Čegevara (1928.-1967.g.)
Ernesto Linčs Gevara vai Guevara de la Serna.
Saukts arī par "biedru Če," "če" Latīņamerikā nozīmē spīvu cīnītāju par taisnību.
Bolīvijā - Sv.Ernests.
Tomēr viņa īstais vārds ir Ernesto Linčs.
Marksistiski noskaņots argentīniešu ārsts, revolucionārs.
Radniecība. Cēlies no slavenām īru un spāņu aristokrātu dzimtām, par ko mēdza lielīties saviem biedriem.
Pirmā sieva - Ilda Hadeja. No tās meita, kas piedzima 1956.gada 15.februārī Mehikā.
Otrā sieva - Aleida Mārča, profesionāla revolucionāre. No tās četri bērni.
Vecākais dēls - Kamilo Gevara, 2022.gada augusta beigās 60 gadu vecumā no sirdstriekas miris brauciena laikā pa Venecuēlu.
Dzīvesgājums. Dzimis 1928.gadā Rozārijā (Rosario), Argentīnā, turīgā zemes īpašnieka ģimenē. Vecākais no 5 bērniem. Viņa ģimenei bija īru, spāņu un basku saknes.
Guva labu izglītību un audzināšanu. Jau bērnībā cietis no astmas, slimība nav atkāpusies visu mūžu. Ārsts sausākam klimatam ieteicis pārbraukt uz Villa Gral Belgrani, kur Čegevaru ģimene dzīvojusi 1933.-1947.gados.
Līdz 9 gadu vecumam viņu apmācīja māte mājās. Viņš stundām gulēja gultā, lasīja filozofijas un dzejas grāmatas, nereti spēlēja šahu.
Skolā. Pēc tam devies uz skolas 2.klasi Altagrasijas pilsētiņā. Saskaņā ar skolas direktores stāstīto, neskatoties uz savām prāta spējām, viņš nebija līderis, bet šokēt klasesbiedrus viņam patika - ēda krītu, dzēra tinti, tēloja toreadoru.
Jaunībā aizrāvies ar šaha spēli. Saglabājušies dokumenti par viņa dalību turnīros. Spēlējis arī regbiju. Uz ielas no kaķenes šāva pa apgaismes lampām. Reiz, lai atriebtos pāridarītājam, ar sūdiem noķēpāja viņa klavieru ziloņkaula taustiņus.
Viņam patika darīt visu, lai izrādītos, centās šokēt publiku, piesaistīt uzmanību. Viņa draugs Alberto Granado atceras: "Viņu sauca par Trako (El Loco) Gevaru. Viņam patika būt par slikto puisi. Piemēram, viņš mēdza palielīties, ka reti mazgājas. Par to, starp citu, viņu iesauca par Cūku (Chanco). Viņš parasti sacīja, ka jau 25 nedēļas pagājušas, kopš viņš mazgājis šo kreklu."
Jau bērnībā parādījās viņa cietsirdība - viņs ņēma dalību visos puiku kautiņos, bez žēlastības klapējot pretiniekus līdz asinīm. Saskaņā ar kāda brālēna stāstīto, viņam paticis arī spīdzināt dzīvniekus.
Čegevara un litearatūra. Tāpat aizrāvās ar dzeju, ko labi pārzināja.
Iemīļotie autori - Kītss, Neruda, Mačado, Lorka, Vitmens, Žils Verns, F.Kafka, Kamī, Neru, Folkners, Ž.P.Sartrs, Velss, Bertrāns Rasels. Lasīja arī Freidu arī Engelss, Markss un Ļeņins, B.Musolīni, Staļinu. Mēdza citēt F.Nīči un Dž.Londonu. Viņam bija tuvas Hitlera idejas par marksismu, kuras tas atrada viņa grāmatā "mana dzīve." Uzstājās ar iemīļoto autoru (piem., Garsija Lorka) dzejas deklamācijām skolas vakaros.
Bez tam viņam labi padevās matemātika, kuras olimpiādēs piedalījies.
Čegevara un sievietes. Bija populārs meiteņu vidū. Viņa māsīca, ar kuru tam bija tuvas attiecības: "Patiesība ir tā, ka mēs visas bijām nedaudz iemīlējušās Ernestā." Pats viņš gan mēdza piespiest seksam zemāku kārtu meitenes, parasti - kalpones.
Čegevara - ārsts. Par ārstu viņu pamudināja kļūt mīļotās vecmāmiņas nāve un vēlēšanās izārstēt astmu. Saskaņā ar viņa jaunākās māsas Selijas stāstīto, viņa nekad nebija redzējusi Ernesto tā sērojam,kā pēc vecmā'miņas nāves. Studēja medicīnu Buenosairesas universitātē, un 1953.gada jūnijā Čegevara saņēma ārsta diplomu.
Ceļotājs. Pirmo reizi pa Ziemeļargentīnu nobraucis ar divriteni, kam piemontēts motoriņš. Tā veicis 4500 km. Pēcāk 1952.gada janvārī kopā ar brāli nobraucis jau 8000 km ar motociklu pa Dienvidameriku, kad arī tapušas viņa "Motociklista dienasgrāmatas." Viņi apmeklēja Čīli, Peru, Kolumbiju un Venecuēlu.
Nākamajā gadā, jau pēc universitātes beigšanas, viņi sabija Bolīvijā, Peru, Ekvadorā, Kolumbijā, Panamā un Salvadorā. Naudu šie braucieniem deva vecāki, jo pats viņš nestrādāja.
Darbība Gvatemalā. 1953.gada beigās nobrauca uz Gvatemalu, laikā kad turienes kreisi orientētais prezidents Hakobo Arbenzs Gusmans veica zemes reformu - ņēma nost to lielajām korporācijām un sadalīja bezzemniekiem. Tomēr prezidentu gāza un Čegevaram nācās bēgt uz Meksiku.
Jau Gvatemalsitijā viņš sapinās ar kubiešu revolucionāriem ar F.Kastro priekšgalā, kas bija tur apmetušies pēc neveiksmīga Kubas režīma gāšanas mēģinājuma, un ieguva iesauku Che (Bračuk!).
Darbība Meksikā (1954.-1956.g.). 1954.gadā viņš atbrauca uz Meksiku, kur beidzot sāka strādāt alergoloģijas nodaļā meksikāņu slimnīcā. Tieši tad viņš dabūja savu slaveno iesauku "Če" par to, ka šo argentīniešu spāņu valodai raksturīgo pavārdiņu (Che - "nu un") bieži lietoja savā runā.
Meksikā kāds paziņa viņu 1955.gadā saveda kopā ar Raulu Kastro, kurš, savukārt iepazīstināja ar savu brāli Fidelu Kastro. Šī pazīšanās tad nu arī noteica tālāko Čegevaras dzīvi.
Tobrīd Kastro grupējums gatavojās otrajam Batistas gāšanas mēģinājumam.
Revolucionārā darbība Kubā. 1956.gada 25.novembrī kopā ar tiem ar švaku kuģīti "Granma" devās uz Kubu gāzt diktatoru Fulhensio Batistu.
No 82 cilvēkiem, kas bija uz jahtas, pēc pirmās lielās sadursmes ar Batistas armiju palika vairs tikai 22, arī Če. Ilgāku laiku smagos apstākļos slēpās Sjerramestras kalnos, pārtapdams par īstu partizānu. Kubiešu pašu uzrakstītajās Če biogrāfijas dzied slavas dziesmas viņam kā ģeniālam partizāņu komandierim. Tikām amerikāņi apgalvo, ka lielāko daļu cīņu viņš pavadījis cīnoties ar astmas lēkmēm. Vispār jau arī pats Če nekad nav slēpis, ka neko nesaprot no militārām lietām.Tiesi tādēļ viņa paša stāsti par savām cīņām ir tikai izdomājumi.
Drīz Fidels viņu paaugstināja pakāpē - Če kļuva par otrās armijas kolonnas komandieri (Comandante Che).
1958.gada nogalē kaujinieku kolonna Gevaras vadībā 7 garas nedēļas kājām soļoja uz Havanu. 1959.gada 2.janvārī revolucionāri Gevaras vadībā triumfāli iesoļoja Havanā - Batista bija aizbēdzis, un Fidels ieradās tikai 6 dienas vēlāk. Tā bija pirmā un vienīgā Čegevaras zvaigžņu stunda.
Čegevaras nelabvēļi - ASV mītošie kubiešu emigranti gan par šo pilsoņu karu ir savādākās domās. Karš Kubā bijis visai nosacīts - 2 gadu laikā abās pusēs krituši vien ap 2000 cilvēku. Če komandētie spēki, spriežot pēc viņa dienasgrāmatām, zaudējuši vien 20. Če neesot piedalījies nevienā nopietnā kaujā. Nozīmīgo Santaklāras pilsētu viņš ieņēma, jo bija to sarunājis ar vietējiem batistiešu komandieriem. Vienīgā kārtīgā kauja viņa mūžā bija, kad to beigās ielenca bolīviešu armija. Saviem vīriem viņš pavēlējis cīnīties līdz nāvei, bet pats padevās ar pilnu pistoles aptveri teikdams: "Nešaujiet! Es esmu Če, es jums esmu vērtīgāks dzīvs nekā miris!" Arī militārs stratēģis bijis nekāds - no Cūku līča pretinieks viņu aizvilinājis ar viltus operāciju. Lai gan kauja tur nenotika, Če tomēr guva ievainojumu zodā - pats no savas pistoles. Viss Bolīvijas pasākums bijis stulbs no sākuma līdz beigām.
Pie varas Kubā. Tiklīdz revolucionāri ieņēma Havannu, Čegevara iekārtojās vienā no greznākajām savrupmājām. Blakus atradās jahtu piestātne un milzīgs baseins. Pašā mājā bija 7 vannas istabas, sauna, masāžas salons.
Čegevara - Lakabanjas cietokšņa komendants (1959.g.). Pēc revolūcijas uzvaras Kubā viņš kļuva par Lakabanjas cietokšņa (San Carlos de la Cabanja) cietuma komandantu. Tur viņš pavadīja lielāko daļu savas ikdienas 1959.gadā no janvāra līdz jūnijam. Cietoksnis kļuva par spīdzināšanas un nāvessodu izpildes vietu simtiem (tūkstiošiem?) kubiešu, ko jaunā vara bija atzinusi par "kara noziedzniekiem." Armando Valjadaress, kas 22 gadus nosēdējis aiz restēm šai cietumā, atceras, ka regulāri atskanējuši saucieni "Viva Cuba Libre!" un "Viva Cristo Rey!", pēc kā atskanējušas automātu kārtas.
Če te slepkavoja mērķtiecīgi, augstasinīgi un plānveidīgi, iznīcinot visus, kas jelkādi varēja pretoties jaunajai varai. Nežēļībā viņš mācīja arī savus padotos: "Labāk pratiniet ieslodzītos naktīs. Tieši tad cilvēks ir mazāk spējīgs psiholoģiski pretoties, un vieglāk ir to salauzt."
Nav tieši zināms, cik cilvēku tikuši šai cietumā noslepkavoti. Kubiešu žurnālists Luīss Ortega, kas pazina Čegevaru personīgi no 1956.gada grāmatā "Es - Če" raksta par 1892 cilvēku bojāeju no argentīnieša rokas. Daniēls Džeimss savā grāmatā "Če Gevara: Biogrāfija," raksta, ka Če pats atzinies, ka parakstījis "vairākus tūkstošus" nāves spriedumu tikai pirmajā F.Kastro valdīšanas gadā vien. Līdzīgus datus min arī Fēlikss Rodrigess - kubietis un amerikāņu IP aģents, kas palīdzēja izsekot Čegevaru Bolīvijā - Čegevara esot atzinis, ka nāvē nosūtījis "vairākus tūkstošus cilvēku," un ka tie "visi bija imperiālistu spiegi un CIP aģenti."
1959.gada 24.janvārī pēc Čegevaras pavēles kādā Havanas Vedado rajonā tika sakurts nepareizo un nevēlamo grāmatu sārts.
Kubas Valsts bankas prezidents (1959.-1961.g.). No 1959.-1961.gadam bijis Kubas Valsts bankas prezidents.
1960.gadā Čegevara atklāja labošanas darbu nometni Gvanakabibes pussalā, uz ko bija iedvesmojies no PSRS bijušās GULAG-a sistēmas. Pēc paša vāriem tur nosūtīja "šaubīgas personas," kas bija veikušas "noziegumus pret revolucionāro morāli." Ar "šaubīgām personām" Čegevara domāja homoseksuālistus un tos, kas neatba;stīja režīma ideoloģiju.
Alvaro Vargass Ljosa no Independent Institute rakstīja: "No 1965.gada uz turieni sistemātiski savāca disidentus, LGBT pārstāvjus, jau vēlāk us turieni sāka nosūtīt slimos ar AID-u, kvēlus katoļus, Jehovas lieciniekus, afrokubiešu garīdzniekus." "Vairums no viņiem no nometnes vairs neatgriezās. Citus izvaroja, piekāva un mocīja," - viņš atceras.
Aculiecinieki stāsta, ka, ja F.Kastro pretinieku nogalēšana bija nepieciešama varas noturēšanai, tad Čegevaram tā sniedza apmierinājumu.
Kubas rūpniecības ministrs (1961.-?). No 1961.gada F.Kastro viņu nozīmēja par Kubas Valsts rūpniecības ministru. Tādejādi viņš "vadīja" visu Kubas ekonomiku, un ar savām nejēdzīgajām idejām noveda to līdz katastrofai. Pat lielu naudas summu iepludināšana no PSRS nelīdzēja Kubas ekonomikas noturēšanai līmenī.
Pēc Čegevaras pavēles nolīdzināja milzīgu augļu dārzu, lai tur ierīkotu futbola laukumu, taču viss palika nepabeigts.
Ārlietās viņs salaida grīstē attiecības ar ASV. Japānā atteicās nolikt ziedus pie Nezināmā kareivja kapa, jo japāņu imperiālisti kara laikā bija nogalinājuši miljoniem Āzijas iedzīvotāju, tā vietā apmeklēja Hirosimu un no suirds nolādēja ASV prezidentu H.Trumenu.
Tieši Čegevara bija tas, kas noorganizēja krievpadomju kodolraķešu nogādāšanu Kubā 1962.gada rudenī - Karību krīzes laikā. Gevara britu komunistu laikrakstam Daily Woker pazinoja skaidri - krievu vietā viņš būtu palaidis raķetes: "Ja kodolraķetes būtu palikušas, mēs tās izmantotu pret pašu Amerikas sirdi, ieskaitot Ņujorku... Mēs maršēsim pa uzvaras taku pat tad, ja tas prasīs miljonus kodolupuru... Mums jāsaglabā savs ienaids dzīvs..."
1961.gada 17.aprīlī ASV apmācītie kubiešu trimdinieki iebruka Kubā, izsēžoties Cūku līcī. Čegevara pats atradās tālu no šīs vietas, taču viņa kaujinieki ātri tika galā ar iebrucējiem.
1962.gadā viņš vērsās pret kubiešu jaunatnes nemieriem.
Būdams Alžīrijā, vaicis kādus pretpadomju paziņojumus.
1964.gada Čegevara ceļoja uz ASV. Labi pazīstama ir viņa niknā runa, ko viņš teica 1964.gada decembrī ANO asamblejā Ņujorkā. Tajā "biedrs Če" kritizēja ASV politiku, raksturodams to kā rasistisku. Vēl viņš tajā atzinās, ka "dabiski, mēs nošaujam (...) un turpināsim nošaut līdz tam laikam, kamēr tas būs nepieciešams."
Darbība Āfrikā (1965.-1966.g.). Gevaras izpratnē liela daļa pasaules joprojām bija apspiesta un ekspluatētā, tādēļ vinš devās uz Āfriku. 1965.gadā teica uzrunu Alžīrijā un pazuda no Kubas politiskās dzīves uz visiem laikiem.
1965.gadā pameta Kubu, lai nodarbotos ar atbrīvošanās cīņām Āfrikā, taču vīlās korumpētajos Kongo nēģeru vadoņos. Šeit Čegevaras komandēto vienību spēja apstādināt "trakais īrs" algotnis Maikls Hoārs.
Tad Čegevara pabija gan Daresalāmā, gan Prāgā. Nomainīja izskatu.
Tad Če vēl reizi slepeni atgriezās Kubā, lai redzētos ar Fidelu un sievu. No turienes devās, lai provocētu revoluconāras nekārtības Dienvidamerikas valstīs.
Pēdējais karagājiens - Bolīvija. 1966.-1967.gados vadījis partizāņu cīņu Bolīvijā, kur viņu bija nosūtījis Fidels. Če ieradās Bolīvijā 1966.gada novembrī. Kubas varas iestādes viņam nekā nepalīdzēja.
Bolīvijas pasākums jau no sākuma bija nolemts neveiksmei. Bolīvijas valdība bija veikusi pamatīgu zemes reformu un iedevusi indiāņiem zemi, skolas u.c.
Tur viņš sākumā ar saviem 50 vīriem svinēja uzvaras. Tomēr bolīviešu armijas specvienibas bija kaujasspējīgas, vietējie zemnieki nesniedza atbalstu, bet vietējie komunisti bija "neuzticami un stulbi."
1967.gada 7.oktobrī ziņotājs informēja bolīviešu armiju, un nākamajā dienā Čegevaras vienību ielenca ap 1800 karavīru. Kauja bija nevienlīdzīga un Čegevara tika ievainots un sagūstīts.
Nāve. 1967.gadā Bolīvijas kalnos viņa vienību aplenca, kauja bija ļoti nevienlīdzīga. Če tika sagūstīts un nogādāts La Iguera ciemā nopratināšanai. 9.oktobrī ar slepenu valsts prezidenta pavēli tika nošauts skolas telpās. To paveica seržants Terans ar pusautomātisko šauteni (citos avotos teikts, ka tas bijis CIP aģents Fēlikss Rodrigess). Pēc nāves viņa ķermenī saskaitīja 9 ložu caurumus - 5 kājās, pa vienai plecā, rokā, krūtīs un kaklā. Viņa līķim vēl 8 stundas esot baidījušies iet klāt.
Ārsts nogrieza tam abas rokas, iemērca formalīnā un nosūtīja uz Buenosairesu, kur glabājās tā pirkstu nospiedumi. Pašu līķi izstādīja žurnālistu apskatei Valjērgrandes slimnīcā.
Pēc tam viņa un vēl 6 līdzgaitnieku līķus aši un slepus noraka pie Valjergrandes lidlauka. Apbedījuma vietu neatklāja, lai izvairītos no svētceļojumiem uz tā kapu. To atklāja tikai 1997.gadā - bolīviešu militāristi bija leģendāro revolucionāru ierullējuši zem lidostas skrejceļa asfalta pie Valjērgrandes. Čegevaras atliekas tika eshumētas un identificētas kā īstas, atgrieztas Kubā. 1997.gada 16.oktobrī Gevaras un vēl 6 viņa cīņubiedru atliekas tika svinīgi pārapbedītas īpaši tam celtā mauzolejā Santaklārā - pilsētā, kur viņš uzvarēja Kubas revolūcijai izšķirošā kaujā.
Čegevara - slepkavnieks. 1957.gada janvārī Čegevara rakstija sievai: "Esmu šeit, Kubā, dzīvs, un alkstu asiņu!"
Savu asinskārību viņš sāka apmierināt jau tikai pēc dažām nedēļām. F.Kastro pavēlēja nošaut kādu zemnieku vārdā Eitimio Herra. Viņu apsūdzēja nodevībā un sadarbībā ar Batistas karaspēku. Fidels uzdeva savam personīgajam miesassargam Universo Sančesam izpildīt pavēli. Čegevara, kas tobrīd bija ārsts un vienkāršs karavīrs, pats pieteicās pavadīt soda vienību. Nonākuši kaut kādā nomaļā vietā, tir apstājās, un U.Sančess svārstījās it kā meklētu ieganstu atlikt ekzekūciju. Tad piepeši Čegevara izvilka pstoli un iešāva zemniekam deniņos. "Viņš sāka raustīties konvulsijās, bet tad kļuva mierīgs. Tagad visas viņa mantas piederēja man," - tāviņš pēcāk ierakstīja savā dienasgrāmatā. "Man jāatzīst, tēvs, tai brīdī es apjautu, ka man ļti patīk nogalināt," - tā viņš rakstīja vēstulē tēvam.
Šai Čegevaras tieksmei pievērsa uzmanību F.Kastro un drīzumā Čegevara sāka piedalīties "kara noziedznieku," "dezertieru un citu kontrrevolucionāru elementu" nāvessodos. Daudzi no nelaimīgajiem bija vienkārši saķerti uz ielām.
Šīs epizodes pārteidz ar savu cietsirdību. Reiz dumpinieku rokās nonāca 17 gadu vecs batistiešu kareivis. Jaunēklim nebija nekādas jēgas par partizāņu karu. Pratināšanas laikā, kuru bija sarīkojis Čegevara, viņš centās pārliecināt Če, ka devies armijā tikai lai palīdzētu mātei atraitnei, kurai viņš bija vienīgais dēls. Neko daudz neklausoties Če pavēlēja viņu nošaut, kas arī tika izdarīts. Če personiski nonāvēja revolucionārus, slepkavoja sievietes un bērnus, reizēm iznīcinādams veselas ģimenes.
Epizode no Bolīvijas karagājiena. Pavēlēja ap 14 gadu vecam zēnam mesties ceļos. Pirms vairākām stuvdām pusaudzis bija mēģinājis aizkavēt Čegevaras vienības bendēm nogalēt savu tēvu un bija kliedzis - "Slepkavas! Slepkavas!" Pusaudzis pavēlei nepakļāvās un Čegevaram tieši sejā iekliedza: "Ja jūs vēlaties mani nogalināt, tad jums nāksies to darīt man kājās stāvot. Vīrieši mirst stāvus!" Tad saniknotais Čegevara iešāva puisim pakausī.
Ibrahims Kintana, kubiešu patologanatoms, kas aizbēdzis no Kubas 1962.gadā, atceras: "Nogalētos iesākumā nogādāja pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanas valsts centrā. Tas tika darīts tālab, lai miršanas apliecībās tiktu norādīts viss kas, tikai ne lodes ievainojumi. bez tam, varas iestādes uz visstingrāko aizliedza rādīt līķus tuviniekiem. 80 procentos gadījumu, ja apliecībā bijis teikts, ka cilvēks bija miris ne no lodes ievainojuma, mēs ķermenī atradām pēdas no lodēm."
"Vai patiesi tas ir tas pats augstsirdīgais Če, kas ārstēja ievainotos ienaidnieka armijas kareivjus?" - jautāja žurnālā "Times." "Nolāpīts, Če noslīcināja šo pilsētu asinīs (...) Likās ka uz katra stūra guļ nonāvēto līķi," - tā atceras viņa biedrs Kamilo Siēnfuegoss situāciju Santaklārā.
Čegevara un Fidels. Fidels Če vienmēr publiski bija rājis. "Ak, kosmosa pravieti, kad tava balss sauc četriem vējiem - agrārā reforma, tiesiskums, maize, brīvība - , sev blakus tu atradīsi mani" - tā Čegevara slavināja Fidelu savā dzejolī "Dziesma Fidelam." "Šis dabas spēks, ko sauc Fidels Kastro Rūzs, ir visvaronīgākā vēsturiskā persona visā latīņamerikā,"- tā Čegevara rakstīja Kubas armijas avīzē 1961.gadā. Bijušie cīņu biedri viņu raksturoja kā tipisku uzpūtīgu argentīnieti, kuram nebija draugu, kurš nedejoja un nejokoja, bet padevīgi un iztapīgi smaidīja tikai Fidela klātbūtnē.
Tomēr Fidels pagura no Čegevaras izlēcieniem. - vismaz apkārt klīda tādas baumas. Fidels esot teicis: "Ziniet, ko es grasos darīt ar Čegevaru? Plānoju viņu sūtīt un Santodomingo un palūkot, vai dominikāņu diktators viņu nogalinas vai nē."
Pēc revolūcijas uzvaras Fidelam Če kļuva pilnīgi nevajadzīgs. Izsaka domu, ka, iespējams, Fidels organizējis Če nāvi Bolīvijā.
Citāti.
"Mēs atnesīsim karu uz savu imperiālistisko ienaidnieku pašu mājām, viņu darb aun atpūtas vietām. Mēs nekad nedrīkstam viņiem dot pat minūti miera vai atelpas. Šis ir totāls karš uz nāvi. Mēs tiem uzbruksim, kur vien atradīsim. Imperiālistiskajam ienaidniekam ir jājūtas kā vajātam zvēram, lai kur viņš arī būtu. Tā mēs viņu iznīcināsim!" /no runas konferencē 1967.g./
Nospiedums civilizācijā.
Čegevaras attēls. Tas ir visiem pazīstams. Tā ir avīzē publicēta Albarto Kordas fotogrāfija. Isākumā tā nekāda slavenā nebija un karājās fotogrāfa darbistabā, kamēr to nepamanīja itāļu žurnālists, kas izprasīja atļauju to lietot.
Kubā Čegevara ir attēlots uz naudaszīmēm.
Kubiešu skolnieki katru rītu skaita zvērestu, kura ir arī tādi vārdi: "Mēs gribam kļūt kā Če!"
Visa Kuba ir pilna ar viņa muzejiem.
Argentīnā Če Gevaras vārdā nosaukta kāda universitāte.
2008.gadā Rozārijā (Če dzimtajā pilsētā) atklāja viņam veltītu 4 m augstu pieminekli.
Bolīvijā vairākas baznīcas atzinušas viņu par svēto ar vārdu - Sv.Ernests. Katoļu baznīca pret to strikti iebilst, taču bolīviešiem par to nospļaujas.
Čegevaras kults. Uzreiz pēc Čegevaras nāves kubiešu propaganda ņēmās no viņa izveidot kvēla revolucionāra tēlu, kam būtu vērts līdzināties. Uz Kubas 3 peso naudas zīmes nodrukāja viņa attēlu. 2000.gadā žurnāls "Time" iekļāva Čegevaru sarakstos "20 varoņu un ikonu" un "XX gadsimta simts svarīgākās personas."
Mūsdienās ražo daudz un dažādus suvenīrus ar "biedra Če" attēliem ar nolūku izmainīt pasauli vai peļņas nolūkā. Tos nemulsina īstā Čegevaras raksturs, kas bija kaprīzs, neparedzams, nežēlīgs asinskārīgs slepkava, bandīts, Fidela Kastro režīma galvenais bende, kas savulaik "brīvības salu" Kubu pārvērta koncentrācijas nometnē. Tā visa rezultātā no viņa novērsās pat tuvākie līdzgaitnieki. Bijušais DĀR prezidents Nelsons Mandela: "Če dzīve - iedvesma visiem cilvēkiem, kas augstu vērtē brīvību. Mēs vienmēr godināsim viņa piemiņu."
Fotogrāfijas.
Alberto Kordas fotogrāfija. Nofotografēja savu slaveno bildi 1960.gadā.
Citāti.
Ideālam revolucionāram jābūt "aukstai racionālai slepkavošanas mašīnai."
Grāmatas.
Kubiešu žurnālists Luīss Ortega, kas pazina Čegevaru personīgi no 1956.gada, uzrakstījis grāmatu "Es - Če."
Aplūkojamie objekti.
Ruta del Che. Če Gevaras pēdējā karagājiena maršruts Bolīvijā. Visai labi iezīmēts.
Piemineklis Lapasā. 7m augsts, veidots no autodetaļām.
La Iguera. Ciems Bolīvijā, pie kura Čegevaras vienībai uzbruka bolīviešu armija. Aptuveni jūdzi no šejienes Čegevara 1967.gada 7.oktobrī veica savu pēdējo ierakstu dienasgrāmatā. te viņš tika ievainots, sagūstīts un 7.oktobrī nošauts skolas telpās. Skola tagad pamatīgi pārbūvēta, bet tajā ir neliels muzejiņš, kurā īstu mantu nav. Ciemā divi spilgti izkrāsoti Čegevaras pieminekļi.
Čegevaras muzejs Buenosairesā. Museo Ernesto Che Guevara. Kabalito rajoniņā. Nav gan īsts muzejs, bet gan tāda kā elektrokrāmu pārdotuve. Eksponātus tagadējais īpašnieks savācis no iepriekš bankrotejušā netālā Čegevaras muzeja.
Restaurant El Portal. Gvatemalsitijā. 9.ielā starp 6. un 7.avēniju.Savulaik Čegevaras iecienīts bārs.
Rozārijā - divi Če pieminekļi un daudzdzīvokļu māja Entre Rios 480, kur savulaik mitusi Gevaru ģimene - uz tās esot sarkana piemiņas plāksnīte. Argentīna.
Altagrasija - Če muzejs. Argentīna.
Villa Gral Belgrano. Vāciešu kopiena Argentīnā, kur ir īsts Če muzejs. Tas lepojas ar vairāk kā pusmiljonu apmeklētāju gadā, 2006.gadā te bijis Kastro un U.Čavess. Atsevišķa mājiņa, kur Čegevara pavadījis savu jaunību XX gs. 30.gados. Ģimene šurpu pārvākusies, jo ārsts ieteicis jaunieša astmai sausāku klimatu. Te var nopirkt īstus Če cigārus, 10 istabas pilnas ar eksponātiem - melnais motocikls, kas atsauc atmiņās Čegevaras "Motocikla dienasgrāmatas" - nav gan īstais, bet it tāds pats 1936.gada Norton markas braucamais. Muzeja arhīvā esot arī unikālas fotogrāfijas ar Če pēc sagūstīšanas un nāves, taču tās neizstādot - negribot, ka cilvēki viņu atcerētos pazemotu un sakautu.
Čilesita. Čegevaras piemineklis, nedaudz dīvains, iezaļgans.
