Atēnas, senās
Viena no Senās Grieķijas polisēm.
Pilsētas nosaukums cēlies no dieves Atēnas vārda, kas bijusi pilsētas patronese.
Atrašanās vieta. Atikas apgabalā centrālajā Grieķijas daļā.
Tūristam. Optimālai seno objektu apskatei ir izveidots 4 km garš maršruts. Par 12 eirām var aplūkot Akropoli, Seno Agoru, Dionīsa teātri, Kerameiku kapsētu, Zeva svētnīcu un Romiešu forumu. 2008.gada beigās maršrutam pievienots arī jaunais Akropoles muzejs.
Līdz 2009.gada beigām ieejas biļetes cena jaunajā muzejā – tikai viena eira.
Mitoloģija. Mīts vēsta, ka par Atēnu pilsētas aizgādni bijis jākļūst dievam, kas spētu pilsētai sniegt visvērtīgāko dāvanu. Poseidons piesitis ar savu trijžuburi pie klints un no tās izlauzies avots. Atēna iedūrusi savu šķēpu zemē un tur izaudzis olīvkoks. Tas bijis vērtīgāks un Atēna sacensībā uzvarējusi.
Vēsture. Pilsēta dibināta II g.tk.pmē. Pirmais leģendārais Atēnu ķēniņš bija Kekrops – radījums ar zivs asti. Viņš dibināja Atēnas un atēnieši vēl kādu laiku pēc tam sevi sauca par kekropiešiem. Tieši Kekrops panāca Atēnas aizbildniecību pilsētai, jo viņas labā atrisināja strīdu starp Atēnu un Poseidonu.
Nākamais Atēnu valdnieks bija Kekropa dēls Erihtijs – arī ar zivs asti.
Ap VIII gs.pmē. pilsēta kļuva par galveno Atikas apgabalā un visus tās iedzīvotājus sāka saukt par atēniešiem.
VII gs.pmē. atēnieši sāka kalt sudraba monētas un no šejienes tās izplatījās pa visu Grieķiju.
480.-g.pmē. atēnieši pilsētu pameta persiešu varā pēc tam, kad Kserkss I iekļuva Vidusgrieķijā pa Termopilu pāreju. Persieši pilsētu nodedzināja.
Pēc persiešu sagrāves Salamīnu kaujā atēnieši atgriezās pilsētā.
Grieķu-persiešu karu laikā izveidotā savienība turpināja funkcionēt arī pēc tam un Atēnas izvirzījās kā galvenā pilsēta.
Savienībā bija vairāk kā 200 pilsētvalstu. Tai bija kopēja flote, karaspēks un kase. Katram savienības loceklim bija jāuzbūvē noteikts skaits kuģu vai jāiemaksā kasē noteikta naudas summa. Visu karaspēku un floti komandēja Atēnu stratēģi. Savienības kasi tie pārveda uz Atēnām un rīkojās ar to pēc saviem ieskatiem. Viņi noteica arī cik lielai jābūt iemaksājamai summai. Tādējādi savienību sāka dēvēt par „Atēnu jūras savienību," bet atēniešus par „jūras valdniekiem."
Nostāšanās jūras savienības priekšgalā sekmēja pašu Atēnu saimniecisko attīstību. 6 km no Atēnām tika izbūvēta osta – Pireja, ar piestātnēm, noliktavām un kuģu būvētavām. Tajā tika izkrauti desmitiem kuģu no visa Vidusjūras reģiona. Kara flotes apsargāti Atēnu kuģi brauca pa Vidus un Melno jūrām.
Par visām ostā ievestajām precēm tirgotāji nomaksāja maksu – muitu. Atēnas kļuva arī par vienu no lielākajiem vergu tirdzniecības centriem. Atēnas ieguva arī daudz sudraba savās raktuvēs Peloponēsas pussalas dienvidos.
Saimniecība uzplauka tik ļoti, ka V gs.beigās Atēnas kļuva par bagātāko pilsētu Grieķijā. Atēnu pilsoņi bija atbrīvoti no nodokļiem un būt par tādu bija liels gods. Atēna kļuva arī par mākslas un zinātnes centru.
443.g.pmē. par Atēnu Pirmo stratēģu tauta ievēlēja Periklu un pārvēlēja viņu turpmākos 15 gadus līdz pat tā nāvei. Viņš vēl vairāk nostiprināja Atēnu lomu grieķu savienībā.
Grieķi uzskatīja, ka Atēnas ir visskaistākā pilsēta uz Zemes. Kāds viņu literāts ir rakstījis: „Tu esi stulbenis, ja neesi redzējis Atēnas! Ja esi redzējis un neesi sajūsminājies, tu esi ēzelis; bet, ja esi labprātīgi pametis Atēnas, tu esi kamielis!"
IV gs. beigās Atēnas ieņēma rietumgotu ķēniņš Alarihs I.
1876.gads. Pirmās atjaunotās Olimpiskās spēles Atēnās. Ts bija politisks demaršs pret Turciju, kas vēl joprojām okupēja Grieķijas ziemeļdaļu. Šīs spēles organizēja moderno Olimpisko spēļu aizsācējs barons Pjērs de Kubertēns.
1896.gada 6.aprīlī Atēnās sākās pirmās vasaras olimpiskās spēles. Par pirmo olimpisko čempionu tajā pašā dienā ar rezultātu 13,71 kļuva amerikāņu trīssoļu lēcējs Džeimss ???.
Arhitektūra. Pilsēta uz 150 m augstas klints. Ilgi būvēta, līdz savu beidzamo izskatu ieguva V gs.pmē. Tā kā pilsētai bija daudz naudas, tad tā varēja būvēt arī lielas sabiedriskas celtnes.
Aizsardzībai tika uzbūvēti vareni pilsētas nocietinājumi: sienas (nosauktas par „Garajām sienām") un torņus. Šīs sienas sargāja ceļu no Atēnām līdz Pirejas ostai un pilsētas aplenkuma gadījumā grieķi nezaudēja saikni ar jūru.
Pilsētas nocietinātākā daļa bija akropole un atradās augstāk nekā pārējā pilsēta (raksturīgi helēņu pilsētām). V gs. to apjoza mūris, kas saglabājies kopš tiem laikiem, kad akropole bija cietoksnis.
Svētnīcās gan iekšā, gan ārā atradās daudzas statujas. Ļoti daudz statuju atradās arī pilsētu laukumos un citās sabiedriskās vietās. Plūtarhs jokodamies teica, ka Atēnās statuju ir vairāk nekā dzīvu cilvēku.
Izpēte.
Lords Eldžins. Lielbritānijas ārkārtējais sūtnis Osmaņu impērijā(?) kopš 1799.gada. Viņam bija 1801.gadā saņemta turku sultāna pavēle, kurā bija atļauts no Akropoles skulptūrām pagatavot atlējumus, veikt izrakumus un izvest dažus akmens bluķus ar uzrakstiem un ornamentiem. Eldžins atļauju tulkoja ļoti plaši un rījkojās visai barbariski – noņēma frontona statujas, izzāģēja frīzes un pat vienu no Erehteja tempļa kariatīdēm. Uz Londonu nosūtīja 200 kastes ar Partenona rotājumiem, kas viņam izmaksāja 74 240 mārciņas. Strīds par šo grieķu mākslas šedevru ilga gadiem. Beidzot 1816.gadā ar parlamenta lēmumu kolekciju nopirka valsts un lordam samaksāja 35 000 mārciņu, tātad pat ne pusi. Materiāli nonāca Britu muzejā.
Mūsdienās šo akmeņu – „Eldžina marmoru" (Elgin marbles) strīds pieņēmis jaunas aprises. Savu piederību uz tiem akcentē Grieķija un pieprasa britiem tos atgriezt. Partenona atkalapvienošanas ideju pēc gandrīz 20 gadiem 1980.gadā aktualizēja toreizējā Grieķijas kultūras ministre un leģendārā aktrise Melina Merkuri. Runā, ka viņa esot mēģinājusi iekustināt pat kuģu miljardieru Onašu dzimtu, lai tie iedarbotos uz ASV politiķiem, vai izpirktu no britiem grieķu kultūras dārgumus.
Tieši tādēļ Lielbritānijas karalienei un premjeram tika sūtīti īpaši ielūgumi uz jaunā Akropoles muzeja atklāšanu 2009.gada jūnijā. Tie neieradās, atsūtīdami savā vietā nenozīmīgus klerkus no Britu muzeja. Atklāšanas ceremonijā Grieķijas kultūras ministrs Antoni Samari pie Partenona frīzes ģipša bareljefa (kopijas) piestiprināja oriģinālo dievu ziņneses Irīdas galvu.
Pašlaik Britu muzejs kā labas gribas žestu Akropolei „aizdevis" dažus „Eldžina marmoru" priekšmetus, turklāt ne no Partenona. Izvirzītie noteikumi bija stingri – īpašumtiesības joprojām paliek britiem, tikai Atēnās šos eksponātus varēs aplūkot.
Aplūkojamie objekti.
Atēnu Akropole. Akropole bija Atēnu pilsētas nocietinātākā daļa un atradās augstāk nekā pārējā pilsēta, kas bija raksturīgi tā laika helēņu pilsētā).
Vecpilsēta Plaka.
Senā Agora. Centrālais tirgus laukums, Atēnu sabiedriskākā un trokšņainākā vieta. No rīta tur tika uzslietas tirgus būdas, bet pievakarē tās novāca. Vienā agoras malā atradās akmens plāksnes, uz kurām bija izcirsti Atēnu valsts likumi. Tur izstādīja arī uzrakstus par Tautas sapulcēm un tiesās lemjamajām lietām. Agorā sanāca visu kārtu ļauži un tā bija svarīga vieta cilvēkiem informācijas apmaiņai.
Dionīsa teātris.
Kerameku kapsēta.
Zeva svētnīca.
Romiešu forums.
Līkijas Apolona svētnīca. Atradās pie pilsētas Diošāras vārtiem. Te atradās Aristoteļa skola – Līkejs.
Atēnu teātrī varējuši ietilpt 17 000 skatītāji.
Saites.
Sengrieķu kultūras centri.
Senā Grieķija.
Grieķija.
Atēnas.
