Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Harīti

Harīti – „tie, kas izvairījās.” Arī haridžīti.

Uzskati. Viena no visai daudzajām sektām islāmā, kas periodiski radās ar mērķi atgriezties pie patiesi pirmējā parauga islāma no Muhameda laikiem un Korānā noteiktā. Tāds islāma veids ir visai askētisks, bez alkohola lietošanas un citām dzīves baudām, tādēļ iemantojis uzskatu, ka ir „fundamentālisks.” Harīti ar to arī ir ievērojami, ka bija pirmā šāda sekta.
Viņu devīze: „Nav lēmumu, bez Allaha lēmumiem.” No šejienes izrietēja arī to divas tēzes: 1) musulmaņu priekšgalā var nostāties tikai izcili tikumīgs cilvēks; 2) no musulmaņu sabiedrības (summas) izslēdzami „nāves grēkos” vainojamie musulmaņi. Pie tādiem grēkiem pieskaitīja mošejas neregulāru, vai pat vispār – neapmeklēšanu.
Harīti pieturējās pie Korāna „burta” un uztvēra islāmu kā nepārtrauktu revolūciju. Ja pieturēšanās pei Korāna veda uz konfliktu, tas tas bija uzskatāms par svētu pienākumu.
Tādējādi harīti vēlējās radīt taisnajo kopienu. Dažus no sektas līderiem sauca par „lasītājiem,” jo tie iemācītās Korāna sūras sludināja tautā.
Harīti bija gatavi par saviem uzskatiem cīnīties līdz nāvei – un pat ar citiem musulmaņiem.

Vēsture. Trešā kalifa Osmana valdīšanas laikā sekta atbalstīja Ali kā tuvāko Muhameda vīrieša dzimuma radinieku, jo nebija apmierināta ar 3.kalifa Osmana koruptīvo valdīšanas stilu.
Pēc Sifinas kaujas starp 4.kalifa Ali un Damaskas vietvalža Muavijas piekritējiem, atteicās atbalstīt kalifu Ali, jo nebija mierā ar kalifa gatavību kompromisiem – „izvairījās” (no šejienes sektas nosaukums – „tie, kas izvairījās”).
Tai pašā 658.gadā haridžīti sāka bruņotu cīņu pret kalifu Ali Arābijā un Irākā. Ali izdevās sakaut galvenos sektas spēkus kaujā pie Nahravānas. Lai gan pēc kaujas viņš vajāja bēgošos harītu karotājus un tie cieta lielus zaudējumus, kopumā kustību tā arī nespēja iznīcināt un liels to atbalsta punkts bija Basrā, vēlāk arī Kufā (tolaik arābu kalifāta galvaspilsēta).
Ar laiku harīti tomēr kļuva mazāk ekstrēmi un atteicās no vardarbības. Tomēr kalifi vienmēr sajuta savas varas apdraudējumu no viņu puses.
7. un 8.gs. no harītu kustības atdalījās tādi islāmiski-reformiski strāvojumi kā nadždaīti, azrakīti, vakifiji.
Viņu vēsturiskā nozīme gan ir daudz lielāka – tos uzskata par vahabītu, brāļu-musulmaņu un pat talibu priekštečiem un idejiskajiem tēviem.
Nākamo Omeijādu kalifu valdīšanas laikā no 662.-750.gadam harīti vairākkārt sacēla lielākus un mazākus dumpjus, jo dinastiski nododamu kalifa varu uzskatīja par būtisku atkāpi no pirmislāma. 671.gadā notika harītu sacelšanās Kufā pret Omeijādiem, kuru visai ātri apspieda Zijāds.
684.gadā harīti sacēlās Basrā Nafī ibn al Azraka vadībā, un mēģināja gāzt Ibn al Zubairam simpatizējošo pilsētas vietvaldi. Tas neizdevās, un Azrakam bija jāatkāpjas. 685.gada beigās kalifa Abd al Malika sūtītais karaspēks viņu satvēra un sodīja ar nāvi. Viņa piekritēji, kurus iesauca par azrakītiem, pasludināja džihādu un turpināja partizānu karu Irākas iekšējos apgabalos vēl 13 gadus.
686.gadā cita harītu grupa - nadždaīti (pēc to vadoņa Al Nadždas vārda) sagrāba oāzes tuksnesīgajā Centrālarābijā. 692.gadā kalifam Abdelmalikam izdevās apspiest harītu novirziena nadždaītu kustību. Azrakīti gan bija vēl aktīvi dažos Irākas rajonos. Līdz ar to Otrā fitna bija beigusies, un Abd el Malika vara darbojās visā plašajā kalifāta teritorijā.
698.gadā tika galīgi sagrauti pēdējie harītu dumpinieki - azrakīti.
701.gadā vēl pret Omeijādiem sacēlās Ibn al Ašarts, kuru atbalstīja kadirītu sekta (jaunie harīti), bet to apspieda pēc 4 gadiem.
Visai drīz pēc kalifa Jazīda II nākšanas pie varas – 720.gadā, Basrā izcēlās kārtējie harītu nemieri. Dumpinieku vadonis bija kāds Jazīds ibn Muhalla, kas pieteica Omeijādu dinastijai džihādu. Sacelšanās tika apspiesta un vadoņa ģimene iznīcināta.
736.gadā harītu virkne sacelšanos noved pie tālākām nekārtībām Irākā.
Harītu ietekme pamazām izplatījās uz rieteņiem, kā dēļ Abasīdi pamazām zaudēja kontroli pār Ifrīķijas provinci. Tā piemēram, 756.gadā harītu-ibadītu samusinātas, berberu ciltis ieņēma Tripoli (tagadējā Lībijā). 758.gadā šie paši harīti-berberi ieņēma Kairuānu (tagadējā Tunisijā). Tiem pretimstājās persu izcelsmes karavadonis ibadīts Rustams, kas dibināja savu dinastiju - Rustamīdus, kuri valdīja reģionā līdz 909.gadam.
795.gadā izcēlās harītu nemieri Horasanā kāda Hamsa ibn Adruka vadībā. Nekārtības turpinājās veselus 25 gadus. Nemieri bija tik nopietni, ka to apspiešanā 809.gadā gāja bojā pats kalifs Haruns al Rašīds.
814.gadā, nu jau Al Mamuna (813.-832.g.) laikā, harīti atkal saasināja situāciju Horasanā.
861.gadā dumpi sacēla amatnieks no Afgaanistānas - Jakubs ibn Leiss, kuru iesauca par Al Safāru ("vara vīru"). Viņš no Sistānas (tagad Irānas un Afganistānas daļa) izdzina Tahirīdus, un nodibināja savu emirātu. 873.gadā Jakubs izdzina Tahirīdus arī no Nišapūras, līdz ar to tahirīdu vara beidzās arī Horasanā. Pats Jakubs dibināja Safarīdu dinastiju.
Ar laiku harīti tomēr kļuva mazāk ekstrēmi un atteicās no vardarbības. Tomēr kalifi vienmēr sajuta savas varas apdraudējumu no viņu puses. 

Mūsdienas. Harītu mācības pamatnostādnes mūsdienās pauž ibadīti, kas ir vairums no šodienas Omānas musulmaņiem, kā arī dzīvo vairākos anklāvos Ziemeļāfrikā. Kopumā viņu šodien ir ap 0,5 miljoniem.

Saites.
Islāms.