Aliens

Seno indiešu senatnes lidojumi

Seno indiešu mitoloģijā, svētajās grāmatās un eposos ir daudz lidojumu aprakstu. Tiek minēts, ka tādi gudrie kā, piemēram, Narada, Vašistha itin brīvi varēja pārvietoties Visumā un sasniegt gan augstākas, gan zemākās planētas. Nemaz jau nerunājot par dieviem, kuri to vien darīja, ka lidoja Visumā no vienas planētas uz citu un laiku pa laikam ieradās uz Zemes. Reizēm viņi savos lidojumos līdzi paņēma kādu no cilvēkiem (piemēram, Ardžunu). Laikam jau spilgtākie lidojumu apraksti ir atrodami divos lielajos indiešu eposos „Rāmajana” un „Mahābharatā.” Mazāk zināmi apraksti ir atrodami citos sanskrita tekstos. Tas tāpēc, ka indiešu mitoloģija un literatūra ir eiropiešiem maz zināma. Tikai daļa seno sanskrita tekstu ir pārtulkota kāda no eiropiešu valodām.

Bhāgavatpurāna (Šrīmad Bhāgavat). Arī šajā seno indiešu grāmatā ir atrodami vairāki lidojumu apraksti, piemēram:
„Tiklīdz atbrīvošanās pazīmes kļuva redzamas, viņš pamanīja no debesīm nolaižamies ļoti skaistu lidmašīnu, kas apspīdēja visas desmit debess puses, un šķita, ka nolaižas starojošs pilnmēness...
Mahārādža Dhruva redzēja lidmašīnā divas ļoti skaistas Šri Vinu pavadones. Viņām bija četras rokas un melnīgsnējs ķermeņa starojums.
Rokās viņas nesa kaujas vāles un bija tērptas ļoti pievilcīga izskata tērpos ar ķiverēm galvās, viņas bija izgreznojušās ar kakla ķēdēm, roku un ausu riņķiem...Lidojot caur Visumu, Mahārādža Dhruva citu pēc citas varēja aplūkot visas Saules sistēmas planētas, un ceļā viņš redzēja visus pusdievus viņu lidmašīnās.” (4, 12, 19/20/34)
„Bhāgavatpurānā” ir tādas rindas: „Pēc tam Indra debesu valdnieks, kopā ar visiem debesu planētu vadoņiem piedāvāja Vāmanadevam vietu debesu lidmašīnā un ar Brahmas piekrišanu nogādāja viņu uz debesu planētas.” (8, 23, 25)
„Bhāgavatpurāna” vēl ir tāda vieta: „...tad viņš [Rāmačandra/Rāma] palīdzēja Sītadevai iekāpt ar ziediem izrotātā lidmašīnā un pēc tam iekāpa tajā pats.”
„...tāpat kā pusdievi ceļo Visumā, kurpretim parastie cilvēki ceļo pa zemes virsu.” (4, 419)
„Tiklā Šati, Dakšas meita, dzirdēja, kā debesu iemītnieki, kas lido pa gaisu, runāja par lielo upuri, ko nesis viņas tēvs. Kad viņa redzēja, ka no visām debess pusēm viņas dzīvesvietai tuvojas debesu iemītnieku skaistās sievas, kuru acis bija ļoti spožas...”(4, 3, 8)
„Pilsētā pastāvīgi bija dzirdamas pāvu un bišu balsis, un par pilsētu lidoja lidmašīnas, pilnas skaistu sieviešu...” (8, 15, 20)
„Tā kā pusdievi vairs nesaņēma savas upuru daļas, arī viņus pārņēma satraukums. Viņi pameta savas dzīvesvietas uz debesu planētām un, dēmonu nepamanīti, klīda pa pasauli, vērodami katastrofu.” (7, 2, 16)

Eposs „Rāmajana.” Nodaļā "Rama un Sita" aprakstīts, kā Rāvana pēc rakšasa Mariča izstrādāta plāna nolaupīja Rāmas daiļo sievu Situ, aizvezdams to "gaisa ratos, kas līdzinājās saulei." Lidojums gāja pāri ielejām, mežiem un kalniem. Sita gan lūdzās, gan sauca pēc palīdzības, bet velti. Ravana veiksmīgi aizlidoja līdz Lankas salai (domā, ka tā bija mūsdienu Ceilonas sala).
Kronējis Rāvanas jaunāko brāli Vibhišanu par Lankas radžu, Rāma ar Situ lidojošos ratos atgriezās Ajodhjā, kur viņa brālis Bharata labprātīgi atdeva Rāmam karaļvalsti. Neliels fragments no eposa „Rāmajana”: „Kad pienāca rīts, Rāma iekāpa debesu ratos. Ratu spēks ir neierobežots. Rati bija divu stāvu augstumā un ar vairākiem nodalījumiem un logiem... Tie bija krāšņi un vareni... Kad tie pacēlās gaisā, atskanēja debešķīga skaņa...”

Hanumans. Vanaru valdnieka Sugrīvas ministrs Hanumans nebija parasts pērtiķis. Viņš spēja lidot!
Eposā "Rāmajana" tiek aprakstīts Hanumana starts: "Kad viņš kalnā uzsāk savu lidojumu, nolūst kalnu kores, ļogās kalnu pamati, milzīgu koku zari tiek nolauzti, zaru un lapu lietus krīt uz zemi. Putni un zvēri bēg uz saviem patvērumiem." Tātad Hanumans bija arī prasmīgs, bet pārgalvīgs pilots. Rāmam bija neizsakāmi laimējies iegūt tādus draugus un sabiedrotos, kādi bija pērtiķu valdnieks Sugriva un viņa ministrs Hanumans.
Hanumans aizlidoja uz Lankas salu: atrada Situ vienā no Rāvanas pils dārziem un iedeva viņai Rāmas gredzenu. Un visbeidzot viņš startēja no pašas pilsētas, kas nevienam nepatika, jo "tiek izskaloti skaistie Lankas lotosu dīķi." Lidodams virs Lankas galvaspilsētas namiem, Hanumans pamanījās izraisīt milzīgus ugunsgrēkus: "Ar degošu asti tas šūpojas virs jumtiem un izraisa ugunsgrēkus, no tā sagrūst augstas celtnes un prieka dārzi pārvēršas tuksnesī." 

Lidojumu apraksti Kalidasa darbos. Ļoti spilgtu Rāmas lidojuma aprakstu kāda no saviem sacerējumiem ir sniedzis V gs dzīvojošais indiešu dzejnieks Kalidasa. Viņš arī ir aprakstījis dieva Indras lidojumu (skatīt eseju Senatnes lidojošie aparāti).

Eposs „Mahābharata.” Šajā apjomīgākajā seno indiešu poēmā ir atrodami vairāki vērā ņemami lidojumu apraksti, kuros piedalījušies cilvēki. „Bhīma vimanā lidoja uz milzīgā stara saules spožumā un tā radīja troksni, kas līdzinājās pērkona dārdiem.” (skatīt arī eseju Senatnes lidojošie aparāti, kur minēti saistībā ar šo tēmu vairāki piemēri)

Ardžunas kosmiskie lidojumi. Eposa „Mahabhāratas” trešā grāmata „Vana Parva” vēsta, ka Ardžuna, vecākā brāļa Judhišthira uzdevumā devies uz Himalajiem, lai izlūgtos no dieviem brīnumieroci, par kuru pandavi bija dzirdējuši no mežā dzīvojošajiem vientuļniekiem. Nokļuvis Himalajos, Ardžuna iemaldījās neparastā mežā, kur viņam izraisījās strīds ar trejaci Šivu par medījumu. Sākās divkauja starp mirstīgo un dievu, kurā, protams, uzvarēja dievs Šiva.
Taču Šiva bija apmierināts ar Ardžunu un slavēja viņu, kā labāko karavīru pasaulē. Šiva bija ar mieru Ardžunam atdot teiksmaino brīnumieroci pašupatu, kurš varēja iznīcināt visu pasauli. Dodot baismo dievu ieroci, Šiva brīdināja Ardžunu: „O, lielais varoni, es gribu dot tev savu mīļāko ieroci. Taču tev jāuzmanās, lai to nepavērstu nepareizi. Ja tu to vērsīsi pret vāju ienaidnieku, tas var sagraut visu pasauli. Nav neviena, kuru nevarētu pieveikt ar šo ieroci...”
Pēc attīrīšanās upura Šiva viņu iepazīstināja ar šī ieroča lietošanas noslēpumiem. Tad viņš lika Ardžunam nākt uz debesu valstību. Ardžuna noskaitīja lūgsnu Šivam - Visuma valdniekam, kurš ar... ”savu sievu pazuda mākoņos, kā rietoša saule."
Par to pašu vēstīts citā senindiešu grāmatā „Šrimad-Bhagavat.” Šoreiz Ardžuna pats stāsta par to kā Šiva viņam uzdāvināja savu dievišķo ieroci [ 1,15, 12/13 ]: „Šivam tas patika, un viņš kā atalgojumu dāvāja man savu personīgo ieroci. Arī citi pusdievi nodeva manā rīcībā savus ieročus, un es pat biju spējīgs tagadējā ķermenī apmeklēt debesu planētas, kur man bija atvēlēts pa pusei paaugstināts sēdeklis. Ja es kādu dienu kā viesis uzkavētos uz debesu planētas...”
No bagātību glabātāja Kuberas Ardžuna saņēma ieroci antardhana, kas spēja iemidzināt pretinieku. Savus ieročus dāvāja Ardžunam arī Varuna, Mitra un citi dievi.
Tad atskanēja pērkona gravieniem līdzīgs troksnis. No debesīm nolaidās Indras sūtīts kosmosa kuģis. Pilots lūdza Ardžunu sēsties iekšā kosmosa kuģī un lidot uz Indras pārvaldīto planētu Svargu. Eposā „Mahabhārata” sniegts iespaidīgs Ardžunas kosmiskā lidojuma apraksts: „Kad pasauļu sargi bija projām. Ardžuna ienaidnieku bieds, vēlējās, lai Indras debesu rati nonāk pie viņa. Un pēkšņi nāca rati gaismas mirdzumā, aizbaidot tumsu no gaisa un apgaismojot visus mākoņus, piepildot pasaules apkārtni ar briesmīgu troksni līdzīgu pērkonam. Tas bija debesu burvju darinājums, patiesi apžilbinošs.
Tad viņš iekāpa ratos, mirdzošos, kā dienas kungs. Nu viņš Kuru cilts baltais pēcnācējs priecīgs brauca augšup ar šo burvju darinājumu, ar debesu ratiem, kas līdzinājās saulei. Kad viņš tuvojās debesu iecirknim, kas neredzams mirstīgajiem zemes iemītniekiem, viņš redzēja debesu ratus brīnišķīgākos no tūkstošiem (arī salauztus).
Tur nespīdēja ne Saule, ne Mēness, arī uguns ne, bet gan dīvainā mirdzumā, cēlā radīšanas spēkā tur staroja, tas, kas lejā uz zemes redzams, kā zvaigžņu atveidi, lielā attāluma dēļ līdzīgi lampiņām, kaut arī ir lieli ķermeņi.”
Ardžuna kādu laiku padzīvoja Amaravati [planētas Svargas galvaspilsēta] pie Indras: kopumā Ardžuna uz debesu planētām pavadīja 5 gadus, apgūstot zināšanas un prasmi rīkoties ar dievu ieročiem. Ardžunas apmācība nebija tikai teorētiska. Ardžunam bija jāpiedalās arī dievu karos ar asūrām. Tā sakot, jāliek lietā iegūtās zināšanas par dievu ieročiem.
„Dievi parādījās savos lidojošajos ratos, lai būtu klāt cīniņā starp Kripakāriju un Ardžunu. Pats Indra debesu valdnieks parādījās savā lidaparātā un 33 dieviem līdzīgas būtnes līdz ar viņu.”
„Mahabhāratas” 3.grāmata „Vana Parva” vēsta par asūru zemūdens pilsētu sagraušanu (asūrām arī tādas piederēja!): „Ardžuna devās augšā debesīs, lai no debesu būtnēm iegūtu dievišķos ieročus un iemācītos ar tiem rīkoties. Šai laikā Indra, debesu pavēlnieks prasīja, lai Ardžuna izpostītu visu vareno asuru karapulku.
Trīsdesmit miljoni dēmonu mita cietokšņos jūras dzīlēs. Indra, debesu pavēlnieks, šim nolūkam Ardžunam iedeva savu gaisa kuģi, kuru vadīja viņa pavadonis Matali. Šis kuģis varēja pārvietoties arī zem ūdens.
Nesaudzīgajā kaujā, kas tagad sekoja, asūras lika līt grēku plūdiem līdzīgiem lietiem, bet Ardžuna viņiem stājās pretī ar dievišķo ieroci, kurš visu ūdeni izžāvēja.
Asūras tika uzvarēti, un pēc kaujas Ardžuna nokāpa lejā uzvarēto dēmonu pilsētās. Viņš bija pārsteigts par zemūdens pilsētu skaistumu un greznību. Ardžuna izjautāja Matali par šo pilsētu vēsturi un uzzināja, ka tās reiz esot būvējuši dievi savām vajadzībām.”
Tad Ardžuna savā amfībijas tipa lidaparātā atkal pacēlās debesīs (kosmosā). Ceļā Ardžuna redzēja kosmosa pilsētu, kas rotēja ap savu asi: „Pilsētā bija gaiša un skaista ar mājām, kokiem un ūdenskritumiem. Tai bija četras ieejas, kuras apsargāja sargi ar dažādiem ieročiem.” No Matali Ardžuna uzzināja, ka dievs Brahma uzbūvējis šo kosmosa pilsētu un nosaucis par Hirnandžapuru - Zelta pilsētu. Taču pilsētā dzīvoja dēmonu sievietes Puloma un Kalaka, kas dieviem liedza ieeju šajā pilsētā. Uzzinājis visu par šīs kosmosa pilsētas vēsturi, Ardžuna izlēma sākt uzbrukumu. Tālāk seko iespaidīgs kosmiskās kaujas apraksts: „Iedegās šaušalīga kauja, kuras laikā gaisa pilsēta tika uzsviesta augstu debesīs un tad atkal gandrīz nokrita uz zemes, tika dzenāta no vienās puses uz otru un pat iegrima dziļi jūrā. Pēc tam, kad kauja ilgi bija trakojusi, Ardžuna izšāva nāvējošu šāviņu, kas visu pilsētu saplosīja gabalos, un tie nokrita uz zemes. Dzīvi palīkušie asuras piecēlās no drupām un neatlaidīgi cīnījās tālāk. Bet Ardžuna cīnījās līdz galam. Visi asūras tika iznīcināti. Indra un citi dievi cildināja Ardžunu kā varoni."
„Vana Parvas” XLII nodaļā Indralokagamana Parva teikts: „Kamēr Gudakeša (Ardžuna), kavējoties pārdomās, mocījās neizlēmība, no mākoņiem, Matali vadīts, parādījās gaisa kuģis, vēl varenāks kā iepriekš. Viss debesu jums apgaismojās, tūdaļ visa apkārtne piepildījās ar murdoņu un dārdēšanu, līdzīgu pērkonam. No priekšas pašā šausmīgākā izskatā... spārnotas bultas debesu skaistumā un ugunis visā savā apžilbinošajā lieliskumā, kā arī zibeņi un tutugudas [nesaprotams vārds!], apgādāti riteņiem, un tie darbojās, izdzenājot gaisu, un izraisīja troksni, kas bija kā pērkoni no daudziem mākoņiem - viss tas pavadīja debesu ratu atlidošanu.
Tajā tāpat bija mežonīgie nagi (redakcija saka, ka nozīme nav skaidra, jo nagi indiešu mitoloģijā bija čūskas), ar karstām atverēm... Un debesu mašīna traucās augšup, it kā to vilktu tūkstoš zelta zirgu, un tā ātri sasniedza vēja ātrumu. Jau visai drīz debesu mašīna kustējās jau ar tādu ātrumu, ka acij bija grūti tai sekot. Un Ardžuna tāpat uz debesu ratiem redzēja ko līdzīgu karoga mastam, izrotātu ar zaigojošu zelta ornamentu, - „karoga masts” laistījās un izstaroja gaismu, līdzīgu tumša smaragda vizuļošanai."
XLII nodaļā teikts, ka Dievu debesu pilsētā viņš (laikam Ardžuna) ”redzēja citus debesu ratus, to tūkstošus, gatavus pēc dievu gribas doties ceļā - tie stāvēja rindām savās vietās, bet pēc tam viņš ieraudzīja desmitiem tūkstošus tādu ratu, kas kustējās visos iespējamajos virzienos.”
Pēc pieciem gadiem Ardžuna atgriezās uz zemes. 

Saites.
Senatnes lidojumi.