Parvuss, Aleksandrs
Īstā vārdā Izraēls Helfands.
Starptautisks terorisma atbalstītājs un V.I.Ļeņina lielinieku kustības finansētājs.
Dzīvesgājums. Sociāldemokrāts, "nepārtrauktās (permanentās) revolūcijas" teorijas piekritējs, radoši attīstīja K.Marksa un F.Engelsa mācību. Uzturēja labas attiecības ar L.Trocki, bija M.Gorkija literatūras aģents Eiropā.
1910.gados dzīvoja Stambulā, kur nodibināja sakarus jaunturku kustībā.
Vācijas varas iestādes vairākas reizes tika viņu izraidījušas no valsts kā radikālu sociālistu.
Pirms revolūcijas Krievijā centās samierināt lieliniekus ar maziniekiem.
1915.gada janvāra sākumā Parvuss satikās ar vācu sūtni Hansu fon Vangenheimu un tam izklāstīja savu revolūcijas organizācijas plānu Krievijā. Viņa plāns bija balstīts 1905.gada revolūcijas pieredzē - tā bija sākusies krievu-japāņu kara laikā. Vangenheimam, protams, bija zināms par Parvusa sakariem ar jaunturkiem, tādēļ viņš sarunu biedra idejas ņēma nopietni un par šiem apsvērumiem informēja Vācijas impērijas vadību, ieskaitot ķezaru Vilhelmu II. Tā paša gada martā Parvuss publicēja tā saucamo "Helfanda memorandu," kurā 20 lappaspusēs detalizēti aprakstīja, kā organizēt revolūciju Krievijā un piespiest to separātam mieram ar Vāciju.
Laiks bija izvēlēts izdevīgi. Berlīnē plānoja uzbrukumu Austreņu frontē, lai sakautu Krievijas impēriju, bet veiksmes gadījumā vispār to izslēgtu no kara. Vācu vadībai bija labi zināma par Parvusa sakariem ar vācu un krievu sociāldemokrātiem, kurus tika plānots iedarbināt.
Helfanda memorandā galvenā loma tika atvēlēta krievu lieliniekiem, taču krievu revolūcijas organizēšanā bija jāņem dalība arī visām krievu sociāldemokrātu grupām. Taču visai drīz atklājās, ka krievu sociāldemokrātu vidē attieksme pret Parvusu un viņa plāniem ir skeptiska, maigi izsakoties. Parvusam neizdevās noregulēt attiecības ar Ļeņinu. Toties viņš saplēsās ar Trocki, kas vēl pirms memoranda nodošanas vāciešiem uzrakstīja eseju "nekrologs dzīvam draugam" ("Некролог живому другу").
Berlīnē Parvusa plānu nenoraidīja pilnībā, taču arī izturējās pret to skeptiski. Pēc autora aplēsēm revolcijai bija nepieciešami 20 miljoni rubļu. Iesākumam bija vajadzīgi 5 miljoni, taču 1915.gada decembra beigās parvuss saņēma tikai 1 miljonu. Tobrīd jau bija acīmredzams, ka militāri Vācija nespēs izvest Krieviju no kara - šis plāns bija izgāzies. Tomēr vācieši šaubījās arī par Parvusa ietekmi uz krievu sociāldemokrātiem.
Vācieši pilnīgi vīlās "permanentās revolūcijas" sludinātājā 1917.gada beigās, kas tika vestas sarunas ar lieliniekiem par miera noslēgšanu. Vienbrīd Parvusu bija plānots iekļaut Vācijas delegācijas sastāvā, tomēr to nedarīja, uzzinot par ārkārtīgi lielu nepatiku pret Parvusu Petrogradā.
