Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Bāls

Šumeru-akādiešu cilmes dievs.

Bāls, Bools, senāk Balu („kungs,” valdītājs”) ir mirstošais un atdzimstošais dievs, viens no centrālajiem „tuvajiem dieviem” rietumsemītu panteonā.

Sinonīmi un analogi. Austrumu tautas Bālu sauca dažādos vārdos.
ŠumeriemEnlils. Viens no sinonīmiem bija Hadads – „ātrais.” Sauca viņu arī par Elionu – „vareno.”
Feniķieši viņu sauca par Tammusu vai Ešmunu.
Ēģiptē - Ozīriss.
Senie grieķi viņu pielūdza kā jaunekli Adonīdu. 

Bāla teonīmi. Rietumsemītu apdzīvotājā teritorijā samērā plaši bija izplatīti teonīmi, kuros Bāla vārds bija apvienots ar kādu vietas vai parādības atzīmējumu. Piemēram, Bāls Caoans (Capana kalna Bāls un/vai saimnieks), Bāls Hammons (Tveices Bāls un/vai saimnieks), Bāls Šamems (Debesu Bāls un/vai saimnieks). Dažkārt tie bija Bāla epiteti, taču visbiežāk viņa hipostāzes vai pat pastāvīgas dievības.
Ar Bāla vārdu saistīts arī leģendārās Bālbekas pilsētas nosaukums.

Radniecība. Tēvs – debesu dievs Els.
Vecākais no brāļiem - tie vēl ir seši: Jams, Mots.
Māsa un mīļotā/sieva – Anate jeb Aštarte.

Raksturojums. Pērkona dievs. Viņa ierocis bija kaujas cirvis un drotiks zibens izskatā. Kulta dzīvnieks – vērsis. Bāls, lai arī varens, ir „tuvais dievs.” Viņš bija lauku ražības, lietus un lopu auglības dievs. Bāls ir „mirstošais un atdzimstošais dievs.” Viņš šaubās, viņš baidās, viņš reizēm ir gļēvs. Šīs īpašības Bālu vēl vairāk tuvina cilvēkiem. Bāls mājo debesīs. Viens no nosaukumiem ir „Tas, kas jāj uz mākoņa.” Bāla galvenais mājoklis atradās Capana kalna virsotnē (tagadējā Džebelelaraka kalnā Libānā), netālu no cilvēku mītnēm.

Ikonogrāfija. Ikonogrāfijā Bālu attēloja kā karavīru svītrainā gurnautā, ar ragainu bruņucepuri galvā, dunci pie sāniem un šķēpu rokā.

Vēsture. Rietumsemītu dievu panteonā Bāls bija samērā jauns dievs. Eblas tekstos, kas datējami ar 3.gt.pmē. Bāla vārds vēl nav minēts (tur viņa vietu ieņem dievs Hadads). Bāls Ugaritas dievu sarakstā minēts trešajā vai ceturtajā vietā.

Biogrāfija. Mājoklis Capona kalnā, Ciedru kalnos Libānā.
Meta izaicinājumu tēvam cīņā par varu. Bāls karoja ar saviem brāļiem. Kara laikā tas iemānīja uz dzīrēm un nogalināja simtiem rangā zemāku „dieva dēlu.” Bāla un Anates mītu ciklā šī cīņa ar minētajiem pretiniekiem ir galvenais motīvs. Bāls šajās cīņās parasti uzveica savus ienaidniekus, taču viņš arī tika sakauts un pat bija jāizbauda nāves rūgtums.
Bāla un Anates mītu ciklu ievada epizode par Bāla un jūras dieva Jamma cīņu par virskundzību dievu panteonā. Jamms aizsūtīja savus vēstnešus uz dievu dzīrēm ar vēstijumu, ka viņš ir dievu valdnieks un Bālam jākļūst par Jamma vergu. Dievi samulsa un liekās pat sabijās, jo Els momentā atteicās no Bāla. Vienīgi Bāls nezaudēja drosmi un pieņēma izaicinājumu. Dievišķais amatnieks Kusars vai Husass izgatavoja Bālam divas brīnumainas vāles. Ar šiem ieročiem bruņojies Bāls uzvarēja divkaujā Jammu un kļuva par dievu un cilvēku pasaules valdnieku. Taču Bālam vēl trūka augstākā dieva atribūta - sava mājokļa. Žēlojās par to virsdievam Elam. Vairākas reizes lūdzis atļauju tā celtniecībai Libānā, Ciedru kalnos - Zafonas (Capona) kalna galā, bet katru reizi saņēmis atteikumu. Taču reiz, par nopelniem cīņā pret Ela naidiniekiem, viņam tomēr tas atļauts. Bāla māsai un iemīļotajai Anatei ar grūtībām izdevās dabūt no Ela vajadzīgo atļauju. Kusars vai Husass Capona kalna virsotnē uzcēla neredzēti greznu pili.
Uzreiz pēc tam jācīnās ar Motu, kurš vēlas iegūt kontroli pār me Caponas kalnā. Tomēr, Bālam nepietika drosmes un vīrišķības stāties pretī briesmīgajam un varenajām nāves dievam Mutam. Bāls pazemīgi apliecināja savu padevību un gatavību pakļauties Mutam: „Sveiciens tev, ak dievs Mut, es tavs vergs, tavs vergs uz mūžīgiem laikiem.” Mutam bija par maz ar Bāla padevības apliecinājumiem, viņš vēlējās sava niknākā pretinieka nāvi. Muts divkaujā nogalināja Bālu par ko dikti līksmoja Ela sieva, dieviete Asirata. Dievs-punduris Astars mēģināja iegūt Bāla troni. Tikai dieviete Anate nesamierinājās ar Bāla nāvi un niknā, asiņainā divkaujā uzvarēja Mutu, pārcirzdama to ar zobenu, tā atriebdama brāļa un iemīļotā nāvi. Bāla ķermeni nogādā atpakaļ Bālbekā.
Saules dievs un milzene (?) Šapša bija tas (tā? - refajiešu valdniece un pazīstama arī kā dziedniece), kurš uzgāja mirušo Bālu: tā uzcēla Bālu no mirušajiem. Bāls tikās jaunā izšķirošajā divkaujā ar Mutu. Šo divkauju, kurā uzvaru neviens no pretiniekiem nebūtu varējis izcīnīt, pavēlēja pārtraukt Els, piedraudot atņemt Mutam pazemes valstību. Muts padevās šāda ultimāta priekšā un saglabāja savu kundzību par mirušajiem. Bet dievs Bāls nostiprināja savu dievu un cilvēku valdnieka statusu un kļuva par dzīves un plaukuma garantu.
Žēlojās virsdievam Elam, ka tam nav sava mājokļa. Vairākas reizes lūdzis atļauju tā celtniecībai Libānā, Caponas kalna galā, bet katru reizi saņēmis atteikumu. Taču reiz, par nopelniem cīņā pret Ela naidiniekiem, viņam tomēr tas atļauts.
Mītu cikls noslēdzās ar stāstījumu par Bāla un Anates mīlu un laulībām. 

Bāla funkcijas. Bāla funkcijas ir daudzveidīgas. To apliecina Bāla epiteti. Epitets „stiprinieks” raksturo Bāla spēku, varenību, un pārākumu par citiem dieviem. Epiteti „ķēniņš” un „ķēniņa troni” norāda uz Bāla valdošo lomu dievu pasaulē. Epitets „pērkoņgrāvējs” raksturo Bālu kā pērkona dievu un lietus devēju. Bet epitets „tiesnesis” norāda, ka Bāls ir kārtības, taisnības sargātājs un aizstāvis. Bāls ir nesamierināms haosa, ļaunuma, iznīcības un posta spēku ienaidnieks. Viņa galvenie pretinieki bija punduris Astars, jūras dievs Jamma un nāves dievs Muts.

Bāla kults. Bāla kults bija ļoti populārs rietumsemītu apdzīvotajās teritorijās. Tīrā Bālu simbolizēja divas kolonnas, viena bija no zelta, otra no sudraba. Tautas iztēlē šīs divas kolonnas tika pārnestas tālu uz rietumiem, līdz Gibraltāra jūras šaurumam. Grieķi tās ietilpināja savā mitoloģijā kā „Hērakla stabus.”
Vēl 1.g.tk.pmē. Bāls bija nopietns sāncensis žīdu dievam Jahvem. Pravieša Ecekiēla grāmatā vēsta, ka Jeruzālemes tempļa pagalmā Tammusa (Bāla) kults piekopts vēl 590.g.pmē. Vecajā derībā lasām: „Un viņš mani veda pie tā kunga nama vārtu durvim, kas pret ziemeļi, un redzi, tur sēdēja sievas, kas apraudāja Tammusu.” (Ecek. 8.-14.)
Bāla kults bija tikpat populārs arī perifērijā. Kartāgā Bāls Hammons, ko atzina par solāru dievību, bija viena no galvenajām dievībām. Palmirā galveno dievu triādes priekšgalā atradās dievs Bols, kas apvienoja rietumsemītu Bāla, akādiešu Bela un grieķu Zeva iezīmes. Bāls Ēģiptē tika identificēts ar Setu. Bāla kults izplatījās arī Divupē, kur Teonīms Bels apzīmēja dievus Enlilu, Marduku, bet 2.-1.g.tk.pmē. Bels kļuva par pastāvīgu dievību, kurā bija apvienotas Enlila un Marduka iezīmes.

Cilvēku upuri. Romiešu vēsturnieki savos darbos apgalvoja, ka Kartāgas feniķieši Bālam esot upurējuši zēnus. Detalizēti bija aprakstīts tāds rituāls 310.g.pmē. pie Kartāgas vārtiem, kas bijis vērsts pret ilgstošu sausumu. Pilsētas aristokrātu pirmdzimtie dēli tikuši mesti ugunī. Dažās hronikās tika ziņots, ka tiem pirms iesviešanas ugunī pārgrieztas rīkles. 
Ilgu laiku to uzskatīja tikai par propagandu, lai parādītu Romas pretiniekus kā barbarus. Taču Pitsburgas universitātes antropologs Džefrijs Švarcs pārmeklēja bērnu kapus Kartāgas drupās un atrada 70 urnas ar apdegušiem kauliem. Pavisam zinātnieks izpētījis vairāk kā 300 šādu urnu un uzskata, ka guvis pierādījumus šai briesmīgajai tradīcijai.
Bērnu upurēšanu dievam veicis arī sīriešu izcelsmes Ela/Bāla priesteris un pēcākais imperators Romā Elagbāls (218.-222.g.), tā ka šī briesmīgā tradīcija varētu būt patiešām pastāvējusi.
Bālam veltītie svētki. Ar Bāla kultu bija saistītas krāšņas reliģiskas svinības un procesijas, kuru laikā dramatiskā formā attēloja Bāla mistisko likteni. Rudens sākumā nāves dievs Muts nogalināja Bālu un aizrāva viņu pazemē, kā rezultātā pamira daba un iestājās ziema. Tauta apraudāja mirušo dievu, savu izmisumu izrādīja, plešot drēbes, šaustot savu ķermeni un dziedot drūmas bēru dziesmas. Sākoties pavasarim, ražības dieviete Anate uzsāka cīņu ar Mutu, uzvarēja to un izveda savu vīru un brāli no pazemes. Tauta par godu atdzimušajam dievam rīkoja līksmas procesijas, dziedāja himnas un dejoja tamburīnu pavadībā.

Bāla vārds personvārdos. Par Bāla lielo popularitāti liecina tas fakts, ka viņa vārds kā sastāvdaļa bija ietilpināts daudzos feniķiešu, žīdu un kartāgiešu personvārdos. Tikai daži piemēri:

· kādam no žīdu soģiem bija iesauka Jerubāls;
· žīdu ķēniņa Zaula dēlu sauca par Ešebālu;
· Kartāgas ievērojamākie varoņi bija Hasdrubāls un Hanibāls;
. sīriešu izcelsmes Bāla priesteris Elagbāls kļuva par Romas imperatoru. 

Saites:
Feniķiešu mitoloģija.