Filips IV Skaistais (1285.–1314.g. )
Francijas karalis no 1285. līdz 1314.gadam, Tempļa ordeņa iznīcinātājs.
Pats sevi lika saukt par "Skaisto."
Radniecība. Tēvs – Filips III Plikpauris (iepriekšējais karalis).
Māte – karaliene Izabella (mira 1270.gadā atgriežoties no krusta karagājiena).
Brālis – Šarls.
Pamāte – Brabantas Marija, izturējās pret vīra pirmās laulības bērniem nelaipni.
Sieva – Žanna (Navarras un Šampaņas mantiniece).
Viņa meita tika izprecināta Anglijas karalim Edvardam II (???), un tā dēls Edvards III līdz ar to bija Filipa IV Skaistā mazdēls. Vēlāk tas pretendēja arī uz Francijas troni, kas izraisīja Simtgadu karu (1337.-1453.g.).
Dzīvesgājums. Vēsturē iegājis kā Templiešu ordeņa iznīcinātājs. Spēcīgs un ambiciozs valdnieks. Laikabiedri patiesi viņu raksturo kā skaisti veidotu, pareiziem sejas vaibstiem. Uzskatīja viņu par spēcīga rakstura, taču visai naivu un lētticīgu. To esot izmantojis viņa galms, lai dažādi to mānītu un iedzīvotos.
Dzimis 1268.gadā.
Kāpa tronī 1285.gadā visai drīz pēc kāzām ar Žannu.
Mantojumā saņēma izputinošu karu Aragonā un milzonīgus parādus.
Mēģinājis iestāties Tempļa ordenī, taču atraidīts, jo templiešiem bija aizdomas par viņa savtīgajiem plāniem.
1297.gada 29.maijā aizņēmās no templiešiem 2500 mārciņas. Pēc tam no Parīzes mantnīcas saņēma vēl 2000 florīnus. Otrais aizdevums tika izdots bez lielmestra Molē ziņas, par ko mantzinis tika izslēgts no Ordeņa, tam nelīdzēja pat karaļa aizstāvība.
Neizjuta nekādu cieņu pret baznīcu. Ar templiešiem mēģināja nodibināt savienību pret pāvestu, taču tie atteicās. Pāvestu Bonifāciju VIII nolaupīja un ieslodzīja cietumā, jo tas atteicās paklausīgi izpildīt viņa pavēles. Faktiski pāvests tur tika nomocīts, jo pēc atbrīvošanas no gūsta nodzīvoja tikai dažas dienas. Filips IV pat pēc Bonifācija VIII nāves nevarēja rimties savā naidā. Nākamajam pāvestam Klementam V kā viens no izpildāmajiem punktiem tika izvirzīts pilnībā izdeldēt iepriekšējā pāvesta piemiņu un pat izrakt no kapa viņa pīšļus un nodot tos anafēmai (Mazais Zaļais īsti nezina, ko tas nozīmē, bet varētu būt kāda "aizmirstība"). Pāvests Klements V gan no šī nelāgā pienākuma kaut kā izvairījās.
Lielos parādos esošais Francijas karalis Filips IV Skaistais meklēja iespējas kā sadabūt naudu. Tā bija nepieciešama karam ar Anglijas karali Eduardu I.
Lai iegūtu naudu, karalis 1296.gadā aplika ar nodokļiem baznīcas zemes. Pāvests par to visai noskaitās un izdeva bullu Clericis laicos, ar kuru aizliedza garīdzniecībai maksāt jebkādus meslus laicīgajai varai bez Vatikāna piekrišanas. Tādēļ Filips IV 1300.gadā sūtīja pie pāvesta savu sūtniecību ar ierēdni Nogari vadībā. Tieši dēļ Nogares misija jau no paša sākuma neguva sekmes. Nogares izrādītā necieņa pāvestam un Bonifācija VIII atbildes replika lika pamatus nenogludināmam konfliktam. Francijas karalis sarīkoja īstu kampaņu pret pāvestu. Parādījās daudzskaitlīgi pamfleti, kas nievāja pāvestu un garīdzniecību.
Par radušos situāciju sašuta tik vien kā Pamjes bīskaps Bernārs Sesse 1301.gada jūlijā. Tad arī uz to gāzās viss karaļa un Nogares niknums. Viņš tika vainots ķecerībā un visā kā sliktā. Tikai Narbonnas bīskapa Žila Eislēna iestāšanās par Sessē to izglāba.
Tikām pāvests pārgāja pretuzbrukumā un izdeva bullu pēc bullas, ar kurām pamatoja, ka pāvesta troņa vara ir lielāka par atsevišķa monarha varu. 1302.gada pavasarī par vidutājiem šai konfliktā mēģināja uzstāties Bretaņas un Burgundijas hercogi. Tiem pievienojās arī templieši ordeņa ģenerāluzrauga Hugo de Pjero personā. Taču šis mēģinājums nedeva rezultātus un konflikts turpināja gruzdēt.
1302.gadā Filips IV pirmo reizi sasauca Ģenerālštatu lēmējorgānu, kurā ietilpa garīdzniecība, lielie feodāļi un bagātie pilsētnieki. Tas bija vajadzīgs, lai lemtu kā iekasēt nodokļus.
Bija pat Filipa IV un Nogares mēģinājums savākt baznīcas koncilu, taču to varēja izdarīt tikai pāvests pats. Tad jurists Nogare izdomāja publiski apvainot pāvestu ķecerībā un pieprasīt, lai tas atbildētu par to Koncila priekšā. Un tā 1303.gada 12.martā Luvrā Nogare uzstājās kā pāvesta apsūdzētājs, vērsdamies pie karaļa ar prasību savā vārdā. Vēlāk pievienoja apsūdzību arī sodomijā. Tas bija atbilstoši tā laika likumiem. Tad arī piedāvāja savu personu apsūdzētāja lomai Koncilā. Vienīgi īsti neģeldēja tas, ka pāvestam tolaik bija jau 84 gadi.
Tikām 1303.gada 8.septembrī pāvests grasījās pieņemt bullu, kurā karalim izteica ekskomunikāciju. Karalim un viņa juristam tā būtu katastrofa. Tas Nogarem lika izšķirties par ļoti asu soli: sirmo pāvestu, kas tobrīd atradās dzimtajā pilsētā Anaņjā, sagūstīja, ieņemot tā pili kopā ar kardināla Kolonna piekritējiem. Sirmo pāvestu pat piekāva un to iepļaukāja pats Kolonna personiski. Pāvests tika ieslodzīts cietumā, pēc laiciņa viņu gan atbrīvoja, bet pēc atbrīvošanas pāvests nodzīvoja tikai dažas dienas. Viņš nomira 1303.gada 11.oktobrī mēnesi pēc sagūstīšanas.
Karalis bija tik lielā naudas trūkumā, ka izlēma aplaupīt žīdus un tirgotājus (tāda kā savdabīga iesildīšanās pirms bruņinieku ordeņu sagraušanas un aplaupīšanas, jo tādi paši plāni viņam bija attiecībā uz templiešiem un johaniešiem). To viņš izdarīja 1306.gadā - padzina žīdus. Operācija tika plānota slepeni, bet tomēr nenorisa pavisam gludi. Daļai žīdu izdevās pazust kopā ar savām bagātībām. Bez tam atradās arī feodāļi, kas tos aizsargāja. Tomēr laupījums karalim tik un tā tika visai liels, un kādu laiku viņš bija mierīgs.
Tad viņš izdzina arī lombardiešus – tā bija vēl viena ārzemnieku grupa, kas nodarbojās ar augļošanu.
Aizliedza valstī darboties itāļu baņķieriem (laikam domāti lombardieši!?).
Jaunā pāvesta ielikšana. Pirms jaunais pāvests vēl bija nonācis tronī, ar to tikās Francijas karalis Filips IV Skaistais Senžan d`Andželas abatijā Gaskoņā un izvirzīja tam 6 noteikumus:
1) galīgs izlīgums karalim ar baznīcu;
2) piekļuve Svētajam krēslam viņam pašam un viņa kandidātiem;
3) desmitās tiesas nodokļa aplikšana garīdzniecībai uz 5 gadiem, lai kompensētu kara izdevumus Flandrijā;
4) pāvesta Bonifācija VIII piemiņas iznīdēšana;
5) kardināla tituls Kolona (tas tips, kas piedalījās iepriekšējā pāvesta gūstīšanā) brāļiem;
6) par šo noteikumu karalis noklusēja, vien piebilzdams, ka tas ir dikti slepens un vajadzīgā brīdī tikšot pavēstīts. Kā mēs tagad zinām, tā bija plānotā Tempļa ordeņa iznīcināšana.
Bez tam pāvests nedrīkstēja pamest Francijas teritoriju un tam bija jādzīvo Aviņjonā.
Bertrāns de Go necieta Filipu IV un tam neuzticējās, bet tomēr piekrita.
Lai gan visu mūžu karalis tika plēsies ar Baznīcu, no sava ielikteņa Klementa V viņš savas dzīves laikā vairākkārt pieprasīja savu pēcnāves kanonizāciju.
Tempļa ordeņa iznīcināšana. Doma iznīcināt Ordeni un piesavināties tā mantu Filipam IV dzima piepeši Parīzes dumpja laikā. Pārāk lielo paša ieviesto nodokļu dēļ parīzieši sacēlās. Divi bijušie templieši Eskjē de Fluarāns un Nofo Dei savāca milzīgu pūli, tā ka paša karaļa dzīvība tika apdraudēta. Karali paglāba templieši, kas sniedza tam 3 dienu patvērumu aiz sava Parīzes tempļa varenajām sienām. Abus dumpinieku vadoņus sagrāba un iemeta cietumā, kur arī atzinās, ka kādreiz ir bijuši templieši. Šo trīs dienu laikā karalis redzēja templiešu varenību un bagātību. Bez tam viņam arī bija zināmi to plāni kristīgās Eiropas vidū radīt savu valsti ar Langedoku centrā.
Šis pastāvīgi maksātnespējīgais karalis iesēdinājia Romas pāvesta tronī viņam paklausīgu francūzi Klementu V, kurš tomēr simpatizēja templiešiem.
Kādu laiku karalis pacieta pāvesta kontaktus ar templiešiem. Bet tad viņš nolēma darboties. 1307.gada aprīlī viņš tikās ar pāvestu Puatjē pilsētā. Karalis tad pirmo reizi Klementam V pavēstīja par savām aizdomām pret ordeni. Klements V atbildēja karalim ar neizpratni. Atvadīšanās brīdī karalis atgriezās pie šī jautājuma otrreiz un pāvests atkal atzina apsūdzības par neticamām.
Karalis bija nikns par pāvesta atturību. Tad viņš deva rīkojumu savam ķēdes sunim Nogarem, lai tas apsvērtu iespējas kā cīnīties ar ordeni. Nogare izmantoja pārbēdzēju no Spānijas – Fluarkas Eskiusu.
Pateicīgais dieva Klements V kalps parakstīja atļauju veikt izmeklēšanu viņam padotā ordenī, dodot karalim rīcības brīvību.
Stingrā slepenībā sagatavotas akcijas laikā naktī uz 1307.gada 13.oktobri Filips IV lika ieņemt savas zemes templiešu komturijas un apcietināt visus ordeņa biedrus. Parīzes Tempļa ieņemšanu viņš vēroja pats personīgi un apmeklēja to pēc operācijas pabeigšanas. Sagatavotajā apsūdzībā viņi tika apvainoti ķecerībā, Kristus izsmiešanā, homoseksualitātes grēkā un dēmona Bafometa pielūgšanā.
Pāvests nespēja izvēlēties starp divām iespējām - aizsargāt templiešus un iemantot bīstamu ienaidnieku Francijas karaļa personā, vai ļauties notikumu gaitai, kas nebija labvēlīga templiešiem. Tādējādi Klements V izšķīrās par nebijušu lietu - viņš pats personīgi nopratināja Žaku de Molē un tā bruņiniekus. Filips IV nesaskatīja tajā draudus un ļāva atvest Molē, Normandijas un Akvitānijas priorus uz Šinonu audiencē pie pāvesta. Taču notika pretējais - vēstulē pēc pratināšanas pāvests Filipam IV pavēstīja, ka neuzskata templiešus par vainīgiem.
Karalis par to bija saniknots ne pa jokam un ķērās pie pāvesta šantāžas. Pēc neskaitāmām pratināšanām ar spīdzināšanu krājās fakti. Interesanti ir ar pāvesta bullu, kurā viņš atzīst ordeņa vainu. Pēdējā laikā dzirdama ziņa, ka kāds vēsturnieks Vatikāna arhīvā ir uzgājis īsto bullu, kurā ordenis tiek attaisnots, bet līdz šim zināmo ir viltojis pats Filips IV.
1312.gada 3.aprīlī Klements V oficiāli likvidēja ordeni. Pēc tam, kad jau tūkstošiem templiešu bija miruši uz moku sola vai sadedzināti kā ķeceri, 1314.gada 14.(18.?)martā Parīzē pēc karaļa iniciatīvas uz sārta dzīvi beidza arī templiešu pēdējais lielmestrs Žaks de Molē. Stāsta, ka liesmās esot lielmestrs nolādējis pāvestu un karali, un noteicis tikšanos tajā saulē.
Šādi paši aplaupīšanas plāni karalim esot bijuši attiecībā arī uz joanītu ordeni (lielmestrs Folkuā de Vilarets), taču tie netika realizēti sakarā ar paša karaļa nāvi 1314.gadā.
Tā Filips nomira tai pašā 1314.gadā – medībās to nogalināja milzīga mežacūka.
Pēc 500 gadiem viņa atliekas izraka un izmeta atkritumos parīzieši Lielās Franču revolūcijas laikā.
Saites.
Franču karaļi (843.-1824.g.).
