Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Ēģiptes karagājiens (1798.-1799.g.), Napoleona I

Napoleona I Bonaparta organizēts karagājiens uz osmaņu turku pārvaldīto Ēģipti ar mērķi vājināt Lielbritānijas koloniālo impēriju.

Politiskā situācija pirms karagājiena. 1798.gadā franču revolucionārie kari Eiropā sasniedza stāvokli, kad Francijas un tās ienaidnieku spēki atradās miera stāvoklī. Francija vēl joprojām centās kļūt par galveno spēku Eiropā, tamdēļ bija jāuzvar Lielbritānija.
Jaunais Francijas imperators Napoleons I Bonaparts, kas nupat bija kļuvis par kara varoni Itālijā un nu bija nozīmēts komandēt sagatavošanās pasākumus iebrukumam Britānijā, tomēr visai labi saprata, ka tāds iebrukums nevar būt sekmīgs - britu Karaliskā flote tomēr ir pārāk stipra. 
Toties Naoleons saskatīja citu veidu kā vājināt Lielbritāniju - caur tās koloniālās sistēmas apdraudēšanu. Napoleons I jau sen vēlējās izplatīt Francijas ietekmi Sarkanās jūras reģionā vai pat radīt koloniālu impēriju. Lai gan Ēģipte tolaik atradās Osmaņu impērijas varā, tomēr tās sagrābšana radītu militāri stratēģiskos priekšnosacījumus britu Indijas koloniju apdraudēšanai. Arī viņa pašapziņai šis karagājiens bija ļoti nozīmīgs, jo tas viņu ierindotu tādu slavenu karavadoņu pulkā kā Maķedonijas Aleksandrs vai Jūlijs Cēzars, un pašu Franciju – lielvaras statusā.
Franciju pārvaldošā direktorija bija ieinteresāta nosūtīt Napoleonu I laimes  meklējumos uz Ēģipti, tā izvairoties no viņa varas uzurpācijas tieksmēm.
1798.gada pavasarī Napoleons Institut de France lielajā sēžu zālē savāca zinātniekus un pirmoreiz pastāstīja par saviem plāniem Ēģiptes sakarā. Bez tam bija arī neliela cerība, ka Ēģiptē franči varētu atkārtot Itālijas militāros brīnumus. 

Ceļš uz Ēģipti. 1798.gada 19.maijā viņš ar floti – 328 kuģiem (4 fregates, 13 līnijkuģi, pārējie – transportkuģi) un 38 000 vīru lielu karaspēku no Tulonas ostas devās karagājienā pret Ēģipti. Pa ceļam viņš kaut kā veikli aizlavījās garām britu flotei ar admirāli Horāciju Nelsonu priekšgalā un ieņēma Maltas salu. Franču floti komandēja admirālis Briē.
Napoleons I veda sev līdzi arī daudz zinātnieku

Karadarbība Ēģiptē. 2.jūlijā viņš izkāpa uz Ēģiptes zemes un triecienā ieņēma Aleksandriju.
Pēc grūta pārgājiena kareivji izpeldējās Nīlā, un 21.jūlijā ieraudzīja Kairu.
Te 21.jūlijā notika tā saucamā Kauja pie Piramīdām. Tā bija laikmetu sadursme - frančiem pretī nostājās 10 000 mameluku jātnieki, kurus vadīja Ēģiptes valdnieks Murads un 23 viņa beji. Franči uzvarēja un 25.jūlijā tie iesoļoja Kairā. Napoleons I iecēla Ēģiptē jaunu valdību, tā darīdams te galu feodālismam, dzimtbūtniecībai un ieviesdams franču tipa administrāciju.
Napoleonam bija miesassargs mameluks Rustams Raza.
3 nedēļu laika ieņēma Ēģipti - tolaik Osmaņu Turcijas provinci. Tas notika tamdēļ, ka Napoleons tādējādi plānoja vājināt Anglijas varenību un caur Ēģipti un Sarkano jūru tikt uz britu kolonijām Indijā.

Karagājiena beigas. Tomēŗ britu admirālis Horācijs Nelsons, sūtīts palīgā Osmaņu impērijai, 1.augustā sagrāva franču floti pie Abukīras (saukta par "Nīlas kauju") un Napoleona plāniem šai virzienā bija gals, lai gan franči Ēģiptē militāro klātbūtni saglabāja.
Abukīras kauja. 7.augustā notika Abukīras jūras kauja. Franču floti bija uzmeklējis britu admirālis Nelsons, un Napoleons bija lamatās. Admirālis Briē bija nepatīkami pārsteigts, jo nebija klausījis Napoleonu, kurš pavēlēja flotei palikt Aleksandrijā, vai doties uz Korfu salu spēcīgas krasta baterijas aizsardzībā.
Kaujas spēki bija gandrīz vienādi. Frančiem uz viņu 13 līnijkuģiem un četrām fregatēm bija 1183 dižgabalu, bet uz flagmaņa Orient vien tādu bija 120.
Lai arī sāka jau tumst, Briē katram gadījumam izvietoja kuģus kaujas līnijā ar vienu bortu pret ienaidnieku, bet otru – pret krastu, kā arī pielādēt dižgabalus, kas bija vērsti uz britu pusi.
Par atbildi britu admirālis izkārtoja savus kuģus tā, ka uz katru tuvāko franču kuģi bija trīs britu. Tad pavēlēja kapteiņiem iespraukties starp krastu un pretinieka kuģiem. Negaidot rītausmu, tika dota pavēle atklāt uguni.
Jau pusstundu pēc pirmajām zalvēm divi franču kuģi izgāja no ierindas. Kuģi šāva viens uz otru no tik tuvas distances, ka lielgabalu stobru uguns apsvilināja pretinieku kuģu bortus. Astoņos vakarā Nelsons saņēma ievainojumu galvā un pameta klāju, taču briti turpināja kauju. Drīzumā britu lode trāpīja Orient pulvera pagrabā, kuģis norībēja no diviem stipriem sprādzieniem, aizdegās, sadalījās gabalos un aši nogrima.
Abas karojošās puses šis skats satrieca un kauja uz brīdi pieklusa. Kad kauja atsākās, franču kaujas spars bija iedragāts. Briē bija gājis bojā, flote bija visai nožēlojamā stāvoklī un neviens no kapteiņiem neuzdrošinājās pārņemt vadību.
Līdz ar to karagājiena liktenis bija izšķirts, jo franču flote tika iznīcināta. Austot saulei līcī kļuva redzamas peldošas atlūzas, līķi un vēl dzīvie jūrnieki. Kaujā uzvarēja briti, zaudējot ap 900 ļaužu, bet frančiem sakāve maksāja 6000 cilvēku – bojā gājušo, ievainoto un sagūstīto. No 13 līnijkuģiem tika nogremdēti 11 (1/6 daļa visas franču flotes), divi atlikušie tika nogremdēti vēlāk. Līdz ar to bija pārtraukta napoleona I ekspedīcijas korpusa apgāde.
Līdz ar flagmani jūras dibenā nogāja arī Napoleona zelts, ko tas bija salaupījis Šveicē, atņēmis pāvestam un Maltas bruņiniekiem. Tādējādi tālākā militārās kampaņas finansēšana bija stipri apgrūtināta.

Napoleons I un Lielā piramīda. 1799.gada 12.augustā viņš iegāja Lielās piramīdas iekšienē un saņēma tur Garīgu Mācību. Piramīdā iekšā viņš devās franču virsnieku grupas un musulmaņu garīdznieka pavadībā. Kad sasniedza Valdnieka kameru, palūdza lai viņu atstāj vienu ar savām domām. Pēc kāda laika viņš izmetās no kameras, trīcošs un bāls, nespēdams izdvest ne vārda. Kāds no viņa palīgiem mēģināja iztaujāt par notikušo, taču imperators tikai īsumā pavēstīja, ka viņam tikko kā ticis pavēstīts viņa turpmākais liktenis. Visas turpmākās valdīšanas laikā Napoleons spītīgi turpināja klusēt par Piramīdā notikušo.

Pēc Abukīras jūras kaujas kampaņa turpinājās vēl gadu.
Napoleons I vairs savus kareivjus nevarēja aizvest atpakaļ uz Franciju, tādēļ ar savu nelielo armiju devās iekšā Sīrijā. karagājiena mērķis bija uzvarēt Osmaņu impēriu kā britu sabiedroto. Franču armija ieņēma Jafu, tur sodot ar nāvi 3000 karagūstekņu, aplenca Akru. Taču savus mērķus še Napoleons I nesasniedza, pat tad, kad sakāva osmaņu palīgā sūtīto armiju.
Ģenerālis Dezē uzvarēja Augšēģiptē, kur viņš vajāja bēgošo mameluku vadoni Muradu. Murads galīgi tika sakauts kaujā pie Sedimanas.
Tomēr franču korpusā sāka izplatīties slimības (mēris) un bads, Napoleons I bija spiests atgriezties Ēģiptē. Tikko nezaudēja kauju pie Abukīras osmaņu turkiem, kas, izmantojot britu un krievu kuģus, 20 000 skaitā izcēlās malā pie Abukīras. Bonaparts izmantoja ašu manevru, lai uzbruktu desantam, pirms bija izsēdināta artilērija, kavalērija un elitārās vienības.

Napoleons I pamet Ēģipti. 1799.gada 19.augustā Bonaparts patvaļīgi pameta savu armiju. 25.augustā aizpeldēja no Ēģiptes ar fregati Muiron, kas izvairījās no britu flotes un nonāca Francijā. Vadīt atlikušo franču armiju Ēģiptē bija atstāts ģenerālis Klebērs, viņš parakstīja līgumu ar osmaņiem El Arišā. Tam vajadzēja ļaut franču karavīriem atgriezties Francijā, tomērbriti vienalga neļāva to izdarīt. Tad Klebērs uzbruka un ieņēma Kairu. Ģenerāli Klebēru nogalināja pēc vairākām nedēļām. Tad briti izlēma nosūtīt savu karaspēku un desants izcēlās pie Abukīras. Drīz pēc tam briti un franči saķērās Aleksandrijā un, lai gan britu komandieris Aberkrombs tika nogalināts, franči tika izsisti no Kairas. Indijā briti organizēja karaspēku, kas iebruka Ēģiptē no Sarkanās jūras. Nu briti atļāva frančiem atgriezties Francijā, arī franču karagūstekņi tika atdoti pēc 1802.gada vienošanās.
Tā beidzas napoleona I Ēģiptes karagājiens.

Karagājiena nozīme. Napoleona I pašapziņai šis karagājiens bija ļoti nozīmīgs, jo tas viņu ierindoja tādu slavenu karavadoņu pulkā kā Maķedonijas Aleksandrs vai Jūlijs Cēzars, un pašu Franciju – lielvaras statusā.

Napoleons I un Lielā piramīda. 1799.gada 12.augustā viņš iegāja Lielās piramīdas iekšienē un saņēma tur Garīgu Mācību. Piramīdā iekšā viņš devās franču virsnieku grupas un musulmaņu garīdznieka pavadībā. Kad sasniedza Valdnieka kameru, palūdza lai viņu atstāj vienu ar savām domām. Pēc kāda laika viņš izmetās no kameras, trīcošs un bāls, nespēdams izdvest ne vārda. Kāds no viņa palīgiem mēģināja iztaujāt par notikušo, taču imperators tikai īsumā pavēstīja, ka viņam tikko kā ticis pavēstīts viņa turpmākais liktenis. Visas turpmākās valdīšanas laikā Napoleons spītīgi turpināja klusēt par Piramīdā notikušo.

Saites.
Napoleona kari.