Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Ceļojumi uz Mēnesi zinātniskās fantastikas literatūrā un filmās

Jau vairākus gadsimtus, pirms amerikāņu kosmosa kuģa Apollo-11 apkalpes locekļi Nīls Armstrongs un Edvīns Oldrins izkāpa uz Mēness 1969. gada 21. jūlijā, literatūrā ir aprakstīti cilvēku ceļojumi uz Mēnesi. Šie ceļojumu apraksti, protams, ir literāra fikcija, zinātniskā fantastika - kā teiktu mēs.

Latviešu tautas pasaka par meiču, kas lielījusies pēc pirts, ka viņas "pakaļiņa spožāka par Mēnestiņu," līdz tikusi parauta augšā, saskatāma vēl šodien.

Lukiāna no Samosas ceļojums uz Mēnesi (120.-200.g.). Samosas Lukiāna apraksts ir senākais zināmais „Mēneša ceļojuma” apraksts(?). Lukiāna grāmata „Patiesīgs stāsts. Ceļojums uz Mēnesi, Sauli un Gaismekļiem, kas atrodas starp Plejādēm un Hiādēm” rakstīts sekojošais: „...Ar labi apgādātu kuģi pabraucis garām Hērakla stabiem un izgājis Atlantijas okeānā, Lukiāns un viņa biedri, austrumu vēja dzīti, sešdesmit deviņas dienas traucās pa sabangoto jūru.
Reiz nikns virpuļviesulis pacēla kuģi trīstūkstoš stadiju augstumā, un kopš tās dienas viņi joņoja pa debesīm. Septiņas dienas un septiņas naktis viņi peldēja izplatījumā un astotajā dienā piestāja pie lielas, apaļas mirdzošas salas, kas garajās gaisā. No augšas bija redzama mūsu Zeme ar visām upēm, jūrām, mežiem un pilsētām, kas izskatījās kā milzīgi skudru pūžņi...”
Ceļotājus sagūstījuši hipogrifi, cilvēki, kuri jājuši uz īpašas sugas spārnotiem ēzeļiem ar trim galvām un, kuru spārni bija taisni neaptverami. Visvairāk ceļotājus interesējuši nevis Mēness topogrāfiskie dati, bet Mēness iedzīvotāju skaits, viņu raibums, dažādība, un savādās ērmotās ieražas, kuras ļoti atšķīrušās no Zemes iedzīvotāju ieražām. Ceļotāji uz Mēness nonāca laikā, kad Mēness iedzīvotāji gatavojušies karam ar Saules iedzīvotājiem. Lukiāns un viņa ceļabiedri redzēja Mēness iedzīvotāju lielo armiju sapulcinātu vienkopus. Redzējuši dīvainus jātniekus, kuri sēdēja uz milzu putniem, citi savukārt jājuši uz milzu blusām, kas bija divdesmit ziloņu lielumā. Lukiāns sīki apraksta Mēness iedzīvotāju jeb selenītu karaspēka iekārtu un izskatu, kā arī sniedz paskaidrojumus par selenītiem. Piemēram, Mēness cilvēkam novecojot, viņš nenomirst, bet pārvēršas dūmu mākonī. Mēness cilvēki neuzņem nekādu barību, viņi tikai ieelpo ceptu varžu tvaikus. Selenītu dzēriens esot bijis glāzē saspiests gaiss. Tāpat Mēness cilvēki varējuši pēc vajadzības lietot vai izņemt savas acis un tas esot bijis dikti praktiski, jo acu pazaudēšanas gadījumā selenīts varēja aizņemties acis arī no kaimiņa. Selenītu ausis bijušas plakana stāda lapas. Bagātie Mēness iedzīvotāji valkājuši stikla apģērbu, pārējie - vara apģērbu.

Johans Keplers (1571.-1630.g.). Ievērojamais vācu zinātnieks, planētu kustību likumu atklājējs Johans Keplers 1619.gadā uzrakstīja savu „Ceļojums uz Mēnesi sapnī.”

Fransiss Godvins. Angļu bīskaps Fransiss Godvins 1638.gadā Londonā izdeva grāmatu „Cilvēks uz Mēness.” Grāmatas varonis Domingo Gonsaless nokļuvis uz Sv.Helēnas salas, gaisa ratos, aizjūgtos ar meža zosīm, aizlidoja uz Mēnesi.
Šo grāmatu Žils Verns zināja franču tulkojumā, precīzāk - Žana Boduēna pārstāstā.

Džons Vilkinss. Bīskaps Džons Vilkinss 1638.gadā publicēja traktātu „Pārdomas par jaunu pasauli un citām planētām.” Vilkinss ceļošanai uz Mēnesi ieteica šādu paņēmienu: „Vajag vai nu pierīkot sev spārnus un atdarināt putnu lidojumu, vai arī uzsēsties mugurā milzīgam putnam, kādi, kā stāsta, dzīvojot Madagaskarā, vai arī, visbeidzot, pagatavot lidojošos ratus, līdzīgus tam koka balodim, ko kādreiz uztaisījis Arhits.”

Savinjēna Sirāno de Beržeraka ceļojums uz Mēnesi. Franču rakstnieks, satīriķis Savinjens de Beržeraks 1652.gadā uzrakstīja „Ceļojums uz Mēnesi.”
Beržeraks stāsta, ka viņš reiz pastaigājies apkrāvies ar lielu daudzumu stikla burku un ticis pacelts lielā augstumā, burkām sasilstot saules staros. Tā kā pacelšanās gaisa notikusi viņam nevēlamā virzienā, tad viņš sadauzījis dažas stikla burkas, lai nolaistos zemē; bet, kamēr, viņš lidojis pasaules telpā, tikmēr Zeme aizgriezusies tālāk, un tā vietā, lai piezemētos atpakaļ savā starta vietā, tas nolaidies Kanādā, kur atradis pajumti pie kādas zaldātu rotas.
Dēkainis šeit izmēģinājis citu mašīnu, bet jau pie pirmajiem pacelšanās mēģinājumiem, nokritis zemē, riņķī griezdamies, un viņam nācies visu miesu noziest ar vērša smadzenēm, lai kaut nedaudz remdētu stiprās sāpes no gūtajiem ievainojumiem. Otrajā dienā viņš sācis meklēt savu pazaudēto mašīnu un atradis to kādā Kvebekas laukumā. Zaldāti bija mašīnu noturējuši par lidojošu pūķi un nolēma, ka tā jāpiepilda ar raķetēm gaisā laišanai un tad tai jālido. Redzēdams kādas briesmās atrodas viņa ar lielām pūlēm izgudrotais aparāts, Sirano de Beržeraks dikti sadusmojies, sagrābis aiz rokām to zaldātu, kurš aizdedzinājis uguni, izrāvis degli un ielecis mašīnā, bet tajā pašā momentā uzliesmojusi raķešu uguns, un cilvēks un mašīna tika uzsviesta milzīgā augstumā... un pēc kāda laika viņam šķita, ka mašīna atkal slīd uz leju. Bet gaisa kuģotājs arvien cēlies uz augšu, jo Mēnesim piemītot tāda īpašībā - uzsūkt dzīvnieku smadzenes. Un Mēness arī ļoti kāri uzsūcis vērša smadzenes, ar kurām ceļotājs bija ieziedis savu miesu. Tādā kārtā Beržeraks ļoti ātri tuvojies Mēneša pasaulei. Uz Mēness Beržeraks piezemējies ar kājām uz augšu; kritiena dēļ viņš vairs neatminējās, kas ar viņu bija noticis. Bet nācis pie samaņas, viņš redzējis, ka atrodas zem kādas ābeles.
Atguvies no pirmajām sajūtām, kosmosa ceļotājs uzslējies kājās un devies apskatīt jauno, vēl neiepazīto pasauli. Pēc dažām minūtēm viņš saticis Mēneša iedzīvotājus, kurus ļoti interesanti apraksta.
Franču satīriķis stāsta, ka Mēneša cilvēki esot ļoti lieli (augums divpadsmit olektis) un dzīvniekiem līdzīgas būtnes, kas staigājušas uz četrām ķepām. Salīdzinājumā ar tiem, viņš šķitis tik maziņš un niecīgs, ka Mēness iedzīvotāji negribēja ticēt, ka viņš ir īsts Zemes cilvēks; viņi pret ceļotāju izturējušies, kā pret mazu dzīvnieku no ļoti retas sugas; un mēnešnieki mēģinājuši to iedresēt, mācījuši gan lēkāt, gan riņķī griezties, vai arī taisīt dažādas grimases. Kumēdiņu rādītājs piesējis viņu strīķī, kā mazu dresētu suni un licis tam dažādi lēkāt, lai uzjautrinātu publiku. Kāds jauns Mēneša iedzīvotājs, kurš kādreiz pabijis uz Zemes, ieinteresējies par atlidojošo Zemes cilvēku, iedraudzējies ar viņu un iepazīstinājis ar dzīvi uz Mēness. Sirano de Beržeraks uzzināja sekojošo:
- mēnešnieki runā divās izloksnēs. Pirmajā izloksnē runā augstākas kārtas locekļi; tās izteiksme notiek ar mūzikas palīdzību. Visgrūtākos jautājumus izdebatē un visnopietnākos strīdus izcīna daiļi skanošos koncertos. Otro izloksni lieto vienkārša tauta; tā izpaužas kā miesas locekļu trīcēšana; vārdus „izrunā” ar sevišķām pirkstu, ausu, acu, vaigu, kustībām, tā ka šķiet, ka viss runājošā ķermenis trīcētu;
- maksāšanas līdzeklis uz Mēness esot dzeja (soneti, madrigāli);
- barošanās arī tikpat ļoti atšķiras no mūsējās. Mēness iedzīvotāji neēd, bet izsalkumu apmierina, ieelpojot speciāli pagatavotu ēdienu smaržu. Ceptas gaļas tvaiki vai smaržas tiek uzkrātas speciāli šim nolūkam izgatavotos traukos, un, kad ir uzkrāts pietiekoši daudz tā labuma, tad tiek attaisīti īpaši krāni, no kurienes nāk vajadzīgā smarža un izplatās, līdz visa sabiedrība jūtās paēdusi. Turklāt pienākot ēdienreizei viņi izģērbjas kaili un ar visu ķerneni uzsūc ēdiena tvaikus. Reiz Sirano de Beržeraks darījis zināmu savam saimniekam savu vēlmi apēst kādu duci cīruļu, un viņš drīz vien redzējis, kā šie cīruļi nokrituši pie viņa kājām jau gatavi izcepti. Saimnieks viņam paskaidrojis, ka viņš pulverim esot pievienojis tādu sastāvu, kurš ne tikai nogalina, bet arī noplūcot spalvas, izcepot un piešķirot cepetim patīkamu garšu;
- pilsētas uz Mēness esot divu tipu: pastāvīgas un pārvietojamas. Mēnešnieki dzīvojot ilgi, jo katrai ģimenei ir savs fiziologs, kas viņiem izraksta ārstnieciskus ziedus un dzejoļus. Kad mēnešnieks nomirst, tad aizgājēju apēd draugi un tā esot svinīgās apbedīšanas rituāla svarīgākā daļa...

Dž.Eterlijs. Gadu pirms Žila Verna piedzimšanas Ņujorkā tika publicēts Dž.Eterlija romāns „Ceļojums uz Mēnesi.”

Dž.L.Ridels. 1847.gadā Jaunorleānā iznāca Dž.L.Ridela romāns par Orina Lindseja ceļojumu apkārt Mēnesim.

Žils Verns. Franču rakstnieks Žils Verns šim tematam veltījis divus romānus: „No Zemes līdz Mēnesim” (1865.g.) un turpinājumu „Apkārt Mēnesim” (1870.g.).
Atšķirībā no saviem priekšgājējiem Žils Verns neko neizdomāja. Savā visfantastiskākajā romānā „No Zemes līdz Mēnesim” Žils Verns paliek reālists. Šo romānu drīzāk uzrakstījis matemātiķis, nevis dzejnieks.
Rakstnieks vēlējās uzzināt, kāds ātrums nepiciešams, lai kosmosa ceļotājs pārvarētu Zemes pievilkšanās spēku. Tāpēc viņš 1865.gadā sāka tuvināties ar savu brālēnu, matemātikas profesoru Anri Garsē, kurš aprēķināja, ka nepieciešamais ātrums Zemes pievilkšanās spēka pārvarēšanai ir 11,2 km/s.
Grāmatā ir daudz matemātikas un visāda veida izziņu, un tā ir viena no visvairāk lasītākajām Žila Verna grāmatām. Romānā cieši savijās matemātika ar nezināmā poēziju un pats galvenais - tajā Žils Verns atspoguļojis visprogresīvākās sava gadsimta idejas.
Romāna iecere ir neparasta. Tas tika rakstīts laikā, kad ASV plosās pilsoņu karš. Žils Verns tajā liek postošam kara ierocim kalpot zinātnei. Viņa spalva padara artilēriju par sakaru un transporta līdzekli. Žils Verns iedomājās, ka cilvēku uz Mēness varētu nogādāt artilērijas šāviņš. Ir jāuzbūvē milzīgs lielgabals un jāizšauj uz Mēnesi šāviņš, kurā atrastos cilvēki un aparāti. Un Žils Verns arī romānā apraksta, kā tika izgatavots lielgabals, izlieta lode un taisīts pulveris. Romāna kulminācija - Zemes pievilkšanās spēka pārvarēšana.
Protams, ar artilērijas šāviņu nogādāt cilvēku uz Mēness nav iespējams. Pirmkārt jau tāpēc, ka lielgabala šāviņam nav iespējams piešķirt tādu ātrumu, kas būtu nepieciešams Zemes pievilkšanās spēka pārvarēšanai. Otrkārt cilvēki aizietu bojā šāviņa izšaušanas brīdi. Un arī aparāti sašķīstu.
Tomēr Žils Verns atradis līdzekli šāviņa bremzēšanai, kad tas sasniedzis Mēness virsmu. Šāviņu nobremzēja raķetes.
Romānā „Apkārt Mēnesim” Žils Verns raksta: „Starp citu, Nikolss toreiz apgalvoja, ka šāviņš, saduroties ar Mēnesi, sašķīdīšot kā stikls, bet Adrians uz to iebilda, sacīdams, ka viņš palēnināšot kritienu ar raķetēm, kas būšot attiecīgi izvietotas. Un patiešām - raķetes, balstīdamās pret šāviņa pamatni, izšaujoties laukā, pagrūdīs to atpakaļ un tādējādi zināmā mērā mazinās šāviņa kritiena ātrumu. Tiesa gan, raķetēm būs jādeg bezgaisa telpā, bet skābekļa jautājums neesot nekāda problēma, jo tas ir jau pašā pulverī...”
Sakritības ar reālo ceļojumu. 1969.gada 21.jūnijā nogādāja uz Mēnesi divus pirmos cilvēkus – amerikāņu astronautus Nilu Ārmstrongu un Bazu Oldrinu. Interesanta ir sakritība ar kādreizējā fantasta Žila Verna aprakstīto pirmo Mēness kuģi. Tā lidojuma laiks uz Mēnesi bija 73 stundas un 13 minūtes. Tieši tik daudz laika (73 st. un 10 min.) bija nepieciešams arī, lai sasniegtu to vietu izplatījumā, no kuras tam bija jāieiet orbītā ap Mēnesi.
Interesanti, ka ASV kosmosa kuģis pēc simts gadiem nolaidās Klusajā okeānā divarpus jūdžu attālumā no tās vietas, kur uz Zemes atgriezās Žila Verna romāna varoņi. Abi lidaparāti - gan amerikāņu, gan rakstnieka izdomātais kosmosa kuģis - bija vienāda lieluma un svara. Kā rakstījis Žils Verns: „Amerikāņiem Mēness nav tālāk kā Teksasa.” Tieši tā! Žila Verna kosmosa ceļotāji bija amerikāņi.

Herberts Velss. Slavenais angļu fantasts Herberts Velss, kuru latviešu lasītāji droši vien labi pazīst pēc viņa romāna „Laika mašīna,” ir uzrakstījis arī romānu par tēmu, kas skar tieši šo eseju. Romāna nosaukums „Pirmie cilvēki uz Mēness.”
Romāna galvenais varonis angļu ķīmiķis Kavora izgudroja tādu vielu, kurai piemita īpašība atbrīvot ķermeņus no Zemes pievilkšanas spēka iedarbības. Kopā ar draugiem Kavora uzbūvēja tērauda balonu, kuru daļēji noklāja ar vielu, kas nosaukta par godu izgudrotājam viņa vārdā - kavorits. Kavora un viņa draugs Bedfords iesēdās šajā balonā. Pateicoties izolējošās matērijas kavorita darbībai, ar kuru tika pārvarēts Zemes pievilkšanās spēks, viņi varēja lidot pasaules telpā.
Kad Kavora noslēdza visas lūkas, milzīgais gaisa balons pacēlās no zemes un sāka traukties kā bulta; un kad ceļotāji pēc man noņēma vienu vai dažus rāmjus, tad uz viņiem sāka iedarboties tuvāk esošā debess ķermeņa pievilkšanās spēks. Tāda veidā nokļuvuši Mēness gravitācijas darbības sfērā (to ceļotāji bija izraudzījušies par sava kosmiskā lidojuma mērķi) un mākslīgi nostādot kavorita īpašos aizklājus, kuri viņiem vienlaikus noderēja kā stūre, kustinātājs un bremze, skatoties pēc apstākļiem - ceļotāji īsi pirms saules lēkta nolaidušies kādā Mēness krāterī.
Nolaidušies uz Mēness īsi pirms saullēkta, ceļotāji atradušies pilnīgā tumsā; bet pēc kāda laika gaismas stari atspīdējuši tumsā: tas bija Mēness dienas sākums. Parādījās saule ar savu nepanesami spožo gaismu. Tajā pašā laikā Kavora un Bedfords ievēroja, ka vāji saredzama migla paceļas no ielejas; tas bijis gaiss, kas sasalis un sacietējis garajā, aukstajā naktī, bet tagad izgarojis un radījis plānu atmosfēru Mēness virspusē. Ceļotāji izkāpuši no balona un gājuši apskatīt nezināmo un svešo pasauli. Tā pastaigājoties pa Mēness virsmu, viņiem vajadzēja ļoti uzmanīties, jo viņu ķermeņa svars jeb smagums uz Mēness bija pārāk mazs, un mūsu planētas iedzīvotāji, būdami tagad daudz vieglāki, sperdami vienu soli, pavirzījās piecreiz tālāk, nekā uz Zemes.
Kavora un Bedforts uz Mēness redzējuši ļoti neparastas un brīnišķīgas lietas. Stādi uz Mēness sāk dīgt, uzlecot saulei, tie aug un attīstās ar milzīgu ātrumu, sasniedz fantastiskus un neticamus izmērus, pēc tam zied un novīst, sākoties garajai naktij, lai atkal pēc 15 dienām atdzimtu no jauna.
No dzīvnieku valsts pārstāvjiem Zemes ceļotāji redzējuši tikai „Mēness teļus,” milzīgus dzīvniekus, ne mazāk kā 60 metru garumā, līdzīgus dīvainajiem, briesmīgajiem milzu rāpuļiem senā Zemes pagātnē, ar biezu, baltu ādu un raibiem plankumiem. To mīkstā galva bijusi bez galvaskausa.
Mēness cilvēki līdzinājušies milzu kukaiņiem ar īsam, līkām kājām. Viņu lielajai galvai nebija ne deguna, ne sejas. Galva attēlojusi spīdošu, cietu un negrozīgu virsu ar apaļām acīm; kakls sastāvējis no trim daļām; un rokas - bijuši vienkārši taustekļi. Tie, kuri ganījuši teļus, bijuši apklāti ar bruņām vai ar varam līdzīgas vielas kārtu. Tas bijis viņu apģērbs. Viņi bijuši bruņoti ar savādiem ieročiem, ar kuriem dūruši neveiklos, lielos dzīvniekus.
Drīz ceļotājus no Zemes sagūstījuši selenīti; Mēness iedzīvotāji viņus nogādājuši Mēness iekšienē, jo pilsētas tur esot būvētas lielā dziļumā. Naktīs selenīti ieslēdzās savās apakšzemes pilsētās; sākoties dienai, viņi attaisa vaļā visas lūkas, kas viņus savienojušas ar Mēness virspusi.
Pēc ilgstoša gūsta šajā tik savādajā pasaulē, kuru apgaismoja dīvaini fosforescējoši gaismas avoti, kas izplatījuši maigu zilganu krāsu, abiem ceļotājiem izdevies izbēgt. Nolēmuši atgriezties uz Zemes, viņi pašķīrušies, lai uzmeklētu savu gaisa kuģi. Bedforts atradis gaisa kuģi, bet Kavoru no jauna sagūstījuši selenīti un viņš vairs nevarēja piebiedroties savam draugam, kurš tad viens pats atgriezās uz Zemes, līdzi atvedot milzīgu zelta gabalu, kā savas ekspedīcijas uzvaras zīmi.
Kavoram, kuru nogādāja pie Lielā Mēness valdnieka, tomēr esot izdevies atsūtīt ziņu ar elektromagnētisko viļņu palīdzību, kurus nejauši bija uztvēris kāds speciāls aparāts, konstruēts satiksmes organizēšanai ar Marsu.

Nosova Nezinītis uz Mēness. Būtu arī nepieciešams pieminēt krievpadomju rakstnieka Nosova vienu no Nezinīša cikla grāmatām - "Nezinītis uz Mēness." Grāmata sarakstīta satīriskā stilā ar mērķi pakritizēt "pūstošo kapitālisma iekārtu," bet neskatoties uz ideoloģisko nokrāsu, ir viegli un interesanti lasāma bērnu fantastikas grāmata.

Šamaņu ceļojumi uz Mēnesi. Šamaņi uz Mēnesi lidojot izmainītās apziņas stāvokli.

Post scriptum: Šajā esejā aprakstītas dažādu laiku rakstnieku literāras fantāzijas par cilvēku ceļojumiem uz Mēnesi, nevis reāli vēsturiski notikumi. Domāju, ka citreiz vēl pievērsīšos fantastiskas žanram. Būtu dikti interesanti izsekot šā žanra vēsturiskajai attīstībai un iespējams, ka ar laiku taps laba eseja par to. 

Filmas.
"Ceļojums uz Mēnesi." Le voyage dans la lune. 1902.gada Žorža Meljesa (1861.-1938.g.) mēmā filma, kas tiek uzskatīta par pasaulē pirmo zinātniskās fantastisko kino. Tās radīšanu iedvesmoja divi tā laika populāri fantastikas romāni - Ž.Verna "No Zemes uz Mēnesi" un H.Velsa "Pirmie cilvēki uz Mēness."
Tā eksistēja gan melnbaltā, gan arī krāsainajā variantā (roku darbs!), taču vienīgā zināmā krāsainā kopija tika uzskatīta par pazudušu. 1993.gadā kāds anonīms kolekcionārs nodeva krāsaino kinolenti Katalonijas filmotēkas īpašumā Barselonā. 1999.gadā sākās filmas restaurācijas process, kas ilga 8 gadus.
2012.gadā franču duets Air (Žans Benuā Dunkels un Nikolā Godēns) sacerēja skaņu celiņu šai slavenajai mēmajai filmai.

Nesen britu seriāls Doctor Who iztēlojās, ka Mēness patiesībā ir milzīga, kosmiska pūķa ola.
Somu kinorežisora Timo Vuorensola 2012.gada komēdijā "Tērauda debesis" (Iron Sky) iztēlojās, ka uz Mēness joprojām kopš II Pasaules kara gadiem atrodama nacistu karabāze. Absurdajai komēdijai 2018.gadā paredzēts turpinājums.

Saites.
Mēness.