Galvaskausu trepanācijas
Pārsvarā nenoteiktas motivācijas veikta caurumu izveidošana dažādās galvaskausu vietās, kas sastopama dažādās senkultūrās gandrīz visā pasaulē.
Vecums. Arheologi pirmās tādas operācijas diezgan piesardzīgi attiecina uz paleolīta laikmeta beigām – apmēram pirms 10 000 gadu. Vecākais tāds Taforlatas galvaskauss uziets 12 000 gadu vecs.
Indikācijas. Senatnē domāja, ka epilepsijas un galvassāpju cēlonis ir ļaunie gari, kas mīt galvā. Tādēļ jāveic trepanācijas, jo pašiem caurumiem gari pamet galvaskausu.
Operācijas tehnika. Operācijas nereti tika veiktas pēc lūzumiem ar sekojošu asinsizplūdumu, kas varēja radīt spiedienu smadzenēs un ko ķirurgam vajadzēja nekavējoši likvidēt. Operācijas tika izdarītas arī audzēju gadījumos. Operācija bija visai sarežģīta, jo nekādā gadījumā nedrīkstēja savainot smadzeņu plēvi.
Viens no seno operāciju tehnikas veidiem bija vairāku caurumu izurbšana pakauša aizmugurējā daļā. Tie tika izveidoti intrakraniāla spiediena mazināšanai.
Vairāki trepanācijas tehnikas veidi:
1) pa slāņiem izgrebj kaulaudus, kamēr iegūst atveri;
2) caurumus saurbj pa atveres perimetru un tad izņem "vāciņu,"
3) izzāgē atsevišķu galvas kaula iecirkni pa apli;
4) bieži izzāģēto atveri slēdz, piemēram, Parakasas kultūrā (Peru) ar zelta plāksni.
Parasti atveres lielums ir 2,5-3 cm.
Operāciju rezultāti. Savā doktora disertācijā vācu ārsts Dr.Pēteris Heins analizējis trepanāciju biežumu un izplatību Eiropas senvēsturē. Viņš izpētīja 334 galvaskausus un secināja, ka vismaz 73% šo pacientu operāciju ir pārcietuši.
Ļoti viegli ir diferencēt vai galvaskauss ir trepanēts jebšu caurums iegūts traumas rezultātā. Traumas izraisīta cauruma malas ir neregulāras un ar plaisām, trepanācijas gadījumā atvere ir akurāta, malas līdzenas.
Bez tam, pavisam vienkāŗši būtu noteikt operatīvos rezultātus. Pacientam, kurš šādu operāciju pārcietis veiksmīgi, pa malam ir viegli konstatējami jauni izveidojušies rētaudi, kas pamazām šo atveri slēdz. Ja galvaskausa šādu rētaudu nav, tas nozīmē, ka cilvēks visai drīz pēc operācijas ir miris. Šai gadījuma atveres malās būtu konstatējamas kaula iekaisuma pēdas.
Instrumenti. Operācijai bija nepieciešami nevainojami izgatavoti instrumenti – naži, urbji un zāģi. Jaunākie atradumi liecina, ka sencilvēku rīcībā biuši lieliski instrumenti, ar kuriem varēja griezt pat vēl labāk kā ar mūsdienu skalpeļiem.
Trepanācija šodien. Tāda vēl šodien tiek veikta Āfrikas džungļos, bez anestēzijas un infekcijas kontroles. Rietumkenijas plakankalnē dzīvojošajā kisi ciltī praktizē ķirurgs Omobari Omotve, kurš savas zināšanas un iemaņas pārņēmis no tēva. Katrs „galvas ķirurgs” savu amatu mantojis no tēva vai no kāda tuvākā vīriešu kārtas radinieka.
1991.gada 13.jūnijā televīzijas kanāla ZDF darbinieki nofilmēja vienu šādu operāciju. 28 gadus vecajai Polinai Onkundi pirms divām dienām bija uzbrukuši lopu zagļi un ar pangu – sirpjveida instrumentu, ievainojuši viņu galvā. Kopš uzbrukuma viņai bija stipras galvassāpes, sieviete visu laiku jutās apdullusi, pastāvīgi tuvu bezsamaņai. Viņa sēdēja uz pīteņa ķirurga būdas priekšā visu operācijas laiku. Ķirurgam asistēja viņa dēls, kurš pirms tam bija savācis augus brūces apkopšanai. Tur bija omojabojas lapas, kuras tīra brūci un kuru matiņiem klātā apakšpuse noder par tamponiem, kā arī riraramgeras lapas, kas aptur asiņošanu.
Pēc tam viņš uz liela akmens noasināja dažus paštaisītus, smailē viegli izliektus nažus un noskaloja tos turpat nostāvējušās peļķes duļķainajā ūdenī. Kopā ar vecu bārdas nazi, metāla vīli un nelielu kaltu viņš šo baismīgo kolekciju nolika darba gatavībā uz banāna lapas.
Tikmēr paciente paļāvīgi un ārēji pavisam mierīgi sēdēja uz pīteņa un gaidīja. Viņai netika dotas ne narkotikas, ne alkohols, tai vajadzēja palikt pie pilnas apziņas. Tad no savas būdas iznāca ķirurgs Omobari Omotve. Operācija notika brīvā dabā, visu ciema iedzīvotāju acu priekšā.
Ķirurgs ar nazi izdarīja iegriezumu brūcē, līdz nazis skāra kaulu, tad paplašināja brūci gareniskā virzienā uz abām pusēm. Viņa dēls izplūstošās asinis visu laiku nosusināja ar omojabojas lapām. Ķirurgs ar pirkstiem mēģināja iztaustīt atsegto galvaskausa kaulu, lai atrastu iespējamo lūzumu. Sieviete klusu vaidēja, taču citādi neizrādīja sāpes. Tā kā ķirurgs lūzuma pazīmes neatrada, tad pēc aptuveni stundas operācija bija pabeigta – tā bija diagnostiska. Galvaskausa iekšienē nebija savainojuma, tāpēc nebija nepieciešams nedz novīlēt kaulu, nedz pārzāģēt vai pat izņemt gabalu no galvaskausa vāka.
Omobari Omotve pēdējo reizi iztīrīja brūci, nosusināja asinis un brūci pārsēja ar linu drānu. Pēc tam slimniecei lika piecelties un aizveda viņu uz savu būdu.
1981.gadā vācu ārsts Dr.Rolfs Mešigs iemūžināja gandrīz identisku, arī diagnostisku operāciju sievietei, kurai bija uzbrukuši lopu zagļi. Tolaik 25 gadus vecā sieviete pēc operācijas ātri atlaba un jau otrā dienā vairs nejuta nekādas sāpes.
Trepanācija Dienvidamerikā. Dienvidamerikas trepanācijas ir bijušas pašas meistarīgakās senajā pasaulē. Šeit atradies īsts tādu operāciju centrs pie Parakasas (Peru). Parakasā tika lietotas dažādas tehnoloģijas (visas 3 augstāk uzskaitītās), izgrieztas dažādas taisnstūra vai kvadrāta formas atveres. Reizēm atveres slēdza ar plānu zelta plāksnīti.
Senperuāņu kapos izraksts milzīgs skaits trepanētu galvaskausu, kā arī ķirurģijas instrumenti: obsisiāna asmeņi, kas ļauj veikt griezumus labāk kā mūsdienu skalpeļi, kasīkļi ar pusapaļu asmeni un spailes brūces malu fiksēšanai. Pēc šiem atradumiem iespējams precīzi rekonstruēt plaši praktizēto galvaskausa trepanāciju norisi. Tūlīt redzams, ka ķirurģija tolaik bijusi augstā līmenī.
1963.gadā peruāņu ķirurgs Dr.Francisko Granja izdarīja sarežģītu alvaskausa operāciju kādam nelaimes gadījumā cietušajam. Operācijā viņš izmantoja tos pašus trepanācijas instrumentus, kuri bija atrasti viņa zemē. Tie bija izgatavoti no zelta un sudraba sakausējuma, apmēram 3000 gadu veci. Operācija norisa sekmīgi, un pacients pilnīgi izveseļojās.
Parakasas trepanāciju trakums. Parakasā vispār uzstādīts savdabīgs rekords, jo apbedījumos atrastajiem galvaskausiem trepanācijas sastopamas 40-60% gadījumu! Nekādi racionāli nav izskaidrojams šāds notikušo operāciju daudzums, kā vien ar kādu reliģisku kultu vai "modes lietu." Daudzos gadījumos trepanācijas veiktas vēl otro, dažos - pat trešo reizi. Kādam uzietajam galvaskausam novērotas sekojošas operācijas deniņu daivā: pirmās divas atveres ir sarētojušās, bet trešā ne - tātad bijusi šim "pacientam" liktenīga.
Senperuāņu kapos izrakts milzīgs skaits trepanētu galvaskausu, kā arī ķirurģijas instrumenti: obsidiāna asmeņi, kas ļauj veikt griezumus labāk kā mūsdienu skalpeļi, kasīkļi ar pusapaļu asmeni un spailes brūces malu fiksēšanai. Vienā no tādiem atradumiem bija obsidiāna instrumenti ar asins paliekām, karote no kašalota zoba (aptīta ar kokvilnas diegiem), audumu gabaliņi, diegi un saites.
Pēc šiem atradumiem iespējams precīzi rekonstruēt plaši praktizēto galvaskausa trepanāciju norisi. Tūlīt redzams, ka ķirurģija tolaik bijusi augstā līmenī. Viena no metodēm bijusi tā dēvētais krustojošais griezums. Tika pielietots arī trijstūrveida, četrstūrveida un kvadrātiskais griezums, iespiesto lūzumu gadījumā – arī lokveida griezums. Šim operatīvajam paņēmienam raksturīgas īsas lokveida līnijas, kas krusto cita citu, līdz pēc Lamina externa – galvaskausa ārējās kārtas, pārgriešanas rodas droša vieta trepanācijas instrumentam. Kad bija pārgriezta arī Diploe – porainā kaula viela, kas atrodas starp abām galvaskausa plāksnēm, visapkārt tika izlauzts apgrieztais galvaskausa fragments un kaula malas nolīdzinātas slīpā leņķī.
1963.gadā peruāņu ķirurgs Dr.Francisko Granja izdarīja sarežģītu galvaskausa operāciju kādam nelaimes gadījumā cietušajam. Operācijā viņš izmantoja tos pašus trepanācijas instrumentus, kuri bija atrasti viņa zemē. Tie bija izgatavoti no zelta un sudraba sakausējuma, apmēram 3000 gadu veci. Operācija norisa sekmīgi, un pacients pilnīgi izveseļojās.
Trepanēto galvu apbedījumi. Dienvidamerikā ir sastapti arī apbedījumi, kuros trepanēta galva atdalīta no ķermeņa un apbedīta atsevišķi. Galvas vietā ķermenim pielikts ķirbis. Tas varētu nozīmēt vienu - apbedītajam laupīta pēcnāves dzīve.
Trepanācijas Centrālamerikā. Šeit slavenakie trepanētāji, bez šaubām, bijuši sapoteki (tagadēja Oahakas pavalsts Meksikā) - pētnieki daudz tādu galvaskausu konstatējuši sapoteku senpilsētā Montealbānā. Tomēr šeit nekad nav tikusi sasniegta tāda meistarība šai jautājumā ka Dienvidamerikā.
Vienā no sapoteku galvaskausiem atvere bija izveidota temeņ - pašā vārīgākajā vietā, iestājusies pacienta nāve.
Vēl interesanta īpatnība Montealbāna ir tā, ka trepanēto cilvēku apbedījumi būtiski atšķīrusies no citiem, tie novietoti zem nelieliem mitekļiem un šie cilvēki piederējuši zemam sabiedrības slānim.
Slavenākie antīko trepanāciju atradumi:
Taforaltas galvaskauss. Uziets Taforaltas (Mazais Zaļais nezina, kur tāda ir!) nekropolē. 12 000 gadu vecs, patlaban tiek uzskatīts par aizvēsturisko laiku galvaskausa ķirurģijas visvecāko paraugu. Trepanējuma malās jaunveidots kauls, pacients dzīvojis vēl vismaz vairākus gadus pēc operācijas. Ārkārtīgi precīzi apgrieztās kaula malas ir sarētojušās bez acīmredzamām komplikāciju pazīmēm.
Buržakomas galvaskauss. Uziets Kašmirā un ir trepanēts pirms apmēram 4000 gadiem.
Hurītu galvaskausi. Uzieti Armēnijā pie Sevana ezera. Te tika atrasti hurrītu skeleti no 2.gadu tūkstoša pmē.
Kādam sievietes galvaskausam ārēja ievainojuma dēļ bija radies caurums apmēram 6 mm diametrā. Ķirurgi ievadījuši atverē mazu implantu no dzīvnieka kaula un nostiprinājuši to atverē. Operācija izglābusi sievietei dzīvību un dzīvnieka implants pat mazliet ieaudzis galvaskausā dažus mm dziļi.
Kādā citā hurrīta galvaskausā bija plaša brūce, ko radījis sitiens ar trulu priekšmetu. Nezināmie ķirurgi visapkārt ievainojumam izslīpējuši galvaskausa vāku, lai no smadzenēm izņemtu kaula šķembas. Pēc kaula jaunveidojuma var secināt, ka arī šis pacients ir operāciju pārcietis.
Lozjēres galvaskausi. Francija.
Metāla stiepļu galvaskauss. Peru 1863.gadā to atrada amerikāņu diplomāts Ī.Skvairs Kuskas pilsētā. Cilvēka dzīves laikā no galvaskausa bija izoperēts četrstūrains gabals. Galvaskausā ir smalkas metāla stieples – līdzīgi tiem implantiem, kurus mūsdienās arvien biežāk piemin sakarā ar NLO veiktajām cilvēku nolaupīšanām.
Skvairs šo atradumu nodeva franču antropologam Polam Brokā (1824.–1880.g.), kurš pazīstams ar to, ka pirmais noteica cilvēka runasspējas centra atrašanos kādā priekšējo smadzeņu krokā, kas nosaukta viņa vārdā – par Brokā kroku. Antropologs galvaskausā atrada pazīmes, kas norādīja uz infekciju, kura bija galvenais cēlonis ķirurģiskai operācijai. Viņš tad arī atrada sešas ārkārtīgi smalkas stieplītes.
Vecums lēšams ap 4000 gadu.
Menorkas galvaskausi. Arheoloģiskajos izrakumos Menorkas salā, kas slavena ar savām senajām akmens celtnēm un atrodas Spānijai piedrošajā Baleāru arhipelāgā, atrasti galvaskausi, kuros izurbti apaļi caurumi 3-5 mm diametrā. Nepārprotami saskatāmās kaulu reģenerācijas pēdas atveres malās liecina, ka pacients pārcietis medicīniskos nolūkos veiktu galvaskausa trepanāciju.
Guanču trepanācijas. Kanāriju salās atrasto mūmiju galvaskausos konstatēta trepanācijas tehnika, t.i. galvaskausa iedragāto vietu aizstāšana ar zelta vai sudraba plāksnēm. Stipri līdzīga senās Dienvidamerikas metodēm.
Galvaskauss pie Temzas. Nesen(?) Daily Telegraph zinoja par trepaneta galvaskausa uziešanu pie Temzas (Lielbritānija). Tas datēts ar laiku 1750.-1610.g.pmē.
Ķīniešu galvaskausi. Zinātnieki konstatējuši, ka Šanu laikmeta (1600.-1046.g.pmē.) ķirurgi bijuši prasmīgi galvas ķirurģijā, tie spēja veikt galvaskausu trepanācijas. Tas tapa zināms pēc pētījumiem Henaņas provincē. Tika uziets pat bērna galvaskauss (10 g.v.) ar trepanācijas atveri, atvere bija 1 cm diametrā un pacients vēl ilgi bija dzīvojis pēc operācijas. Seno ķīniešu mediķi spēja anestezēt operācijas vietu, izmantojot piparu un paslēnu. Arheologi uzgājuši arī operācijas instrumentus - ārkārtīgi tievas spices 12-13 cm garumā, nefrīta nažus.
Hipotēzes.
Tā mēgināts attīstīt ekstrasensorās spējas. Vairums trepanāciju veiktas kreisajā deniņu daivā. Šis apstāklis ļāvis izteikt mistisku teoriju par to, ka senie meistari tādā veida centušies "nospiest" kreiso, un aktivēt labo - "ekstrasensoro" smadzeņu puslodi. Tādējādi, iespējams, ir mēgināts stimulēt tādas spējas kā gaišredzību, kas bija lielā cieņā pie Amerikas indiāņiem. Teorija interesanta, taču tai ir savas vājās vietas: 1) vai tiešām vajag pielietot tik radikālu metodi, ja pavisam vienkārši var iztikt ar psihotropām vielām; 2) vai tiešām indiāņiem ir bijuši nepieciešami tik daudz paregi?"
Saistība ar galvas deformācijām. Interesanti, bet starp augstdzimušajiem maijiem ar izstieptajiem galvaskausiem nav neviena trepanētā! Arī citur ir tāpat. Vai tad ne?
Citplanētiešu eksperimenti? Bet ko tad, ja "olgalvji" dievi trepanējuši zemās kārtas ļaudis savām eksperimentālajām vajadzībām. Deformētajos dižciltīgo galvaskausos līdz šim nav uzietas nevienas trepanācijas.
Saites.
Galvaskausi.
Galvaskausu deformācijas.
