Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Eiropas savienība

Pārnacionāla federāla tipa valstu savienība Eiropā.

Himna - autors Frīdrihs Šillers.

Jozefs Retingers (1888.-1960.g.), pēc tam, kad tika uzklausīta viņa iniciatīva sasaukt Bilderberga apspriedi, kļuva par vienu no ES izveides iniciatoriem.

Idejas par Eiropas savienību izcelsme. 1849.gadā Viktors Igo brīvmūrnieku konferencē aicināja radīt kontinentālu federāciju - Eiropas Savienotās valstis (ESV).
Savulaik Ļeņins gribēja, lai Eiropa un Krievija apvienojas «republikāniskās ESV». 1926.gadā šo ideju atbalstīja Staļins.
Kalergi. Vācu (austriešu) un japāņu jauktenis, viens no paneiropeiskās kustības dibinātājiem 1922.gadā. Tiek uzskatīts par Eiropas savienības "tēvu." Viņa vīzija bija vispirms iznīcināt rasu un tautu atšķirības Eiropā, iepludinot imigrantus no Āfrikas un Āzijas, lai izveidotu vienu rasi, kura (pēc viņa domām) līdzināsies senajiem ēģiptiešiem. Taču galvenais mērķis ir šādu apvienošanu veikt pasaules mērogā un visbeidzot izveidot elitāru vispasaules valdību. 
Cita starpā, ik pēc 2 gadiem īpaši aktīviem Eiropas "integrētājiem" tiek pasniegta Kalegri balva, kuru saņēmusi arī frau Merkele.
Par labu tai 1932., bet sevišķi 1942. un 1946.gadā izteicās Vinstons Čerčils.
ESV konstitūciju pirmais piedāvāja itāļu komunists Altjeri Spinelli (1944.g.).
Eiropas federalizācijas ideju var uzskatīt bezmaz par Rietumeiropas stratēģiju.  

Vēsture. 1950.gada 9.maijā Parīzē Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans publicēja paziņojumu, kurā aicināja Eiropas valstis apvienot savu ogļu un tērauda rūpniecību, kas ir bāze ieroču ražošanai. Sešām valstīm tā kļuva kopēja, tādējādi izslēdzot jauna kara iespēju starp mūžsenajām pretiniecēm – Franciju un Vāciju.
Tādējādi Eiropas rieteņu daļā tika likti pamati jaunam valstu sadarbības modelim – Eiropas savienībai.
1957.gadā – Beļģija, Francija, Vācija, Itālija, Luksemburga un Nīderlande.
1959.gada 23.novembrī Francijas prezidents Šarls de Golls teica savu vēlāk slavenu kļuvušo runu. tajā viņš redzēja Eiropu "no Atlantijas līdz Urāliem." Golls alternatīvu redzēja Eiropas valstu politiskā savienībā, pie kam Eiropas valstīm viņš nepieskaitīja Lielbritāniju. Toties Golls cerēja uz Vācijas atbalstu - tādas valsts atbalstu, pret kuru Francija karoja divos pasaules karos. Tā arī Golls saņēma VFR Vācijas kanclera Konrāda Adenauera atbalstu, jo palīdzēja kancleram noregulēt attiecības ar PSRS. Šī sadarbība radīja pamatu aliansei starp parīzi un Bonnu (pēc tam arī Berlīni), kas ir centrālā mūsdienu Eiropas savienībā.
1963.gada janvārī Francijas prezidents Šarls de Golls noraidīja Lielbritānijas premjerministra Harolda Makmilana lūgumam uzņemt valsti Eiropas Ekonomiskajā kopienā.
1967.gadā Š.de Golls vēlreiz izmantoja veto tiesības.
1970.gadā par Lielbritānijas premjeru kļuva Edvards Hīts un veiksmīgi atjaunoja Lielbritānijas centienus pievienoties Eiropai.
1973.gadā – Dānija, Īrija un Lielbritānija.
1973.gada janvārī Lielbritānija pievienojās EEK.
1979.gadā Lielbritānija atteicās pievienoties Eiropas monetārajai sistēmai, kuras mērķis bija izbeigt valūtas kursu svārstības.
1981.gadā – Grieķija.
1984.gadā M.Tečere paziņoja: "Es vēlos atgūt savu naudu!" un pieprasīja samazināt Lielbritānijas finanšu ieguldījumus EEK.

Šengenas līgums. 1985.gada 14.jūnijs – netālu no Šengenas ciema Mozeles upē uz kuģa Princess Marie-???? 5 valstis (Rietumvācija, Francija, Nīderlande, Beļģija un Luksemburga) parakstīja Šengenas vienošanos, kas paredzēja likvidēt šo valstu iekšējo robežkontroli, nodrošinot preču un personu brīvu pārvietošanos starp šīm valstīm. Līgums stājās spēkā 1995.gada 26.martā.

1986.gadā – Spānija un Portugāle.
1990.gadā Lielbritānija nepievienojās Šengenas līgumam, kas izbeidz iekšējo robežkontroli Eiropā.
1992.gadā premjerministrs Džons Meidžors paraksta Māstrihtas līgumu, ar kuru tika izveidota Eiropas savienība, bet atteicās pieņemt Eiropas Sociālo hartu un Eiropas vienoto valūtu.
1995.gadā – Austrija, Somija un Zviedrija.
2004.gadā – Čehija, Igaunija, Dienvidkipra, Latvija, Lietuva, Ungārija, Malta, Polija, Slovākija un Slovēnija.
2005.gadā Francijā notika referendums par tā dēvēto Eiropas konstitūciju. Neraugoties uz Širaka un citu politiķu aicinājuma, francūži balsojumā to noraidīja, kas noveda pie atteikšanās no tās visas Eiropas mērogā.
2007.gadā – Rumānija un Bulgārija.
2011.gada decembrī Briselē tika lemts par eirozonas glābšanu.
2011.gadā Deivids Kamerons atteicās parakstīt vienošanos par ES dalībvalstu budžetu disciplīnu.
2013.gada 1.jūlijā ES taisās iestāties Horvātija.
2013.gadā britu konservatīvie vēlējās atgūt daļu varas no ES, bet daudzi pieprasīja pilnīgu izstāšanos no ES.
2021.gadā Šveices prezidents Gijs Parmalēns paziņoja, ka pēc 7 gadu ilgām sarunām Šveice atmetusi centienus noslēgt visaptverošu vienošanos ar ES. Pašlaik abu attiecības regulē ap 120 punktu atsevišķas vienošanās dažādos sektoros.
Ungārijas parlaments 2021.gadāpieņēma likumu, kas aizliedza viendzimumu attiecību un dzimumu maiņas propagandu nepilngadīgo vidū. Tas izraisījas ES rietumvalstu vētrainus uzbrukumus Ungārijai un draudus ar sankcijām. Beigu beigās Ungāriju nosodīja 17 no kopumā 27 ES valstīm. Ungārijas valdība ES piedraudēja ar referendumu.

Eiropas Savienības konstitūcija, kas sākotnēji tika noraidīta referendumos Francijā un Nīderlandē, faktiski pa aplinkus ceļiem tika ieviesta Lisabonas līguma izskatā.

ES un Austrumeiropas valstu antagonisms. Austrumeiropas valstīs veiktās aptaujas ar visai retiem izņēmumiem liecina, ka sabiedrības vairākumam nav pieņemamas Rietumu ultraliberālās "vērtības" un iedzīvotāji nevēlas redzēt to ieviešanu savās valstīs. Tomēr šī iedzīvotāju vēlme maz ietekmē reālo situāciju un Rietumi ievieš savus uzstādījumus pastāvīgi lienošā ekspansijā. 
ES dalībvalstīm, arī tām, kas gatavojas iestāties, tiek izvirzīta virkne prasību pārveidot likumdošanu un tiesu sistēmu, lai Rietumiem būtu iespējas implementēt tajās savus "brīvību" un "tiesību" uzskatus. Tā notiek pec principa: "Ja jau Jūs esat piekrituši dalības noteikumiem apvienotajā Eiropā, tad arī ievērojiet tos, vai vismaz virzieties šo noteikumu ieviešanas virzienā."
Lai pārtrauktu Rietumu "vērtību" lienošo ekspansiju, nepieciešama politiskā griba, jārēķinās ar ES birokrātijas vētrainiem protestiem, pretdarbību, "visas progresīvās cilvēces nosodījumu," līdz pat ekonomiskām sankcijām. Vēl pilnīgi droši jārēķinās ar pārmetumiem par izdabāšanun Maskavai, kurai ir izdevīga ES vienotības šūpšana, neskatoties uz to, ka absolūtais vairākums Austrumeiropas valstu uztver un vienmēr ir uztvērušas Maskavu kā reālu draudu.
Pašlaik visbūtiskāko pretestību ES ir izrādījusas Polija un Ungārija.

ES likumdošanas prioritāte pār dalībvalstu nacionālo likumdošanu. ES tiesību normu pārākums pār nacionālo likumdošanu nav skaidri definēts nevienā no ES dibināšanas dokumentiem, bet gan ieviesies pakāpeniski caur ES Tiesas spriedumiem.
Arvien biežāka palika ES Tiesas prakse spriedumos atsaukties uz ES tiesību vai pat tādu dažādi traktējamu ES vērtību vai tiesību principu pārākumu pār nacionālo likumdošanu un pat konstitīciju. Īpaši aktuāli tas kļuva pēc Lielbritānijas izstāšanās no ES, kas līdz tam sparīgi pretojās ES Tiesas lēmumiem, kas apdraudēja dalībvalstu suverenitātes.
Arī citas valstis ik pa brīdim pretojās tādai lietu kārtībai, piemēram, Vācijas Konstitucionālā tiesa apstrīdēja Eiropas Centrālās bankas aktīvu uzpirkšanas programmu 2008.-2009.gadu krīzes seku atvieglošanai un gandrīz noveda pie šī ES nepieciešamā pasākuma izgāšanās.
Arī Francijā reizēm valdījušas līdzīgas notis - viens no Lisabonas līguma izstrādātājiem, Brexit sarunu vadītājs Mišels Barnjē uzsvēris, ka, piemēram, migrācijas jomā Francijai neesot saistoši ES Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumi.
2021.gadā Polijas Konstitucionālais tribunāls paziņoja, ka likumdošanas normu kolīzijas gadījumā augstāks spēks ir Polijas likumiem. Tomēr ar piebildi - ja šī kolīzija neskar tos jautājumus, kas ir atrunāti Polijas parakstītajā Lisabonas līgumā. Tas izraisīja asu ES reakciju un tā noteica Polijai 1 miljnu eiru sodanaudas dienā.

Eiras. Naudas nosaukumu - euro, izgudrojis vēstures skolotājs un vienotās esperanto valodas entuziasts Žermēns Pirlo no Ostendes (Beļģija). 1995.gada 4.augustā viņš iesniedza priekšikumu Eiropas komisijai, un decembrī tas tika apstiprināts.
Ārpus ES eiras kā naudu izmanto Vatikāns, Monaka, Sanmarīna un Andora, pie tam ar tiesībām emitēt savas monētas. Bez tam arī Melnkalne un Kosova pieņēmušas savu lēmumu izmantot eiras kā oficiāo naudu.

ES Padomes prezidenti.
Hermans van Rompujs. No Beļģijas.
Donalds Tusks (2014.-šodien). Iepriekš Polijas premjerministrs. Pirmais no Austrumeiropas tik augstā amatā.

Saistība ar Bilderbergas klubu. Tā darbību gadiem ilgi pēta Daniels Estulins. Viņš raksta, ka iepriekšējā EK visus svarīgākos amatus saistībā ar naudas pelnīšanu, ieņēma Bilderbergas kluba pārstāvji:

Monetāro lietu komisārs – Almuņja
Tirdzniecības komisārs – Mandelsons (Lielbritānija)
Konkurences komisāre – Kroes (Īrija)
Iekšējā tirgus komisārs – Makkrevijs (Īrija)

Visi nosauktie komisāri bija EK priekšsēdētāja Borrozo pietuvināto lokā un ar tiem tika apspriesti itin visi jautājumi.

Kandidātvalstis.

Īslande. Pieteikumu iestājai ES Īslande iesniedza 2009.gada jūlijā. 33 parlamenta deputāti bija par, 28 – pret.

Horvātija. Sākušās iestāšanās sarunas. Horvāti atvēruši tikai 5 no 35 sarunu sadaļām, sarunas virzās gausi. Horvātija nepilnīgi sadarbojas ar Hāgas starptautisko tribunālu. Sarunas vēlas noslēgt 2020.gadā, bet iestāties – 2012.gadā. galvenā prioritāte – cīņa pret korupciju un organizēto noziedzību, kā arī tiesu sistēmas nostiprināšana.

Turcija. Iestāšanās sarunas sākusi 2005.gadā, bet pašlaik ir apturētas vairākas to sadaļas. Sarunas ar Turciju bloķējusi Kipras grieķu republika, jo Turcija ir atteikusies atvērt savas ostas un lidostas ES dalībvalstij – grieķu Kiprai. Tās dalību ES neatbalsta Vācija un Francija.

Maķedonija. 2009.gada sākumā Eiropas komisija rekomendēja iestāšanās sarunu sākšanu. Grieķija nobloķējusi tās iestāšanos ES dēļ Maķedonijas oficiālā nosaukuma.

Eiras ieviešana.
Eiropas monetārā savienība (EMS).
Kopš 1999.gada eira ir pārcietusi vairākus triecienus: nafras barela cenas kāpums no 10–147 ASV dolāriem, vērtspapīru tirgus sabrukums, kad sprāga dotcom burbulis, terorisma zplatīšanās bieds kopš 2001.gada 11.septembra un ASV hipotekāro kredītu krīze 2007.gadā.
Tagad tā kļuvusi par maksājamo līdzekli 230 miljoniem cilvēku 15 valstīs.

Saites.
Šengenas līgums.