Dēls - Frederiks Luīss, no kalpones Helēnas Demutas.
Meita - Eleonora.
Dzīvesgājums. Dzimis 1818.gada 5.maijā kristianizētu žīdu ģimenē.
1835.-1836.gados mācījies Bonnas universitātē.
Iepazīšanās un sadarbība ar F.Engelsu. 1842.gada novembrī F.Engelsam vajadzēja doties uz Mančesteru, lai sāktu strādāt firmā "Ermen & Engels." Pa ceļam F.Engelss iegriezās arī Ķelnē, kur pirmo reizi tikās ar K.Marksu. 1843.gada beigās un 1844.gada sākumā F.Engelss sarakstīja savu pirmo politekonomisko darbu "Apcerējumi par politiskās ekonomijas kritiku," raksts ievietots K.Marksa un A.Rūges izdotā žurnālā "Deutsch-Franzo:sische Jahrbu:cher," kurā "...no sociālisma viedokļa aplūkoja modernās ekonomiskās iekārtas galvenās parādības kā privātīpašuma kundzības nepieciešamās sekas" (V.Ļeņins, "Raksti," 2., 9.lpp.). K.Marksa vērtējumā raksts bija ģeniāls ekonomisko kategoriju kritikas uzmetums un pamudināja K.Marksu nopietni pievērsties politiskajai ekonomijai. Sākās F.Engelsa un K.Marksa pastāvīga sarakste.
1844.gada augustā F.Engelss apmeklēja K.Marksu Parīzē. 10 kopā pavadītās dienas bija sākums F.Engelsa un K.Marksa mūža draudzībai un sadarbībai. Viņu kopīgais pirmais darbs bija "Svētā ģimene" (publicēts 1945.g.), kurā kritizēts jaunhēgeliešu subjektīvais ideālisms, attīstīts uzskats par tautas masām kā vēstures procesa virzītājspēku un formulēta tēze par proletariāta - atbrīvotāja pasaulvēsturisko lomu.
1945.gadā K.Maksu izraidīja no Francijas un viņš apmetās Briselē. Te pie viņa ieradās F.Engelss un 1845.gadā no jūnija līdz augustam tie abi uzturējās Anglijā, Londonas un Mančesteras bibliotēkās studēja zinātnisko literatūru, tikās ar kreisajiem čartistiem un slepenās vācu strādnieku organizācijas "Taisnīgo savienība" vadību, iepazinās ar V.Veitlingu.
1945.gada rudeni viņi abi sāka rakstīt darbu "Vācu ideoloģija" (publicēts 1932.g.), kurā turpināja G.V.F.Hēgeļa un jaunhēgeliešu ideālisma kritiku, atklāja L.Feierbaha materiālisma nekonsekvenci, atmaskoja vācu "patiesā sociālisma," viņuprāt, sīkburžuāzisko un reakcionāro raksturu un nostatīja tiem pretī savus darbā pirmo reizi formulētos vēstures materiālistiskās izpratnes un zinātniskā komunisma principus. Aplūkoja sabiedrības attīstību kā ražotājspēku un ražošanas attiecību dialektisku vienību, pamatoja komunistiskās iekārtas uzvaras neizbēgamību un šķiru cīņu kāvēsuriskā procesa virzītājspēku.
Komunistu savienības priekštece bija starptautisks marksistu kustības centrs - t.s. Briseles Komunistiskā korespondentu komiteja. To ndibināja K.Markss un F.Engelss 1846.gada sākumā. Tā propagandēja t.s. "zinātnisko komunismu," idejiski un organizatoriski saliedēja dažādu valstu sociālistus, sagatavoja proletārisko partiju izveidošanu. K.Marksa vadībā šī organizācija nodibināja sakarus ar sociālistu grupām un strādnieku kustības darbiniekiem Beļģijā, Vācija, Anglijā, Francija, cīnījās pret sektantismu un sīkburžuāzisko ietekmi strādnieku kustībā., sagatavoja apstākļus Komunistu savienības nodibināšanai 1847.gadā, kurā iestājās visi šīs "komitejas" darbinieki.
1848.gada 21.februārī Kārlis Markss un Frīdrihs Engelss publicēja Komunisma manifestu. Tas postulēja cilvēces attīstību caur šķiru sabiedrībām - verdzību, feodālismu un kapitālismu - uz nākotnes sabiedrību komunismu.
1848.-1849.gados Eiropas buržuāziski demokrātisko revolūciju periodā K.Markss un F.Engelss bija aktīvi revolucionāro cīņu dalībnieki. Pēc 1848.gada Februāra revolūcijas K.Markss kopā ar F.Engelsu Parīzē izstrādāja dokumentu "Komunistiskās partijas prasības Vācijā," kurā bija formulēta proletariāta politiskā nostāja buržuāziski demokrātiskajā revolūcijā.
1948.gada aprīlī K.Markss un F.Engelss devās uz Vāciju, lai piedalītos revolucionārajos notikumos.
1948.gada jūnijā Ķelnē abi nodibināja laikrakstu "Neue Rheinische Zeitung," un viņu vadībā tas kļuva par masu revolucionārās kustības štābu.
Atšķirībā no diendera K.Marksa, Engelss bija patiess revolucionārs un pat cīnījās uz barikādēm, piemēram, Elberfeldes dumpī. Sacelšanās notika 1849.gadā no 8.-17.maijam.
Pēc revolūcijas sagrāves pie K.Marksa, kurš tolaik jau dzīvoja Londonā, ieradās F.Engelss.
1850.gada sākumā K.Markss un F.Engelss sāka izdot teorētisko žurnālu "Neue Rheinische Zeitung. Politisch-Ōkonomische Revue." Dokumentā "Centrālās komitejas aicinājums Komunistu savienībai" (1850.g.) F.Engelss un K.Markss formulēja nepārtrauktas revolūcijas ideju, kas vēlāk bija pamats krievu lielinieku teorijai par buržuāziski demokrātiskās revolūcijas pāraugšanu sociālistiskajā.
Uzskati. Pauda proletariāta diktatūras nepieciešamību. Pilnīgi noliedza, ka ir iespējama „tīra” demokrātija, jo tāds režīms tikai palielinot valdošās šķiras iespējas.
Viens no ietekmīgākajiem pēdējo divu gadsimtu domātājs, jo Marksa ideju iedvesmotās strādnieku kustības rezultātā kapitālisms pieņēma sociālā taisnīguma principus.
Markss kā brīvmūrnieks. 1845.gada 17.novembrī K.Markss kļuva par ložas Le Socialiste biedru. 1848.gada februārī savas brīvmūrnieku vadības uzdevumā publicēja savu "Komunistu manifestu." Markss (arī Engelss) bijuši 31.pakāpes brīvmūrnieki (Vladimirs Istarhovs, "Udar ruskih bogov," Maskava, 2000.g., 154.lpp.).
1847.gadā Markss (arī Engelss) kļuva par biedriem Parīzes ložā "Taisnības līga," kas bija viena no iluminātu pagrīdas nodaļām. Šī loža neveiksmīgi mēģināja sagrābt varu Francijā 1839.gadā, un 1847.gada novembrī Marksa pelēkais kardināls Mozess Hess ierosināja to pārveidot par komunistu partiju.
Markss komunistiskajā partijā. 1848.gada aprīlī Markss (un Engelss) devās uz Ķelni, kur nodibināja komunistu laikrakstu Neue Rheinische Zeitung, kura pirmais numurs iznāca 1.jūnijā.
Revolūcija Vācijā 1849.gadā tika pilnīgi noslāpēta un Markss tika izraidīts no Vācijas. Pēdējā brīdī vi'ņš avīzē vēl rakstīja: "Mēs esam nežēlīgi un nelūdzam nekādu žēlsirdību. Kad atgriezīsimies, mēs neslēpsim terorismu."
1864.gada 28.septembrī Londonā tika nodibināta Starptautiskā strādnierku asociācija, sekojot tam, Hess, Markss, Engelss un Bakuņins nodibināja Pirmo internacionāli, kas turpināja "Komunistu līgas" aktivitātes. Oficiāli šī līga bija beigusi pastāvēt 1852.gada 17.novembrī.
1872.gadā Markss nolēma slēgt Internacionāli Eiropā, jo organizācija bija novājināta Marksa cīņā pret M.Bakuņinu.
1850.gada novembrī F.Engelss atkal sāka strādāt Mančesterā tēva firmas kantorī, galvenokārt tāpēc, lai varētu materiāli atbalstīt K.Marksu un viņa teorētisko un politisko darbību. Ne velti K.Markss pēc "Kapitāla" 1.sējuma pēdējo lokšņu korektūras pabeigsanas 1867.gada 16.augustā rakstīja F.Engelsam: "Tikai Tev man jāpateicas par to, ka tas ir kļuvis iespējams! Bez Tavas pašuzupurēšanās manis labā es nekādā ziņā nebūtu varējis veikt visu milzīgvo darbu trijiem sējumiem. Aoskauju Tevi pilns pateicības!" /K.Markss, F.Engelss, "Vēstuļu izlase," Rīga, 1952.g., 169.lpp./
20 gadus F.Engelss un K.Markss dzīvoja katrs savā pilsētā, taču uzturēja ciešus kontaktus. Plašajā sarakstē viņi noi dialektiskā materiālisma pozīcijām aplūkoja gan sociālisma teorijas un strādnieku revolucionārās kustības, gan filozofijas un vēstures, gan politiskās ekonomijas un dabaszinātnes jautājumus. F.Engelss pievērsās dziļām dabaszinātņu, filozofijas, vēstures, starptautiskās politikas uin militāro problēmu studijām, kļuva par poliglotu (lasīja literatūru 20 valodās), cīnījās par sabiedriski nozīmīgu literatūru un mākslu, atbalstīja K.Marksa darbību žurnālistikā.
Rakstu sērijā "Revolūcija un kontrrevolūcija Vācijā," kas 1851.-1852.gados tika publicēta amerikāņu laikrakstā "New York Daily Tribune" ar tās oficiālā korespondenta K.Marksa parakstu, F.Engelss izstrādāja marksistisko mācību par bruņotu sacelšanos.
F.Engelss daudz darījis K.Marksa ekonomisko pētījumu propagandā. Recenzijā par K.Marksa grāmatu "Par politiskas ekonomijas kritiku" viņš pievērsa īpašu uzmanību marksistiskajai metodei, vēstures materiālās izpratnes revolucionārajai nozīmei.
Marksa finansēšana. Komunistiskajā mitoloģijā plaši izplatīts uzskats, ka K.Markss bijis nabadzīgs un ekonomiski bijis atkarīgs no "drauga" Engelsa. Tiesa, Engelss, kuru Marksu laulātais pāris dēvēja par "ģenerāli," apmaksāja trūcīgā K.Marksa izdevumus. Pārdevis savu ģimenes uzņēmuma daļu, Engelss nozīmēja Marksam pensiju - 350 sterliņu mārciņas gadā.
1851.gada 23.jūnijā Marksu pāra kalpone jauniņā Helēna Demuta dzemdēja puisēnu. F.Engelss atzina bērnu par savējo, nosauca viņu par Frederiku Luīsu un atdeva uz sava rēķina bērnauklei audzināšanai. Tikai uz nāves gultas Engelss atzinās, ka bērna tēvs ir K.Markss.
Tomēr, tā kā Markss bija rados ar Nātanu Maijeru Rotšīldu, tad tas arī finansēja Marksa darbību un viņa izšķērdīgo dzīvi Londonā. Vēsturnieki esot atraduši divus Marksam izsniegtus čekus. Atklātībai šo faktu darīja zināmu Marksa tuvais sabiedrotais M.Bakuņins savā darbā "Polemika pret žīdiem" (Pole'mique contre les Juifs). Bakuņins esot pārtraucis sakarus ar Marksu un viņa kompanjoniem tāpēc, ka "viņi ar vienu kāju ir bankā, bet ar otru kāju sociālistu kustībā."
1869.gadā F.Engelss aizgāja no darba tirdzniecības firmā un 1870.gada septembrī pārcēlās uz Londonu pie K.Marksa. Kopā ar F.Engelsu viņš aktīvi darbojās I Internacionāles ģenerālajā padomē.
Marksa nāve. Mira 1883.gada 14.martā izsūtījumā Londonā, 17.martā to apglabāja Haigeitas (Highgate) kapsētā Londonas ziemeļos.
Laikabiedri par Marksu. Vēlāk Engelss raksturoja Marksu kā briesmoni, kurš pārpilns naida "it kā tūkstoš briesmoņi viņu būtu sagrābuši aiz matiem." Marksa nepārtrauktā dzeršana un mežonīgās orģijas tikai pastiprināja viņa naidu pret apkārtējiem. Visas sapulces Parīzē notika aiz slēgtām durvīm un logiem, lai nebūtu dzirdama Marksa aurošana.
Markss bija kārs uz smalkiem ēdieniem un franču vīniem, ēdienus savai ģimenei importēja no ārzemēm. Marksa biedrs Džuzeoe Mazīni, kas viņu labi pazina, par Marksu rakstīja: "Viņam sirds drīzāk plīsa no naida, nekā no mīlestības uz apkārtējiem. Kārlim Marksam bija destruktīvs raksturs." (Kārlis Markss, "Politiskā biogrāfija," Hamburga, 1975.g.)
"Markss bija neuzticams egoists un melīgs intrigants, kurš tikai vēlējās izmantot citus," - viņa asistents Kārlis Heincens.
K.Marksa un F.Engelsa attieksme pret Krieviju. PSRS laikā tandēms F.Engelss un K.Markss bija nostādīts gandrīz vai reliģiska kulta līmenī. Tomēr īstenība ir tāda, ka Krieviju abi divi nekādi nemīlēja, lai gan K.Markss pat mēģināja apgūt krievu valodu. Krievu revolucionārs un anarhists Mihails Bakuņins, tiekoties dažādos sociālistiskos kongresos Eiropā, pat gribēja Marksu izsaukt uz dueli, no kā gan Markss izvairījās (Bakuņins bija liela auguma).
Visvairāk K.Marksam nepatika Krievija kā panslāviskas pasaules centrs. Engelss teici un K.Markss tam piekritis: "Eiropai ir tikai viena alternatīva: vai nu pakļauties slāvu barbariskajam jūgam, jebšu arī galīgi sagraut šī naidīgā spēka centru - Krieviju."
Markss savus uzskatus par Krieviju izklāstījis pazīstamaja darbā "XVIII gadsimta slepenā diplomātiskā vēsture" un Engelss tiem piekrīt: "Maskavija tikusi audzināta un izaugusi šausmīgā un pretīgā mongoļu verdzības skolā. Maskavija pat pēc savas atbrīvošanās turpināja spēlēt tāda verga lomu, kas kļuvis par kungu. Pēcāk Pēteris Lielais [domāts Pēteris I, Aliens.lv] spēja apvienot mongoļu verga politisko mākslu ar lepniem mongoļu valdnieka centieniem, kam Čingishans novēlējis realizēt pasaules iekarošanas plānu." Te gan jāpiebilst, ka Markss bija kļuvis par upuri vēsturiskam viltojumam - t.s. "Pētera Lielā novēlējumam" ("Завещаниe Петра Великого"), kurā bija izklāstīti Krievijas izlolotie pasaules iekarošanas plāni "pietuvoties cik vien tuvu tas iespējams Konstantinopolei un Indijām" ("приблизиться елико возможно ближе к Константинополю и к Индиям"). Jau Marksa dzīves laikā ticis pierādīts, ka šo rakstu darbu radījuši Napoleona I galmā, lai attaisnotu karu pret Krieviju. Tomēr, tā kā Markss bija audzināts simpātijās pret Franciju un Lielo Franču revolūciju, tad palikā tādās pat pozīcijas attiecībā pret krieviem.
Pesimistiski Markss un Engelss uzlūkoja arī Krievijas nākotni - viņi neticēja, ka Krievija saviem spēkiem spētu sasniegt savu sociālismu, izlaižot kapitālisma stadiju.
Darbi.
"Ekonomiskie manuskripti." "Kapitāla" pirmuzmetums. Rakstīti no 1857.gada oktobra līdz 1858.gada maijam, "Ievads" - 1857.gada augustā. Pirmo reizi pilnībā publicēti vācu valodā Maskavā 1939.-1941.g, PSKP CK Marksisma-ļeņinisma institūta izdevnieībā: Marx K. "Grundrisse der Kritik der politischen Oekonomie (Rohentwurf)"; krievu valodā - 1968.-1969.g.
Darbā rezumēta K.Marksa teorētiskā darbība XIX gs. 50.gados. "Ievadā" izstrādāti K.Marksa ekonomiskās teorijas metodoloģiskie pamati. Par politiskās ekonomijas pētījumu priekšmetu K.Markss atzina ražošanas attiecības, bet ražošanas sadalīšanu, maiņu un patērēšanu - par viena veselā cieši saistītām daļām. "Ievadā" dots arī paredzētā ekonomiskā darba plānveida uzmetums.
Darba pamatdaļa ir "Politiskās ekonomijas kritika." Tajā pirmoreiz izstrādāta marksistiskā vērtības un virsvērtības teorija. Nodaļā "Par naudu" kritizēti sīkburžuāziskas ekonomikas uzskati, prudonisms, kā arī Rikardo naudas teorija. Te atrisināts darbā "Filozofijas nabadzība" formulētais jautājums par preces un naudas nepieciešamo sakaru, parādot, kā sabiedriskās ražošanas un sabiedriskās darba dalīsanas attīstības gaitā darba produkts pārvēršas precē un prece - naudā, attīstās naudas funkcijas. Darbā pirmoreiz atklāts darba divējādais raksturs - K.Marksa vērtības teorijas pamats. manuskriptā izdarīts secinājums, ka prece ir buržuāziskās sabiedrības "ekonomiskā šūniņa": "Pirmā kategorija, kurā parādās buržuāziskā bagātība, ir prece."
Nodaļā "Par kapitālu" K.Markss izskaidroja kapitālistiskās ekspluatācijas mehānismu, virsvērtību, Pretstatā buržuāziskiem ekonomistiem, kas kapitālu skaidroja kā vērtību summu, K.Markss parādīja kapitālu kā sabiedrisko attiecību, secināja, ka nevis darbs, bet strādnieku darbaspēja ir pirkšanas-pārdošanas objekts strādnieku un kapitālistu attiecībās. Virsvērtības piesavināšanos, kas būtībā ir neekvivalenta maiņa, nosaka vērtības likums, t.i. ekvivalentas maiņas likums: "Kapitāls... ir spēks, kas piesavinās svešu darbu bez maiņas, bez ekvivalenta, taču aiz maiņas izkārtnes." Virsvērtība veido kapitālistiskās ražošanas būtību, nosaka citas kategorijas, sabiedrības attiecības. Darbā pirmo reizi formulēta mācība par divām kapitāla formām - pastāvīgo un mainīgo; pirmo reizi izpētīta virsvērtība neatkarīgi no tās atsevišķajām formām. Darbā sagatavota vidējās peļņas un ražošanas cenas izpratne. Skarti arī kapitāla vēsturiskās tendences jautājumi.
K.Markss analizēja pirmskapitālistiskā īpašuma formu attīstību, kapitālisma rašanās, attīstības likumus, pierādīja, ka kapitālisma nomaiņa ar komunismu ir nenovēršama. Darbā aplūkotas arī komunistiskās sabiedrības iezīmes: komunismā darbs iegūst tieši sabiedrisku raksturu; darba produkts ir kolektīvs labums; zinātne arvien vairāk kļūst par tiešu ražotājspēku; laika ekonomija, tāpat kā darbalaika plānveidīga sadalīšana starp dažādām nozarēm , kļūst par svarīgāko ekonomisko likumu; attīstoties ražotājspēkiem, palielinās brīvais laiks, kas sekmē visu sabiedrības locekļu attīstību un arī ietekmē darba ražīgumu kā grandiozs ražīgs spēks.
"Kapitāls." Politiskās ekonomijas kritika.
"XVIII gadsimta slepenā diplomātiskā vēsture."
Maskavā 1921.gadā tika izveidots K.Marksa un F.Engelsa institūts (vēlāk PSKP CK Marksisma-ļeņinisma institūts), kas 1928.-1947.gados laida klajā krievu valodā K.Marksa un F.Engelsa Rakstu 1.izdevumu 29 sējumos (neiznāca 20 sējums), ietverot 4545 marksisma pamatlicēju darbus un vēstules.
Kopš 1924.gada iznāk "Marksa un Engelsa arhīvs" (16.sējumi līdz 1982.g.).
1981.gadā tika pabeigts K.Marksa un F.Engelsa Rakstu 2.izevums 50 sējumos, kurā ietverts ap 5600 marksisma pamatlicēju darbu un vēstuļu izlases. Sagatavotas un izdotas vairākas marksisma pamatlicēju darbu un vēstuļu izlases, tematiskie krājumi. Nozīmīgākie K.Marksa darbi publicēti atsevišķos izdevumos.
Aplūkojamie objekti.
Kārļa Marksa ēka Vīnē. Viņa vārdā nosaukta vairāk nekā kilometru gara daudzdzīvokļu ēka. Celta XX gs. 30.gados socālistu valdības laikā un art deco stilā. Tās uzdevums bija nodrošināt cilvēku cienīgus apstākļus vienkāršajiem strādniekiem. Pilsētnieki šo rajonu mēdz saukt par "Sarkano Vīni."
Marksa kaps Haigeitas kapsētā Londonā. Apglabāts te 1883.gada 17.martā. Tepat apglabāta arī viņa sieva Ženija Marksa, mazdēls Anrijs (Harijs) Longe un Marksu ģimenes draudzene Helēna Demuta (K.Marksa dēla māte). 1903.gada augustā Marksa kapu apmeklēja Ļeņins un citi RSDRP II kongresa delegāti. 1954.gadā Marksa kapavietu pārvietoja uz citu kapsētas daļu. Uz kapu tika pārvietota arī urna ar Marksa meitas Eleonoras pīšļiem. 1956.gadā uz kapa tika novietots piemineklis K.Marksam (skulptors L.Bredšo).
Tehnika. Atradās 1.lpp. 10.vietā. 01.09.2022. pieliku bildi - tagad 4.lpp. 4.vietā.
Saites.
Marksisms un marksisti.
