Aliens

Hitlers, nezināmais

Neizskaidrojamais un paradoksālais pavada Hitleru visu viņa dzīvi, kas radījis daudz un dažādas hipotēzes, minējumus un vienkārši spekukācijas. Akadēmiskie vēsturnieki izvairas runāt par Hitlera pārdabiskajām spējām, izredzētību un sakariem ar Citpasauli. Taču biogrāfi un pētnieki ir spiesti atzīt, ka viņam bijusi neparasta intuīcija. Materiālisti uzskata, ka, būdams vajāts un paniski baidoties, ka nepaspēs izpildīt savu misiju, Hitlers līdz pilnībai izkopis specifiskas fiziskās un sociālās maņas.

Henrijs Kisindžers: "Demagoģija katapultēja Hitleru Vācijas valdībā un palika viņa kapitāls visas karjeras laikā. Ar instinktiem, kas piemīt izstumtajiem, un nekļūdīgu spēju saskatīt psiholoģiskas vājības viņš dzina savus pretiniekus no viena neizdevīga stāvokļa otrā, līdz tie bija pilnīgi demoralizēti un gatavi atzīt viņa pārākumu."

Pirmsākumi. 1909.gadā viņš kļuva par ekscentriskā doktora Jorga Lanca fon Lībenfelsa sekotāju. Lībenfelss bija izbijis mūks, kas, atteicies no kristīgās ticības, izveidoja jaunu kultu. Doktora adepti apmetās vecā pilī Donavas krastā. Te tika apgūts praktiskais okultisms un misticisms. Šeit nākamais fīrers pirmo reizi izdzirdēja leģendu par Svēto Šķēpu, kuru ņēma par pilnu. Iespējams tieši tādēļ viņš apzinājies savu īpašo izredzētību.
1912.gada vasarā Vīnes ekonomists, agrīnās Bizantijas mākslas eksperts Valters Šteins okulto lietu veikaliņā nopirka lietotu „Parsifala” sējumu. Grāmatas lapaspusēs Šteins atklāja ar zīmuli veiktas piezīmes uz malām, ko veicis iepriekšējais īpašnieks. Komentāri bija galvenokārt par mitoloģiju, okultismu un krustnešu un Teitoņa ordeņa bruņinieku ordeņu tiešo pēcteču rases pārākumu pār atlikušo cilvēci. Ieintriģētais Šteins palūdza grāmatu veikaliņa īpašnieku iepazīstināt viņu ar šo cilvēku. Tā viņš sastapa nabadzīgi ģērbtu, novājējušu un bālu jaunu cilvēku vārdā Ādolfs Šiklgrūbers.
Jaunais Ādolfs pastāstīja, ka interese par okultismu viņā radusies pēc Riharda Vāgnera operas „Rienci” noskatīšanās. Šajā darbā, kas vēsta par Romas impērijas uzplaukumu un pagrimumu, Ādolfs saskatīja metaforisku vācu nācijas likteņa aprakstu. Viņš iedziļinājās senvācu mitoloģijā un leģendās, ķērās pie nopietnām okultisma studijām.

"Mana cīņa" (1925.g.). Hitlers šo grāmatu veltījis Dītriham Ekartam (1868.-1923.g.), kas bija bagāts un pretržīdiski noskaņots izdevējs, pie viena arī "Tules" biedrības iekšējais loceklis. Hitlers ar Ekartu satikās 1919.gadā. Visdrīzāk tieši viņš esot iemācījis Hitleram maģisko projekcijas tehniku caur vizualizāciju. Šo tehniku Hitlers ārkārtīgi efektīvi esot izmantojis turpmākos gadus.
Vulfs Švarcvellers savā grāmatā "Nezināmais Hitlers" raksta, ka Ekarts Hitleru pat iepazīstinājis ar peijotas kaktusu. Tomēr ticamu apliecinājumu tam nav.
Vācijas nacionālsociālistu okultā vēsture sakņojas Vīnes jauntempliešu ordenī un Tules biedrībā, kas gan šodien vēl ir maz pētītas. Nozīmīgu vietu šai ticējumu sistēmā ieņēma leģenda par Grālu. 

Mistiskā darbība. Hitlers bija visai māņticīgs un mistiski noskaņots. Apbruņojuma ministrs Alberts Špeijers atceras kādu gadījumu no 1933.gada oktobra, kad lika pamatus Vācu mākslas muzejam: fīrers ielika pamatos pirmo akmeni un ar sudraba āmuru sāka to pielabot, bet pēkšņi āmurs salūza. Hitlers to uztvēra kā ļaunu zīmi – trīs mēnešus viņš bija tramīgs un satraukts un atplauka tikai 1934.gada janvārī, kad nomira viņa labs draugs – muzeja galvenais arhitekts Pauls Ludvigs Trosts.
Ar visai dīvainu greizsirdību izturējās pret Henrihu Himleru.
Piedalījās Himlera rīkotajos konklāvos Vēveles pilī kā SS „bruņinieku” augstākais priesteris. 1936.gadā lika attēlot sevi gleznā „Grāla zobens” Grāla bruņinieka veidolā. Kara beigās Berhtesgādenē šī glezna nonāca kāda ASV karavīra rokās un pēc 50 gadiem to nopirka divi bagāti teksasieši.

Hitlers un okultisms. Hitlers pats ne pārāk interesējās par okultisma ceremonijām un rituāliem. Viņš tikai izmantoja okulto simboliku politiskiem mērķiem, izmantoja tās provocētās emocijas. Domājams, pats okultismu nepraktizēja.

Hitlers un āriešu Supercilvēks. Rakstnieki Pauelss un Beržē savā 1960.gada grāmatā "Le matin des magiciens" ataino dialogu starp Hitleru un Dancigas gubernatoru Raušningu, kas apspriež Pārcilvēka selekcijas iespējas. Raušnings apzīmē grūtības, kad mērķēta selekcija ne vienmēr ir sekmīga. 
"Jaunais cilvēks jau ir starp mums! Tas ir šeit!" - uzvaroši iesaucās Hitlers. - "Jums ar to nepietiek? Es atklāšu jums noslēpumu. Esmu redzējis jauno cilvēku. Viņš ir bezbailīgs un nežēlīgs. Es izbijos viņa."
"Izrunājot šos vārdus," - piemetinājaRaušnings, - "Hitlers trīcēja, it kā būtu ekstazē." (Pouwels, Bergier, "Le matin des magiciens.")

Hitlers un pareģojumi. Rakstnieks Džeralds Sasters savā grāmatā "Hitlers un Gora eons" raksta, ka Hitlers ir iedzīvināts Alistera Kroulija "Likuma grāmatas" piepildījums. Šīs grāmatas tekstu A.Kroulijs esot telepātiski saņēmis no sava eņģeļa-sarga Aivasa 1904.gadā. Tajā tiek vēstīts par Gora eona uznākšanu, kad kristietība tikšot noslaucīta no zemes virsas neredzēti plašos kara uguņos. Sasters grāmatā izsaka domu, ka XX gs. 1.pusē valdošā nežēlība balstījusies uz kādu noslēpumainu, zinātnei nepazīstamu slēptu spēku, kuru pats rakstnieks nosaucis bezmaz vai par dēmonisku. Sekojot A.Kroulija piemēram, Sasters personificēja šo spēku ar senēģiptiešu kara dievu Goru. Viņšuzskatīja, ka daži vēsturiskie personāži izmantojuši maģiju, lai vadītu dēmonisko spēku un izmantotu to saviem politiskajiem mēŗķiem. Viens no tādiem bijis Ādolfs Hitlers, kuru Sasters nosauca par "lielāko gadsmita melno magu."

Atentāti. Pēc Elzera Minhenes atentāta Hitlers sāka uzskatīt, ka viņu sargā augstāki spēki, un paradoksālā kārta biežie uzbrukumi pat iedrošināja viņu, viņam radās apziņa par savu izredzētību.
Sevišķi šī apziņa pastiprinājās pēc Staufenberga atentāta 1944.gada jūlijā. Adjutants Otto Ginše, kuru sprādziens izsvieda pa logu, vēlāk liecinājis, ka apsvilušais fīrers, jau nogādāts drošībā, dvesis: "Kāda laime... Esmu dzīvs... Tas bija Providences pirksts."
Savai mīļākajai Evai Braunai viņš rakstīja: "Tas ir pierādījums, ka Providence mani sargā un ka mums vairs nav jābaidās no mūsu ienaidniekiem." Viņš uzskatīja, ka ši "nemirstība" ir augstāko spēku apliecinājums viņa ideju un darbības pareizībai. Tomēr pēc šī atentāta Hitlers arvien vairāk noslēdzās, vairījās publiski parādīties, izvērsa vajāšanas kampaņas pret reāliem un ienaidniekiem.
1938.gada 14.martā Hitlers uzstājās Vīnes Hedera laukumā un paziņoja par Austrijas iekļaušanu Trešā reiha sastāvā. Klausītāju pūlī bija arī vecais paziņa Valters Šteins. Viņš skatījās uz Lielā Vadoņa neapvaldīto žestikulēšanu, klausījās viņa murgaino runu un neatrada šai cilvēkā ne mazāko līdzību ar iepriekšējo savaldīgo jaunekli.
Lai ko teiktu vēsturnieki, tomēr viņa biogrāfijā ir patiesi neizskaidrojamas epizodes. Ja fīrers būtu devies ieplānotajā braucienā uz Reinzemi, viņš būtu kritis franču gūstā: "Tās dienas rītā man bija savāda nepatīkama sajūta, un brauciens tika atcelts," - viņš teica drīz pēc tam.
Mirkli pirms sprādziena viņš negaidīti pameta trofeju izstādi Berlīnē un atcēla atentātam nolūkoto parādi Parīzē. Cilvēks, kas mēnešiem sekojis Vadonim, lai to nošautu, iekrīt kā bezbiļetnieks vilcienā.

Hitlers un Svētais šķēps. Ļoti vēlējās iegūt savā īpašumā Svētā šķēpa Vīnes versiju, kas tam arī izdevās.
1960.gada novembra sākumā Londonas avīzē Sandy Dispatch tika publicēta sensacionālu rakstu virkne "Likteņa šķēps - kā Hitleru ietekmēja ierocis, kas caururba Jēzus miesu." Rakstu autors bija Makss Kolfīlds, tajos autors vēstīja "neticamu patiesību par to, kā Vadonis pielūdza Nelabo" un "domāja, ka šis talismans liks viņam kalpot visiem elles spēkiem." M.Kolfīlds atsaucās uz austriešu vēsturnieka Valtera Štaina arhīva dokumentiem, ko žurnālistam bija piešķīrusi vēsturnieka atraitne. Rakstos tika apgalvots, ka Vadonis bijis pārliecināts - iegūstot Šķēpu, viņš kļūs par pasaules valdnieku. 

Pareģojumi par Hitleru.
No A.Kroulija "Likumu grāmatas." Lielā mistiķa Alistera Kroulija "Likumu grāmatā," ko viņš esot sņēmis atklāsmē no eņģeļa Avasa 1904.gadā, pēc rakstnieka Džeralda Sastera domām, esot pareģojums par Hitleru: 
       "Es - četrdesmito [gadu] Kungs-karotājs:
      Astoņdesmitie noliec galvu manā prieksā un top pazemoti."

Avoti.
Wulf Schwarzva:ller. "The Unknown Hitler: His Private Life and Fortune." Bethesda, MD: National Press Books, 1989.g.
Gerald Suster. "Hitler and the Age of Horus." Londona: Sphere Books, 1891.g.

Saites.
Ādolfs Hitlers (18?-1945.g.).