Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Deņikins, Antons (1872.-1947.g.)

Krievu ģenerālis. Cīnījās Krievijas pilsoņu karā pret lieliniekiem Dienvidkrievijā un Kaukāzā.

Dzīvesgājums. Beidzis ģenerālštāba akadēmiju.
Kopš 1916.gada ģenerālleitnants.
I Pasaules kara dalībnieks. Komandējis armijas daļas Rieteņu un Dienvidrieteņu frontēs.
Par dalību ģenerāļa Korņilova akcijās arestēts.
Pēc Korņilova nāves stājās Brīvprātīgo armijas galvgalī.

Pilsoņu karā (1918.-1922.g.). Baltgvardu armijas virspavēlnieks, kas pretojās lieliniekiem Pilsoņu karā.
1919.gada jūlijā Dienvidu bruņotie spēki (ВСЮР) atradās savu iespēju virsotnē. Brīvprātīgā (Добровольческая армия), Donas (Донская армия) un Kaukāza (Кавказская армия) armijas bija sagrāvušas Sarkanās Armijas Dienvidu fronti.

Karagājiens uz Maskavu (1919.g.). Caricinas ieņemšana tik ļoti iedvesmoja Deņikinu, ka tas ieņemtajā pilsētā 3.jūlijā uzrakstīja savu slaveno "Maskavas direktīvu" (Московскaя директивa), kas faktiski bija pavēle un paredzēja uzbrukumu Maskavai. 1919.gada augustā Deņikins deva pavēli par vispārēju uzbrukumu, kura gala mērķis bija Maskavas ieņemšana. Pats Deņikins uzskatīja šo direktīvu nevis par pavēli, bet par tādu kā cīņas simbolu.
Vienu no galvenajām lomām savā uzbrukumā Deņikins bija atvēlējis Kaukāza armijai, ko tobrīd komandēja Pjotrs Vrangelis, kas kategoriski iebilda pret šo karagājienu. Baronu Vrangeli šai jautājumā atbalstīja arī Kaukāza armijas štāba priekšnieks ģenerālleitnants Jakovs Juzefovičs (Яков Юзефович). Abi divi nevairījās šo plānoto uzbrukumu saukt par nejēdzīgu, kamdēļ attiecības ar Deņikinu kļuva saspīlētas. Vrangelis un Juzefovičs uzskatīja, ka "balto" armijas mazskaitlības dēļ nebūs iespējams kontolēt ieņemtās plašās teritorijas un izstieptās komunikācijas. Tieši to vēlāk arī parādīja mahnoviešu reidi Deņikina armijas aizmugurē. Bez tam Deņikina pavēle noteica arī triecienus dažādos virzienos un  tas nozīmētu vēl lielāku uzbrūkošo spēku izkliedi un vājināšanos.
Daudzi saprata, ka direktīva ir pārāk optimistiska, jo spēku "baltajiem" šādam uzdevumam bija nepietiekami.
Pēc Vrangeļa un Juzefoviča domām nevajadzēja uzbrukt Maskavai, bet gan nostiprināties ieņemtajās robežās. Jūlijā Dienvidu armija nonāca uz līnijas Jekaterinburga (tagadējā Dņepropetrovska)-Harkova-Caricina (tagadējā Volgograda). Nākamajam pasākumam vajadzētu būtvairāku kazaku korpusu reidam "sarkano" aizmugurē. Tā kā Sarkanajai Armijai nebija lielu kavalērijas daļu, tad viņiem nebūtu ko likt pretim šim uzbrukumam. Pie tam reidam vajadzētu provocēt pretlieliniecisku sacelšanos.
Viens no nepieciešamajaiem pasākumiem būtu trieciens Astrahaņas virzienā, t.i., izlauzties līdz Volgai. Ieņemot Astrahaņu varētu rēķināties savienoties ar Urālu armiju (Уральскaя армия)  un nodibināt sakarus ar Kolčaka armijām, kas tobrīd jau atkāpās, Sarkanās Armijas spiesta. Vēl vairāk - līdz ar Astrahaņas ieņemšanu cīņām Volgā varētu izmantot Kaspijas flotili.
Deņikina lēmumu Vrangelis nosauca par liktenīgu kļūdu. Vēl vairāk - Vrangelis uzskatīja, ka Deņikins, parakstot pavēli uzbrukumam Maskavai, parakstījis nāves spriedumu visai Dienvidu armijai. Arī sarkankrievu Dienvidu frontes komandieris Aleksandrs Jegorovs (Александр Егоров) vēlāk atzīmēja, ka Deņikins ar piekritējiem nebija pietiekami novērtējis teritorijas plašumu, kurā tika plānots uzbrukums un kuru vajadzēja kontrolēt, kā arī nebija novērtējis savus nepietiekošos spēkus. Tomēr tas pats Jegorovs arī atzīmēja, ka uzbrukuma bīstamību nevarēja vērtēt par zemu. Patiesi, 1919.gada septembrī-oktobrī padomju vadība nopietni gatavojās pagrīdes darbam, dažas valdības iestādes sāka evakuēt uz Vologdu.
Tomēr Deņikins noraidīja Vrangeļa un Juzefoviča viedokli. Viņš pavisam dumjā kārtā nosprieda, ka tie abi grib plūkt lielinieku uzvarētāju slavas laurus un pirmie nonākt Maskavā
1919.gada oktobrī baltā ģenerāļa Antona Deņikina armija tuvojās Maskavai no dienvidiem. Avangardu veidoja virsnieku elites vienība drozdovci (no vienības komandiera uzvārda), kas bija pazīstami ar savu drosmi un nāves nicināšanu. Sarkano vara Krievijā karājās mata galā. Tomēr Dienvidu armija tika vien līdz Orlai.
Sekmīgi bija Nestora Mahno bruņoto vienību reidi Deņikina armijas aizmugurē, kas bija iespējami tieši plašās nekontrolētās teritorijas dēļ. Darbībai pret mahnoviešiem "baltie" bija spiesti noņemt papildus armijas daļas no frontes. Vēl viens neveiksmes cēlonis bija nesekmīgās sarunas ar poļiem - Deņikins bija kategoriski pret Polijas neatkarības atzīšanu. Savukārt J.Pilsudskis bija pret jebkādu palīdzību "baltajiem" un sliecās uz to, ka poļiem uzvarēt lieliniekus nemaz nav tik nepieciešams. Galu galā viņš sankcionēja pamieru ar lieliniekiem.
Padomju valdība noslēdza pamieru arī ar S.Petļuru, kas deva iespēju tai uz cīņu ar Deņikinu atsvabināt vēl papildus spēkus.
Pret Deņikinu tika nosūtītas arī latviešu vienības, un Ļeņina režīma liktenis izšķīrās kaujās pie Orlas un Kromiem. Pie Orlas "balto"  spēkus komandēja tas pats Juzefovičs, kas nebija piekritis Deņikina uzbrukuma plānam.
1919.gada oktobrī kaujās pie Orlas uzvarēja Sarkanā Amija. Tālākie daži mēneši bija nepārtrauktas Dienvidu brīvprātīgās armijas (ВСЮР) sagrāves virkne un "baltajiem" karagājiens uz Maskavu vairs nebija prātā. Uzbrukums Maskavai patiesi izgāzās. Deņikina armijas uzbrukums turpinājās divas nedēļas, pēc tam balto spēki izsīka, un latviešu strēlnieki piespieda tos bēgt. Šis neveiksmīgais uzbrukums izrādījās fatāls visai "balto" kustībai - 1920.gada sākumā knapi tika noturēta Krima.

Pēc sakāves. 1919.gada novembrī P.Vrangelis tika nozīmēts par Brīvprātīgo armijas (Добровольческaя армия) komandieri. Ar to konflikts ar Deņikinu nebija izsmelts - tieši otrādi, tas uzliesmoja ar jaunu sparu. Pie tam tāds, ka tas pats P.Vrangelis tā paša 1919.gada decembra beigās tika atstādināts no komandiera amata un 1920.gada februārī pavisam atvaļināts. P.Vrangelis aizbrauca uz Konstantinopoli, kā noskaidrojās vēlāk - uz neilgu laiku.
Pa to laiku 1920.gada janvāra sākumā Kolčaks atteicās no varas, nododot Krievijas Virsvaldnieka (Верховный правитель России) Dienvidu armijas komandierim Antonam Deņikinam. Pašam Kolčakam atlika paļauties tikai uz sabiedrotajiem, pirmāmkārtām uz čehu korpusu, jo nekā cita tam vairs nebija. 
1920.gada 4.aprīlī ģenerālis A.Deņikins nodeva Krievijas Dienvidu bruņoto spēku (Вооруженныe силы Юга России) komandiera posteni P.Vrangelim. Vrangelis mēģināja labot priekšgājēja kļūdas, lai gan pat teorētiski tādas iespējas vairs nebija.

Turkestānas armijas darbība. 1919.gada janvārī saskaņā ar Deņikina pavēli tika izveidota Turkestānas armija (Туркестанская армия). Tā tika izveidot kā Krievijas Dienvidu bruņoto spēku (KDBS) sastāvdaļa un tai bija jādarbojas bijušajā Krievijas impērijas Aizkaspijas apgabala teritorijā. Tomēr ar to saistītie plāni bija daudz plašāki. Pirmējo lomu šīs armijas daļas formēšanā spēlēja briti. Tieši viņu karaspēks bija izvietots Aizkaspijas apgabalā un sniedza "baltajiem" lielu materiālo un tehnisko atbalstu.
Pirmajā tapšanas posmā Turkestānas armiju komandēja ģenerālmajors Vilfrēds Malesons - Britu misijas vadītājs Turkestānā. 1919.gada aprīlī-jūlijā britu spēki tika izvesti no Aizkaspijas apgabala un tas bija viens no Turkestānas armijas militāro neveiksmju iemesliem. Paralēli britiem šo armiju atbalstīja arī Hivas ķēniņa Džunaīdhana vienības. KDBS pavēlniecība kopā ar Džunaīdhanu izstrādāja operācijas plānu, saskaņā ar kuru Turkestānas armijai bija jāsāk uzbrukums Taškentai un vernajai (Alamaatas toreizējais nosaukums). Operācija tika gatavota vērienīgi un tās izdošanās gadījumā Sarkanās Armijas vienības būtu izspiestas no Centrālāzijas. Uzbrukumu sākt tika plānots no Krasnovodskas (tagad Turkmenbaša) pilsētas rajona pie Kaspijas ezera.
Tomēr plāns bija avantūristisks. Īstenībā pašā kulminācijā Turkestānas armijā bija ne vairāk par 9000 cīnītāju. Pat savienībā ar Džunaīdhanu kopējie spēki sastādīja ap 20 000 cilvēku. Būtu ļoti problemātiski noturēt tik milzīgu teritoriju vienlaikus cīnoties ar Sarkano Armiju. Pie tam nebūt vii vietējie iedzīvotāji atbalstīja "baltos."
Plānotais uzbrukums beidzās tā arī nesācies - Sarkanā Armija pati sāka uzbrukumu Turkestānas armijai 1919.gada maijā. Uzbrukuma rezultātā, kas turpinājās pusotru mēnesi, "balto" daļas tika atsviestas līdz Kaspijas jūrai, tā zaudējot plašas teritorijas, tai skaitā Ašhabadu (te atradās Aizkaspijas apgabala valdība). ja citos frontes iecirkņos KDBS sekmīgi spieda Sarkano Armiju, tad Vidusāzijā tas nevedās.
Galīgi Turkestānas armija tika sakauta 1919.gada decembra sākumā. 1920.gada februārī tās atliekas daļēji tika pārdislocētas uz Dagestānu, bet daļēji - uz Irānu. Tā Turkestānas armija beidza savu eksistenci.

1920.gada 4.aprīlī ģenerālis A.Deņikins nodeva Krievijas Dienvidu Bruņoto spēku (Вооруженныe силы Юга России) komandiera posteni P.Vrangelim. Vrangelis mēģināja labot priekšgājēja kļūdas, lai gan pat teorētiski tādas iespējas vairs nebija.

Pēc viņa armijas sakāves 1920.gadā emigrēja.

Saites.
Krievijas Pilsoņu karš (1918.-1922.g.).