Epidaura
Epidaura - grieķiski Επίδαυρος, Epidavros.
Epidauras vārdu šodien nes divas mūsdienu pilsētas: Palaia Epidavros un Nea Epidavros.
Atrašanās vieta. Atrodas Argolīdā, Peloponēsas pussalā, 30 km uz austrumiem no Nafplijas. Epidaura atrodas tikai dažu kilometru attālumā no Egejas jūras. Asklēpija svētvietu ieskauj mežiem apauguši pakalni. Tāpēc no jūras tā nav redzama.
Vēsture. Šī vieta par svētu zemi tika uzskatīta jau pirms 4000 gadiem. Šeit uzietas tempļa drupas, kas veltītas dievam Maleatam, kurš esot dziedinājis cilvēkus no slimībām. Epidaura atrodamas arī megalītsku būvju paliekas. Epidaura jau akmens laikmetā bija svētīts apvidus.
VII gs.pmē. šī vieta kļuva par Apolona dēla Asklēpija svētvietu un kā tāda darbojās līdz mūsu ēras II gs., kad to apmeklēja grieķu vēsturnieks un ceļotājs Pausānijs.
Asklēpijs bija dziednieku dievs, kuru Zevs nonāvēja ar zibens šautru. Asklēpijs, kurš bija izārstējis tūkstošiem cilvēku, sāka atdzīvināt mirušos, kas ļoti nepatika Zeva brālim Aīdam. Tāpēc Zevs esot sodījis Asklēpiju ar nāvi. Tautā nostiprinājās ticība, ka Asklēpijs pēc tam tomēr esot augšāmcēlies.
Asklēpijs, kurš bija visnozīmīgākais senatnes dziednieku dievs, nodrošināja svētvietai uzplaukumu, kur IV un III gs.pmē. tika uzsākta ambicioza celtniecības programma, paplašinot un rekonstruējot monumentālās celtnes. Svētvietas slava un uzplaukums turpinājās visu hellēnisko periodu. 87.g.pmē. Epidauras svētvietu izlaupīja romiešu ģenerālis Sulla un 67.g.pmē. to izlaupīja pirāti. II mūsu ēras gadsimtā, jau romiešu valdīšanas laikā, svētnīca piedzīvoja jaunu pacēlumu. 395.gadā svētnīcā iebruka goti.
Pat pēc kristietības ieviešanas un orākula darbības izbeigšanās, Epidauras svētvieta bija vēl arvien pazīstama līdz V gs. vidum, kaut arī kā kristiešu dziedināšanas centrs.
Kompleksa apraksts. Lielākā daļa Epidauras svētvietas kompleksa drupu datējamas ar IV gs.pmē. Tomēr kompleksā izrakumu daļā vēl arvien atrodamas no megalītiem būvēto celtņu paliekas. Lielākas plāksnes nepamanītas guļ teritorijā vai arī kļuvušas par mūsu laiku zemes virskārtas sastāvdaļu. Epidauras kompleksa centrā atrodas kādas apaļas struktūras atliekas, un neviens nezina kādiem mērķiem tā bija paredzēta. Senatnē apaļo un ar pulētām akmens plāksnēm izklāto bedri sauca par „Asklēpija kapu.” Vēlākos laikos domāja, ka tur turētas un aprūpētas Asklēpija „svētās čūskas.” Mūsu laiku gidi runā par labirintu, kaut gan tur nekāda labirinta nav.
Epidaurā atradās naktsmītne ar 150 istabām, kur apmesties svētceļniekiem. Vairāki tempļi, publiskas peldvietas, sporta laukums. Vēlāk Epidaura tika uzcelts teātris ar 20 000 sēdvietām.
Aplūkojamie objekti.
Teātris. Teātri IV gs.pmē. beigās projektējis Polikleits Jaunākais. Teātris ir slavens ar savu akustiku. Akustika ir tik laba, ka tūristi pat augšējā rindā var dzirdēt gida stāstījumu normālā balsī. Epidaura atrodas vienīgā līdz mūsu laikiem saglabātā apļveida skatuve (orhestra), kaut gan altāris, kas pacēlās tās centrā, ir zudis. Skatuves diametrs ir 20 m. Aktieri uz skatuves nonāca pa diviem sānu koridoriem (parados); katru no tiem rotāja monumentāls portāls, kura pīlāri mūsdienās ir uzstādīti no jauna. Aiz orhestras iepretim auditorijai atrodas atliekas no aktieru ģērbtuves (skēna) un proskēnijs, uz kura darbojās aktieri.
Asklēpija svētnīca. Asklēpija svētnīca vēl arvien notiekot izrakumi un daudzi pieminekļi nav pieejami.
Svētnīcas ziemeļu malā atrodas propileji - monumentāli vārti. Ir saglabājusies rampa, daži bruģa fragmenti no svētā ceļa, kas veda ziemeļu virzienā no vārtiem uz Epidauras pilsētu.
Svētnīcas ZR atrodas tolosa atliekas (Polikleita projektēta būve ar līdz šim neskaidru funkciju), kura koncentriskās ejas tikušas izmantotas kā svēto čūsku bedre, vai kā kulta priesteru vadīto rituālu norises vieta.
Uz ziemeļiem no tolosa atradās enkoimitirion (Abatons- „nepieejamais” - 80 m gara halle) - zāle, kur gulēja pacienti, gaidīdami pareģojošu sapni vai Asklēpija svēto čūsku apmeklējumu. Sava loma slimnieku atveseļošanā bija dziednieciskajiem minerālūdeņu avotiem, kas arvien atrodas blakus muzejam.
Uz austrumiem no tolosa atradās Asklēpija templis, no kura saglabājušies tikai pamati.
Stadions. Dienvidos no tolosa atrodas vēlā klasiskā laika stadions. Stadiona joprojām ir redzama akmens solu rinda un starta līnija. Tas tika izmantots ik pēc četriem gadiem svētkos par godu Asklēpijam.
Helēniskā gimnasija iekšienē romieši uzcēluši odeonu, kurā svētku laikā notikušas mūziķu sacensības.
Epidaura - antīkas pasaules Lurda. Epidaura senajā Grieķijā un antīkajā pasaulē spēlēja tādu pašu lomu kā mūsdienās katoļticīgajā pasaulē Lurda un Fatima u.c. Šī vieta tika uzskatīta par Apolona dēla Asklēpija dzimšanas vietu. Katru nedēļu uz šejieni devās svētcieļnieki. Tie bija slimnieki, nelaimes gadījumu upuri un kara ievainotie.
Dziedināšana notika centrā, ko sauca par Abatonu. Tā bija 80 m gara halle. Svētceļnieki priesteriem pasniedza upurējamās dāvanas, piedalījās procesijās. Pēc tam priesteri slimniekiem lika aizmigt dziedinošā miegā. Ticiet vai neticiet, bet Asklēpija svētnīcā patiešām notika brīnumainas izdziedināšanās, ne mazāk brīnumainas par tām, kas notiek svētceļniekiem, apmeklējot Lurdu vai Fatimu.
Par šiem izdziedināšanās gadījumiem ir saglabājušās rakstiskas ziņas, jo izdziedinātie rakstu mākslas pratējiem lika iemūžināt akmens vai marmora plāksnēs ziņas par savu brīnumaino izdziedināšanos, kā arī pateicību dieviem, īpaši Apolona dēlam Asklēpijam.
1882. un 1928.gadā notikušajos izrakumos Abatonā tika uzietas vairākas plāksnes, kas gulēja zemē. Šajās plāksnēs kopumā aprakstīt kopumā 70 izdziedināšanās un citi palīdzības gadījumi. Tālāk sekos daži piemēri(ņemti no Dēnikena grāmatas „Zeva vārdā”):
„Ambrozija no Atēnām ar vienu aci. Nāca kā dievlūdzēja. Ienākusi svētnīcā, viņa smējusies un neticēja, ka aklie un paralizētie var kļūt veseli. Pagulējusi svētajā telpā, viņa no turienes iznāca ar divām veselām acīm.”
„Eihips sešus gadus nesa celī šķēpa smaili, un viņš gulēja svētajā telpā... Kad uzausa diena, viņš no turienes iznāca vesels.”
„Hermodiks no Lampsakas ar paralizētu ķermeni. Asklēpijs to ārstēja, kamēr viņš gulēja svētajā telpā. Asklēpijs tam lika iziet ārā un atnest uz svētnīcu lielo akmeni, ko tur atradīšot. Hermodiks to atnesa, un tas tagad atrodas svētnīcas priekšā.”
„Alkits no Halijām. Viņš bija akls un gulēja svētnīcā.
Kad uzausa gaisma, viņš no turienes iznāca vesels.”
„Arāte no Lakonijas, tūska. Viņas vietā gulēja tās māte un redzēja sapni, kamēr viņas meita atradās Lakedemonā...
Kad māte atgriezās Lakedemonā, viņas meita bija vesela.
Viņa bija redzējusi to pašu sapni.”
"Eifanēts, bērns no Epidauras, slimoja ar akmeņu slimību. Kamēr viņš gulēja, dievs sapnī jautāja: „Ko tu man dosi, ja es tevi izdziedināšu?” Bērns atbildēja: „Desmit marmora bumbiņas.” Dievs iesmējās un apsolīja viņu izdziedināt. Nākamajā dienā Eifenēts bija vesels.”
"Aišins uzrāpās kokā. Lai caur logu ielūkotos Abatonā.
Viņš nokrita no koka uz asa celma un izdūra abas acis. Akls viņš iebēga Abatonā un lūdza dievu.”
„Aristokrits no Halijām. Viņa dēls bija iepeldējis jūrā un nebija atgriezies. Tēvs nevarēdams atrast savu dēlu, gulēja pie Asklēpija svētajā telpā. Iznācis no turienes, viņš atrada zēnu sveiku un veselu.”
Svētceļnieki, kas devās uz Epidauru, neticēja Jēzum Kristum vai jaunavai Marijai, bet ticēja Apolonam, Asklēpijam. Pats apbrīnojamākais, ka šie cilvēki piedzīvoja reālu, brīnumainu atveseļošanos. Tātad brīnumainai un spontānai dziedināšanai nav vajadzīga kristīgā ticība. Antīkās pasaules cilvēks, kas piedzīvoja dziedināšanu Epidaurā, ticēja, ka viņam palīdzējis Apolona dēls Asklēpijs, tāpat kā mūsdienās svētceļnieki, kas to pašu piedzīvojuši, apmeklējot Lurdu vai Fatimu, tic, ka brīnumainajos atveseļošanās gadījumus savu roku pielīcis Jēzus, Marija vai kāds svētais. Citādi svētceļnieku izturēšanās visos laikos ir bijusi vienāda.
Vienīgais brīnumainās izdziedināšanas priekšnoteikums ir ticības iekšējais spēks. Tieši ticība, dziļa iekšējā pārliecība dod impulsu izdziedināšanas procesam. Ticība- tā ir pašsuģestija. Ticība ir arī masu suģestija. Ar pašsuģestiju un masu suģestiju sastopamies visās svētvietas, gan pirms tūkstošiem gadu, gan arī mūsu laikos.
Dēnikena versija par Epidauras svētvietas vēsturi. Dēnikens raksta: „...Kāds „dievs” bija nolaidies no debesīm. Šo notikumu vēroja tikai nedaudzi cilvēki, turklāt viņi bija nobijušies. Taču „dievs” redzēja cilvēkus. Viņš nolika klājuma malā nelielas dāvanas tā, lai tos nenobaidītu. Pēc sākotnējās vilcināšanās cilvēki paņēma dāvanas un revanšējās ar veltēm „dievam.” Vēlāk tās nosauca par upuriem.
Daži cilvēki bija slimi, un „dievs” to neatstāja nepamanītu. Uzticēšanās guva virsroku, un „dievs” sāka dziedināt slimos. Šī ziņa starp cilvēkiem izplatījās vēja spārniem. Arī pēc tam, kad „dievs” jau sen bija projām, slimnieki straumēm plūda uz neparasto vietu. Tika uzcelts templis un pašsuģestijai ceļš bija pavērts. Nav izslēgts, ka „dievs” bija atstājis vai iegremdējis zemē kādu tehnisku ierīci, lai arī no attāluma varētu visu novērot un varbūt pat iejaukties. Turklāt šķiet, ka šis „dievs” zinājis, kā funkcionē cilvēka smadzenes, kā arī to, uz ko spējīga zemapziņa.”
Anomālijas Epidaurā. Epidaura patiešām ir anomāla vieta. Mobilie telefoni šeit nedarbojas vai darbojās ar traucējumiem. Valsts televīzijai vajadzēja Epidauras apkārtne uzstādīt vairākus pastiprinātājus, lai nodrošinātu savas programmas uztveršanu.
Ārpus arheoloģisko izrakumu rajona Epidaurā uzcelti vairāki jauni kūrorti. Savulaik Francijas prezidents Fransuā Miterāns bija devies slepenā svētceļojumā uz Epidauru, lai lūgtu par savu izveseļošanos.
Apkārtne. Epidauras tuvumā atrodas Ligūrijas (Ligurio) ciemats, kurā atrodas trīs bizantiska stila baznīcas. Izcilākā no tām ir Koimissi tis Theotokou, kurā var apbrīnot viduslaiku freskas. Ligūrijas apkārtnē atrodas divas piramīdas, kuras esot vecākas par Džosera piramīdu Ēģiptē.
Saites.
Sengrieķu kultūras centri.
