Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Napoleona kari (1799.-1815.g.)

Militāro un politisko darbību kopums, kas laikā no 1799. līdz 1815.gadam norisa Francijas imperatora Nopoleona I Bonaparta vadībā.   

  Itālijas karagājieni.
      Ēģiptes karagājiens (1798.g.).

Iebrukuma plāni Anglijā. Anglijas valdība visu laiku bija noskaņota pret Napoleonu, gan kanclera amatā, gan arī vēlāk - kā imperatoru. Tādēļ Napoleons I britiem atbildēja ar to pašu. 1802.gadā, tikko noslēdzis ar Angliju mieru, viņš sāka gatavoties iebrukumam Britu salās. Šādam mērķim tika organizēta tā sauktā "Anglijas armija" (Armée de l'Angleterre) 200 000 cilvēku sastāvā. Tā bija izvietota nometnēs Buloņā, Brigē un Monterejā. Lai pārveltu milzīgo armiju pāri Lamanšam, tika sagatavota transportkuģu flotile.
Napoleons I gatavojās rūpīgi un viņa pūliņi, protams, bija labi zināmi angļiem. Ja frančiem izdotos pārcelties pāri jūrai, diezin vai angļi spētu tos uzvarēt uz sauszemes. Tomēr angļu galvenais trumpis šai situācijā bija viņu lielā un spēcīgā jūras kara flote, kuru franči visā vēstures gaitā ir uzvarējuši tikai vienu reizi - jūras kaujā pie Maurīcijas salas Indijas okeānā.
Kamēr anglu kuģi sargāja Lamanšu, nevarēja būt ne runa par veiksmīgu franču desantu Lielbritānijā. Tādēļ Napoleons I kādu laiku izskatīja pavisam neparastu iespēju - pārcelt uz Angliju daļu savas armijas ar gaisa balonu palīdzību. Tos sagatavot tika uzdots gaisa kuģotājai Marijai Madlēnai Sofijai Blanšārai, kas bija pirmāprofesionālā sieviete šai jomā. Viņas zināšanas gaisa balonu dzīšanā esot pārspējušas viņas kolēģu - vīriešu zinašanas. Napoleons I deva priekšroku konsultēties ar viņu, nevis ar tās vīru Žanu Pjēru Fransuā Blanšāru.
Pati Blanšāras kundze gan bija noskaņota visai skeptiski un tūdaļ pat Napoleonam I paziņoja, ka visdrīzāk šāds plāns nolemts neveiksmei nelabvēlīgo vēju dēļ. Tāpat pilnīgi iztrūka arī tādu pasākumu pieredze. Bija nepieciešams ne tikai sagatavot lielu skaitu gaisa balonu, bet arī pārliecināt karavīrus nebaidīties no lidojuma ar tiem. Nebija arī tik daudz gaisa balonu vadītāju.

1804.gadā Krievijas impērija pievienojās kārtējai militārajai koalīcijai pret Napoleona I Franciju. Par krievu armijas virspavēlnieku tika iecelts M.Kutuzovs.

Cīņas pret Angliju. 1805.gada sākumā Napoleons I aktīvi gatavoja iebrukumu Anglijā. Buloņas nometnē bija sapulcēti vairāk kā 150 000 cilvēku, kurus tika plānots nogādāt pāri Lamanšam ar vairāk kā 2200 baržām. Uz sauszemes tolaik angļi Napoleonam I neradīja nekādas briesmas - galvenā slodze cīņai uz sauszemes krita uz divām Lielbritānijas sabiedrotajām - Austriju un Krieviju. Napoleons I lieliski saprata, ka Anglijas sakāve spētu stipri atvieglot viņa stāvokli arī citās frontēs. Pie tam britu flote organizēja Francijas krastu blokādi. 
Tomēr 1805.gada 21.novembrī kaujā pie Trafalgāras zemesraga Spānijā apvienotā spāņu-franču flote cieta smagu sakāvi un franči uz ilgu laiku zaudēja jebkādu militāru teikšanu uz jūras. Napoleonam I nācās atteikties no iebrukuma Anglijā.

Cīņas pret Austriju un Krieviju. Tā kā bez flotes atbalsta iebrukums Anglijā vairs nerādījās iespējams, tad Napoleons vairāk koncentrējās uz sauszemes karu ar Austriju un Krieviju, tikai jau pēc mēneša viņš tās smagi sakāva 1805.gada 2.decembrī kaujā pie Austerlicas. Šai "triju imperatoru kaujā" franči sakāva Krievijas un Austrijas apvienoto armiju. Pēc Austerlicas kaujas Napoleonam I vairs nepalika pretinieku kontinentālajā Eiropā - pretošanos turpināja tikai krievu ķeizars Aleksandrs I, kuru atbalstīja Anglija, kas pati sauszemes kaujās nepiedalījās.

Savienībā ar Prūsiju. Franči ar Prūsijas ķēniņu Frīdrihu Vilhelmu III pēc Austerlicas kaujas visai aši, lai gan nevar teikt, ka ar īpašu entuziasmu no prūšu puses, 1805.gada decembrī tika noslēgta savienība. Par to Prūsijai tika piešķirti britu monarhu valdījumi Vācijā - Hanovera.
Tomēr pašā Prūsijā bija visai stipri izteikts noskaņojums pret Napoleonu I, īpaši kareivīgi bija ģenerāļi un virsnieki. Bija izplatīts uzskats, ka franči nespēj turēties pretim Frīdriha II Lielā pēctečiem. Tomēr galvenais prūšu neapmierinātības iemesls bija tas, cik Napoleons I bezceremoniāli rīkojās vācu zemēs, nemaz nerēķinoties ar vietējo valdnieciņu viedokļiem.
Mēģinājumi noslēgt mieru starp Napoleona I frančiem no vienas puses un Angliju, Krieviju no otras puses tā arī nesekmējās un arī Prūsijai parādījās iemesls neapmierinātībai, jo Napoleons I izveidoja Reinas savienību no viņam paklausīgām vācu valstiņam. Prūsijā to uztvēra kā draudu prūšu valdījumiem.

Prūsija atkal nostājas pret Napoleonu I. Grūti izskaidrot, kādēļ prūši nolēma, ka ir spējīgi turēties pretim franču impērijai, kas tikai dažus mēnešus iepriekš sakāvusi divu stipru valstu armijas pie Austerlicas, tomēr fakts paliek fakts - Berlīnē valdīja nekritisks un vieglprātīgs noskaņojums, ka Frīdriha II Lielā slavas apvītā prūšu armija viena pati tiks galā ar Napoleonu I. Par noskaņojumu prūšu armijas komandieros liecina jau tas, ka ģenerāļi baidījās, ka Frīdrihs Vilhelms III noslēgs mieru ar Napoleonu I līdz karadarbības uzsākšanai.
Galu galā Prūsija pārslēdza savienību ar Zviedriju, Krieviju un Britāniju kopējai militārai darbībai pret Napoleona Franciju un 1806.gada 1.oktobrī Napoleonam I izvirzīja ultimātu izvest visu franču armiju aiz Reinas. Francijas imperators un viņa maršali negaidīja, kamēr viņa pretinieki apvienosies un vienā dienā -14.oktobrī, sakāva divas prūšu armijas atsevišķi pie Jēnas un Auerštates. Pirmajā kaujā armiju komandēja pats Napoleons I un spēku samēri bija līdzīgi. Otrajā kaujā franču spēkus komandēja maršals Davū un šoreiz prūšu bija divas reizes vairāk kā franču. Tomēr abos gadījumos franču uzvara bija pilnīga, bet Prūsija vienas dienas laikā bija palikusi bez armijas un faktiski arī bez iespējas pretoties Napoleonam I. Prūsijai, kas sevi uzskatīja par Frīdriha II Lielā slavas mantinieci, tas bija īsts šoks.
Prūsija nepilna mēneša laikā tika pilnīgi sakauta - franči iegāja Berlīnē, prūši bija demoralizēti - kapitulēja vairāki stipri cietokšņi. Prūšu armijas atliekas pievienojās krievu armijai un nomināli prūši pretojās līdz pat nākamā gada vasarai, kad Francija un Krievija noslēdza mieru Tilzītē. Līdz tam Krievijai bija vienai jāiznes kara smagums pret Napoleonu I. 

Iebrukums Spānijā. Napoleona I karaspēks 1808.gadā iebruka Spānijā.

Kontinentālā blokāde pret Angliju (1808.-1811.g.). Pēc miera noslēgšanas Tilzītē Krievijas impērija bija spiesta pievienoties Kontinentālajai blokādei, jo Napoleons I pieprasīja visām Eiropas valstīm pārtraukt tirdzniecību ar Angliju. Dalība blokādē nesa zaudējumus Krievijas tirdzniecībai. 1808.gadā krievija sāka karu pret Zviedriju. Viens no iemesliem bija arī tas, ka Zviedrija nevēlējās pievienoties Kontinentālajai blokādei. Sākās arī karš pret Angliju, jo tā bija Zviedrijas sabiedrotā.
Lielā mērā karu var nosaukt par "dīvainu" - karojošās puses gan cīnījās, taču abas izvairījās nodarīt pretiniekam lielus zaudējumus. Tas viss risinājās diezgan lielā ģeogrāfiskā areālā, jo "karadarbība"  aptvēra Vidusjūru, Adrijas jūru, Barenca jūru, Baltijas jūru kā arī Atlantijas okeānu. Uz sauszemes gan faktiski karadarbība nenotika. Tās sadursmes, kas tomēr notika, beidzās par labu angļiem, jo viņu karaflotei līdzīgu tajos laikos nebija. Tā, piemēram, 1808.gadā Lisabonas ostā tika sagūstīta krievu eskadra, ko komandēja admirālis Dmitrijs Seņavins (Дмитрий Сенявин). 9 līnijkuģi un 1 fregate iegāja Portugāles galvaspilsētas ostā remonta nolūkos, bet pēc dažām dienām tur ieradās angļu eskadra. Lieta nenogāja līdz kaujai: puses vienojās, ka krievu kuģus paņems angļi glabāšanā līdz karadarbības beigām. 1813.gadā tā arī notika - angļi atgrieza 2 līnijkuģus, lielgabalus no pārējiem un izmaksāja kompensāciju.
Pašus lielākos zaudējumus 1808.gadā krievi cieta Baltijas jūrā. Vairākās sadursmēs angļi nogremdēja līnijkuģi "Vsevolods"  un 3 lielgaballaivas. 1809.gadā pēc kaujas ar angļu fregati tika zaudēts kuteris "Pieredze" ("Опыт"). Tai pat 1809.gadā tika noslēgts miers ar Zviedriju un karadarbība Baltijas jūrā beidzās.
Nākamos divus gadus vispār nebija nekādas karadarbības, bet 1812.gadā Krievija un Anglija no jauna kļuva par sabiedrotajām karā pret Napoleonu I.

      Krievijas karagājiens (1812.g.).

Pēc Napoleona I sakāves Krievijā. Pēc Napoleona I armijas padzīšanas no Krievijas iniciatīva Eiropas austreņos pilnībā pārgāja krievu rokās un izvirzījās jautājums par tālāko darbību. Kutuzovs bija pret to, lai vajātu Napoleonu I, tomēr ķeizars Aleksandrs I vēlējās galīgi sagraut franču imperatoru, lai ko tas arī nemaksātu un Kutuzovam bija tam jāpakļaujas.
Tobrīd Francijai bija divi sabiedrotie - Prūsija un Austrijas impērija. Formāli arī to karaspēks bija ņēmis dalību iebrukumā Krievijā, taču prūši un austrieši stingri izvairījās no nopietnām sadursmēm ar krievu armiju. Burtiski dažas dienas pirms Aizrobežu karagājiena sākuma krievu ģenerālis Ivans Dibičs (Иван Дибич) un prūšu ģenerālis Ludviķis Jorks noslēdza tā saucamo Taurogēnas konvenciju par savstarpēju neitralitāti. Interesanti, ka Jorks par to neinformēja savu karali Frīdrihu Vilhelmu III. Karalis apsūdzēja ģenerāli nodevībā, taču vienlaikus sāka slepenas sarunas ar Krieviju un Austriju.

Krievu Aizrobežas karagājiens. Krieviski - Заграничнйы поход. 1813.gada janvārī krievu armija pārgāja robežu un iegāja Varšavas hercogistes (to bija radījis Napoleons I) teritorijā.
1813.gada marta vidū Prūsija pieteica karu Francijai, bet Jorkam noņēma apsūdzības.
Kamēr Napaleona I karaspēka atliekas atkāpās pa Polijas teritoriju, pats imperators noņēmās ar steidzīgu jaunās armijas veidošanu un apmācību. Īsā laikā viņš guva ievērojamus panākumus un aprīļa beigās Napoleons I personīgi veda savu armiju uz vācu zemēm - Leipcigu. Tomēr bija divas problēmas: franču armijā vairums karavīru bija jauniesauktie bez kaujas pieredzes un ļoti trūka kavalērijas, kuru praktiski visu viņš bija zaudējis Krievijā.
Aprīlī nomira feldmaršals Kutuzovs un krievu armijas galvgalī stājās Pjotrs Vitgenšteins (Петр Витгенштейн). Tobrīd krievu-prūšu armija jau kontrolēja ievērojamu daļu vācu zemju. Un te sabiedroto armijas virspavēlniecība pieļāva kļūdu - prūši un krievi nolēma, ka spēj karot vienlaikus Saksijā (uz turieni virzījās Napoleons I ar armiju) un aizsargāt Prūsijas galvaspilsētu Berlīni.
1813.gada maijā sabiedrotie saķērās kaujā ar Napoleona I armiju pie Lutcas. neskatoties uz to, ka krievu-prūšu armijas uzbrukums bija pēkšņš, franči iespēja to atsist. Sabiedrotie zaudēja ap 10 000 karavīru, Napoleons I - divas reizes vairāk.Tomēr uzvara pienācās frančiem, jo sabiedrotie pameta kaujas lauku. Šīs kaujas rezultātā gandrīz visa Saksija no jauna nonāca Napoleona I varā.
20.maijā sākās Baucenes kauja, kurā sabiedrotie atkal cieta sakāvi - pie tam viņu zaudējumi bija pusotras reizes mazāki nekā frančiem.
Krievu-prūšu militārās neveiksmes noveda pie tā, ka krievu armijai nomainīja komandieri - tagad tās galvgali stājās Mihails Barklajs de Tolli. 1813.gada jūnija sākumā tika noslēgts pamiers uz diviem mēnešiem, kuru abas puses cerēja izmantot spēku sakopošanai, jo uz ilgstošu mieru neviens necerēja. Tobrīd galvenais bija jautājums - kam izdosies savā pusē pievilināt Austriju? Abus mēnešus to arī darīja.

1813.gadā uz ASV izraidītais Žns Viktors Moro pieņēma Aleksandra I priekšlikumu un vasarā ieradās Sabiedroto armiju štābā. Moro atteicās komandēt armiju, bet piekrita būt par padomnieku. Tieši Moro ieteica sabiedrotajiem monarhiem koncentrēt spēkus Napoleona maršalu korpusu sagraušanai, taču izvairīties no kaujām ar pašu imperatoru.
Drēzdenes kauja 1813.gada 27.augustā. 

Saites.
Napoleons I Bonaparts.