Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Napoleons I Bonaparts (1804.-1814.g. un 1815.g.)

Napoleon I.
Francijas imperators no 1804. līdz 1814.gadam un vēlreiz "100 dienas" 1815.gadā.

Radniecība. Tēvs - pieticīgs Korsikas muižnieks, advokāts.
Māsa - izdota pie vīra 1800.gadā savam karavadonim Joahimam Miratam.
Brālis - Žeroms Bonaparts, Vestfāles karalis. Piedalījās Napoleona I Krievijas karagājiena sākumposmā, taču visai neveiksmīgi. 
Sieva – Žozefīne de Bogarnē, kuru tas apprecēja 1796.gada 9.martā Parīzē. Laulība ilga līdz 1809.gadam, kad Napoleons pieprasīja šķiršanos. Tomēr Napoleons I vēlējās, lai šķirtene patur imperatores titulu. Šķiršanās iemesls bija tas, ka Žozefīne nevarēja dzemdēt viņam bērnus, bet napoleons I gribēja dibināt dinastiju.
Otrā sieva - Marija Luīze, austriešu princese, 1811.gadā viņam dzemdēja dēlu.

Dzīvesgājums. Dzimis Korsikā, Ajačas pilsētiņā.
Beidzis Brienas karaskolu un Parīzes karaskolu.

Francijas Revolucionāro karu laikā (1793.g.). 1793.gadā, būdams artilērijas virsnieks Francijas Revolucionāro karu laikā, piedāvāja efektīvu plānu Tulonas ieņemšanai (sagrābuši briti), tādēļ 24 gadu vecumā Napoleons kļuva par brigādes ģenerāli.

Itālijas karagājieni (1796.-1797.g.). Tie beidzās ar 1797.gada 17.otobra Kampoformijas miera līgumu. Napoleons I atgriezās Parīzē.
1802.gadā kļuva par Itālijas Republikas prezidentu.

Ēģiptes karagājiens (1798.-1799.g.). Viņa pašapziņai šis karagājiens bija ļoti nozīmīgs, jo tas viņu ierindoja tādu slavenu karavadoņu pulkā kā Maķedonijas Aleksandrs vai Jūlijs Cēzars, un pašu Franciju – lielvaras statusā. 1798.gada 19.maijā viņš ar floti – 328 kuģiem (4 fregates, 13 līnijkuģi, pārējie – transportkuģi) un 38 000 vīru lielu karaspēku no Tulonas ostas devās karagājienā pret Ēģipti. Franču korpusā sāka izplatīties slimības un bads.
1799.gada 19.augustā Bonaparts patvaļīgi pameta savu armiju. 25.augustā aizpeldēja no Ēģiptes ar fregati Muiron.

Napoleona apvērsums (1799.g.). Jau Ēģiptē iznēsājis plānu par varas sagrābšanu Francijā, izmantojot Direktorijas vājumu, Napoleons 1799.gada novembrī(18.?) veica valsts apvērsumu, kā rezultātā kļuva par Francijas 1.konsulu.

Decimālā laika skaitīšanas sistēma gan cieta krahu. Baznīcai tā šķita pārlieku sarežģīta, tādēļ tā no 1802.gada atjaunoja tradicionālo Gregora kalendāru. Sekodams šim piemēram Napoleons atcēla decimālo laika skaitīšanas sistēmu visā Francijā 1806.gadā.

Ziemeļamerikas koloniju pārdošana (1803.g.). XIX gs. un XX gs. sākumā ASV spēja nopirkt gandrīz pusi savas mūsdienu teritorijas. 1803.gadā franču koloniju Luiziānu no Napoleona I Bonaparta Francijas par 15 miljoniem toreizējo ASV dolāru (80 miljoni toreizējo Francijas franku) nopirka toreizējā ASV valdība. Papildus franči pārdeva ASV arī atsevišķas savas kolonijas mūsdienu Kanādā (šobrīd zemes, kas uz laiku tika iekļautas ASV, ir daļa no Kanādas Albertas un Saskačevānas provincēm. Vēsturē šis darījums, kurā ASV ieguva 23 % no mūsdienu teritorijas, ir ieguvis nosaukumu Luiziānas pirkums. Banku rebju dēļ Napoleons I saņēma tikai 8,8 miljoniem ASV dolāru līdzvērtīgu summu.

Napoleons I - imperators. 1804.gada 18.martā Francijas Senāts ievēlēja Napoleonu par imperatoru. Tas notika gandrīz vai vienbalsīgi - pret balsoja tikai 0,07%. Tā paša gada 2.septembrī Napoleonu I Bonapartu par imperatoru kronēja pat Romas pāvests ???(kurš?).

1808.gadā Napoleons I lūdza 20 gadu vecās Jekaterinas Pavlovnas (krievu ķeizara Aleksanda I māsa) roku.Krievu ķeizars izturējās visai izvairīgi, kas praktiski nozīmēja pieklājigu atteikumu.
1809.gadā Napoleons I lūdza krievu lielkņazienes Annas (vēl viena krievu ķeizara Aleksanda I māsa) roku. Likās gan - kas var būt vēl izdevīgāk, jo ar Krievijas ķeizara dzimtu gribēja saradoties tobrīd varenākais Eiropas valdnieks. Annai tobrīd nebija vēl 15 gadu. Franču sūtnis Armāns Kolenkūrs atbildi saņēma visai ātri - krievu ķeizars atteicās atbalstīt Napoleona I ieprecēšanās mēģinājumu, balstoties uz kņazienes nepietiekamo vecumu. Iegansts bija acīmredzams unpamatots, tomēr īstenība bija tā, ka krievu ķeizara ģimene nejuta ne mazākās vēlēšanās saradoties ar Napoleonu I. Pati niknākā saradošanās pretiniece bija Aleksandra I māte Marija Fjodorovna (Мария Фёдоровна), kas saskatīja Francijas imperatorā izlēcēju un gluži vai elles izdzimumu, ko dzemdējusi revolūcija.
Pat, ja Napoleons I cerēja ar laulības palīdzību nostiprināt politisko savienību ar Krievijas impēriju, tad viņa cerības tomēr nepiepildījās. Aleksandrs I ne tikai neizdeva pie viņa savas māsas, bet arī tuvināšanās ar Franciju pēc 1807.gada Tilzītes miera vairījās.

Napoleona kari Eiropā. Pēc stāšanās Francijas vadībā, Napoleons I veda veiksmīgus karus Eiropā arsaviem pretiniekiem - krieviem, prūšiem un austriešiem.
1800.gadā uzvarēja kaujā pie Marengas.
1805.gadā uzvarēja austriešus un krievus kaujā pie Austerlicas.
1806.gadā kaujā pie Jēnas sakāva prūšu feldmaršala Frīdriha Hohenlohes komandētos spēkus.
1807.gada 2.(14.) jūnijā kaujā pie Frīdlandes pilsētas Austrumprūsijā sakāva ģenerāļa L.Benigsena vadīto krievu armiju.
1809.gadā Napoleons I Bonoparts sakāva hābsburga Jāņa Kārļa Ludviķa vadīto austriešu armiju kaujā pie Vagramas.

1810.gadā Napoleons I apprecēja austriešu princesi mariju Luīzi. Laikabiedri atzīmēja, ka viņas ierašanās Parīzē tika uzņemta "bez sajūsmas." tas skaidrojams ar to, ka tobrīd franči ar austriešiem ik pa laikam karoja jau divus desmitus gadu. Kā parādīja turpmākie notikumi, Franciju un Austriju no savstarpējas karošanas neglāba arī šī laulība.

Krievijas kampaņa (1812.g.). Karagājiens uz Krieviju Napoleonam I izvērtās neveiksmīgs, lai gan sākumā piespieda krievus atkāpties kaujā pie Borodinas un ieņēma pat Maskavu.

Napoleons I Drēzdenes kaujā (1813.g.27.augusts). Saskaņā ar nostāstu, Napoleons I esot pamanījis Žaka Viktora Moro tālskati blakus krievu imperatoram, Napoleons I personiski esot notēmējis dižgabalu un nogalinājis viņu.

Tālākais. 1814.gadā karā savus kareivjus izvadīja no Fontenblo pils kāpnēm. Napoleons I cieta sakāvi karā ar koalīciju un bija spiests 1814.gadā atteikties no troņa. Napoleons I tika izsūtīts uz Elbas salu.

100 dienu laiks (1815.g.). 1815.gada 31.martā Napoleons I atgriezās Francijā. Imperatoru Parīzē sagaidīja nogaidoši, pilsētu viņš ieņēma bez jebkādas pretestības - bija sākušās slavenās Simts dienas. Napoleona militārā kapmaņa sākās tikai 3 mēnešus vēlāk, jo viņš visādi centās izvairīties no karadarbības. Napoleonam I gan tas nebija raksturīgi, taču viņš saprata, ka Francija nevar karot viena pret gandrīz vai visu Eiropu.
Brīdī, kad Napoleons I atgriezās pie varas Francijā, Vīnē notika viseiropas konference, kurā piedalījās gandrīz visu Eiropas valstu vadītāji. Tās dalībnieki bija visai nepatīkami pārsteigti par šādu notikumu pavērsienu. Nebija gandrīz nevienas valdības, kas būtu palikusi neitrāla attiecībā pret Franciju. Savukārt Napoleonam I bija zināms, ka starp valstīm valda itin brangas pretrunas, kas varēja izvērties jaunā militārā konfliktā.
Lieta tā, ka Francija (to pārstāvēja Ludviķa XVIII valdības ārlietu ministrs Šarls Moriss de Taleirāns-Perigors), Austrija (ārlietu ministrs Klemenss Meternihs) un Anglija (ārlietu ministrs Roberts Kaslrī) bija pret Saksijas karalistes nodošanu Prūsijai. Toties krievu ķeizars Aleksandrs I bija par to, uzlūkodams šo nodošanu kā kompensāciju Prūsijai par teritoriāliem zaudējumiem Polijā (tās zemes bija nonākušas Krievijas impērijas varā). Pretrunas izvērsās tik nopietnas, ka 1815.gada janvāra sākumā Francija, Anglija un Austrija noslēdza slepenu savienību, lai kopējiem spēkiem pretotos Krievijas impērijai.
Tās risinājās kā Napoleona I militāra kampaņa un sakāve kaujā pie Vaterlas. Pēc sakāves 1815.gada kaujā pie Vaterlas Napoleons I otro reizi atteicās no troņa. Šoreiz izsūtīts krtetni tālāk - uz Sv.Helēnas salu, kur arī mira. Viens savienības līguma eksamplārs nonāca Parīzē, kur to uzgāja Napoleons I. Izlasījis, viņš to nosūtīja Aleksandram I, cerībā izjaukt Eiropas valstu savienību un tā iegūt laiku. Tomēr nepatika pret Napoleonu I Eiropas valstu līderiem bija tik liela, ka nekas no imperatora plāniem neizdevās - savienība bija nesatricināma.
Protams, Aleksandram I bija ļoti nepatīkami uzzināt par šādu slepenu līgumu. Taču nootras puses Aleksandru I arī nesajūsmināja konflikta perspektīva ar Angliju, Franciju un Austriju, tādēļ viņš nolēma neuzstāt uz Saksijas nodošanu Prūsijai. Vienotība bija atjaunota un Eiropas valstis vienotā frontē uzstājās pret Napoleonu I. Viņš, savukārt, mēģināja pirmais dot triecienu, taču viņa militārā kampaņa bija neilga. 

Napoleons I Vaterlas kaujā (1815.g.). 1815.gada jūnijā Napoleona I armiju pie Vaterlas sakāva angļu, holandiešu un prūšu apvienotie spēki un viņa mēģinājus atjaunot Francijas impēriju cieta neveiksmi. Pats Napoleons I varbūt arī bija gatavs savu cīņu turpināt, tomēr Francijā viņa piekritēju skaits bija gājis mazumā. 

Napoleons zaudē varu. Francijā tika izveidota pagaidu valdība, kas pieprasīja Napoleona I Bonaparta atkāpšanos - imperators bija spiests piekrist.

Napoleona izsūtīšana. Napoleonam I bija bīstami palikt Francijā, jo restaurētā Burbonu dinastija, ko viņš vēl reizi bija padzinis tikai pirms 3 mēnešiem, noteikti tam atriebtos par pārciestajiem pazemojumiem. Likties viņam īsti nebija kur, jo praktiski visu Eiropas valstu valdnieki tā vai citādi pret viņu bija noskaņoti naidīgi. Bija iespēja pārvākties uz Amerikas Savienotajām valstīm, ko nebija skāruši Napoleona kari un nebija naidīgi pret gāzto imperatoru. Taču te sarežģījumus radīja tas, ka bija nepieciešams šķērsot Atlantijas okeānu, ko ontrolēja britu flote.
Tad Napoleons I pieņēma paradoksālu lēmumu - vērsties pēc palīdzības tieši pie angļiem, saviem ilgadējiem pretiniekiem. Un tā 1815.gada jūlijā Napoleons I no brīva prāta iekāpa angļu līnijkuģī "Bellerofon," uzskatot, ka Londonā viņam piešķirs politisko patvērumu. Tas gan bija visai naivi, tomēr visdrīzāk, napoleons I bija izmisumā. Anglijā praktiski uzreiz jau nosprieda, ka napoleons I ir viņu gūsteknis un nekādu politisko patvērumu viņam piešķirt netaisījās. Visai ātri tika pieņemts lēmums bijušo Francijas imperatoru nosūtīt uz Svētās Helēnas salu. To uzzinājis, Napoleons I esot iekliedzies, ka labāk lai viņu izdodot Burboniem. Angļi tomēr palika pie sava un 1815.gada 9.augustā to nosūtīja uz salu. Napoleona I kuģi pavadīja vesela eskadra - vēl 9 kuģi un tūkstotis kareivju.
Tā Napoleons I izdarīja liktenīgu kļūdu.

Imperatora nāve. Saskaņā ar leģendām par Svēto šķēpu (Vīnes variantu), bijis viens no tā īpašniekiem. Pazaudējis to pirms 1812.gada un pazaudējis karā ar Krieviju.
Jau mirstot no vēža Sv.Helēnas salā 1821.gadā, Napoleons bija gatavs atklāta arī Piramīdas noslēpumu 22 gadus atpakaļ. Taču pēdējā brīdī viņš tomēr pārdomājis. ”Nē,” - viņš esot teicis. – „ Kamdēļ gan tas viss? Tāpat jūs man neticēsit.” 
Napoleona I nāve radījusi daudz pārdomu - vai ta bijusi no slimības, jebšu imprators ticis noindēts ar arsēnu?

Napoleonam esot patikuši takši. Tomēr viņš tos nekad neesot ņēmis līdzi kaujas laukos, bažīdamies, ka tiem nenotiek kas slikts.

Napoleona veiktās reformas.
   - "Napoleona kodekss." Civilkodekss, pēc kura patlaban dzīvo gandrīz vai visa Eiropa.
   - Francijas banka, kas Franciju glāba no inflācijas.
   - Visu pārvaldes sfēru reforma.
   - Juridiskie dokumenti uz īpašuma tiesībām,kas tika izdotivisiem pilsoņiem.
   - Jauna administratīvā sistēma.
   - Jauna vispārējās izglītības sistēma.
   - Ieviesa pārskatāmumāju numerācijas sistēmu pilsētās - nodalot nepāra un pāra numurus dažādās ielas pusēs.
   - Atcēla iekšējās muitas nodevas.
   - Atcēla inkvizīciju.
   - Ieviesa pašvaldības atpalikušās dzimtbūšanas valstīs.
   - esot ieviesis arī aproču pogas, lai karavīri neslaucītu degunus piedurknēs.

Puškins par Napoleonu: «И миру вечную свободу из мрака ссылки завещал!»

Aplūkojamie objekti.
Invalīdu baznīca. (Les Invalides) Parīze. Te Napoleons ir apglabāts.
Napoleona muzejs Ajačā. Korsikas pilsētā, kur Napoleons dzimis.
Napoleona ceļš. Ronas Alpu panorāmas ceļš Francijā, kas savu vārdu ieguvis, pateicoties Napoleona karaspēka pārgājienam no Vidusjūras piekrastes pāri Alpiem.

Tradīcijas.
Francijā Hauksas pilsētas iedzīvotāji Lieldienu rītā pilsētas galvenajā laukumā gatavo omleti no 4500 olām. Leģenda vēsta, ka savulaik Napoleonam iegaršojusies omlete vietējā krogā, un nākamajā dienā viņš pasūtījis milzu omleti, lai pabarotu savu armiju.

Saites.
Francijas karaļi (843.-1824.g.).