Ebionītisms, ebionīti
No žīdu val. ebionim – „nabagi.”
Galvenā un viena no judeokristīgajām ķecerībām agrīnajā kristietībā, bija izplatīta I–IV gs. Palestīnā un Sīrijā.
Vēsture. Centās kaut kādā veidā rast kompromisu starp judaismu un kristietību.
Bija apmetušies arī Antiohijā.
Acīmredzot, ebionīti varēja gūt atbalstu tikai žīdu cilmes kristiešu vidū. Atkarībā no tā, kā kristietība pārtrauca sakarus ar judaismu un ar saviem sprediķiem vērsās galvenokārt pie "pagāniem," ebionītu ietekme arvien vājinājās.
Uzskati. Ievēroja visus judaisma rituālos priekšrakstus, t.s. sestdienas, nevis svētdienas svētīšanu.
Ebionīti uzskatīja Jēzu par Marijas un Jāzepa pirmdzimto, kam Dievs uzdevis pestītāja misiju. Eisēbijs raksta, ka ebionīti uzskatīja Jēzu par "nabadzīgu un parastu cilvēku, kurš tikai tikumu pacelšanas dēļ atzīts par taisnīgo un piedzimis no vīra savienošanās ar Mariju." ("Baznīcas vēsture," III, 27.)
Ebionīti nosodīja apustuļa Pāvila rakstos aizsākto kristietisma virzienu, t.s. pāvilismu. Hieronīms uzskatīja, ka ebionīti izmantojuši žīdu valodā uzrakstīto evaņģēliju, kas vēlāk ticis tulkots grieķiski.
Irenejs par ebionītiem. Irenejs vēsta, ka ebionītu kristieši izmantojuši tikai Mateja evaņģēliju, pie tam izmainītu - vai nu citu evaņģēlija versiju vai pat kādu īpašu Mateja evaņģēlijam līdzīgu sacerējumu.
