Aliens

Sengrieķu senatnes lidojumi

Frikss un Helle.
Radniecība. Frikss un Helle bija Orhomenas valdnieka Atamanta un mākoņu dieves Nefeles bērni.
Biogrāfija. Atamants nebija uzticīgs vīrs Nefelei. Viņš pameta viņu un apprecēja Kadma meitu Ino, kura nez kādēļ neieredzēja sava vīra pirmās laulības bērnus un vēlējās viņus pazudināt. Ino izstrādāja zemisku plānu. Viņa pierunāja orhomenietes izkaltēt sejai domāto sēklu un apsēt ar to laukus. Orhomenietes to arī izdarījušas. Saprotams, ka nekas neuzdīga. Orhomeniešiem draudēja bads. Atamants sūtījis sūtņus uz Delfiem jautāt Apolona orākulam, kāpēc viņu druvas kļuvušas neauglīgas. Taču Ino uzpirkusi sūtņus un viņi atgriezušies no Delfiem, paziņoja pašu sacerētu orākula atbildi:
„Lūk, kādu atbildi deva pareģotāja pītija. Upurē dieviem savu dēlu Friksu, un dievi dos atkal auglību druvām.”
Kas gan cits atlika Atamantam? Viņš nolēma ziedot savu dēlu, kuru viņš ļoti mīlēja, lai glābtu savus pavalstniekus no bada. Tikmēr Ino ļauni priecājusies. Viņas plāns pazudināt Friksu bija piepildījies.
Kad viss bija sagatavots upurēšanai un Friksam vajadzēja pašā jaunības ziedonī saļimt zem naža, tad notika kaut kas tāds, ko neviens nebija gaidījis. Atlidoja zeltvilnas auns, ko bija sūtījusi Friksa māte - dieve Nefele, lai glābtu savus bērnus. Šo aunu dievietei bija dāvinājis dievs Hermejs. Frikss ar savu māsu uzkāpa zeltvilnas aunam mugurā un aizlidoja uz ziemeļiem.
Ātri lidoja auns. Tālu lejā pletās lauki un meži un kā sudraba lentas vijās upes. Zeltvilnas auns lidoja augstāk par kalniem. Viņi lidoja pāri jūrai. Tad noticis negadījums. Helle, Friksa māsa, izbijusies un no bailēm nav varējusi noturēties uz auna. Viņa iekritusi jūrā. Jūru, kurā iekrita Helle, kopš tā laika sāka saukt par Hēlespontu (Helles jūra, mūsdienās Dardaneļu jūras šaurums).
Bet zeltvilnas auns ar Friksu aizlidoja uz tālo Kolhīdu un nolaidās Fasīdas (Rionas) upes krastā. Kolhīdā valdījis saules dieva Hēlija dēls - burvis Ajēts. Kolhīdas valdnieks Friksu uzaudzinājis kā paša dēlu un devis tam par sievu savu meitu Halkiopi. Zeltvilnas auns tika upurēts Zevam un tā āda tika pakārta kara dieva Areja svētbirzē. Zeltvilnas aunādu sargājis pūķis, kas spļāvis uguni un nekad neaizvēra miegā savas acis.

Mīts par Dedalu un Ikaru.
Radniecība. Erehteja mazdēls, Metiona dēls. Pēc citas versijas Dedals bija Eipalmpa dēls un Metiona mazdēls. Māsa - Perdika. Māsasdēls (citur minēts, ka Talojs bija brāļadēls) - Talojs. Dēls - Ikars.
Biogrāfija. Dzīvojis Atēnās. Dedals bija galdniecības un tās instrumentu izgudrotājs, izcils arhitekts un tēlnieks. Viņa slava bija tālu izplatījusies, arī ārpus Grieķijas.
Dedalam bija jābēg no Atēnām, jo areopags par māsasdēla un mācekļa Taloja nogalināšanu viņam bija piespriedis nāvessodu. Slavenais meistars patvērumu atradis Krētas salā, kur tās valdniekam Minojam uzticīgi kalpojis daudzus gadus. Daudz brīnišķīgu mākslas darbu Dedals radījis kalpodams Krētas valdniekam varenajam Zeva dēlam Minojam. Viņš Minojam uzcēlis slaveno pili Labirintu ar tik sarežģītām ejām, ka ikviens, kas tajā iegāja, apmaldījās un nevarēja pats atrast izeju. Labirinta Mīnojs ieslodzījis savas sievas Pasifajas dēlu - Mīnotauru, briesmoni ar cilvēka ķermeni un vērša galvu. Tāpat Dedals Mīnoja meitai Ariadnei ierīkoja deju laukumu. Vēlāk viņš palīdzēja Ariadnei izvest Teseju no Labirinta, iesakot atrast izeju atritinot dzijas kamolu.
Gadiem ritot Dedals sāka aizvien vairāk ilgoties pēc dzimtenes. Taču Mīnojs nevēlējas viņu laist projām, jo gribēja būt vienīgais, kas izmanto lielā mākslinieka talantu. Un aizbēgt Dedals arī nevarēja. Krēta bija sala, un jūrā valdīja varenā Mīnoja flote, kas visus jūras ceļus kontrolēja. Dedals ilgi lauzīja galvu, ka lai aizbēg no Krētas salas. Līdz izdomāja, ka vienīgais bēgšanas ceļš ir debesis. Par tām Mīnojs nevaldīja (varēja gan Zevs savam dēlam iedot lietošanā kādu no dievu lidaparātiem, bet kāpēc neiedeva?).
Dedals no spalvām, sasienot tās ar linu diegiem un sastiprinot tās ar vasku, izgatavoja četrus spārnus. Kad darbs bija pabeigts, Dedals veica izmēģinājuma lidojumu: viņš piesēja spārnus uz muguras, izmauca rokas caur cilpām, kas bija piestiprinātas pie spārniem un savecinājis rokas lēni pacēlās gaisā. Viņa dēls Ikars sajūsmināts vēroja, kā viņa tēvs lidinās gaisā kā milzīgs putns. Nolaidies zemē Dedals sacīja Ikaram: „Klausies. Ikar, tūliņ mēs aizlidosim no Krētas. Lidojot esi uzmanīgs. Nelido pārāk zemu pār jūru, lai sāļās viļņu šļakatas nesamērcētu tavus spārnus. Nepacelies arī pārāk tuvu saulei: karstums var izkausēt vasku, un spārni izjuks. Lido tieši aiz manis, neatpaliec.”
Kad lidošanai nepieciešamās instrukcijas bija darītas zināmas, Dedals ar dēlu Ikaru uzmauca spārnus uz rokām un viegli pacēlās gaisā. Cilvēki, kas redzēja viņus lidojam augstu par zemi, domāja, ka debesis traucas divi dievi (saprotams, jo tajos laikos lidošana bija dievu privilēģija, izņemot dažus izņēmuma gadījumus, kad dievi dažiem varoņiem, kas pa lielākajai daļai bija kāda dieva vai dievietes dēls, iedeva lietošanā vienkāršāku lidaparātu, piemēram, var minēt Perseju). Dedals bieži paskatījās atpakaļ, lai redzētu, kā lido viņa dēls. Viņi lidoja pāri jūrai un bija palidojuši garām Dēlas un Paras salām.
Dedala dēlam Ikaram lidojums patika aizvien vairāk un līdz ar to viņš kļuva arvien pārdrošāks. Pavisam aizmirsis tēva instrukcijas Ikars stipri savicināja spārnus un pacēlās aizvien augstāk. Saules karstie stari izkausēja vasku, kas saturēja spārnu spalvas. Spārni izira un Ikars kā akmens nokrita no drausmīga augstuma jūrā un gāja bojā viļņos.
Dedals pagriezies atpakaļ skatījās visapkārt, bet nekur Ikaru neredzēja. Viņš sāka skaļi saukt dēlu: „Ikar, Ikar! Kur tu esi? Atsaucies!”
Klusums. Nekādas atbildes. Tad Dedals ieraudzīja jūras viļņos spalvas no Ikara spārniem un saprata, ka dēls gājis bojā. Lielas bija Dedala bēdas, neizsakāmas bija viņa ciešanas. Viņš ienīda savu mākslu, ienīda to dienu, kad nolēma bēgt no Krētas lidojot pa gaisu.
Ikara līķis ilgi peldēja pa jūru, līdz viļņi to izskaloja kādas salas krastā; šeit Ikara mirstīgās atliekas atrada Hērakls un apglabāja. Jūra, kurā Ikars bija gājis bojā tika nosaukta par Ikara jūru.
Tikmēr Dedals turpinājis lidot un veiksmīgi sasniedzis Sicīlijas salu, kur tam patvērumu sniedzis turienes valdnieks Kokals.

Perseja lidojums. Zeva dēls Persejs nogalinājis Gorgonu Medūzu un ielicis tās galvu savā brīnumainajā somā, spārnotās sandalēs ātri traucās pa gaisu. Persejs lidoja pāri daudzām zemēm un jūrām, līdz sasniedza titāna Atlanta zemi.

Sicīlijas Diodors par Hiperboreju. Savos darbos viņš piemin kādu Abarīdu – „Apolona augstāko priesteri,” gudru burvi. Diodors apgalvo, ka kādu dienu burvis „uz savas zelta bultas” aizlidojis uz Dienviditāliju, lai personīgi tiktos ar Pitagoru (tātad 6.gs.pmē.).

Maķedonijas Aleksandra lidojums. Aleksandrs ir pieskaitāms arī pie debesu braucējiem. Kaut kādā poēmā stāstīts kā viņš metāla kamerā pacēlies debesīs. Veiksmīgi šķērsojis lietus, sniega un vēju zonu, nokļuva Saules staros, kur kameras sienas tiktāl sakarsa, ka bija jānolaižas zemē.
Šis Aleksandra lidojumu motīvs ir bagāti pārstāvēts viduslaiku literatūrā un mākslā. 12.gs. bizantiešu kauss, kuru atrada 19.gs. Krievijas dienvidos, glabājas Pēterpils Ermitāžā. Uz tā attēlotas 12 arkas, kurās iekšā dažādas figūras. Vienā no arkām attēlots Maķedonijas Aleksandrs lidojam uz milzu putna līdzīga ērglim.
Kristīgajā laikmetā Aleksandra lidojums tika paralēli tulkots kā Pestītāja debesbraukšana.
Krievijas Jurjevo-Poļskā ir Sv.Jura katedrāle, kuras dienvidu fasādē centrā atrodas Kristus debesbraukšanas aina, bet malā – Aleksandra lidojums. Abiem sižetiem ir ne tikai sižetiska, bet arī formāla līdzība. 

Saites.
Senatnes lidojumi.