Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Ariānisms

Radies III gs. beigās.

Vēsture. Pamatlicējs Ārijs. Pēc Konstancija II nāves 361.gadā ariānisms bija spiests pāriet aizsardzībā, sākas tā noriets. 381.gada Konstantinopoles I koncils deva ariānismam izšķirošu triecienu. Tikpat strauji cik radies, ariānisms dažos gadu desmitos arī izira un saglabājās tikai „barbaru” vidū.

IV gadsimtā visasākie strīdi izvērsās starp Aleksandrijas (Ēģiptē) draudzes priesteri Āriju un bīskapu Atanāsiju. Šī strīda, kas izvērsās par pirmo plašāko šizmu Baznīcas vēsturē, pamatā bija domstarpības par Jēzus dievišķo būtību: Ārijs un viņa piekritēji nostājās pret šajā laikā izplatītāko dogmu par trīsvienību, norādot, ka Jēzu nevar uzskatīt par identisku Dievam, bet tikai par vispilnīgāko Radītāja veidojumu, caur kuru izpaužas Dieva griba. Šāds uzskats plašākiem kristiešu slāņiem bija saprotamāks, nekā savā būtībā absurdā, loģiski neizskaidrojamā trīsvienības ideja, kuru aizstāvēja Atanāsijs. Lai novērstu Baznīcas galīgu sašķelšanos, imperators Konstantīns 325.gadā Nīkejā (tagadējās Turcijas teritorijā) sasauca visu kristiešu draudžu bīskapu sanāksmi jeb koncilu (no latīņu valodas koncilium – "sanāksme"), kurā, pats nebūdams kristietis, centās strīdīgās puses samierināt, tajā pašā laikā atbalstot Atanāsiju un viņa piekritējus. Samierināšanās tomēr nenotika, kaut arī bīskapu vairākums, valdnieka ietekmēts, atbalstīja Atanāsiju. Ārija mācību pasludināja par ķecerību, viņu pašu un vēl divus bīskapus nolādēja (rituāls, ar kuru cilvēks tiek izslēgts no sabiedrības, reliģiskas organizācijas un tamlīdzīgi) un izsūtīja trimdā.

Neskatoties uz to, ariānisms turpināja izplatīties, galvenokārt Romas impērijas austrumdaļā. Ar laiku imperators Konstantīns pats arī sāka pievērsties Ārija mācībai un to atbalstīt (īsi pirms nāves Konstantīns pieņēma kristietību un viņu kristīja ariāņu bīskaps). Baznīcas vēsturē Nīkejas koncils ievērojams arī ar to, ka tajā tika formulēts ticības apliecinājums, kuru katoļticīgie savos dievkalpojumos lieto vēl mūsdienās, norādot Dieva Tēva un Dieva Dēla identitāti. Turpmākajos gadu desmitos ariānisma ietekme Romas impērijā, īpaši tās rietumdaļā, kļuva aizvien vājāka, toties šis kristietības virziens sāka izplatīties ārpus impērijas robežām, aptverot arī vairākas ģermāņu ciltis – gotus, vandāļus un citas (pirmais kristietības sludinātājs ģermāņiem bijis bīskaps Vulfila, kurš pārtulkojis gotu valodā Bībeli). Jāatzīmē, ka ariānisms Romas impērijā neizzuda pats no sevis, bet gan valsts varas īstenoto represiju rezultātā, kas tika veiktas kopīgi ar “īstenās” katoļu Baznīcas vadītājiem, kuri, balstoties uz Nīkejas koncila lēmumiem, vērsās gan pret ariāņiem, gan arī citām ķecerībām. Tādejādi jau kristietības pirmajos gadsimtos atklāti izpaudās tās karojošais raksturs, Baznīcas vadītāju savstarpējā neiecietība un naidīgums pret citādāk domājošiem, nemitīga cīņa par ietekmi cilvēku sabiedriskajā un garīgajā dzīve, cīņa par varu, kas turpinājās ne gadiem, bet gadsimtiem. Neraugoties uz to, ka valsts varas atbalstu guva Nīkejas koncila lēmumu piekritēji – ortodoksālie kristieši, kuriem it kā vajadzētu būt savos uzskatos vienotiem, arī viņu pašu starpā sāka rasties domstarpības, īpaši jautājumos, kas skāra Baznīcas un valsts savstarpējās attiecības. Šis domstarpības sevišķi sāka izpausties pēc tam, kad imperators Konstantīns pārcēla valsts galvaspilsētu uz Konstantinopoli (330.g.) – ievērojamu administratīvi politisko, tirdzniecības un kultūras centru tagadējās Turcijas teritorijā, Bosfora jūras šauruma Eiropas krastā senākās grieķu kolonijas Bizantijas vietā. Ar galvaspilsētes pārcelšanos uz impērijas austrumdaļu sākās pakāpeniska valsts sadalīšanās Rietumromas un Austrumromas impērijās, līdz ar to sākās izmaiņas arī katoļu Baznīcas struktūrā.

Trīs virzieni. „Tīrie” ariāņi, tā dēvētie anomei, t.i. Nīkejas homūsia – „līdzesamības” formulas – pretinieki, kuri atzina, ka starp divām pirmajām trīsvienības personām pastāv absolūta atšķirība; pusariāņi jeb homoiūsiāņi, kuri ar iespraustu „i” cerēja atrisināt galveno grūtību un apgalvoja, ka dēls nebija identisks, bet bija līdzīgs - homoios, tēvam; un beidzot homeji, sava izcila pārstāvja Cēzarejas Akakija vārdā saukti arī par akakiāņiem, kuri starp debesu tēvu un dēlu sliecās atzīt tikai tādu līdzību, kāda šajos gadījumos pastāv arī uz Zemes. Citi ariānisma atzarojumi šķiet vēl izsmalcinātāki un tiem nav bijusi nozīmīga loma šī strāvojuma vēsturē. 

Saites.
Kristīgās konfesijas.
Kristietība.