Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Lielais Ziemeļu karš, Ziemeļu karš (1699.-1721.g.)

Plašs karš ziemeļu un austreņu Eiropā no 1699. līdz 1721.gadam.

Kara gaita.

1700.gads.
Kārļa XII karš Dānijā. Kārlis XII, uzsākdams karu, karadarbību risināja visai veiksmīgi.
1700.gada 4.augustā ar savu karaspēku angļu un holandiešu flotes aizsegā izcēlās malā Dānijas Sellandē (Sjālland), ielauzās Dānijā un piespieda Frīdrihu IV noslēgt Trāvendāles miera līgumu.
Krievu sakāve pie Narvas. 1700.gada augustā arī krievu cars Pēteris I pieteica karu Zviedrijai un krievu karaspēks uzbruka Igaunijai, aplenca Narvu. Rudenī jaunais Kārlis XII ar saviem izlases spēkiem devās uz Igauniju un negaidītā uzbrukumā pārsteidza un sakāva trīs reizes lielāko Pētera I armiju 30.novembrī kaujā pie Narvas. Pēc šīs kaujas krievi kļuva faktiski bezspēcīgi zviedru armijas priekšā, tomēr zviedri neizmantoja uzvaru lai vajātu Pēteri I, tie atkāpās un pārziemoja Igaunijā.

1701.gads.
Kārlis XII sakauj sakšus Latvijā. 1701.gada pavasarī Kārlis XII savāca 23 000 vīru un virzījās uz Rīgu, ko atkal bija aplenkuši Augusta II Stiprā spēki. Ar novada latviešu zvejnieku palīdzību izdevās sadabūt ap 200 laivu un plostu, kuros zviedru armija forsēja Daugavu. Kauja notika Spilves pļavās. Pretinieks nespēja apturēt zviedru ofensīvu, un tam vajadzēja bēgt.
Pēc tam, kad zviedri bija sakāvuši dāņus un sakšus, tiem bija atlicis vairs tikai viens pretinieks - krievi.
Zviedri uzbrūk Arhangeļskai. 1701.gada jūnijā Baltajā jūrā pie Arhangeļskas parādījās 7 zviedru kuģu eskadra. Tomēr to uzdevums nebija vis Arhangeļskas ieņemšana, bet gan Solombalas ostas un kuģu būvētavas sagrāve. Un tā, 1701.gada jūlija sākumā zviedri sagrāba pomorus Ivanu Sedunovu (Rjabovu) un Dmitriju Popovu. Ir versija, ka šie abi padevušies zviedriem tīši, lai iemānītu to kuģus uz sēkļa pie Novodvinskas cietokšņa. Rjabovam zviedri tiešām lika parādīt eju uz Novodvinskas cietoksni, bet Popovs darbojās kā tulks. Pomori izvadīja galeotu Tjova Letit un liellaivu Mjohunden uz sēkļa tieši cietokšņa dižgabalu priekšā un abi kuģi tika iznīcināti. Interesanti, bet lai to paveiktu, bija nepieciešama veselas 10 stundas ilga apšaude, pie tam abi kuģi bija nekustīgi. Grūti pat iedomāties ar ko beigtos kauja, ja tajā piedalītos septiņi manevrētspējīgi zviedru kuģi.
Rjabovu un Popovu zviedri nošāva, Ppovs patiesi gāja bojā, bet Rjabovs izlikās miris, iespēja pārmesties pār bortu un tikt līdz savējiem. Krievi izrīkojās sev raksturīgā stilā - Rjabovu arestēja un apsūdzēja sadarbībā ar ienaidnieku. Tomēr tai paša gada rudenī pomoru atbrīvoja saskaņā ar Pētera I personīgu rīkojumu. Tālāk par viņu nekas nav zināms.

1702.gads.
Kārlis XII Kurzemē.
Kārlis XII vajāja sakšus vēl Kurzemē, kur zviedri pārlaida ziemu un palika līdz pat 1702.gada janvārim. Pa ceļam Kārlis XII 10 dienas uzturējās Kuldīgā un apmetās kādā privātā namā, jo zviedru karavīri pāris mēnešos bija izdemolējuši skaisto Kuldīgas pili. 1701.gada augustā Kārlis XIII vienu dienu pavadīja Saldū, tad devās tālāk uz Skrundu, Grobiņu un Virgu uz karaspēka ziemas nometni.
Saldus pilī karalis izdeva rīkojumu par katra trešā zemnieka norīkošanu Bauskas nocietinājumu būvei. Taču, vai Bauskā kas toreiz uzcelts, tā arī nav zināms.
Kurzemē viņš arī pieņēma lēmumu tūlīt neuzbrukt Krievijai, bet sākumā vērsties pret Poliju-Lietuvu. Kārļa plānos vispirms bija gāzt Augustu II, un pēc tam ar poļiem kā sabiedrotajiem uzbrukt Krievijai.
Krievi posta Vidzemi. Tikmēr krieviem bija iespēja atgūties un sakopot jaunus spēkus. Kad Kārlis XII atstāja Livoniju, tur palika ievērojami, bet sadrumstaloti zviedru spēki. Krievu ģenerālis Boriss Šeremetjevs uzvarēja zviedru galvenos spēkus 1702.gadā, un Vidzeme palika neaizsargāta. Lai iznīcinātu zviedru apgādes bāzi, cars deva pavēli Vidzemē lietot „izdedzinātās zemes” taktiku. Jau pēc kāda gada Šeremetjevs varēja ziņot caram, ka liels lopu daudzums un 12 000 civilgūstekņu aizvesti uz Krieviju. Ar īsākiem pārtraukumiem postīšana turpinājās arī nākamajos gados.

1703.gads.
Pēteris I nopietni riskēja, dibinādams Pēterpili pavisam svaigizviedriem atkarotās zemēs. Pavisam blakus atradās zviedru karaspēka daļas un kara flote. Izeju Somu līcī bloķēja Hidsona fon Humera komandētā zviedru flote, kas ikbrīd varēja uzbrukt tikko dibinātajai pilsētai. Visas Somu līcim piegulošās zemes zviedri joprojām uzskatīja par savējām.
Taču 1703.gada oktobrī zviedri pieļāva kļūdu - fon Humers pavēlēja kuģiem doties uz ziemošanu Vīpuros. Protams, lēmums bija pareizs, tomēr zviedriem vajadzēja atstāt vismaz novērotājus, jo Pēteris I tūdaļ zviedru neesamību pa pilnam izmantoja - jau 1704.gada pavasarī Kotlinas (Котлин) salā tika uzbūvēts neliels forts - to nosauca par Kronšlotu.

1704.gads. Pavasarī krievi, izmantojot zviedru flotes prombūtni, jau bija uzbūvējuši nelielu fortu Kotlinas salā - Kronšlotu. Tas bija visai savlaicīg, jo jau jūnijā pie nule uzceltā forta parādījās zviedru flote - 1 līnijkuģis, 5 fregates un vēl vairāki nelieli kuģi. Pārsvars neapšaubāmi bija zviedru flotes pusē un tai bija jāpiesedz 8000 vīru liela zviedru armijas vienība, kas devās uz Pēterpili pa sauszemi. Zviedru kuģi divas diennaktis apšaudīja Kronšloti, bet ne reizi tai netrāpīja. To varētu izskaudrot ar to, ka forts bija maziņš, bet kuģi atradās tāļu. Tad zviedru flotes komandieris mēģināja fortu ieņemt, izsēdinot desantu Kotlinas salā. Taču tobrīd pienāca vēsts, ka zviedru sauszemes vienība ir sakauta un atkāpās arī eskadra.
1704.gada jūnija sākumā krievu armija sāka uzbrukumu operācijas virknei zviedru varā esošo pilsētu mūsdienu Igaunijas teritorijā ar mērķi tās ieņemt. Šo pilsētu skaitā bija arī Narva, pie kuras krievi tika pilnīgi sagrauti Ziemeļu kara pašā sākumā1700.gada 30.novembrī.
Narvas ieņemšanas mēģinājums ar "maskarādi." Narva bija labi nocietināta un tās ieņemšana nebija vienkāršs pasākums pat nospiedošā krievu armijas skaitliskā pārākuma apstākļos. Aplenkuma gatavošanai pagāja garš laiks. Papildus vēl kļuva arī zināms, ka  no Rēveles (tālaika Tallina) zviedru Narvas garnizonam palīgā dodas spēcīga kaujas vienība ģenerālmajora Volmāra Šlipenbaha vadībā. Tad Pēteris I izplānoja viltību - lai netērētu laiku aplenkumam, nolēma sarīkot "maskarādi." Tādiem nolūkiem divi krievu pulki - Semjonovas un Ingermanlandes, kā arī divi dragūnu pulki (kavalērijas strēlnieki) tika parģērbti zilajos zviedru mundieros. Tiem bija jāspēlē palīgā nākošās Šlipenbaha vienības loma.
Viltuszviedru korpuss ar pašu Pēteri I priekšgalā nonāca pie Narvas un tam "uzbruka" krievu armija Aleksandra Meņšikova vadībā. Narvas garnizona komandieri noticēja, ka zviedri tikušies kaujā ar krieviem un no cietokšņa palīgā savējiem izsūtīja spēcīgu karaspēka vienību no 800 kājniekiem un 150 kavalēristiem - tā bija gandrīz 1/3 daļa garnizona.
Pilnā mērā rezlizēt savu viltību Pēterim I tomēr neizdevās, jo zviedri saprata, ka tiek maldināti. Tādēļ viņiem izdevās atkāpties cietoksnī vēl pirms krievi viņus atgrieza no tā. Tomēr, pat neskatoties uz to, vienība cieta smagus zaudējumus - tika iznīcināta gandrīz visa zviedru izsūtītā kavalērija, vairāki virsnieki tika sagūstīti.
Tādejādi "maskarāde" nedeva cerētos rezultātus un krieviem nācās ķerties pie īsta aplenkuma. Tas noveda pie tā, ka Narva krita tikai 1704.gada augustā. Tikmēr Šlipenbaha vienība nenonāca līdz Narvai, jo to atspieda pulkveža Kārļa Rennes (krievu dienestā) komandētā vienība.

1706.gads.
Ilgais karš pret Poliju.
Karš pret Poliju ievilkās. Kārlis XII bija sakāvis un piespiedis izstāties no kara Dāniju, tad sagrāva krievu armiju pie Narvas un nu varēja pievērsties Polijas jautājumam - vairākas reizes sakāva Augusta II Stiprā, kas vienlaicīgi bija arī Polijas karalis, armiju. Sabiedrotā stāvoklis bija tik vājš, ka Pēteris I nosūtīja tam palīgā krievu karaspēku. Tas ļāva Augustam II Stiprajam vēl kādu laiku pretoties zviedriem.
1704.gadā Kārļa XII karaspēks ieņēma Varšavu. Zviedru spiediena rezultātā par Polijas karali tika izvēlēts Staņislavs Leščinskis un Augusts II Stiptrais, protams, troni zaudēja. Tomēr Saksijas kūrfirstu vēl joprojām atbalstīja daļa poļu šļahtas un cīņa par varu turpinājās.
Tālāka kara gaita nebija labvēlīga Saksijai, jo 1706.gadā zviedri iebruka jau kūrfirsta zemēs Vācijā. Tādejādi zviedriem izdevās piespiest Saksijas kūrfirstu un vienlaicīgi arī Polijas karali Augustu II Stipro atteikties no Polijas-Lietuvas kroņa.
Altranštates miera līgums. Mieru starp Zviedriju un Poliju-Lietuvu noslēdza Zviedrijas karalis Kārlis XII un Saksijas kūrfirsts Augusts II Stiprais 1706.gada 24.septembrī Saksijas ciemā Altranštatē (Altranstādt). Kūrfirsts tobrīd bija Krievijas impērijas sabiedrotais un tobrīd vienīgais, kas pirms 6 gadiem bija uzsācis karu pret Zviedriju. Saskaņā ar noslēgto mieru sakšiem bija pienākums izdot zviedriem visus krievus, kas atradās Saksijā, atteikties no Polijas-Lietuvas troņa, nodot zviedriem cietokšņus Polijā, kas vēl atradās sakšu kontrolē. Tāpat sakšiem bija jāpiekrīt zviedru garnizonu izvietošanai savos valdījumos. No savas puses Kārlis XII uzņēmās aizsargāt Saksiju pret krievu karaspēku.
Augusts II Stiprais miera līgumu ar zviedriem noslēdza slepus no Pētera I un vēl kādu laiku veda divkosīgu politisko spēli. Vēl mēnesi  (oktobrī?) pēc miera noslēgšanas sakši palīdzēja krievu karaspēkam sakaut zviedrus kaujā pie Kališas. To uzzinājis, Kārlis XII pavēlēja publiskot miera līguma nosacījumus un piedraudēja Augustam II atņemt visus viņa īpašumus.
Pēc būtības šis miera līgums atraisīja rokas Zviedrijas karalim un deva tam iespēju sākt pilnvērtīgu karagājienu pret Krieviju.

1707.gads.

1708.gads.
1708.gada 8.oktobrī Pētera I komandētā krievu karaspēka vienība uzbruka zviedru ģenerāļa Lēvenhaupta komandētajam zviedru karaspēkam pie Ļesnajas, kas ar vezumiem devās apvienoties ar karaļā Kārļa XII karaspēku Ukrainā. Sīvā kaujā zviedri tika padzīti, tie zaudēja visu artilēriju un vezumus (7000 gabalus). Šī  zviedru militārā neveiksme veidoja krievu tālāko uzvaru pie Poltavas.

1709.gads.
Poltavas kauja (1709.g.).
 Karalis Kārlis XII ieradās pie Poltavas jau 1709.gada aprīļa sākumā un aplenca to. 1709.gada maijā viņa karaspēks tika sakauts no krievu cara Pētera I kaujā pie Poltavas. Pēc smagās sakāves karalis kopā ar savu sabiedroto ukraiņu hetmani Mazepu aizbēga uz turku cietoksni Benderos. Pēc karaļa neveiksmes pie Poltavas karā ar Krieviju, Zviedrija beidza pastāvēt kā lielvalsts.
Pēc sakāves pie Poltavas militārā iniciatīva stabili pārgāja krievu pusē. Dāņi un sakši atkal atjaunoja darbību pretzviedru koalīcijā. Saksijas kūrfirsts, uzzinājis par Kārļa XII sakāvi pie Poltavas, pasludināja 1706.gada 24.septembrī noslēgto Altranštates miera līgumu par spēkā neesošu un noslēdza jaunu savienības līgumu ar Pēteri I. Krievi, nepieminot neseno divkosīgo sakšu politiku, palīdzēja Augustam II Stiprajam atjaunoties Polijas-Lietuvas tronī. Karalis Kārlis XII bija "iestrēdzis" pie turku sultāna un karš bija jāturpina viņa ģenerāļiem. Tomēr izrādījās, ka zviedri vēl joprojām spēj dot atbildes triecienus, pie tam visai jūtamus.

1711.gads. Zviedru sakāves iedvesmots krievu ķeizars Pēteris I izplānoja karagājienu pret turkiem. Šis Prutas karagājiens bija pavisam neveiksmīgs un Pēteris I ar visu savu armiju gandrīz vai krita gūstā. Tomēr sarunu rezultātā turki to palaida brīvībā. Viena no krievu apņemšanām bija netraucēt zviedru karaļa Kārļa XII atgriešanis Zviedrījā, kas arī notika.

1712.gads.
Pretzviedru koalīcija guva panākumus. 1712.gadā tā ieņēma visus zviedru valdījumus vācu zemēs Baltijas jūras dienvidu krastā, izņemot tikai Štrālzundes pilsētu. Likās, ka zviedri tam pretoties vairs nav spējīgi. Zviedru karaspēka komandieris Magnuss Stenboks varēja cerēt tikai uz to, lai sakautu sabiedrotos katru atsevišķi. Vienu armiju, kas sastāvēja no dāņiem un sakšiem, vadīja karalis Dānijas Frederiks IV. Otrā, daudz lielākā skaitā, bija krievi un sakši. Abas armijas atradās netālu viena no otras. Stenboks stipri riskēja, kad nolēma uzbrukt Frederika IV armijai un izvēlējās to darīt tieši tādēļ, ka tā bija daudz mazāka. Zviedru karavadonim stipri palīdzēja pastāvīgās domstarpības starp dāņiem un sakšiem.
Un tā, zviedru karavadonim bija tikai jāizvēlas izdevīgs uzbrukuma brīdis. Vietas reljefs nebija īpaši izdevīgs, taču zviedriem bija vairāk dižgabalu - 30 zviedru pret 13 dāņu un sakšu. Pats galvenais - krievu armija nepaspēja dāņiem palīgā, lai gan sakšu kavalērija paspēja nonākt līdz hadebušas pilsētai, pie kuras notika kauja.
Dāņu karaļa karaspēks tika smagi sakauts, visu sabiedroto artilēriju sagrāba zviedri. Kārlis XII līksmoja, uzzinājis par uzvaru, un paaugstināja Magnusu Stenboku par feldmaršalu.
Tomēr triumfs neturpinājās ilgi. Pēc dažām nedēļām Stenboka armiju sakāva krievu karaspēks.

1713.gads.
1713.gada februārī feldmaršala Stenboka armija tika bloķēta Teningas cietoksnī. Tā paša gada maijā viņš padevās gūstā, viņu kopā ar zviedru karavīriem nosūtīja uz Dāniju, kuras karaspēku bija sakāvis tikai pusgadu iepriekš.
1713.gadā Augusts II Stiprais ar krievu palīdzību ieņēma Štetīnu Polijā.

1715.gads. Karalis Kārlis XII atgriezās Zviedrijā.

Nīstades miera līgums. Tas 1721.gada 10.septembrī tika noslēgts starp zviedriem un krieviem Nīstadē un noslēdza Ziemeļu karu, kas bija turpinājies divas desmitgades.
4.paragrāfā ir skaidri pateikts, ka Livonijas un Igaunijas (daļēji mūsdienu Latvijas un Igaunijas) teritorijas bija zviedru iekarotas zemes, kas pēc Ziemeļu kara nonāca Krievijas impērijas sastāvā. Lai gan līguma tekstā ir minēta Krievijas apņemšanās maksāt Zviedrijai noteiktu naudas summu (2 miljonus dālderu), tajā nav minēts, ka nauda paredzēta Livonijas vai Igaunijas iegādei, turklāt nav arī nekādu pierādījumu par jebkāda maksājuma veikšanu, īpaši ņemot vērā faktu, ka Zviedrija nevēlējās atdot teritorijas un aptuveni divus gadus atteicās ratificēt līgumu.
Tostarp vēstures fakti liecina, ka, nevarot samierināties ar Vidzemes un Igaunijas zaudējumu, nākamo simt gadu gaitā Zviedrija un Krievija atkārtoti karoja Somijas teritorijā ar cerību, ka veiksmes gadījumā varētu gūt revanšu pie Baltijas jūras. Tas nozīmē, ka ar jaunas karadarbības sākšanos iepriekšējie līgumi vai norunas vairs nav spēkā.
Līguma teksts zviedru valodā - šeit.

Kara rezultāti. Krievija no Zviedrijas bija izkarojusi Livonijas teritoriju, tātad izeju uz Baltijas jūru.

Saites.
Zviedrija.
Krievijas impērija.