Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Heijerdāls, Tūrs (1914.-2002.g )

Thor Heyerdahl.
Norvēģu dabas pētnieks, etnogrāfs, arheologs un rakstnieks, vispasaules ievērību izpelnījies ar pasaules okeānu šķērsošanu pēc sentautu parauga būvētos plostos, lai pamatotu savu hipotēzi antīko kultūru pārokeānu sakros.

Radniecība. Tēvs – Tūrs Heijerdāls vecākais, uzņēmējs, alus brūvētājs. No tēva, bez kura agri palicis, saņēmis solīdu mantojumu. Guvis labu izglītību un 1892.gadā atgriezies dzimtenē, lielāko daļu tēva atstātā mantojuma ieguldīja nopērkot alus brūzi Larvikā. Te arī satika un apprecēja savu otro sievu – Alisoni.
Māte – Alisone Heijerdāla (1873.-), dzimusi Alisone Ljunga. Augusi visai brīvā vidē, kļuvusi ar darvinisma un vētraina dzīvesveida piekritēju. Kad satika alus brūvētāju Tūru un izgāja pie tā par sievu, Alisonei aiz muguras bija jau divas laulības. No pirmās tai bija viens bērns, bet no otrās – trīs (Leifs, Tullija, Jēkabs un Ingrīda).

Dzīvesgājums. 

Bērnība. Dzimis Norvēģijā, Larvīkā 1914.gada 6.oktobrī. 
Bija vienīgais bērns Tūra un Alisones Heijerdālu ģimenē. Bērnība Tūram jaunākajam pagāja gaiši un priecīgi, lai gan vecāki visai drīz sāka dzīvot šķirti. Var pat teikt, ka Tūrs bija ļoti uzpasēts, mīlēts un lutināts bērns.
Viņa uzticības persona bija aukle Lora. Tās saderinātais jaunībā bijis jūrnieks, tādēļ Loras istabā bija pils ar no visas pasaules savestām dīvainām mantām, par kurām mazais Tūrs varēja priecāties. Aukle bija drošs un uzticams pastaigu biedrs. 
Vasarā Heijerdālu ģimene ceļoja pa valsti, dzīvoja galvaspilsētā vai pie radiem un draugiem dažādos valsts rajonos.
Piecu gadu vecumā Tūrs pirmo reizi tika aizvests uz dabas muzeju – Zinātniskās biedrības muzeju Trondhēmā. Te viņš pirmo reizi ieraudzīja dažnedažādus dzīvniekus. Redzētā iespaidā Tūram radās doma par savu personisko muzeju – „Dzīvnieku māju.”

Skolā. Pretēji jebkādai sajēgai mazā Tūra māte bija izkārtojusi, lai viņu uzņemtu uzreiz otrā klasē. Tādejādi viņš bija mazākais klasē. Māte bija šerpa dāma un bieži sūdzējās par skolotājiem, kas, viņasprāt, bija „riktīgi stulbeņi.” Savukārt skolas personāls sāka viņu uzskatīt par „bīstamu dāmu.” 
Tikmēr Tūrs mācībās neglābjami atpalika, vecāki bija spiesti ņemt repetitori. Tā bija kāda jauna dāma, kas izglāba situāciju. Tūra sekmes sāka normalizēties, izrādījās, ka dažos priekšmetos viņš izrādīja lielas spējas. Viņa zīmējumi izcēlās ar bagātu fantāziju tā, ka viens no tādiem, humoristiskas dabas, kā karikatūra pat tika publicēts kādā avīzē.
Īpašas dotības viņš izrādīja dabaszinātnēs. Viņa zināšanas pārsteidza, Tūrs bija iegaumējis sarežģītus latīņu nosaukumus, detalizēti spēja pastāstīt par dažādiem dzīvniekiem.
Ar ticības mācību gan negāja viņam lāgā. Te viņš lūdza kārtīgi izskaidrot terminu „tumsas eņģelis,” te enerģiski protestēja pret iespēju pārvērst ūdeni vīnā – kā nekā aldara dēls!
Par īstu kaisli Tūram kļuva lasīšana. Viņš pētīja biezos ceļojumu foliantus. Tieši tad viņš pirmo reizi aplūkoja krāšņas polinēziešu fotogrāfijas laivās izdevumā „Cilvēku rases,” kas, iespējams, bija viņa vēlākā ceļojuma uz Marķīza salām sākums.
Jau skolā Tūrs nolēma, ka būs „dzīvnieku pētnieks, kad izaugs liels.
Pamazām Tūram radās vairāk pašpaļāvības un notika gandrīz neticamais – savā Akmeņu ielā viņš kļuva par puiku barvedi.
No bērnības iespaidiem notieikti jāmin Tūra bailes no ūdens, kas radās pēc vairākiem nelaimes gadījumiem, divriteņa iegūšana īpašumā un izbraucieni ar to, kā arī briesmīgais ugunsgrēks Larvīkā 1922.gada novembra naktī.
Pēc tam Tūram operēja apendicītu, un, jau guļot uz galda, viņš izspieda no ārstiem solījumu saņemt savu apendiksu iespirtotā veidā, tā bagātinot savu bioloģijas kolekciju.

Pusaudža gadi – „Dzīvnieku māja.” Šai vecumā Tūrs atkal kļuva noslēgts un izvairījās no vienaudžu kompānijām. Tēvs to redzēja un mēģināja viņu ieinteresēt ar tāliem pārgājieniem un medībām. 
10-11 gadu vecumā Tūrs jau bija sakrājis ievērojami plašu vaboļu un tauriņu kolekciju. Reiz viņš devās uz mežu pēc odzes, lai to ievietotu formalīna burkā un tā bagātinātu savu kolekciju. Lai gan māte viņu pavadīja ar smaidu, tomēr tieši tā arī notika. Viņš to mēģināja iebāzt līdzi paņemtajā pudelē, taču tas neizdevās. Trofeju bija žēl atstāt mežā, tādēļ Tūrs veslus 7 km nesa odzi izstieptā rokā, turēdams aiz ļipas.
Jaunajam Heijerdālam likās nejēdzīgi, ka dzimtajā pilsētiņā nav dabas muzeja. Tādēļ viņš nolūkoja divstāvīgu saimniecības ēku tēva saimniecībā, kur dažas istabās izvietoja jau sakrāto materiālu. Kā pirmā te izvietojās vaboļu un tauriņu kolekcija. Tika izveidots slīps smilšu uzbērums – improvizēta pludmale, kurā izvietoja bruņurupuču bruņas, krabjus, gliemežvākus, jūras zvaigznes un citas jūras radības. Burkās ar spirtu un formalīnu gozējās ķirzakas un čūskas.
Tēvs visādi palīdzēja ekspozīcijas paplašināšanā – veda dažādus eksponātus no ārzemju braucieniem, kopā ar dēlu gāja pie zvejniekiem, kurus pierunāja nodot kolekcijā dažādas neparastas dabas veltes, ko pacēla ar tīkliem no okeāna dibena. 
Vēlāk tika izveidoti arī terāriji un akvāriji, kuros iemitināja un vēroja dzīvas radības.
„Dzīvnieku mājā” iegriezās apmeklētāji. Interesentu kļuva arvien vairāk. Reiz ekskursijā kāds skolotājs atveda veselu klasi – tas bija Tūra triumfa brīdis! „Dzīvnieku māja” kļuva par pilsētas muzeju.
1928.gada rudenī Tūrs sāka iet astotajā klasē, bērnība bija beigusies. Tūram labi padevās matemātika, kaut kā tika galā arī ar pareizrakstību. Dabaszinātņu skolotājs uzskatīja viņu par labāko klasē un stādīja citiem par piemēru. Pavisam grūti klājās atkal ticības mācībā, kuras jēgu Tūrs nekādi neizprata. 
Toties viņš stipri atpalika fiziskajā sagatavotībā, tāpēc sāka mājās trenēties un guva lielus panākumus. Ziemā viņš ar diviem kaimiņu puišiem sāka doties pārgājienos ar slēpēm. 

Tieksme pēc dabas. Tūra māte bija pilsētas muzeju apvienības vadītāja, no tās Tūrs mantoja interesi par dabu un ceļojumiem. Vecāki atbalstīja zēna interesi par zooloģiju. Vēl mācoties pamatskolā, Tūrs izveidoja pats savu dabas muzeju. Interese par zooloģiju tika apvienota ar tāliem pārgājieniem mežos un kalnos kājām vai slēpēm.
Tā, kādas pastaigas laikā kopā ar māti viņš nonāca pie kalnu mednieka Ula Bjornebū. Tūram viņš likās kā pats Tarzāns. Notika kas dīvains – 14 gadus vecajam Tūram māte atļāva pavadīt vasaru kalnu būdā pie Ula. Te viņš ieraudzīja kā bijušais pilsētas iedzīvotājs Ula tik ļoti ir saradis ar dabu, ka mežs kļuvis par tā mājām tāpat kā alnim vai zaķim. Tūram šeit pirmo reizi nācās strādāt pa īstam. Ula iemācija Tūram lasīt pēdas, iemācīja daudz nepieciešamas lietas izdzīvošanai dabā. Vēlāk Tūrs mēdza sacīt, ka šī pieredze, iespējams, bijusi vissvarīgākā visas viņa jaunības laikā.
Kalni Tūram kļuva par brīvības simbolu, tajos viņš turpmāk pavadīja savas vasaras. Larvīka, turpretī, likās tik garlaicīga. Un laikam jau toreiz jauno Tūru sāka nodarbināt jautājums – vai patiesi civilizācija ir svētība cilvēkam?
Skolas gadiem ejot uz beigām pašķīrās arī viņa vecāki. Tas gan notika ļoti pamazām un Tūram nebija trieciens, tomēr tēvu viņš redzēja visai reti. 
Bet dzīve ritēja savu gaitu un notikumi arī. Skolai beidzoties tika uzvesta Tūra paša sarakstīta ludziņa, kurā viņš uzdrīkstējās nospēlēt galveno lomu – profesoru Pikāru, kas alus mucā lidoja debesīs. Atsauksmes bija tik sajūsminātas un glaimojošas, ka Tūrs tādējādi likvidēja lielu daļu savas pārliecīgās kautrības. Jaunieši devās uz izlaiduma ballēm citās pilsētās un Tūrs bija sajuties daudz brīvāk un pārliecinošāk. Meitenes sāka viņam pievērst uzmanību. 
Vienā no tādām ballītēm Tūrs atrada savu likteņa lemto, kas vēlāk kļuva par viņa pirmo sievu – Līvu. Staigājot pa jūras krastu Tūram izlauzās frāze, kas nedeva mieru jau ilgu laiku:
- Ko tu domā par atgriešanos pie dabas?
Tālākais bija ne mazāk dīvains:
- Tad tai jābūt pilnīgai, īstai atgriešanai, - atteica Līva.
Tomēr pēc tam Tūrs viņu vairs nesastapa – vismaz kādu laiku.

Pārgājieni kalnos. 

Studiju laiks. Jau bērnībā Tūrs nolēma kļūt par ceļotāju-pētnieku, un 19 gadu vecumā viņš iestājās Oslo universitātē, lai studētu bioloģiju un ģeogrāfiju, specializējoties arī Klusā okeāna antropoloģijā.
Brīvajā laikā Tūrs Heijerdāls turpināja aizrauties ar tūrismu, nakšņoja teltīs un eskimosu iglās.
Pēc septiņiem semestriem universitātē Heijerdāls saprata, ka laboratorijas zinātnieka vai pasniedzēja amats vinam nav piemērots. Viņš vēlējās pētīt dzīvniekus dabiskos apstākļos.

Fatuhiva. Sadarbībā ar Oslo universitātes zooloģijas fakultāti viņš devās studiju ceļojumā uz Fatu-Hivas salu Marķīzu arhipelāgā Klusajā okeānā. 

Kontiki ekspedīcija (1947.g.).
Sastāvs – 6 cilvēki:
Tūrs Heijerdāls
Knuts Heuglanns – norvēģis, radiotelegrāfists.
1947.gada 28.aprīlī atstāja Kaljao ostu Peru. Ekspedīcija šķērsoja Kluso okeānu ar balsas plostu un piestāja Tuamotu arhipelāgā. 8000 km veica 101 dienā. 

Ra I ekspedīcija. Pirmais neveiksmīgais mēģinājums šķērsot Atlantijas okeānu ar papirusu kuģi. Pēc 5000 kilometru gara veiktā ceļa Ra I nogrima. Taču neveiksme nenobiedēja norvēģu zinātnieku. Indiāņi no Titikakas ezera (Andos) uzbūvēja jaunu papirusa laivu. Laivas garums bija 12 m un platums 5 m. Buru rotāja saules dieva Ra simbols.

Ra II ekspedīcija (1970.g.). 1970.gada 6.maijā Ra II atstāja Safi ostu Marokā. Ekspedīcijā piedalījās 7 cilvēki no dažādām valstīm, viņu vidū bija ārsts no PSRS Jurijs Senkevičs (tagad zinām, ka viņš bija čekists). Otrais mēģinājums bija veiksmīgs. 7 cilvēki ar papirusa laivu 57 dienās veica 61 000 kilometru un sasniedza Barbadosas salu, netālu no Amerikas krasta. Ar šo eksperimentu Tūrs Heijerdāls pierādīja, ka seno ēģiptiešu papirusa laiva ir piemērota tāliem braucieniem pa okeānu, ar to var šķērsot okeānu. Jautājums tikai, vai fantastiskais „Ra” ceļojums pierāda seno ēģiptiešu ceļojumus pāri Atlantijas okeānam, viņu ierašanos Amerikā?
Skeptiķi atbild, protams, ka nē. Viņi norāda, ka Heijerdāls savam eksperimentam izvēlējies nepareizo kuģu tipu. Seno ēģiptiešu avoti liecina, ka papirusa laivas izmantotas galvenokārt pirmsdinastiju laikmetā un vienīgi braucieniem pa Nīlu un kanāliem. Jūras ceļojumos senēģiptieši izmantoja koka kuģus. Turklāt spriežot pēc senēģiptiešu avotiem, viņiem nebija pazīstama pat Vidusjūras rietumu daļa, nerunājot jau par Atlantijas okeānu. Tādi ir skeptiķu argumenti.  

Tigris ekspedīcija (1977.-1978.g.). Ceļojums ap Arābijas pussalu ar šumeru tipa kuģi, būvētu no niedrēm.

Pētījumi Marķīza salās.
Pētījumi Lieldienu salā.
Latviski par to grāmata "Aku-Aku."
Pētījumi Galapagu salās.
Pētījumi Maldīvu salās.
Tukumes pētījumi Peru.

Pētījumi Tenerifes salas Guimārā.
To rezultātā 1998.gadā vispārējai apskatei atvērts Guimāras piramīdu parks.

Viesošanās Latvijā.

Citāti.
Tēlainu liecību par sastapšanos ar tumsā spīdošajām jūras radībām atstājis pazīstamais antropologs Tūrs Heijerdāls, kurš savā grāmatā, par 1947.g. veikto ceļojumu pāri Klusajam okeānam ar seno peruāņu plosta atdarinājumu, raksta:
“Kad iestājās nakts un tumšajās tropu debesīs sāka mirdzēt zvaigznes, tad jūra ap mums sacentās mirdzēšanā ar zvaigznēm un atsevišķi spīdoši planktona sīkorganismi tik ļoti izskatījās pēc kvēlošām oglēm, ka mēs gluži neviļus pierāvām kailās kājas, kad viļņi šīs kvēlās oglītes izmeta uz plosta. (..) Šādās naktīs gadījās, ka mūs biedēja divas apaļas, spožas acis, kas pēkšņi iznira no ūdens cieši blakus plostam un kā hipnotizēdamas stingri raudzījās uz mums gluži kā pats ūdensvīrs. Bieži vien tie bija lieli kalmāri, kas uzpeldēja ūdens virsū, zibsnīdami savām velnišķi zaļajām acīm, kuras tumsā zaigoja kā fosfors. Bet dažreiz tās bija dziļjūras zivis, kas tikai naktī iznira augšā un kā apburtas lūkojās uz mūsu lukturīša gaismu. (..) Citreiz naktīs mēs ieraudzījām spīdošas bumbas, dažas mazākas, dažas krietni prāvas, te tās uzliesmoja, te nodzisa gluži kā šaudīgi degošas elektriskas spuldzītes.”

Avoti.
Arnold Jacoby, „Senor Kon-Tiki,” Oslo, 1965.g.