Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Bibliotēkas

Bibliothēkē - grieķu val.
Kultūras iestādes, kas komplektē iespieddarbus un citus informācijas avotus (rokrakstus, mikrofilmas, skaņu ierakstus, digitālos materiālus), propagandē un organizē to izmantošanu, veic bibliogrāfisko un informatīvo darbu.

Izšķir masu un zinātniskās bibliotēkas, no kurām pēdējās apkalpo zinātniekus un nozaru speciālistus. Atbilstoši galvenajiem darba virzieniem lielajās zinātniskajās un speciālajās bibliotēkās visbiežāk ir šādas struktūrvienības: komplektēšanas, literārās apstrādes un katalogu, krātuves, lasītāju apkalpošanas, bibliogrāfijas un informācijas, zinātniski pētnieciskās nodaļas, kā arī tehniskie dienasti un administrācija.

Vēsture. Pirmās zināmās bibliotēkas radās III g.tk.pmē. Šumerā un Senajā Ēģiptē.
Senajā Grieķijā bibliotēkas radās V gs.pmē. ievērojamākās no tām bija III gs.pmē. dibinātās Aleksandrijas bibliotēka (ap 700 000 pergamenta vīstokļu)  un Pergāmas bibliotēka (ap 200 000 rokrakstu).
Senajā Romā publiskās bibliotēkas dibinātas I gs.pmē. V gs. to bijis ap 30. Senās bibliotēkas izmantoja priesteri un nelielais izglītoto ļaužu slānis.
Agrajos viduslaikos Rietumeiropā nelielās bibliotēkas uzturēja ievērojami klosteri un katedrāles. Lielākā bija Konstantinopoles ķeizariskā bibliotēka Bizantijā (vairāk kā 100 000 vienību, IV gs.-1453.g.). Krievijā pirmā bija Sofijas katedrāles bibliotēka Kijevā (dibināta 1037.g.). Nozīmīgas bija arābu bibliotēkas. Kalifa Hakama bibliotēkā Kordovā XIII gs. bija 400 000 rokrakstu. Renesanses idejas XV-XVI gs. un grāmatu iespiešanas izgudrošana sekmēja bibliotēku attīstību. Bibliotēkas dibināja universitātes (Boloņas, Sorbonnas, Heidelbergas, Prāgas, Krakovas u.c.) augošās pilsētas, lielie feodāļi un augstākie garīdznieki ("Laurenciāna" Florencē, Vatikāna bibliotēka, Parīzes Karaliskā bibliotēka, Korvina bibliotēka Ungārijā u.c.). XV-XVII gs. Krievijā bez klosteru, patriarhu un ķeizaru bibliotēkas veidojās arī valsts iestāžu bibliotēkas - pirmsākums specializētajām bibliotēkām.
XVII-XVIII gs. dibinātas nacionālās un visā pasaulē nozīmīgas bibliotēkas: Bodlija bibliotēka Oksfordā (1602.g.), Berlīnes Karaliskā bibliotēka (1661.g.), Stokholmas Karaliskā bibliotēka (1661.g.), Britu muzeja bibliotēka (1753.g.) u.c. Krievijā 1714.gadā pec Pētera I iniciatīvas izveidoja lieli grāmatu kolekciju, kura 1725.gadā kļuva par Pēterpils Zinātņu un mākslas akadēmijas bibliotēkas pamatu (tagad Krievijas ZA bibliotēka Pēterpilī), 1755.gadā dibināta Maskavas universitātes bibliotēka, 1795.gadā dibināta un 1814.gadā atvērta Pēterpils Publiskā bibliotēka (tagad Saltikova-Ščedrina Publiskā bibliotēka). Progresīvi pasākumi bibliotēku darbībā Francijā veikti buržuāziskās revolūcijas laikā: deklarēti bibliotēku pieejamības un lasītāju vienlīdzības principi; konfiscētas klosteru un emigrējušo aristokrātu bibliotēkas; izdoti likumi par grāmatu fonda aizsardzību, 1795.gadā uz Parīzes Karaliskās bibliotēkas bāzes dibināta Nacionālā bibliotēka. Iedzīvotāju vajadzībām atvērtas maksas publiskās bibliotēkas, t.s. komercbibliotēkas, dibinātas lasīšanas pulciņu un biedrību bibliotēkas.
XIX gs. dibinātas vairākas nacionālās un universitāšu bibliotēkas: Kongresa bibliotēka Vašingtonā (1800.g.); Rumjanceva Muzeja bibliotēka Maskavā (1862.g., tagad Ļeņina bibliotēka). Rūpniecības attīstība un pieprasījums pēc kvalificēta darbaspēka paātrinaja bibliotēku, īpaši publisko (masu)  bibliotēku organizēšanu. Lielbritānijā, ASV, Šveicē pieņēma pirmos valsts likumus par publisko bibliotēku dibināšanu. Krievijā publiskās un tautas bibliotēkas organizēja zemstes un sabiedriskās organizācijas. Lielajās bibliotēkās sāka ierīkot īpašas telpas - krātuves grāmatu fondiem, lasītavas un  telpas bibliotēku darbiniekiem. Attīstījās bibliotēku zinātne. Grāmatveida katalogus nomainīja kartīšu katalogi. Pilnveidojās bibliotekārās un bibliogrāfiskās klasifikācijas sistēmas. Organizēja bibliotekāro un bibliogrāfisko izglītību. Dibināja bibliotekāru organizācijas (ASV 1876.g., Lielbritānijā 1877.g., Vācijā 1893.g., Francijā 1906.g., Krievijā 1908.g.).
XIX gs. 2.pusē veidojās patstāvīga bibliotekāra profesija. 1913.gadā A.Šaņavska Maskavas tautas universitātē atklāja kursus masu bibliotēku bibliotekāriem. Fakultatīvus grāmatniecības un bibliotēku zinātnes kursus sāka lasīt Pēterpils un iversitātē 1912.gadā, Maskavas universitātē un Pēterpils Pedogoģiskajā akadēmijā 1916.gadā.
Nacionālā bibliotēka dibināta Varšavā 1928.g., Leipcigā 1912.g., Čehoslovākijas Valsts bibliotēka Prāgā 1958.g., slovāku Matica Slovenska bibliotēka Bratislavā 1863.g., Ferenca Sēčeņi Valsts bibliotēka Budapeštā 1802.g., Kirila un Metodija bibliotēka Sofijā 1878.g., Centrālā valsts bibliotēka Bukarestē 1955.g. 
XX gs. strauji auga nozaru un speciālo bibliotēku skaits. 
Pasaules mērogā bibliotēku sadarbību koordinē Starptautiskā bibliotēku asociāciju federācija, kas dibināta 1929.gadā.

Bibliotēkas Latvijā. XIII-XV gs. dibinātas pirmās klosteru un baznīcu bibliotēkas, XVI gs. reformācijas kustības laikā radās pirmā publiskā bibliotēka Rīgā, viena no vecākajām bibliotēkām Eiropā - tagad Fundamentālā bibliotēka.
XVIII gs. veidojās maksas publiskās bibliotēkas un dažādu biedrību bibliotēkas Rīgā un Jelgavā. 1777.gadā Liepājā nodibināja pilsētas bibliotēku, kuru par neatļautas literatūras izmantošanu slēdza 1798.gadā.
XIX gs. dibināja pirmās zinātniskās bibliotēkas.
1828.gadā Neretā atvēra pirmo bibliotēku latviešu zemniekiem.
XIX gs. vidū nozīmīga bija jaunlatviešu darbība. K.Baldemāra 1848.gadā dibinātā bibliotēka Ēdolē ir pirmā latviešu iekārtotā bibliotēka, nozīmīgi bija K.Valdemāra bibliotēku propagandas raksti. To ietekmē J.Misiņš nodibināja un izveidoja pilnīgāko latviešu grāmatu krātuvi - Misiņa bibliotēku.
XIX gs. 70.-80.gados bibliotēkas dibināja kultūras, dziedāšanas u.c. biedrības. 90.gados radās jauns bibliotēku tips - brīvbibliotēkas, ko uzturēja pašvaldības un biedrības. 
Pirmā publiskā (masu) bibliotēka dibināta 1906.gadā. 1914.gadā Latvijā bija ap 300 publiskajām bibliotēkām.
PIrmās Latvijas Republikas laikā bibliotēku tīklu organizēja Kultūras fonds, sakomplektējot 657 bibliotēkas (370 000 vienību). 82,5% bibliotēku nodeva dažādām biedrībām un organizācijām, valsts pārtrauca tās subsidēt, tādēļ tās nīkuļoja un pārtrauca darbību.
1920.gadā Tautas augstskola kopā ar izglītības kooperatīvu "Kultūras balss" noorganizēja pirmos bibliotekāru kursus. 1923.gadā notika otrie īslaicīgie kursi lauku bibliotekāriem. Latvijas Bibliotekāru kongresa (1923.g.) un Latvijas Bibliotekāru biedrības prasību ieviest bibliotēku zinātni par mācību priekšmetu skolotāju institūtos un semināros valdība gan neievēroja.
1939.gadā no 853 t.s. publiskajām bibliotēkām tikai 166 uzgurēja pilsētu un lauku pašvaldības.
Krievpadomju okupācijas laikā. Padomju okupācijas laikā bibliotēku tīkls tika attīstīts atbilstoši padomju varas nospraustajiem mērķiem. Bibliotēku komplektēšanai nodibināja bibliotēku kolektoru - specializētu grāmatu tirdzniecības iestādi PSRS. Kolektors uzsāka darbību pēc V.I.Ļeņina parakstītā TKP dekrēta 1920.gadā. Attiecīgi Latvijas PSR 1945.gadā nodibināja Grāmatu tirdzniecības pārvaldes kolektoru. Kolektors regulāri apgādāja ap 2000 Latvijas bibliotēku (1981.g.) ar grāmatām un bibliotēku tehniku (katalogu kartītēm, lasītāju formulāriem, veidlapām u.c.), sniedza bibliotēkām bibliogrāfiskas konsultācijas. Galvenie kolektoru veidi bija: apgabala, novada, republikas. Pastāvēja arī kolektori tehniskajām, skolu un bērnu bibliotēkām kā arī Centrālais zinātniskais bibliotēku kolektors (Maskavā), kas apgādāja zinātniskās un speciālās bibliotēkas ar maksas obligāto eksemplāru. 
Izveidoja speciālās bibliotēkas: Zinātniski tehnisko bibliotēku (dib. 1950.g.), Medicīnas zinātnisko bibliotēku (dib. 1945.g.), kā arī augstāko mācību iestāžu bibliotēkas.
1972.-1978.gados tika veikta valsts masu bibliotēku centralizācija. 
1976.gadā tika izveidota LPSR Kultūras ministrijas Valsts starpresoru bibliotēku komisija un 1969.gadā LPSR MP Valsts plāna komitejas speciālo. zinātnisko un zinātniski tehnisko bibliotēku darba koordinācijas starpresoru komisija. 
1980.gadā Latvijas PSR darbojās vairāk kā 3005 bibliotēkas, no tām 1400 masu bibliotēkas ar 25 miljoniem vienību.

Bibliotekārās un bibliogrāfiskās klasifikācijas. Sistēmas iespieddarbu u.c. informatīvo avotu sadalei nodaļās, klasēs vai sīkākos dalījumos loģiskā secībā atkarībā no izdevuma satura, formas, adresācijas u.c. pazīmēm. Tā ir sistēmu katalogu un bibliogrāfisko kartotēku pamatā; tās izmanto grāmatu fondu veidošanai bibliotēkās, materiālu sagrupēšanā bibliogrāfiskajos līdzekļos, vārdnīcās, rokasgrāmatās. 
Galvenie klasifikācijas tipi: 
      -  uzskaitījuma klasifikācija - iespieddarbu sistematizācija ar iepriekš noteiktu indeksu atbilstoši iespieddarba saturam. Piemēram, amerikāņu bibliotēku zinātnieka M.Djūlija "Decimālā klasifikācija" (1876.g.), "ASV Kongresa bibliotēkas klasifikācija," iespieddarbu klasifikācija valsts bibliotēku izdevumos;
      -  kombinētā - iespieddarbu sistematizācija pēc pamattabulām, ko papildina tipiedaļu tabulas. Piemēram: Universālā decimālā klasifikācija (UDK), Bibliotekārā un bibliogrāfiskā klasifikācija (BBK), amerikāņu bibliotēku zinātnieka H.Blisa "Bibliogrāfiskā klasifikācija" (1940.-1947.g.) u.c.;
      -  analītiski sintētiskā jeb fasetklasifikācija - iespieddarbu sistematizācija pēc pamatiedaļām, kas veidojas kā zinātnisko nozaru hierarhiskas rindas, un vispārīgo kategoriju palīgtabulām. Piemēram, indiešu zinātnieka Š.Ranganatana "Kola klasifikācija" (1933.g.).

Bibliotēkas katalogs. Katalogos - "saraksts," "uzskaitījums" (grieķu val.). Bibliotēkas vai bibliotēku kopas iespieddarbu u.c. informācijas avotu rādītājs, kas sastādīts pēc noteiktas sistēmas. Tas palīdz atklāt fondu saturu, sekmē zinātniski un mākslinieciski vērtīgāku iespieddarbu propagandu un lasīšanas vadību. 
Pēc materiāla kārtojuma izšķir:
      -  alfabētisko katalogu - visi iespieddarbi neatkarīgi no satura uzrādīti autoru uzvārdu, kolektīvo autoru vai iespieddarbu nosaukumu alfabētiskā secībā;
      -  sistemātisko katalogu - iespieddarbu aprakstus grupē pēc to sarura pa zinātņu nozarēm;
      -  priekšmetu katalogu - aprakstus karto iespieddarbā aplūkoto priekšmetu (parādību, jēdzienu, objektu) alfabētiskā secībā.
Ir īpaši katalogi atsevišķiem iespieddarbu veidiem (žurnālu, laikrakstu, nošu, ģeogrāfisko karšu katalogi u.c.). Ieteicamās literatūras katalogus noteikta tipa (rajona, ciema) bibliotēkām sauc par tipa katalogiem. Reģionālos katalogus atspoguļo novadpētniecības katalogi, vairāku patstāvīgu bibliotēku fondus - kopkatalogi. Pēc formas ir kartīšu, mašīnlasāmie, albūmkatalogi, digitālie u.c. katalogi.

Bibliotēku fondi. Franču fond nāk no latīņu val. vārda fundus - "pamats." iespieddarbu u.c. informācijas avotu kopums sabiedriskai izmantošanai, kas sakārtots un atspoguļots katalogos un kartotēkas. Bibliotēku fondos ietilpst grāmatas, brošūras, žurnāli, laikraksti, nošu izdevumi, sīkiespieddarbi, kartogrāfijas, attēlisdevumu materiāli, rokraksti, skaņu ieraksti, mikrofilmas, video ieraksti, digitālie materiāli u.c. Bibliotēku fondu lielumu izteic glabājamās vienībās. 
Izšķir universālos un speciālos ibliotēku fondus. Izveidotas depozītbibliotēkas reti izmantotās literatūras pastāvīgai glabāšanai.

Antīkās bibliotēkas.
Bibliotēka Edfas Hora svētnīcā. Ptolemaju laikā uzbūvētajā svētnīcā laikam ir saglabājusies svētnīcu bibliotēka - „Dzīvības māja,” kurā uz sienām iegravēti svēto grāmatu katalogi.

Aleksandrijas bibliotēka.

Pergāmas bibliotēka.

Mūsdienu lielākās bibliotēkas.
      ASV Kongresa bibliotēka Vašingtonā. Lielākā pasaulē.
      Maskavas bibliotēka. Otra lielākā pasaulē.
      Britu bibliotēka Londonā. Līdz 1973.gadam Britu muzeja bibliotēka, to dibinājis burvis Džons Dī.
      Bodlija bibliotēka. Oksfordas universitāte.

Latvijas bibliotēka, kas sniedz iespēju lasīt grāmatas elektroniski - 3td.lv.

Saites.
Bibliofīlija un bibliofīli.