Bulgārijas cari (VII gs.-1389.g.)
Tā kā bulgāri daļēji cēlušies no tjurku klejotājiem, tad pirmajā laikā viņu ķēniņi lietoja titulu "hans." Ķēniņa titulu "cars" (bulgāriski - цар) pirmais pieņēma Simeons, kas bija pirmais no slāvu ķēniņiem vispār ar šādu titulu.
Hans Asparuhs (~681.g.).
Dzīvesgājums. Protobulgāru hans.
681.gadā noslēdza miera līgumu ar Bizantiju. Ar to Bizantija atzina bulgāru valsts eksistenci reģionā starp Donavu ziemeļos un Staraplaņinas kalniem dienvidos, Iskiras upi rieteņos un Melno jūru austreņos.
Hans Omortags.
Dzīvesgājums. Veicis administratīvo reformu – sadalīja valsti rindā apgabalu ar komitiem vadībā.
Hans Krums.
Biogrāfija. Viņa laikā nostiprinājusies feodālā aristokrātija līdzēja sagraut avāru kaganātu, sagrāba tā zemes līdz Tisas upei un pat mēģināja sagrābt Konstantinopoli.
Hans Tervels (~705.g.).
Dzīvesgājums. Ar Tervela palīdzību 705.gadā tika Bizantijas tronī atgriezts gāztais imperators Justiniāns II.
Aplūkojamie objekti.
Madaras jātnieks. Bareljefs izveidots VIII gs. sākumā, lai ar to atzīmētu hana Tervela uzvaru, kas radīja un konsolidēja Pirmo bulgāru valsti. Uzraksti blakus skulptūrai liecina par notikumiem starp 705. un 801.gadu. Šis ir vienīgais tāds klinšu gravējums Bulgārijā no viduslaikiem, tagad aizsargāts kā UNESCO Kultūras mantojums.
Boriss I (852.-889.g.). Kņazs.
Simeons (~919.g.). Ķēniņa titulu "cars" (bulgāriski - цар) pirmais pieņēma Simeons, kas bija pirmais no slāvu ķēniņiem vispār ar šādu titulu.
Dzīvesgājums. Karojis pret Bizantiju, kas noveda pie Bulgārijas teritorijas paplašināšanās. Tas tika atspoguļots jaunajā cara titulā 919.gadā – „bulgāru un grieķu cars.” Viņa radītā valsts ar bulgāriem, grieķiem, serbiem un albāņiem gan nebija stabila.
Tika pasludināta bulgāru baznīcas neatkarība no Konstantinopoles patriarha.
Simeona valdīšanas laiks sakrita ar bulgāru kultūras uzplaukumu.
Petrs (927.-969.g.).
Dzīvesgājums. Saņēma no iepriekšējā cara Simeona lielu, bet nestabilu daudznacionālu valsti, kas sāka sadalīties. 930.gadā uz laiku atkrita zemes pie Straumes upes, 931.gadā atdalījās Serbija.
966.gadā sāka karu ar bulgāriem, pie tam karā mēģināja izmantot Kijevas Krievzemes valdnieka Svjatoslava I karaspēku.
Boriss II.
967.gadā (saskaņā ar citiem avotiem - 968.gadā) Bizantijas imperators Nikifors Foka nosūtīja pie Svjatoslava I sūtniecību, ko vadīja kāds Kalokīrs. Viņš veda sev līdzi veselus 455 kg zelta (mūsdienu svaru mēros!) ar mērķi sarunāt ar kijeviešiem kopēju cīņu pret Bulgāriju. Bet notika imperatora neparedzētais - Kalokīrs paprasīja Svjatoslavam I imperatora Fokas nogāšanu! Kā atmaksu piesolīja bagātību un visus iekarojumus Bulgārijā.
968.gadā Svjatoslavs ar savu karadraudzi iebruka Bulgārijā, pilnīgi sakaujot ķēniņa Borisa II karaspēku, visai drīz jau kontrolēja visu valsti. Svjatoslavam I tik ļoti te iepatikās, ka viņš nolēma še pārnest pat savu galvaspilsētu, bet iekarotās zemes pievienot savai valstij. Tā bizantieši, tā vietā , lai būtu svešām rokām izrēķinājušies ar Bulgāru valsti, ieguva pie savām robežām kareivīgu un bīstamu pretinieku.
Karot ar Svjatoslavu I nācās jau nākamajam Bizantijas imperatoram - Jānim Cimshim, jo Nikiforu Foku nogalināja sazvērnieki. Tā Svjatoslavs I vairākus gadus nikni cīnījās ar Bizantijas impēriju.
Samuēls (~995.-~1014.g.).
Dzīvesgājums. Pēdējais bulgāru cars Pirmajā Bulgārijas valstī.
Viņa valdīšanas laikā situācija valstī stabilizējās. 995.gadā sākās karš ar Bizantiju, kas noveda pie sakāves kaujā pie Sperhejas 996.gadā.
1014.gadā bulgārus kaujā pie Belasicas. Karadarbībā gāja bojā ievērojams bizantiešu karavadonis, kuru bulgāri nogalināja uzbrukumā no slēpņa. Atriebdamies, bizantiešu imperators Vasīlijs II, 8000 bulgāru karagūstekņiem (pēc citiem avotiem - 15 000) lika izdurt acis (katram 100. tikai vienu, lai tie spētu aizvest gūstekņus mājās). Sagaidot izkropļoto gūstekņu kolonnu, caru Samuēlu ķērusi trieka.
Aplūkojamie objekti.
Samuēla cietoksnis. Atrodas mūsdienu Maķedonijā pie Orhas ezera. Bijis Bulgārijas valsts cents.
Bizantijas valdīšanas periods (1018.-1187.g.). Bizantija galīgi pakļāva bulgārus 1014.gadā pēc kaujas pie Belasicas. Ar to beidzās Pirmās Bulgārijas valsts un tās cari - bulgāru apdzīvotās teritorijas pārvaldīja bizantieši, pēc tam - atnākušie osmaņu turki.
Otrās Bulgārijas valsts ķēniņi (1187.-1396.g.).
Ivans Asens II (XIII gs. 1.puse). Viņa valdīšanas laikā Bulgārija bija lielākā valsts Balkānu pussalā.
Dobrudžas valsts valdnieki (~1340.-1389.g.). Ap 1340.gadu, sadaloties Otrajai Bulgārijas impērijai, Melnās jūras krastā radās Dobrudžas kņaziste.
Baliks (~1340.-1347.g.).
Dobrotičs (1347.-1386.g.).
Ivanko (1386.-1388.g.).
Osmāņu turku valdīšanas periods (1396.-1878.g.). Otrā Bulgārijas valsts novājinājās iekšējo feodāļu karu rezultātā un sadalījās - Vidinas un Tirnovas valstīs. Tās pakļāva osmaņu turki un iekļāva savā Rumēlijas provincē. Bulgārija nonāca smagā ekonomiskā, politiskā un reliģiskā turku jūgā.
Situācija sāka mainīties tikai XVII gs. 2.pusē, kas Osmaņu impērijā sākās pagrimums.
Bulgārijas autonomie kņazi. 1878.gadā pēc krievu-turku kara Bulgārija ieguva autonomas kņazistes statusu, tajā tika iecelti 2 kņazi.
Aleksandrs Batenbergs (1878.-1887.g.). Bulgārijas valdnieks Aleksandrs Batenbergs ieguva varu ar Krievijas atbalstu, orientējās uz Austroungāriju. Bulgārijā bija stipras gan prokrievu, gan pretkrievu partiju pozīcijas. 1887.gada sākumā (?) starp Bulgāriju un Krieviju tika sarautas diplomātiskās attiecības. Beigās pārsvaru tomēr guva pretkrieviskās, kas orientējās uz Vāciju un Austriju.
1908.gadā Bulgārija pasludināja pilnīgu neatkarību. Kņazs Ferdinands I Koburgs pieņēma cara titulu.
Ferdinands I Koburgs (1887.-1908.g. un 1908.-1918.g.).
Bulgāru kņazs no 1887. līdz 1908.gadam un cars no 1908. līdz 1918.gadam.
Radniecība. Cēlies no vācu augstmaņu dzimtas.
Dzīvesgājums. Dzimis 1861.gada 26.februārī.
1887.gada jūlijā par Bulgārijas kņazu izvēlēja Saksijas, Koburgas, Hotas princi Ferdinandu.
1908.gadā Bulgārija pasludināja pilnīgu neatkarību. Kņazs Ferdinands I Koburgs pieņēma cara titulu.
Līdz 1908.gadam viņš bija Bulgārijas kņazs, bet 1908.gadā pasludināja sevi par caru.
Sekmēja II Balkānu kara izcelšanos 1913.gadā, karadarbība izvērsās Bulgārijai neveiksmīgi 1912.-1913.gados, un Bulgārijas iesaistīšanos I Pasaules karā Vācijas un tās sabiedroto pusē 1915.gada 1.oktobrī.
Krievijas lielinieku Oktobra apvērsuma ietekmē auga masu kustība, tesņaku vadībā karaspēka daļās nodibinājās nelegālas kara komitejas.
1918.gada 3.oktobrī sakarā ar Vladajas sacelšanos atteicās no troņa un aizbēga uz Vāciju.
Miris 1948.gada 14.augustā.
Boriss III (1918.-1944.g.). Pēdējais Bulgārijas cars.
Saites.
Bulgārija.
