Atmiņa
- Detaļas
- 3290 skatījumi
Atmiņas attīstība ietekmē smadzeņu attīstību.
Atmiņas veidošanās mehānismi. Molekulārajā un šūnu līmenī mūsdienās kopumā tie ir saprotami. Zīdītājiem nozīmīga loma apmācībā un ilgtermiņa atmiņu veidošanā ir procesam, kurā dendrīti nepārtraukti izaudzē jaunus mazus izaugumus - dendrītu dzelonīšus (no angļu - "dendritic spine"). Dzelonīši veido savienojumus (sinapses) ar citiem neironiem un kalpo signālu uztverei. Līdztekus jaunu spinu izaudzēšanai pastāvīgi norit veco izzušana (tas acīmredzami izraisa pilnīgi un daļēju iepriekšējās apmācības rezultātu aizmiršanu). Tādā veidā neirons var gan "pieslēgties," gan "atvienoties" no saviem kaimiņiem, kā arī pastiprināt vai pavājināt savienojuma intensitāti (tas ir, pieškirt lielāku vai mazāku "svaru" impulsiem, ko saņem no tiem).
Izpēte. Visplašāk līdz šim pētītais atmiņu veidošanās fizioloģiskais modelis ir Terjes Lomo (Terje Lømo) 1966.gadā atklātā neironu ilgtermiņa potenciācija (long term potentiation - LTP), kura ir priekšnoteikums ilgtermiņa saišu saglabāšanai starp nervu šūnām. LTP modeļa ietvaros iezīmētos molekulāros mehānismus var iedalīt 2 fāzēs:1) indukcijā, kas ierosina potenciāciju un 2) saglabāšanā, kas potenciāciju uztur aktīvu, ļaujot arī pēc vairākiem gadiem atcerēties pieredzēto un apgūto. Indukcijā piedalās vairākas molekulas, taču uzturēšanā kā nozīmīga identificēta tikai viena, smadzenēs esoša viela - proteīnu kināze Mζ (PKM-zeta). LTP indukcija ierosina pastiprinātu PKMζ sintēzi, kas uz postsinaptiskajām membrānām (sinapses "saņemošā" neirona gals - parasti dendrīts) nogādā AMPA receptorus. AMPA receptorus veidojošie GluR proteīni, pēc tam, kad tiem pievienojas signālmolekulas (neirotransmiteri) - glutamāti no ierosinātā, "dodošā" neirona (parasti - aksona) gala, kalpo kā jonu kanāli, kas, kopā ar dažiem citiem receptoriem, arī nodrošina ilgstošus neironu savienojumus.
2006.gadā pētnieku grupa Dr.Toda Sektora (Todd Sacktor) vadībā noskaidroja, ka ar īpašu, par ZIP (zeta inhibējošais peptīds) nosauktu, mākslīgi sintezētu molekulu, bloķējot viņu 1990.gadu sākumā atklāto PKMζ, iespējams izdzēst smadzenēs esošās ilgtermiņa atmiņas. Žurkām pēc ZIP injekcijas hipotalāmā pazuda atmiņas par sāpju un šoka reakcijām un telpas strukturējumu. Kad ZIP tika no smadzenēm izvadīts, atmiņu veidošanās atkal atjaunojās.
Atklājums izraisīja plašas diskusijas par iespējamās cilvēku atmiņu dzēšanas morālajiem un sociālajiem aspektiem.
Aplūkojamā pētījuma ietvaros Volka, kopā ar kolēģi Jūliju Bahmani (Julia Bachman), ģenētiski izmainīja peles, tā, lai tām nebūtu darboties spējīgs PKMζ enzīms. Pētījuma mērķis bija salīdzināt modificēto un normālo peļu sinapses, lai saprastu, kā enzīms darbojas.
Putnu atmiņa. Kalifornijas sīļi veido krājumus un atceras, kur atrodas šie krājumi, laiku pa laikam tos pārbauda, vai pārtika nav pazudusi vai sabojājusies. Tātad putni spēj atcerēties par saviem krājumiem.
Primātu atmiņa. Primāti no pārējiem dzīvniekiem atšķiras ar savu sabiedrisko intelektu un socialitāti. Tāpēc ļoti svarīgs elements ir atmiņa. Nepieciešams atcerēties visus savējos un atšķirt tos no svešajiem. Atmiņas attīstība ietekmē smadzeņu attīstību. Tomēr primātu smadzeņu spējas nav pat tuvu cilvēka spējām. Viņiem nav tādas atmiņas, kas varētu palīdzēt loģiski novērtēt iepriekšējo darbību rezultātus, jo primātu „darba atmiņā" var būt tikai 2-3 koncepcijas, bet cilvēkam – līdz 7.
Raksti.
Zinātnieki: traumatiskas atmiņas iespējams izdzēst.
Pārsteidzošā atmiņa - cilvēki spēj atpazīt pirms 10 gadiem redzētus attēlus.
Kā dzīvnieki uztver pagātni un tagadni?
Atmiņu veidošanos tagad var ieraudzīt mikroskopā.
Jāmaina vispārpieņemtais priekšstats par ilgtermiņa atmiņu veidošanos.
