Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Ziemeļu karš (1699.-1721.g.)

Plašs karš ziemeļu un austreņu Eiropā no 1699. līdz 1721.gadam.

Kara gaita.

1700.gads.
Kārļa XII karš Dānijā. Kārlis XII, uzsākdams karu, karadarbību risināja visai veiksmīgi.
1700.gada 4.augustā ar savu karaspēku angļu un holandiešu flotes aizsegā izcēlās malā Dānijas Sellandē (Sjālland), ielauzās Dānijā un piespieda Frīdrihu IV noslēgt Trāvendāles miera līgumu.
Krievu sakāve pie Narvas. 1700.gada augustā arī krievu cars Pēteris I pieteica karu Zviedrijai un krievu karaspēks uzbruka Igaunijai, aplenca Narvu. Rudenī jaunais Kārlis XII ar saviem izlases spēkiem devās uz Igauniju un negaidītā uzbrukumā pārsteidza un sakāva trīs reizes lielāko Pētera I armiju 30.novembrī kaujā pie Narvas. Tomēr zviedri neizmantoja uzvaru, atkāpās un pārziemoja Igaunijā.

1701.gads.
Kārlis XII sakauj sakšus Latvijā. 1701.gada pavasarī Kārlis XII savāca 23 000 vīru un virzījās uz Rīgu, ko atkal bija aplenkuši Augusta II Stiprā spēki. Ar novada latviešu zvejnieku palīdzību izdevās sadabūt ap 200 laivu un plostu, kuros zviedru armija forsēja Daugavu. Kauja notika Spilves pļavās. Pretinieks nespēja apturēt zviedru ofensīvu, un tam vajadzēja bēgt.
Pēc tam, kad zviedri bija sakāvuši dāņus un sakšus, tiem bija atlicis vairs tikai viens pretinieks - krievi.
Zviedri uzbrūk Arhangeļskai. 1701.gadā Baltajā jūrā pie Arhangeļskas parādījās 7 zviedru kuģu eskadra. Tomēr to uzdevums nebija vis Arhangeļskas ieņemšana, bet gan Solombalas ostas un kuģu būvētavas sagrāve. Un tā, 1701.gada jūlija sākumā zviedri sagrāba pomorus Ivanu Sedunovu (Rjabovu) un Dmitriju Popovu. Ir versija, ka šie abi padevušies zviedriem tīši, lai iemānītu to kuģus uz sēkļa pie Novodvinskas cietokšņa. Rjabovam zviedri tiešām lika parādīt eju uz Novodvinskas cietoksni, bet Popovs darbojās kā tulks. Pomori izvadīja galeotu Tjova Letit un liellaivu Mjohunden uz sēkļa tieši cietokšņa dižgabalu priekšā un abi kuģi tika iznīcināti. Interesanti, bet lai to paveiktu, bija nepieciešama veselas 10 stundas ilga apšaude, pie tam abi kuģi bija nekustīgi. Grūti pat iedomāties ar ko beigtos kauja, ja tajā piedalītos septiņi manevrētspējīgi zviedru kuģi.
Rjabovu un Popovu zviedri nošāva, Ppovs patiesi gāja bojā, bet Rjabovs izlikās miris, iespēja pārmesties pār bortu un tikt līdz savējiem. Krievi izrīkojās sev raksturīgā stilā - Rjabovu arestēja un apsūdzēja sadarbībā ar ienaidnieku. Tomēr tai paša gada rudenī pomoru atbrīvoja saskaņā ar Pētera I personīgu rīkojumu. Tālāk par viņu nekas nav zināms.

1702.gads.
Kārlis XII Kurzemē.
Kārlis XII vajāja sakšus vēl Kurzemē, kur zviedri pārlaida ziemu un palika līdz pat 1702.gada janvārim. Pa ceļam Kārlis XII 10 dienas uzturējās Kuldīgā un apmetās kādā privātā namā, jo zviedru karavīri pāris mēnešos bija izdemolējuši skaisto Kuldīgas pili. 1701.gada augustā Kārlis XIII vienu dienu pavadīja Saldū, tad devās tālāk uz Skrundu, Grobiņu un Virgu uz karaspēka ziemas nometni.
Saldus pilī karalis izdeva rīkojumu par katra trešā zemnieka norīkošanu Bauskas nocietinājumu būvei. Taču, vai Bauskā kas toreiz uzcelts, tā arī nav zināms.
Kurzemē viņš arī pieņēma lēmumu tūlīt neuzbrukt Krievijai, bet sākumā vērsties pret Poliju-Lietuvu. Kārļa plānos vispirms bija gāzt Augustu II, un pēc tam ar poļiem kā sabiedrotajiem uzbrukt Krievijai.
Krievi posta Vidzemi. Tikmēr krieviem bija iespēja atgūties un sakopot jaunus spēkus. Kad Kārlis XII atstāja Livoniju, tur palika ievērojami, bet sadrumstaloti zviedru spēki. Krievu ģenerālis Boriss Šeremetjevs uzvarēja zviedru galvenos spēkus 1702.gadā, un Vidzeme palika neaizsargāta. Lai iznīcinātu zviedru apgādes bāzi, cars deva pavēli Vidzemē lietot „izdedzinātās zemes” taktiku. Jau pēc kāda gada Šeremetjevs varēja ziņot caram, ka liels lopu daudzums un 12 000 civilgūstekņu aizvesti uz Krieviju. Ar īsākiem pārtraukumiem postīšana turpinājās arī nākamajos gados.

1706.gads.
Ilgais karš ar Poliju.
Karš ar Poliju ievilkās. Tikai 1706.gadā izdevās piespiest Augustu atteikties no Polijas-Lietuvas kroņa. Mieru starp Zviedriju un Poliju-Lietuvu noslēdza Altranštetē (Altranstādt).

1708.gads.
1708.gada 8.oktobrī Pētera I komandētā krievu karaspēka vienība uzbruka zviedru ģenerāļa Lēvenhaupta komandētajam zviedru karaspēkam pie Ļesnajas, kas ar vezumiem devās apvienoties ar karaļā Kārļa XII karaspēku Ukrainā. Sīvā kaujā zviedri tika padzīti, tie zaudēja visu artilēriju un vecumus (7000 gabalus). Šī  zviedru militārā neveiksme veidoja krievu tālāko uzvaru pie Poltavas.

1709.gads.
Poltavas kauja (1709.g.).
 Karalis Kārlis XII ieradās pie Poltavas jau 1709.gada aprīļa sākumā un aplenca to. 1709.gada maijā tika sakauts no krievu cara Pētera I kaujā pie Poltavas. Pēc smagās sakāves karalis kopā ar savu sabiedroto ukraiņu hetmani Mazepu aizbēga uz turku cietoksni Bendero, bet 1715.gadā atgriezās Zviedrijā. Pēc karaļa neveiksmes karā ar Krieviju, Zviedrija beidza pastāvēt kā lielvalsts.
1709.gada maijā notika Poltavas kauja, kurā Pētera I komandētā krievu armija sakāva zviedru karaļa Kārļa XII komandēto zviedru armiju. Kārlis XII bija spiests patverties pie turkiem.

Pēc sakāves pie Poltavas militārā iniciatīva stabili pārgāja krievu pusē. Dāņi un sakši atkal atjaunoja darbību pretzviedru koalīcijā. Karalis Kārlis XII bija "iestrēdzis" pie turku sultāna un karš bija jāturpina viņa ģenerāļiem. Tomēr izrādījās, ka zviedri vēl joprojām spēj dot atbildes triecienus, pie tam visai jūtamus.

1711.gads. Zviedru sakāves iedvesmots krievu ķeizars Pēteris I izplānoja karagājienu pret turkiem. Šis Prutas karagājiens bija pavisam neveiksmīgs un Pēteris I ar visu savu armiju gandrīz vai krita gūstā. Tomēr sarunu rezultātā turki to palaida brīvībā. Viena no krievu apņemšanām bija netraucēt zviedru karaļa Kārļa XII atgriešanis Zviedrījā, kas arī notika.

1712.gads.
Pretzviedru koalīcija guva panākumus. 1712.gadā tā ieņēma visus zviedru valdījumus vācu zemēs Baltijas jūras dienvidu krastā, izņemot tikai Štrālzundes pilsētu. Likās, ka zviedri tam pretoties vairs nav spējīgi. Zviedru karaspēka komandieris Magnuss Stenboks varēja cerēt tikai uz to, lai sakautu sabiedrotos katru atsevišķi. Vienu armiju, kas sastāvēja no dāņiem un sakšiem, vadīja karalis Dānijas Frederiks IV. Otrā, daudz lielākā skaitā, bija krievi un sakši. Abas armijas atradās netālu viena no otras. Stenboks stipri riskēja, kad nolēma uzbrukt Frederika IV armijai un izvēlējās to darīt tieši tādēļ, ka tā bija daudz mazāka. Zviedru karavadonim stipri palīdzēja pastāvīgās domstarpības starp dāņiem un sakšiem.
Un tā, zviedru karavadonim bija tikai jāizvēlas izdevīgs uzbrukuma brīdis. Vietas reljefs nebija īpaši izdevīgs, taču zviedriem bija vairāk dižgabalu - 30 zviedru pret 13 dāņu un sakšu. Pats galvenais - krievu armija nepaspēja dāņiem palīgā, lai gan sakšu kavalērija paspēja nonākt līdz hadebušas pilsētai, pie kuras notika kauja.
Dāņu karaļa karaspēks tika smagi sakauts, visu sabiedroto artilēriju sagrāba zviedri. Kārlis XII līksmoja, uzzinājis par uzvaru, un paaugstināja Magnusu Stenboku par feldmaršalu.
Tomēr triumfs neturpinājās ilgi. Pēc dažām nedēļām Stenboka armiju sakāva krievu karaspēks.

1713.gads.
1713.gada februārī feldmaršala Stenboka armija tika bloķēta Teningas cietoksnī. Tā paša gada maijā viņš padevās gūstā, viņu kopā ar zviedru karavīriem nosūtīja uz Dāniju, kuras karaspēku bija sakāvis tikai pusgadu iepriekš.

Nīstades miera līgums. Tas 1721.gadā noslēdza Ziemeļu karu.
4.paragrāfā ir skaidri pateikts, ka Livonijas un Igaunijas (daļēji mūsdienu Latvijas un Igaunijas) teritorijas bija zviedru iekarotas zemes, kas pēc Ziemeļu kara nonāca Krievijas impērijas sastāvā. Lai gan līguma tekstā ir minēta Krievijas apņemšanās maksāt Zviedrijai noteiktu naudas summu (2 miljonus dālderu), tajā nav minēts, ka nauda paredzēta Livonijas vai Igaunijas iegādei, turklāt nav arī nekādu pierādījumu par jebkāda maksājuma veikšanu, īpaši ņemot vērā faktu, ka Zviedrija nevēlējās atdot teritorijas un aptuveni divus gadus atteicās ratificēt līgumu.
Tostarp vēstures fakti liecina, ka, nevarot samierināties ar Vidzemes un Igaunijas zaudējumu, nākamo simt gadu gaitā Zviedrija un Krievija atkārtoti karoja Somijas teritorijā ar cerību, ka veiksmes gadījumā varētu gūt revanšu pie Baltijas jūras. Tas nozīmē, ka ar jaunas karadarbības sākšanos iepriekšējie līgumi vai norunas vairs nav spēkā.
Līguma teksts zviedru valodā - šeit.

Saites.
Zviedrija.
Krievijas impērija.