Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Tauta. Identitāte. Nacionālisms

Evolūcijas teorija

Zinātniski-filozofiska mācība par dzīvības izcelšanos, par organiskās pasaules attīstības likumiem un par organismu attīstības vadīšanas veidiem. Tā skaidro, ka visas augu un dzīvnieku sugas attīstījušās no pirmatnējām dzīvības formām, iedzimtības ceļā nododot nākamajām paaudzēm nelielas pakāpeniskas izmaiņas.

Daļa evolucionistu atzīst evolūcijas un revolūcijas procesu mijiedarbību, tikām citi evolucionāro attīstību uzskata tikai par pakāpenisku kvantitatīvo mainīšanos, noliedz lēcienveidīgu kvantitatīvo pārmaiņu pāreju kvalitatīvajās pārmaiņās un revolucionāro pārveidojumu nozīmi attīstības procesā, kā arī kvalitatīvi jaunā rašanās dialektisko raksturu.

Darvinisms. 1859.gada 24.novembrī britu dabaszinātnieks Čārlzs Dārvins publicēja savu darbu „Sugu izcelšanās dabiskās izlases ceļā.” Nu no tā brīža jau pagājuši 150 gadi, bet viņa teorija savu nozīmi nekādi nav zaudējusi.
Gluži otrādi – tā ir nebeidzamu diskusiju un pat ķildu pamats.

Dabiskā izlase. Mūsdienās ļoti vispārējos vilcienos priekšstati par dabisko izlasi ir līdzīgi Darvina uzskatiem. Gan Dārvina, gan mūsdienu uzskati pauž, ka organismu labvēlīgās mutācijas saglabājas, jo tās ļauj organismam atražoties un izdzīvot.
Taču vēl šodien nespējam īsti saprast kā darbojas izlase. Rādās, ka caur gēniem.
Saprātīgās radīšanas teorijas piekritēji kritizē, ka ar dabisko izlasi nevar izskaidrot pielāgošanos, kam evolucionisti kategoriski nepiekrīt. Evolucionisti uzskata, ka kreacionistu rīcībā nav nekādu pierādījumu.

Grupu dabiskās izlases princips. Savulaik Dārvins ieviesa šo principu, jo saskatīja līdzcietības paradoksu. Ar to viņš piedāvāja dabisko izlasi skaidrot grupu līmenī. Piemēram – grupas, kurās ir daudz altruistu, funkcionē labāk nekā tās, kurās to ir maz. Tā var izskaidrot lietas, kuras nevar, balstoties uz izlasi indivīda līmenī.
Lai arī kādi būtu iebildumi pret Dārvina teoriju, neviens tomēr nopietni nedomā, ka šis princips varētu tikt atmests. Ar to tiks variēts, bet atmests – nekad.

Lamarkisms. Tās tēvs Žans Batista Lamarks licis pamatu uzskatam, ka indivīds savas dzīves laikā var iemantot īpašības, kuras var nodot tālāk saviem pēcnācējiem. Ģenētiski to īsti nopamatot nevar, jo savā dzīvē sastrādāto gēnos nekādi nevar ierakstīt.
Ir vispārpieņemts uzskats, ka Dārvins savos uzskatos lamarkiešiem nekādi nav piekritis, taču tas tā gluži vis nav. Arī viņš uzskatīja, ka aizgūtās īpašības tiek nodotas pēcnācējiem. Dārvina laikā vispārpieņemts uzskats bija, ka arī noziedzīgas tieksmes tiek pārmantotas.
Patlaban Lamarka redzējums piedzīvo renesansi un tam pievienojas arī mūsdienu dažādi pētnieki.
Punkts uz „i” šeit nekādi nav liekams.

Iedzimtība. Darvins uzskatīja, ka iedzimtība ir sava veida aizdošanas process – bērns būs vidējais aritmētiskais no abiem vecākiem.

Sociāldarvinisms / eigēnika. Kad darvinismu sāk pielietot cilvēku sabiedrībai, rodas pavisam dīvainas lietas – kā rezultātā no darvinisma izrietēja sociādarvinisma novirziens, kurš savās galējās izpausmēs sasaucas ar rasismu, fašismu, komunismu u.c. visai niknām mācībām.
Darvinam pašam bija raksturīgas idejas par specializāciju un darba dalīšanu, kādas atrod Ādama Smita un citu „kapitālisma tēvu” darbos. Veids, kādā Dārvins izskaidro dabisko izlasi, ir daudzējādā ziņā līdzīgs tam, kā daži skaidro procesus kapitālistiskā sabiedrībā („tirgū izdzīvo stiprākais” u.tml.). Par šīm lietām Dārvins runā savā grāmatā „Cilvēka aizstāvība.”
Dārvins raksta, ka cilvēks taču neļauj vairoties saviem vājākajiem mājlopiem. Taču pats savas rases „sliktajiem” eksemplāriem to ļauj. Pats Dārvins jau tomēr izprot radušos pretrunu, ka diez vai varētu pasākt kaut ko ar cilvēku ģints novājināšanos, tai pašā laikā nenodarot pāri cilvēka dabas cēlajiem aspektiem. Viņš uzskata, ka ir divas iespējas: praktizēt līdzjūtību ar visām no tās izrietošajām ļaunajām sekām, vai arī pilnībā atbrīvoties no tās, bet ar vēl ļaunākām sekām.
Jēdziens „eigēnika” ir aizgūts no Dārvina brālēna Frānsisa Goltona. Tieši tad arī tiek konkretizēta doma, ka dabiskos procesus var kontrolēt cilvēka labā. Taču vienmēr pastāv jautājums – cik tālu šai kontrolē var iet.
Paši nacisti šā vai tā Dārvina teoriju ir ekspluatējuši, taču vistuvāk pie sirds tiem vienalga gāja ģenētika, kuras kā disciplīnas vēl nebija Dārvina laikā.  

Ernests Hekelis paziņoja, ka visa cilvēces evolūcija sākusies no nogrimušās Lemūrijas Indijas okeānā. Faktu un atklājumu spiediena rezultātā šī teorija tika apgāzta, taču XX gs. pēdējās desmitgadēs atdzima no jauna, kad pirmo hominīdu un lemūru saite kļuva acīmredzama.
To spēcināja jauna teorētiska virziena attīstība, kas pauda, ka agrīnie cilvēki attīstījušies ne tikai dienvidu Āfrikā, bet tas bijis iespējams paralēli arī citās Zemes vietās. Šis uzskats pēdējā laikā ir tikai stiprinājies dēļ jauniem atradumiem Āzijā un pat Amerikā.

Bez trīs gēnu pārmaiņu mehānismiem:
1.Darvinistiskais (diverģence)
2.Horizontālā pārnese (konverģence)
3. Mērķtiecīga jaunu gēnu rašanās no veco gēnu daļām (imūnprocesos)
ir vēl viens informācijas pārraides mehānisms - AR FORMU, vispār bez gēniem. Runa iet par prioniem - olbaltumvielām, kuras zaudējušas pareizo formu un to aktīvi pārraida (inficē) veselas olbaltumvielas ( " govju trakuma slimība" u.c. skat. raksteli Enerģētiskā sprauga).
Droši vien ir vēl citi evolūcijas mehānismi.  

nejaušo mutāciju uzkrājums ir vienīgais vai izšķirošais evolūcijas dzinējspēks. Vispār par evolūciju kā procesu var runāt tikai holistiski nevis redukcionistiski.

Galvenais, ko es aizstāvu ir evolūcija, zinātne un zinātniskā metode. Zinātne ir pierādījusi sugu evolūcijas faktu, taču tai ir ļoti daudz nezināmā par mehānismiem. Kritika šajā sakarā ir nepieciešama pašas zinātnes attīstībai, taču kritizēt vajag, izmantojot zinātnisko metodi. Kreacionistu kritika savukārt ir tieši pretējs piemērs šim izziņas veidam. Kaut vai apgalvojums, ka x mutācijas vienā paaudzē nevar izraisīt jaunas sugas rašanos tādā vai šādā laika posmā. Kā Tu zini, ka nevar? Es, piemēram, nezinu un pierādījumus neesmu redzējis ne apstiprinājumam, noliegumam. Tā ir hipotēze un kā tādu to vajag pasniegt. Taču tā vietā mēs dabūjam faktu - nevar.
Vai arī par mutāciju nejaušību. Skaidrs, ka ar nejaušību nekādi nevar apmierinoši izskaidrot visvisādus dabas brīnumus. Nu pie labākās gribas nevar. Kāda nejaušība, piemēram, var iemācīt japānas mežonīgajām bitēm, ka vienīgais veids, kā nogalināt dorē iebrukušo masu slepkavu sirseni ir tā uzcepšana? Bites aplīp apkārt sirsenim un sāk vibrēt tika stipri, ka paceļ tā temperatūru līdz 47 grādiem, ko tas nespēj izturēt un atdod galus. Šādas izturēšanās ierakstīšanos gēnos mēs daļēji varētu skaidrot ar lamarkisma premisām. Tomēr paliek jautājums - kā bites izdomāja šo taktiku? Vai viņām pašām bija pieredze ar siltuma regulāciju? Varbūt. Taču kā šī pieredze tika pārvērsta aizsardzības metodē? Nonākam līdz kolektīvā organisma kolektīvajam saprātam (jā, tieši saprātam, primitīvam, domājams nespējīgam uz pašrefleksiju un abstrakciju, bet tomēr saprātam), ko vērojam jau pie baktērijām (un kas, pēc manas ticības ir ieslēgts jau elementārdaļīņās). Kur te nejaušība - nav nejaušības. Tajā pat laikā: a) nejaušās mutācijas nav apspriežamas - tās notiek; b) nejaušības faktors evolūcijas procesā nav apspriežams - tas pastāv, protams, vienlaikus ar citiem faktoriem, kas, manuprāt, ir daudz nozīmīgāki jaunu sugu rašanās un adaptācijas procesā. Kurš šobrīd var izsvērt katra faktora nozīmību kādā pagātnes punktā?  

Raksti.
Attīstības destabilizācija – ceļš uz evolucionāriem jauninājumiem.
Dzīvības koks pārtop par gredzenu.

Saites.
Evolūcija.
Čārlzs Roberts Dārvins (1809.-1882.g.).
Kreacionisms.
Saprātīgās radīšanas teorija.