Aliens

Džomolungma, Everests

Džomolungma - Chomo-Lungma „Pasaules dievišķā māte,” tibetiešu nosaukums.
Sagarmātha – „Debesu dieve.”
Everests – eiropiešu nosaukums, piešķirts 1865.gadā par godu Indijas superintendantam pulkvedim Džordžam Everestam, neskatoties uz viņa paša iebildumiem.

Himalaju kalnu virsotne uz Ķīnas un Nepālas robežas, augstākais planētas sauszemes kalns - 8848 m.

Tūristam. Jādodas no Katmandas caur Bhaktapūru uz austreņiem ap 200 km. Tālāk ar nesējiem un pavadoņiem uz virsotnesa pusi. Kalna rajonā drīkst nonākt tikai ar nepālas varas iestāžu atļauju. Kāpšanai jau laikus nepieciešams ierakstīties rindā, kas ir vairākus gadus uz priekšu. Pati kāpšana saistīta ar lielām briesmām. 

Apraksts. Džomolungmas virsotne atrodas Lielajos Himalaju kalnos uz Nepālas un Ķīnas robežas kopā ar citām 8 virsotnēm, kas pārsniedz 8 km augstumu (pavisam pasaulē tādu ir 14), kas veidojas pirms 60.miljoniem gadu, kad Indijas subkontinents ietriecās Eirāzija un pacēla jūras dibenu šai vieta augstu gaisā. Tadēļ Himalaju kalnus veido jūras nogulumieži. Kustība turpinoties vēl šobaltdien un tā ceļot Himalajus gaisā katru gadu par veseliem 5 mm, bet Everestu - par 3 cm.
Kalnam ir piramīdas forma.
Ziemeļu skaldne atrodas Nepālas teritorijā, bet DR skaldne – Ķīnā. Tibetiešu mūki uzskatīja, ka kalna virsotnē stāv zelta lauva, tādēļ alpīnisti tā cenšas uzkāpt kalnā. Tibetieši uzskata, ka Pasaules mātei nav tīkama kāpelēšana pa kalnu. Tibetiešu ticējumi aizliedz pie kalna mīlēties, nokaut dzivniekus, vai gulēt pozā, kad kājas pavērstas pret kalna virsotni.
Džomolungma tiek uzskatīta par ļoti bīstamu kāpšanai, ne velti te gājusi bojā 43 cilvēku liela ekspedīcija.

Ģeoloģija. Veido mezozoja kristāliskie kaļķakmeņi un slānekļi.
Apledojums - šļūdoņi noslīd līdz apmēram 5000 m vjl. Dienvidu nogāze stāva, bez sniega.

Džomolungmas augstums. 1849.gada briti uzmērīja šo virsotni, un kopš 1852.gada to uzskata par pasaules augstāko punktu. Toreiz tika aprēķināts, ka virsotne ir 8842 metrus augsta.
Indijas pētījumā 1954.gadā noteiktais Everesta augstums - 8848 metri, kas arī tika pieņemts un plaši lietots.
1999.gadā ASV Nacionālā ģeogrāfijas biedrība, izmantojot GPS tehnoloģiju, aprēķināja, ka Everests ir 8850 metrus augsts, bet Ķīna 2005.gadā paziņoja, ka virsotnes augstums ir 8844,43 metri, jo šajos aprēķinos netika iekļauts sniega segas biezums.
Precīzākai augstuma nomērīšanai tika nolemts uzstādīt 30 sekošanas stacijas Indijā, "kīnā un Nepālā, kā arī pašā virsotnē - nevis uz 5 m biezā ledus seguma, bet tieši uz klints. Mērījumus vadīja Bredfords vešburns, kas ātro Džomolungmas augšanu skaidro ar to, ka tas atrodas ļoti bīstamā tektoniskā zonā. Tieši zem tās divas tektoniskas plāksnes lien viena uz otras. Tādēļ nav izslēgts, ka nākotnē kalna augstums atkal būs mainījies.

Šerpas. Vietējie Nepālas kalnu iedzīvotāji, kas labi pielāgojušies dzīvei augstkalnu rajonos. Bieži kā gidi pavada alpīnistu ekspedīcijas. Kalifornijas Bērklijas universitātes 2010.gadā publicētajā pētījumā secināts, ka šerpām ir vairāk ka 30 ģenētiski determinētu priekšrocību, kas padara viņu organismus piemērotākus dzīvei augstkalnu rajonā. Viens no tiem ir EPAS1 - "supersportistu gēns," kas atbild par ehektīvāku skābekļa izmantošanu organismā.

Kāpšana. No 1922.-2006.gadam tika veikti 2972 uzkāpieni, no tiem 207 nāves gadījumi.
Alpīnistu pavadīšanas rūpals ir labi organizēts. Nepālas valdība iekasē brangu naudu no kāpt gribētājiem. Pašiem šerpām 3 mēnešus īsajā sezonā izdodas nopelnīt ap 8000 ASV dolāru (ap 10 reizēm vairāk, nekā vidējie nepāliešu ieņēmumi gada laikā).
Vislabāk kāpt ir maijā, bet daudzi ierodas jau aprīlī, lai aklimatizētos.
Attiecības mēdz nebut vienkāršas - 2013.gadā starp šerpām un kādu alpīnistu grupu pat izcēlās kautiņš.

Kāpēji un uzkāpēji. Everestā kāpšanas trakums pasauli pārņēma XX gs. sākumā, taču skarbie klimatiskie apstākļi un skābekļa bads ilgi neļāva realizēt šo cilvēka iegribu. Kādus 30 gadus to mēģināja, līdz beidzot tas izdevās jaunzēlandietim E.Hilarijam un šerpam Tengizam Norgajam 1953.gada 29.maijā.

1915.gadā lielās zemestrīces laikā sniega lavīna nopostīja bāzes nometni, tā paņemot 19 dzīvības.

Džordžs Melorijs un Endrjū Ērvins – britu alpīnisti pazuda bez vēsts 1924.gadā uzkāpšanas laikā. Jau sākumā gāja bojā divi nesēji. 1933.gadā kāds kāpējs atrada Ērvina ledus cirtni. 1979.gadā ķīniešu alpīnists Vangs Hongbao stāstīja japāņu kolēģim, ka 1975.gadā redzējis pie savas nometnes „vecu angļu mironi.” Sīkāk uzzināt neko neizdevās, jo pēc 2 dienām ķīnietis gāja bojā sniega lavīnā. Melorija atliekas meklēja un atrada 1999.gadā BBC un amerikāņu PBS organizēta ekspedīcija 15 cilvēku sastāvā. Atradējs 1.maijā bija amerikāņu alpīnists Konrāds Ankers 8240 m augstumā. Nerimst strīdi par to, ka tieši viņš varētu būt sasniedzis virsotni, taču tā arī nespējis atgriezties. Viņa fotoaparāts nav ticis atrasts. Melorijs 1922.gadā kāpiena laikā izraisīja lavīnu, kas pazudināja 7 šerpas.

Edmunds Hilarijs un Tengizs Norgajs – jaunzēlandiešu biškopis, kurš kopā ar šerpu Tenzingu Norgaju 1953.gada 29.maijā pulksten 11.30 pirmais uzkāpa šai virsotnē, izmantojot īpaši konstruētas skābekļa maskas.
Šo ekspedīciju vadīja brits Džons Hants, un tās mērķis bija nogādāt divus cilvēkus līdz virsotnei. Komandā bija 14 kāpēji, 22 šerpas, 350 nesēji bāzes nometnē. Pirmo, bet neveiksmīgo mēģinājumu veica komandas locekļi Čārlzs Evanss un Toms Bordilens.
Kāpiens sākās 1953.gada 13.aprīlī no bāzes nometnes 5364 m augstumā.
18.aprīlī II nometne bija 5913 m augstumā pie Humba leduskrituma.
22.aprīlī III nometne 6157 m augstumā.
2.maijā IV nometne 6462 m augstumā aiz Rietumu ielejas.
3.maijā V nometne 6706 m augstumā.
13.maijā VI nometne7010 m augstumā.
18.maijā VII nometne 7315 m augstumā Lodzē.
21.maijs VIII nometne 7894 m augstumā pirms Dienvidu kalnu pārejas.
26.maijā IX nometne 8504 m augstumā jau pēc Dienvidu kalnu pārejas.
29.maijā duets bija veiksmīgi ticis pāri gandrīz vai nepārvaramai klinšu sienai, ko mūsdienās dēvē par "Hilarija kāpnēm," un sasniedza virsotni. Tur Hilarijs esot paspiedis šerpam roku, bet tas atbildējis ar apskāvienu. Virsotnē viņi pavadīja 15 minūtes, jo trūka skābekļa.
Hilarijs dzimis 1919.gadā Oklendā Jaunzēlandē. 1939.gadā viņš uzkāpa pirmajā lielajā kalnā Oliverā. No 1943.-1945.gadam bija Katalīnas hidroplāna navigators Otrajā pasaules karā. Pēc Džomolungmas iekarošanas karaliene Elizabete viņu iecēla bruņinieku kārtā. Jaunzēlandē arī viņu daudzināja kā varoni un attēloja uz piecu dolāru naudaszīmes. 1958.gadā vadīja pirmo komandu, kas sasniedza Dienvidpolu ar motorizētu braucamo. Vēlāk Himalajos meklējis Sniega cilvēku un Gangas izteku. Viņš izveidoja Himalaju fondu, kas palīdzējis celt skolas, tiltus, slimnīcas un lidlauku. 1975.gadā lidmašīnas katastrofā gāja bojā viņa sieva Luīze un jaunākā meita Belinda.1989.gadā appreējās ar ilggadējo sabiedroto Džūnu Malgrū. Nomira 88 gadu vecumā 2008.gada janvārī. Norgajs nomira 1986.gadā. Budistu mūki lūdzot, lai Hilarijs pārdzimtu jaunā cilvēkā un turpinātu veikt labus darbus.
Hilarijs kļuva par nacionālo varoni - viņa attēls rotā jaunzēlandes 5 dolāru banknoti, bet izdevums Times viņu iekļāva starp 100 ietekmīgākajiem XX gs. cilvēkiem.
Hilarijs un Tenzings vienojās neizpaust, kurš pirmais spēris kāju uz virsotnes, tomēr tenzins savos memuāros vēlāk atklāja, ka tas bijis Hilarijs.

Japāņu alpīnists un slēpotājs Juihiro Miura 1970.gadā pasaulē pirmais ar slēpēm nobrauca no Everesta. Miuras grāmata “The man who skied down Everest” savulaik tulkota arī latviski - 1982.gadā “Apvāršņa” sērijā.

Dzjunko Tabei – japāņu alpīniste, pirmā kalnā uzkāpusī sieviete 1975.gada 16.maijā.

Austrietis P.Hāblers un itālis Reinholds Mesners – 1978.gadā pirmie uzkāpa kalnā bez skābekļa maskas.

R.Mesners – 1980.gadā pirmais uzkāpa vienatnē. To viņš izdarījis vairākkārt un arī bez skābekļa maskas.

1982.gada maijā virsotnē uzkāpa 11 pirmie krievpadomju alpīnisti, kas uzkāpa pa iepriekš neuzkāpjamo uzskatīto DR nogāzi. Divi kāpieni tika veikti naktī. Kāpēji bija Vladimirs Baliberdins (Владимир Бaлыбердин) kopā ar Eduardu Miskovski (Эдуард Мыcлoвcкий), bet pēc vairākām dienām vēl vairāki krievpadomju kalnā kāpēji pirmo reizi PSRS vēsturē uzkāpa Džomolungmā. Vēlāk V.Baliberdins gāja bojā autokatastrofā, viņa ķermenis nedēļu nogulēja Pēterpils morgā - lai gan tā kabatā atradās pase, viņš tikko netika apbedīts kā neatpazīts. 

Teodors Ķirsis un Imants Zauls – 1995.gada 29.maijā Džomoungma uzkāpa pirmie latvieši.

1996.gadā notika liela traģēdija, jo dzīvību zaudēja 8 kalnā kāpēji. 1996.gada 10.maijā uz virsotni devās divas pieredzējušu alpīnistu komandas Roba Hola un Skota Fišera vadībā, kas uz pasaules augstāko punktu veda komercklientus. Žurnālists Džons Krakauers, kas uz virsotni devās kopā ar Holu, pēc atgriešanās sarakstīja grāmatu "Retinātā gaisā." Savukārt krievu alpīnists Anatolijs Bukrejevs no Skota Fišera komandas savu redzējumu uz notikumiem publicējis grāmatā "Kāpiens." Abi darbi tulkoti latviešu valodā. 2015.gadā klajā nākusi īslandiešu režisora Baltazara Kormakūra filma "Everests" par šo notikumu.

1998.gadā amerikāņu ekspedīcija 10 cilvēku sastāvā zaudēja 8. 

D.Karničars – slovēnis, nobraucis no kalna ar slēpēm 2000.gadā.

Temba Čeri – 16 gadu vecs nepālietis uzkāpa kalnā 2001.gadā.

M.B.Šeršans - nepālietis, vecākais no uzkāpējiem. Sasniedzis virsotni 2008.gadā 76 gadu vecumā.

Ž.M.Boivins – francūzis, pirmais no kalna nobraucis ar paraplānu 2008.gadā.

Džordano Romero – jaunākais kalnā uzkāpējs. Amerikāņu skolniekam ir tikai 13 gadu un kalnā viņš uzkāpa 2010.gadā kopā ar savu tēvu, pamāti un vairākiem šerpām.

Lhapa Tenzings – 2011.gada 11.maijā uzkāpa Džomolungmā jau 21.reizi.

Uzņēmēja, aviācijas apmācības organizācijas vadītāja, biznesa konsultante un mentore Olga Kotova ir pirmā sieviete no Baltijas valstīm, kura ir sasniegusi 8848 metru augsto Everesta virsotni. Tas notika 2012. gada maijā.

2014.gada 18.aprīļa lavīnā zaudēja dzīvību 13 šerpas, kas bija devušies augšup pa nogāzi, lai salabotu kāpējiem paredzētās virves un sagatavotu kalnā kāpēju ceļu. Vēl 3 šerpas tiek uzskatītas par bezvēsts pazudušiem. Tā ir lielākā traģēdija mūsdienu alpīnisma vēsturē. Nu šis gads ir ieguvis "Melnā gada" apzīmējumu.

Kami Rita. Šis šerpa patreiz (2019.g.) uzskatāms par rekordistu veiksmīgu uzkāpšanu skaita ziņā. Viņš toveicis 24 reizes, pārspējot sev pašam piederošo rekordu. Sasnieza virsotni 2019.gada 15.maijā un pēc tam 21.maijā. Viņa tuvākie sekotāji uzkāpuši kalnā 21 reizi. Pirmo reisi Rita uzāpa šai vrsotnē 1994.gadā, plāno vispār to izdarīt 25 reizes un tad pamest kalnā kāpšanu.

Kopš pirmā uzkāpiena 1953.gadā pasaules augstākajā punktā pabijuši nu jau 3450 kapēju un vairāk kā 5000 reižu. Kopumā kalns prasījis 260 dzīvību.
Mūsdienās virsotnē var uzkāpt jebkurš, kas gatavs šķirties no pāris desmitiem tūkstošu dolāru (Nepālas valdība par kapsanas atļauju prasa ap 10 000 ASV dolāru). Profesionālas šerpu komandas lielāko darba daļu gatavas uzņemties pašas.
2010.gadā ķīniešu alpīnisti uzrīkoja te talku un novāca 3,4 t atkritumu. 
Licence kāpšanai no Nepālas puses maksā 11 000 ASV dolāru, 2018.gadā tādas izsniedza 807 gabalas. Katram alpīnistam līdzi ir vairāki pavadoņi un šerpas, tas nosīm, ka ceļā uz kāroto smaili valda drūzma. Dārdzība un briesmas nemazina cilvēku vēlmi uzkāpt zemes augstākajā kalnā. 

Filma "Everests." Diemžēl daudziem tas neizdodas un pa ceļam uz Everestu un citām virsotnēm var redzēt tos, kas palikuši tur uz mūžīgiem laikiem. Alpīnists Eds Viesturs atradās Everestā 1996.gadā maijā, kad notika līdz tam lielākā traģēdija, kas paņēma astoņu kalnos kāpēju dzīvības. Viesturs kopā ar saviem biedriem piedalījās cilvēku glābšanā. Starp citu, šie notikumi iedvesmoja 2015.gadā iznākušās filmas “Everests” režisoru Baltazaru Kormakuru.

Mistika. Par kalnu tiek stāstīts, ka te saplūst dzīvība un nāve. Kā atzīstas alpīnisti " dievišķas balsis skan nevis no augšas, kā ierasts, bet gan kaut kur blakus."  

Saites.
Himalaju kalni.
Alpīnisms.