Aliens

Mokelembembe

Mokele-Mbembe.
Mkuu-mbemba - "Nāves spoki."

Vieta. Likvāles purvāji. Viena no neviesmīlīgākajām vietām uz Zemes. Tas ir staigns džungļu rajons vairāk kā 55 tūkstošu kvadrātjūdžu platībā un izvietojas Kongo, Zairas, Čadas un Centrālāfrikas republikas teritorijā. Apmēram Aijovas pavalsts lielumā. Sauszeme mijas ar smirdošu gļotu ieplakām. Caur to pārvietoties ir grūti, katrs solis uzjundī smirdošu gāzu mākoni.

Klimats. Ļoti mitrs, relatīvais mitrums tuvojas 100%. Smacējoši purvu izgarojumi, knišļu mākoņi.

Fosilie apstākļi. Neskatoties uz biedējošajiem apstākļiem, ekoloiskā nozīmē reģions ir īpaši stabils. Apstākļi šeit nav mainījušies 60 miljonus gadu – kopš dinozauru izmiršanas laikiem. To neietekmēja izmaiņas, kuras norisinājās ārējā pasaulē. Šeit nekad nav bijušas zemestrīces, ledus laikmeta izraisītās pārmaiņas, plūdu, vai kontinentu dreifa izraisītas pārmaiņas. Vide palikusi nemainīga ilgus gadus.

Flora un fauna. Visas iespējamās dzīvības formas: lopardi, lauvas, gorillas, nīlzirgi, pantēras, bifeļi un antilopes. Pārpilnam indīgu čūsku - odzes, mambas, kobras, agresīvas skudras, krokodili, skorpioni, tarantuli un malārijas odi. Apkārt pilns no slimībām, pat adaptētie vietējie iedzīvotāji visu laiku cieš no zarnu parazītiem un ādas slimībām.

Iedzīvotāji. Purvāju dziļumā iet pavisam nedaudzi mednieki. Pavisam reti ir ciemi, mazi un nogriezti no ārpasaules. Pārsvarā tie novietoti galveno upju krastos – Likvāle-oz-Erba, Baī un Sangi.

Liecības.
Franču misionāri. Tie pirmie no baltajiem cilvēkiem ieradās šai apvidū ar mērķi pievērst kristietībai vietējās ciltis. Tāpat tie rakstīja ziņojumus par vietējo floru un faunu, vietējie tiem uzrādīja šī milzīgā dzīvnieka pēdas. 1776.gadā franču abats Pruaijars izmantoja šos ziņojumus savā grāmatā „Loango vēsture.” Aprakstītās pēdas piederēja kādam milzīgam un nezināmam dzīvniekam, tās bija triju pēdu apkārtmērā ar nagiem, 7–8 pēdu attālumā viena no otras. Šīs arī bija vienīgās liecības līdz XX gs. sākumam.

Barona fon Štaina cu Lauznica – vācu armijas kapteiņa atskaite. Laikā pirms I Pasaules kara šīs teritorijas ietilpa vācu Kamerūnā. Kapteinim tika dota pavēle veikt novada izlūkošanu, ko viņš arī veica laikā no 1913.–1914. gadam. Savā atskaitē Berlīnei, kurš tā arī netika publicēts tuvā kara dēļ, kapteinis pieminēja mokelimbembi. Pēc viņa vārdiem vietējie iedzīvotāji ārkārtīgi baidās šī radījuma, kurš dzīvoja upju Likvales-oz-Erbas un tās pietekas Sangojas rajonā. Abas upes ietek Kongo. Kapteiņa dotais apraksts: ziloņa lieluma dzīvnieks ar garu un lokanu kaklu. Daži aculiecinieki stāsta par vienu ragu uz tā galvas. Gluda pelēkbrūna āda. Apgalvo, ka dzīvnieks dzīvo alās, kuras spēcīgā straume izgrauzusi zem upju krastiem. Aborigēniem tāpat iedvesa šausmas viņa garā un spēcīgā aste. Tāpat stāstīja, ka briesmonis uzbrūk visām laivām, kuras piebraukušas tam pārāk tuvu, nogalinājis airētājus, taču to līķus nav ēdis, jo dzīvnieks, lai gan agresīvs, taču gaļu neēd.

Tiesnesis Leo fon Boksbergers – ilgu laiku kalpojušais vācu Kamerūnā, ziņoja, ka Kongo baseinā cirkulē daudzskaitlīgi stāsti par noslēpumanu ūdens briesmoni, kuru aprakstot kā gigantisku reptili ar garu un tievu kaklu.

Vietējais Zambijas valdnieks – XX gs. 20.gados saņēma vēsti, ka tuvākā purva malā guļot briesmonis: „augstāks par cilvēku ar milzīgu ķermeni, garu kaklu, čūskas galvu un varenām kājām.” Cilvēkiem tuvojoties, tas žigli pazudis ūdenī. Valdnieks tūdaļ pat ieradies tai vietā, kur viegli varēja saskatīt milzīga dzīvnieka pēdas. Četru ar pusi pēdu laukumā augsnē bija iemītas ūdenszāles, bet no šīs vietas līdz upei veda plata, dubļiem pildīta vaga. Viss atbilda tam, ko stāstīja satrauktie iezemieši. Valdnieks uzskatīja notikušo par pietiekami svarīgu. Un nosūtīja ziņojumu vietējai britu varasiestādei.

Kāds brits 1954.gadā copēja Zambijas Bangveula ezerā un ar lielu pārsteigumu pamanīja mazu galviņu uz gara kakla kādu 25 jardu attālumā. Sākotnēji nodomājis, ka darīšana ir ar čūsku, tak tomēr aptvēris, ka viņa priekšā ir daudz noslēpumaināks dzīvnieks. Par šo notikumu viņš klusēja līdz pat 90.gadiem, kad par to pastāstīja kriptozoologam Karlam Cukeram. Tas nosprieda, ka redzētais bijis mokelembembe. Brits pavēstīja, ka dzīvnieka kakls bijis ap 20 collām diametrā un pelēkā krāsā. Galvā bijis saplacināts deguns, tāpat arī spilgti izteikts žoklis un piere. Aplūkot tas sevi ļāvis tikai dažas sekundes, tad atkal ieniris ūdenī.

Citi aculiecinieki fiksējuši dzīvnieku uz filmas (foto vai video?). Tie apgalvoja, ka dzīvnieki regulāri iznākot ūdenstilpņu krastos un atstājot pēdas ar trim pirkstiem vai nagiem. Tāpat tiem ir spēcīgas un resnas astes. Šeit publicēto bildi uzņēmis franču fotogrāfs Īvans Ridels 1966.gadā.

Nomedīts mokelembembe ticis it kā pie Tele ezera 1958.gadā. Pāris vai triji mokelembembes traucēja vietējiem iedzīvotājiem ķert zivis, un tie nolēma dzīvniekiem nogriezt pieeju ezeram. Dzīvnieki dzīvoja vienā no dīķiem, kas ar kanāla palīdzību savienojās ar ezeru. Iezemieši nosmailināja kokus 6 collu diametrā un ar tiem pietekā mēģināja neielaist dzīvniekus ezerā. Viens no dzīvniekiem mēģināja ielauzt nosprostojumu, bet iezemieši tad uzbruka ar šķēpiem un nogalināja to. Dzīvnieks tika apēsts, bet visi ēdāji nomira.  

Saites.
Sauszemes briesmoņi.