Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Ceļojumi laikā

Asprātīgā amerikāņu rakstnieka Marka Tvena darbu „Konektikutas jeņķis karaļa Artūra galmā” būs lasījuši daudzi. Tomēr šādas ceļošanas laikā varētu būt iespējamas arī realitātē. Informācija par šo tēmu rodama daudzos avotos, taču kopumā ir sadrumstalota un ar lielu apšaubāmību. Tāpat nav gadījies sastapties ar kaut cik jēdzīgiem skaidrošanas mēģinājumiem. Tādēļ šai esejā centīsimies apkpopot šādu informāciju, cerot, ka kādreiz kvantitāte pārvērtīsies kvalitātē.

Ceļošana laikā. Britu karaliskā metafizikas biedrība 150 gadus jau pēta teleportācijas (pārvietošanās attālumos) parādības, īpašu interesi izraisa ceļošana laikā. Biedrība savākusi ap 200 smalki detalizētu stāstījumu par šādu tēmu.

Kaspars Hauzers. Šis apmēram 16 gadu vecais zēns 1828.gada 28.maijā Garu dienā kādā nesaprotmā veidā nonāca Pie Nirnbergas pilsētas Jaunajiem vārtiem. Viņš nezināja vācu valodu, izdvesa nesakarīgas skaņas, nesaprata pat vienkāršas sadzīviskas lietas un likās kā atnācējs no svešas pasaules.

Maršala Hogarta lidojums. Britu aviācijas maršals Hogarts izstāstījis šādu gadījumu.
1935.gadā viņs dienēja gaisa spekos par eskadriļas komandieri. Bija saņemts uzdevums no gaisa izlūkot kops Pirma pasaules kara pamestu lidlauku, kas atradās Skotijā, netalu no Edinburgas. Bez kavēkļiem atlidojis līdz aerodromam, viņš konstateja, ka skats ir gaužām bēdīgs, pamestie angāri pussagruvuši, uz skrejceļiem zemnieki ganīja govis. Pēkšņi laiks krasi mainījās, un lidmašīna iekļuva negaisa zonā. Vētra plosījās tik spēcīgi, ka stūre kļuva nevadāma un aparats sāka krist. Visi pūliņi izlīdzināt lidojumu bija nesekmīgi, un Hogards jau atvadījās no dzīves. Kad līdz zemei bija atlikuši daži desmiti metru, neizskaidrojamu iemeslu dēļ stūre kļuva vadāma un katastrofa tika novērsta. Atguvies no šoka, viņš aprēķināja savu atrašanās vietu un konstatēja, ka atkal atrodas blakus Edinburgas lidlaukam, pār kuru gāzās lietus straumes. Taču nākamajā mirklī viss izmainījās. Virs lidmašīnas parādījās zilas debesis, un lidlauks tagad izskatījās pavisam savādāks. Pussagruvušo angāru vietā atradās jaunuzceltas novietnes, kuru priekšā stāvēja četri spilgti dzeltenā krāsā nokrāsoti lidaparāti, no kuriem viens bija viņam nezināmas kostrukcijas modelis. Hogardu ļoti izbrīnīja lidaparātu krāsa, jo Anglija tādā tonī lidmašīnas nekrāsoja.
Dīvaini likās arī tas, ka neviens no apakšā strādājošiem mehāniķiem nepievērsa viņam nekādu uzmanību, kaut gan viņš lidoja diezgan zemu. Visi strādnieki bija tērpti zilos kombinezonos, kas bija pretruna ar tolaik pieņemto standarta brūno krāsu.
Tikko lidmašīna izlidoja no lidlauka teritorijas, tā tūliņ atkal iekļuva negaisa brāzmās, tikai šoreiz izdevās veiksmīgi tikt līdz bāzei.
1939.gadā Britu KGS pavēlniecība izdeva pavēli visas mācību lidmašīnas nokrāsot dzeltenas un mehāniķiem ieviest tumši zilus formas tērpus. Drīz arī Edinburgas lidlauks atsāka darbu.
Savā dienasgrāmatā Hogards ierakstīja: „Es ticu, ka biju ielidojis nākotnē, kad nāves draudu stresā mani jutekļi pārstāja funkcionēt ierastā režīmā un ļava ielūkoties nākotnes ainās.”

Domingo de Soto ekspedīcija. 1941.gada augustā amerikānis Leonards Hols ar dažiem draugiem bija devies izbraukumā makšķerēt. Draugi devās uz Ozarka kalniem uz robežas starp Arkanzasu un Misūri. Puiši nakšņoja teltīs.
Kādu rītu vēl pirms saullēkta Aperkarentriveras krastā leonards Hols pēkšņi izdzirda svešas balsis. Viņš atvēra telti un izbrīnīts konstatēja, ka viņiem, laikam naktī, pievienojušies citi cilvēki. Apmēram 30 m attālā ugunskura gaismā Hols skaidri saskatīja sapulcējušos vīrus. Klajumā pie upes dega arī citi ugunskuri, cilvēku bija daudz.
Taču vērīgāk ieskatījies, Hols neticēja savām acīm. Naksnīgie viesi bija galvenokārt indiāņi gurnautos. Sarunu fragmentos varēja saklausīt spāņu vārdus. Holam radās iespaids, ka viņš vēro Amērikas kolonizācijas ainu no 16.gs. parādība ilga tikai īsu brīdi, tad aina pamazām izbālēja. Hola draugi gulēja un neko neredzēja.
Pēc atgriešanās Hols sāka meklēt vēsturisku pamatojumu redzētajam, un kādā bibliotēkā viņš uzgāja dokumentus, kas liecināja: 1541.gada augustā, t.i. 400 gadu atpakaļ, neliela konkistadoru grupa apmetusies pie šīs upes. Grupu vadījis dominikāņu mūks spānis Domingo de Soto (1494.–1560.g.). Vietējos indiāņus izmantojuši par nesējiem.

Soutforkas tilta atklāšanas bilde. Kanādas Britu Kolumbijā 1941.gadā atklāja Soutforkas (South Fork) tiltu. Vecajā fotogrāfijā redzams cilvēks, kas visai atšķiras no apkārtējiem: īss matu griezums (tolaik rets), tumšas brilles, adīts džemperis ar plašu izgriezumu virs T-krekla (arī tolaik nelietots apģērba gabals - uz tā kaut kāda simbolika), bet rokās liels fotoaparāts. Šis cilvēks redzams vairākās tilta fotogrāfijās.
Džemperis - parasta lieta, tumšās brilles tolaik lietoja tikai alpīnisti, fotoaparātus ar izbīdāmu objektīvu tolaik bija jau sākuši ražot Kodak. Tomēr tādus T-kreklus 1941.gadā noteikti neražoja.

Laika ceļotājs Ļeņingradā. Otrā pasaules kara laikā Ļeņingradā (Pēterpilī) aizturēts vīrietis, kuram bija personu apliecinoši dokumenti ar krāsainu fotogrāfiju, priekšmets, kuru mēs mūsdienās pazītu kā kredītkarti, dīvains fotoaparāts bez filmiņas, un citas savādas lietas.
Mazais Zaļais domā, ka viņam varētu būt klājies plāni - nu takš riktīgs vācu spiegs!

Notikums ar Čārlzu Ingersolu. Čārlzs Ingeresols no Kloketas pilsētas kopā ar saviem vecākiem ilgus gadus sapņoja apmeklēt Lielo kanjonu. Likās, ka 1948.gadā šī iecere piepildīsies, bet tad tēvam darbā radās sarežģījumi, un nodomu nācās atlikt uz 7 gadiem.
Tikai 1955.gadā ģimene savu nodomu realizēja un apmeklēja šo lielisko dabas objektu. Vienīgi žēl, ka nebija līdzi kinokameras šī notikuma iemūžināšanai. Čārlzam bija tikai fotoaparāts, un tad nu ar to tika uzņemti jaukākie ekskursijas mirkļi. Reiz, aizgājis līdz Lielā kanjona kraujas malai, viņš bīstami tālu pārliecās pāri klintij, lai iegūtu plašāku panorāmas skatu. Safotografēto bilžu kolekcija bija lieliska.
Kad pēc 10 dienām viņi atgriezās mājās, Čārlzs fotoveikalā nopirka dokumentālu filmu par nupat apceļoto kanjonu, ko pašam neiznāca nofilmēt. Pārdevējs gan brīdināja, ka filma ir veca, uzņemta 1948.gadā, taču Čārlzu tas nemulsināja, jo viņaprāt kanjons 7 gadu laikā nebūs izmainījies. Vakarā visa ģimene salasījās kopā, lai noskatītos filmu un vēlreiz atcerētos brīnišķīgās ceļojuma vietas.
Te pēkšņi filmas vidū starp dabas skatiem uz ekrāna parādās Čārlzs, kas pieiet pie kraujas malas un fotografē skatu uz leju. Aiz viņa muguras redzamas tā laika automašīnas un tūristi, ģērbušies pēc 1948.gada modes. Citos kadros Čārlzs bija redzams starp cilvēkiem jau 1955.gadā. Uz kinofilmu kārbas bija uzlīme Copyright Castle Film 1948, un pārdevējs zvērēja, ka šī kārba jau gadu stāv viņa veikala plauktā.

Diplomātu slēpošana Norvēģijā. 1950.gadā Norvēģijā netālu no Oslo. Amerikāņu un angļu vēstniecību darbinieki ar savām ģimenēm devās slēpot. Skaistā, saulainā ziemas dienā lieliski atpūtušies, viņi pievakarē atgriezās pie savām mašīnām. Kad pirmie slēpotāji, kuri atsteidzās ātrāk, jau atsprādzēja slēpju saites, aiz muguras atskanēja dusmīga sievietes balss: „Kāpēc jūs slēpojat pa manu zemi?” Pienākusī bija gara auguma sirmgalve, kurai mugurā bija vecmodīgs tvīda kostīms, kājās šņorzābaki un galvā plakana cepure. Sieviete turpināja klaigāt, rādīdama niknumā savilktu seju. Visi trīs ārzemnieki bija ļoti samulsuši, jo Norvēģijā likumi atļauj ziemā slēpot pa visu valsts teritoriju, bet, kā jau pieklājīgi cilvēki, viņi atvainojās un posās ātrāk projām. Tajā brīdī atslēpoja pārējie un, sadzirdējuši balsis, jautāja, kas noticis? Kad pastāstīja par dusmīgo sievieti, zemes īpašnieci, visi neizpratnē saskatījās, jo nekādas sievietes nekur nebija, sirmgalve bija izgaisusi. Aizgājuši uz tuvāko fermu, viņi izprašņāja tur dzīvojošo ģimeni, kuri teica, ka tā varētu būt pirms kādiem 100 gadiem dzīvojusi zemniece.
Šai notikumā nav skaidrs vai slēpotāji bija nokļuvuši pagātnē, vai tieši otrādi – vecā tante nākotnē.

Kuģa Milan pazušana. Ceļā uz Bombeju 1983.gadā pazuda kuģis Milan ar visu kravu un komandu. No Kolombo ostas izbraukušo kuģi rēdereja norakstīja bez vēsts pazudušajos. Kad pēc diviem mēnešiem kuģis ienāca ostā, neviens neticēja kapteiņa apgalvojumiem, ka viņi nav veikuši nevienu lieku jūdzi un nekur nav lieki uzkavējušies. Arī kuģa mērinstrumenti liecināja par kapteiņa liecības ticamību, bet rēdereja uzskatīja, ka tas ir veikls viltojums.
Vienīgais starpgadījums ceļā, kā liecināja kapteinis un visa komanda, bijis incidents ar pirātu kuģi, kas viņiem uzbrucis. Par to liecināja ieraksts magnetofona lentē, kā arī šī notikuma izklāsts kuģa žurnālā. Septiņas stundas pēc došanās ceļā Milan radists ziņoja, ka viss ir kārtībā. Bet tad pēkšņi: „SOS, mums uzbrūk! Nezināms burinieks izsēdina desantu. Palīgā!”
Neviens šos SOS signālus nebija uztvēris. Bet kuģa žurnālā bija sekojošs ieraksts: „12 jūlijā 1983.gadā, pulksten 14:02 pēc nelielas vētras mums uzbruka nezināmas valsts senlaicīgs burinieks, ar ķekšiem pieāķējās pie mūsu borta, un uz klāja sāka kāpt par pirātiem pārģērbušies uzbrucēji. Sākumā atgaiņājāmies ar to, kas katram bija pie rokas, tad redzot, ka lieta kļūst nopietna, sākām šaut ar Tomsona automātiem. Vislielākās šausmas pirātos izraisīja ugunsdzēšamie aparāti, kas piespieda tos steigšus atkāpties, pametot vienu nogalināto biedru.
Kad mēs nogalināto aplūkojām tuvāk, tad konstatējām, ka šis pirāts nekad dzīvē nebija lietojis ne bārdas nazi, ne ziepes, ne zobu suku. Viņa rokā bija plats duncis ar līku asmeni, kājās ar piķi piesūcinātas brezenta bikses, bet mugurā kazādas veste ar izvērstu vilnu. Kapteinis pavēlēja līķi ielikt saldētavā, bet mantas ieslēdza seifā. Kapteinis pavēlēja līķi ielikt saldētavā, bet mantas ieslēdza seifā. Tā kā tūliņ sākās vētra, matrožu nolaidības dēļ pirmā pavēle netika izpildīta.
Pēc šī incidenta tūlīt pa radio izsaucām mums tuvāko Bombejas ostu, lai ziņotu par notikušo. Ļoti izbrīnījāmies, kad radists viņā galā sāka kliegt: „Jūs esat dzīvi, jūs esat atradušies?”
Bet divi mēneši bija pazuduši nebūtībā. Kuģa rēdereja ar kapteini tiesājās, un, kad 1991.gadā atjaunoja lietas izmeklēšanu, kapteinis cēla galdā ekspertīzes slēdzienus par nogalinātā pirāta mantām:
1. Ar darvu piesātinātais bikšu audums attiecas uz 16.-18.gs., uz to pašu laiku attiecas arī nazis un josta.
2. Dzelzs skaidiņas uz bojātiem kuģa borta režģiem liecina, ka šāda metāla tehnoloģija tika lietota pirms 2,5 gadsimtiem.

E-pasts no XVI gs.
Vieta. Lielbritānija.
Laiks. 1985.gada pavasaris – 1986.gada 17.janvāris.
Apraksts. Skolotājs Kens Vebsters no skolas aizņēmās datoru un atnesa to mājās. Reiz datora disketē parādījās savādi izkropļots dzejolis, kura jēga bija grūti saprotama. Kad pēc pāris dienām atkal datorā parādījās senlaicīgā angļu valodā rakstīts teksts, skolotājs nosprieda, ka kāds viņu izjoko.
Lūk saņemtais teksts: „es rakstu daudzu uzdevumā – kādus savādus vārdus Tu lieto... Tu esi labs cilvēks, tev brīnišķīga sieva, kura dzīvo manā mājā... ar gaismām, ko rada velns... Tas bija liels noziegums ka gribējāt atņemt man māju. L.V.”
Nākamos mēnešos starp skolotāju un būtni, kas sevi nosauca par Lūkasu Vainmenu, nodibinājās sensacionāli sakari. Saņemtie teksti tika rakstīti 14.–16.gs. vecangļu valodā, kā to apliecināja Vebstera kolēģis klasiskais filologs Pīters Trinders. Visā pasaulē nav vairāk par 10 cilvēkiem, kas pilnībā pārzina angļu valodas seno formu gan gramatiski, gan leksiski.
Minētais Lūkass Vainmens apgalvoja, ka dzīvojis šai pašā mājā 1546.gadā. Kontaktu laikā viņš atklāja, ka esot vēsturiska persona no karaļa Henrija VIII laikiem – Tomass Hārdens. Viņa vārds ierakstīts Oxford Brasenose College hronikās, jo 1534.gadā bija ieguvis mākslas maģistra grādu. Vēlāk bijis koledžas baznīcas vecākais garīdznieks, bet kritis nežēlastībā, jo ignorējis karaļa rīkojumu, ka no baznīcas grāmatām jāizsvītro pāvesta vārds.
Hārdens pavēstīja, ka zaļā gaismā tīts no kamīna sienas iznācis baismīgs vēstnesis, kas viņa priekšā materializējies un viņam pasniedzis kādu gaismas kasti. Ar šīs kastes palīdzību viņš arī komunicē ar Vebsteru. Viņa ziņojumos bija neskaitāmi, precīzi pārbaudāmi vēsturiska satura sīkumi, kādi nav bijuši zināmi ne Vebsteram, ne viņa dzīvesbiedrei Debijai Ouksai. Piemēram, agrākais Bristoles nosaukums, kas mūsdienās jau grimis aizmirstībā. Sūtot datorvēstules, Hārdens visu laiku apgalvoja, ka no šī 450 gadu lielā attāluma varot redzēt Kenu Vebsteru, viņa draudzeni un lauku mājas apmeklētājus.
1985.gadā sarakstē notika radikāls pagrieziens. Pienāca vēstule ar šādu saturu: „Tu sacīji, ka Tavs laiks esot 1985.gads. Es domāju, ka arī Tu esi no 2109.gada, tāpat kā Tavs draugs, kas atnesa gaismas kasti, vai ne?"
Pēc tam datordialogi turpinājās vēl kādus 9 mēnešus, un visu laiku tajos atkārtojās sarunas par manipulēšanu ar laiku. Ar 1986.gada 18.janvāri Vebstera datora ekrānā nekas vairs neparādījās. Sakari nav atjaunojušies līdz pat šodienai.

Ķīniešu zēns Lī Jungs. 1990.gadu sākumā kādā Honkongas avīzē bija interesants raksts par zēnu Lī Jungu, kurš visiem stāstīja, ka esot šurp ieradies no tālas senatnes. Viņš sarunājās tikai senatnīgā ķīniešu valodā, arī apģērbs atbilda senam laikmetam. Zēns labi pārzināja senos notikumus, zināja daudz ievērojamu cilvēku biogrāfijas. Dažos gadījumos viņa zināšanas bija pārākas par vēsturnieku zināšanām.
Viens no vēsturniekiem, pētīdams senas hronikas, uzgāja stāstu par zēnu, kurš bez vēsts pazudis. Pēc ārējā apraksta tas varēja būt Lī Jungs. Vēsturnieks gribēja ar šo zēnu kontaktēties, taču viņš bija pazudis.
Turpinādams rakņāties vecos papīros, šis pats vēsturnieks nejauši uzgāja zēna turpmākā likteņa aprakstu. Kad pēc 10 gadu prombūtnes Jungs Lī no jauna parādījies savā laikmetā, viņa stāstījumus par milzu dzelzs putniem gaisā, burvju spoguļiem, kur visu pasauli var redzēt, par ielām, kas noklātas ar marmora plāksnēm, un par dzelzs čūsku, kas locīdamās skrien pa dzelzs ceļiem, uztvēra kā vājprāta murgu, bet pats ceļotājs laikā pēc trim nedēļām nomiris.

Māra Ķirša zobenprieks. 2002.gada pavasarī uzņēmējs Māris Ķirsis kādā TV raidījumā stāstīja par neparastu gadījumu savā dzīvē, kad viņš nokļuvis Senajā Japānā, lai tur kontaktētos ar samuraju zobenu kalšanas meistaru. Viņa paša vaļasprieks ir seno japāņu cīņas ieroču gatavošana.
Pēkšņi viņš atradies senajā Japānā, diezgan nomācošā vidē, kur visapkārt valdījusi liela nabadzība. „Netālu tecēja upe, tālāk bija mežs un kaut kāda būdiņa. Pie upes piejāja trīs japāņi uz ļoti maziem zirdziņiem un šķērsoja straumi. Pa lauku pretī nāca maza auguma japānis, rokās nesdams zobenu, un vaicāja, kas man ir neskaidrs, jo viņš acīmredzot zināja, ka es arī nodarbojos ar zobenu izgatavošanu. Viņš bija meistars, kas izgatavoja nevis dārgus ieročus, kādus nēsāja slavenie samuraji, bet zobenus ierindas kaujiniekiem. Tajā brīdī es sapratu, ka japānis ir jau sen nomiris un ka kāds neizskaidrojams spēks mani aizsūtījis tālā pagātnē. Sarunājos ar meistaru, neapjauzdams kādā valodā saziņa notiek. Visu laiku domāju, ko varētu viņam pajautāt par izgatavošanas tehnoloģiju. Prātā iekrita rokturu rotājumi, tāpēc pavaicāju, vai ir kādi noteikumi un tradīcijas to pielietošanā?” – „Nē, liec kādu emblēmu katram rokturim gribi.” Tad viņš parādīja, ka maniem zobeniem jāpalielina svars asmens augšdaļā, jo citādi esot grūti ar vienu vēzienu nocirst galvu. Senie meistari strādāja, sēdēdami uz bedru malām, viņu priekšā atradās plāksnes, kur notika darba process. Viss šis redzējums bija pārāk skaidrs un reāls, lai būtu sapnis. Pēc brīža atkal atrados savās mājās.”
(ņemts no O.Mita grāmatas „Mistiskā pasaule”).

Karlsona biržas epopeja. 2009.gadā Ņujorkas biržā parādījas līdz tam nevienam nezināmais 44 gadus vecais Andrejs Karlsons (Andrew Carlson/Carlssin). Viņš ar sākuma kapitālu 800 ASV dolāru divās nedēļās spekulējot ar vērtspapīriem biržā ieguva 350 000 000 dolāru. Viņš izdarīja 126 fantastiski riskantus darījumus un vienmēr laimēja! Volstrītā tas nepalika neievērots. Kompānijas akciju vērtības pieaugumu, apvienošanās vai jaunu tehnisku izrāvienu rezultātā, misters Karlsons laikus bija paredzējis un veica izdevīgus darijumus, tādējādi iegūstot lielu peļņu. Tā ir informācija, kuru firmas principā tur nosļēpumā. Tas radīja aizdomas par neatļautu biržas brokeru vienošanos un A.Karlsonu aizturēja varas iestādes.
Izmeklēšana turpinājās un savā 4 stundas garajā atzīšanās runā Karlsons atklāja, ka esot ieradies no nākotnes - 2256.gada. Piedāvājis atklāt Osamas Bin lādena atrašanās vietu un kā pagatavot zāles pret AIDS, ja viņam došot iespēju atgriesties pie viņa laika mašīnas. Taču šīs mašīnas atrašanās vietu spītīgi atteicies norādīt, kā arī atklāt uz kādu principu tā darbojas: "Lai šī informācija nenonāktu sliktās rokās."
Oficiālie pārstāvji pārliecināti, ka stāsts par ceļojumu laikā ir meli, taču Volstrītas vērtspapīru komisijas pārstāvis pieļauj ,ka stāsts varētu būt arī patiess, jo: "Neviens nevar atrast nekādus pierādījumus tam ka A.Karlsons eksistējis pirms 2002.gada decembra..."
Pēc tam pazudis. Neviens par viņu vairs neko neziņoja, esot pazudušas arī daudzas lietas, kas bijusas saistītas ar viņu.
Par to rakstīts kādā (?) avīzē 8.-9.novembra rakstā Time traveler skips town! Bija tāda ziņa arī mūsu „Dienā.”

Sergejs Krapivins vecajā Toboļskā. Toboļskas arhīvos saglabājusies kāda Sergeja Krapivina lieta, kurš tika aizturēts 1897.gada 28.augustā uz kādas no šīs Sibīrijas pilsētas ielām. Kārtības sarga aizdomas radīja vidēja vecuma vīrieša dīvainā uzvedība un ārējais izskats. Pēc tam, kad aizturētais tika nogādāts iecirknī un viņu sāka nopratināt, policisti bija izbrīnīti par Krapivina stāstīto. Saskaņā ar to, Krapivins dzimis 1965.gada 14.aprīlī Angarskā. Ne mazāk dīvaina likās arī viņa nodarbe – personālās elektroniskās skaitļojamās mašīnas operators. Kā viņš nonācis Toboļskā, Krapivins izskaidrot nevarēja. Pēc viņa vārdiem sākušās spēcīgas galvassāpes, pēc tam vīrietis zaudējis samaņu, bet, kad to atguvis, ieraudzījis, ka atrodas pilnīgi nepazīstamā vietā pie baznīcas.
Uz policijas iecirkni tika ataicināts ārsts, kurš atzina, ka Krapivina kungam ir prāta sajukums vieglā formā, un uzstāja, lai viņš tiktu ievietots trakomājā.

Kā Aleksejs Staņko pagraba gurķīšus sagribēja! Šis vīrietis savā privātmājā ieturēja vakariņas, kad nolēma nokāpt pagrabā pēc sālītiem gurķīšiem. Kā nokāpa tā bija pazudis 3 gadus. Pa to laiku viņu pasludināja meklēšanā un mājā iemitinājās jau citi cilvēki. Pēc 3 gadiem viņš no pagraba izrāpās nakts laikā ar visiem gurķīšiem, tā pamatīgi pārbiedēdams mājas toreizējos īpašniekus. Radinieki A.Staņko atteicās pazīt, viņš nespēja atjaunot savus dokumentus.
Daudzkārtīgi viņš atkal līda pagrabā, cerēdams, ka izdosies no tā iziet savā laikā, taču nesekmīgi. Pēc mājas jauno saimnieku vārdiem reiz pagrabā uz sienas parādījušās nesaprotamas zīmes, kas spīdējušas. Reiz viņi atgriezušies konstatējuši, ka māja uzlauzta, taču paņemts nekas nav. Domājams, ka A.Staņko atkal bija iekļuvis pagrabā un viņam bija izdevies pamest šo pasauli. Neviens viņu varāk nav redzējis.

Andreja Markova gadījums. 1993.gada oktobrī Maskavā korepondents Andrejs Markovs pakļuva zem apšaudes starp parlamenta un prezidenta piekritējiem. Sekundes desmitdaļās A.Markovs nokļuva kādā citā pasaulē, kurā esot atradis savu mīlestību. Mūsu pasaulē viņš parādījās tikai pēc diennakts. It bieži viņš pēc tam gāja uz to pašu vietu un tur pavadīja laiku. Līdz kamēr 1994.gada septembrī viņš pazuda un neviens viņu vairs nav redzējis.

Filadelfijas eksperiments. Amerikāņi Otrā pasaules kara laikā esot veikuši izmēģinājumu, ar mērķi radīt kādu „neredzamu” kuģi. Rezultātā kuģis izzudis ar visu komandu un pēc vairākām stundām parādījās citā vietā. Komanda sajuka prātā, jūrnieki bieži pašaizdegās.

Pārteidzoši atradumi.
Mobilais tālrunis musketieru kapos. Kādos izrakumos Francijā blakus Septiņgadu kara laikā kritušiem musketieriem atraduši mobilā tālruņa paliekas. Tās izskatījās tā it kā patiesi būt gulējušas zemē 250 gadu.
Livonijas bruņinieks Lieldienu salas purvā. Lieldienu salā izrakumu laikā purvā kāds austrāļu profesors atrada Livonijas laika bruņinieku uz zirga pilnā kaujas ekipējumā. Tā makā atradās ungāru forinti. Iespējams, ka viena no tā saucamajam "urbānajām legendām," kas radusies krievu tīmekļa vidē, jo rietumu presē šādas ziņas nekur nav atrodamas.
Šveices pulkstentiņš ķīniešu kapenēs.
Plastmasas uzgalīši. Kādos izrakumos Lejassaksijas dienvidos 2,5 m dziļumā kopā ar akmens laikmeta māla lauskām tika atrasti „plastmasas uzgalīši.” Par to pastāstīja izrakumu vadītāja. Par šo atradumu 1993.gadā "Senatnes astronautu biedrības" (AAS) sanāksmē Cīrihē ziņoja Peters Fībags.
Divritenis franču bruņinieku pilī.

Laika viļņa nulles punkts. Terenss Makkenna pēc eksperimentiem ar ajauasku Dienvidamerikas džungļos uz ķīniešu „Pārmaiņu grāmatas” pamata mēģināja izskaitļot laika viļņa nulles punktu jeb eshatonu. Viņš pieņēma, ka laiks ir fraktāls vilnis, kam raksturīgi „jaunievedumu” periodi.
Kaut kā laikam viņam tas arī izdevās un laika tecējuma periods beidzās 2012.gada 21.decembrī – tieši tā kā maiju kalendāram. 2012.gada 21.decembrī saule uzausīs Lielā pārrāvuma rajonā Gulbja zvaigznājā, tā pavēstot par jauna kosmiskā cikla sākumu.

Mobilais tālrunis Čaplina filmā! Režisors/operators Dzordžs Klārks (George Clarke) uzgājis ko neparastu Čārlija Čaplina 1928.gada filmā "Cirks" (Circus). Jaunajā DVD versijā, ne pašā filmā, bet gan papildus diskā ar "ekstrām" redzama sieviete, kura, iespējams, runā pa mobīlo tālruni. Vismaz tā ļoti izskatās. Vēl interesanti, ka pirms viņas iet vīrietis neparasti spicās kurpēs, kādas tā laika mode nav pazinusi. 

Tauriņa efekts. Nosaukums cēlies no fantasta Reja Bredberija stāsta "Un nogranda pērkons," kurā ceļotājs laikā nejauši nogalināja tauriņu, kas izraisīja grandiozas izmaiņas nākotnē.

Saite.
Laika cilpa.