Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Izmailīti

Ārkārtīgi radikāls un karojošs islāma novirziens (varētu to saukt pat par sektu), kurus Rietumu pasaulē pazīst pēc tā radikālākā spārna - asasiniem – „slepkavām.” Šis vārds atstājis tik nozīmīgas pēdas vēsturē, ka iegājies pat mūsdienu franču un angļu valodās.

Izmailīti par savu iedarbīgāko ieroci izvēlējās politiskās un arī gluži parasta, savu ienaidnieku slepkavas. Viņi uzturēja un apmācīja diversantus īpašās nometnēs. Tā, ka mūsdienu islāma nāvinieki šahīdi nekādi nav mūsdienu izgudrojums. Jāatzīmē, ka izmailīti šai ziņā nav bijuši vienīgie pasaulē. Atcerēsimies kaut vai viduslaiku Japānas ninzas.

Vēsture. Šī sekta laidusi dziļas saknes Persijas, Sīrijas un Ēģiptes teritorijās. Viņu vadonis bija Rašids ad Dins as Sinans, tā dēvētais Kalna Vecais – tādu titulu turpmāk lietoja, lai apzīmētu izmailītu augstākos vadoņus.
Jau savukārt viņu mazāks atzarojums ir nizarīti jeb asasini.

Hronikas apliecina, ka nizarīti uzradušies aptuveni 11.gs. 90. gados, kad izceļotājs no Irānas Hasans as Sabahs nolēma visu islama pasauli pievērst izmailītu parauga imamāta ticībai. Viņš dzimis 1050.gadā Persijas pilsētā Kumā, Horasanas šīīta ģimenē. Tēvs viņu nosūtīja mācībās uz stingrā imama Muvatiga skolā, par kuru runāja kā izcilu gudro, kas saviem skolniekiem mācot ne tikai Korānu, bet arī citas ārkārtīgi stipras gudrības.

Šai skolā viņš iedraudzējās ar nākamo slaveno dzejnieku, astronomu un matemātiķi Omāru Haijamu. Otrs viņa draugs bija kāds zemnieka dēls Nizams el Mulks. Visi triji viņi noslēdza derības, ka tas, kurš pirmais izsitīsies dzīvē, palīdzēs arī citiem diviem. Pirmais panākumus guva Nizams – šis zemnieka dēls kļuva par vezīru turku-seldžuku sultānam Alp Arslanam, kas valdīja Persijā. Tā pēcteča – Malikšaha laikā kļuva par ietekmīgāko cilvēku valstī. Tad arī abi skolas draugi atgādināja viņam par derību, ko viņš arī godam izpildīja: Omārs sāka saņemt smuku žūksni naudas, bet Hasanu, kurš kāroja varas, Nizams iekārtoja siltā vietiņā galmā.

Hasans neatmaksāja draugam ar labu, bet gan visai žigli sāka vērpt pret Nizamu intrigas, lai pats kļūtu par Malikšaha labo roku. Taču nizams attapās un panāca, ka Hasanu izsūtīja. Nākamais Kalna vecais apsolīja atriebties savam bijušajam draugam.
Hasans aizbrauca uz Ēģipti laikam taču jau ar mērķi pieslieties izmailītiem. Kalifam Kairā stādījās priekšā kā Malikšaha pilnvarnieks. Tā viņš Kairas galmā nodzīvoja 3 gadus. Taču vecais niķis nelika mieru un Hasans spēja aizintrigoties tiktāl, ka nokļuva tuptūzī. Kā nu nācās kā ne, varbūt skolā tiešām Hasans bija apguvis kādas slepenas zinības, bet nāvessoda priekšvakarā sabruka viens no pilsētas augstākajiem mineretiem.

Nosprieda, ka viņš atrodas Allaha aizsardzībā un Hasanu uzlika uz kuģa, kas devās uz Ziemeļrietumāfriku. Brauciena laikā kuģis nokļuva stiprā vētrā un visi jūrnieki lūgušies dievu, lai tas pasaudzē. Visi, tikai ne Hasans. Uz kapteiņa aicinājumu lūgties Hasans vīzdegunīgi atbildēja, ka pats arī vētru izsaucis un visi, izņemot viņu pašu, noslīkšot, jo esot nemirstīgs. Neko daudz jūrnieki viņu galvā neņēma, taču vētra kļuva vēl stiprāka. Kad likās, ka nu jau patiesi visi ies bojā, jūrnieki krita pie Hasana kājām un lūdza tos saudzēt. Kā nu tas bijis kā ne, bet saka, ka vētra norimusi un Hasans ieguvis savus pirmos piekritējus.

Pēc pirmā panākuma jaunizceptais pravietis ceļojis pa Persiju, kur vervēja sev sekotājus. Viņš visai veiksmīgi izmantoja nepatiku pret seldžuku režīmu, un par viņa piekritējiem kļuva veseli valsts apgabali.

Vadonim kļuva vajadzīgs kāds varas centrs un viņa skati vērsās augstkalnu cietokšņa Alamutas virzienā (Kaspijas jūras dienvidu krastā Elbrusa kalnos). Nosūtīja uz cietoksni savus sūtņus, kurus ielaida pēc ilgām pārrunām. Kad pēc laika tiem lika iet projām, Hasana piekritēji atteicās. 1090.gada 4.septembrī cietoksnī slepus iekļuva pats Hasans un prom bija jāiet komendantam. Nu viņš pasludināja karu pret tolaik Persijā valdošo turku-seldžuku dinastiju.

Pirmais Hasana upuris bija bijušais draugs un seldžuku sultāna vezīrs Nizrams el Mulks. Vecais ilgi meklēja brīvprātīgu slepkavu un tāds atradās – Bu Tairs Aranī. 1092.gada 10.oktoberī Ramadana svētku laikā Savas pilsētā slepkavam izdevās pietuvoties Nizama nestuvēm un caurdurt tā krūtis ar kinžalu. Pēc tam ar smaidu uz lūpām slepkava ļāvās apsardzei izrēķināties. Islāma pasaule notrīcēja ļaunās priekšnojautās, bet hasans Alamutas cietoksnī aiz priekiem pavēlēja izgatavot piemiņas plāksni ar upura un slepkavas vārdiem. Drīzumā tādas plāksnītes tika pagatavotas daudz – sultāni, augstmaņi, pilsētu pārvaldnieki, garīdznieki un par zinātnieki un rakstnieki.

Kopumā Kalnu vecis nodzīvoja Alamutā 34 gadus. Viņš bija precējies, tam bija bērni, taču dzīvoja kā vientuļnieks. Pieķēris reiz savu dēlu (sauktu par dzērāju Muhamedu) atkārtoti dzeram vīnu, lika to sodīt ar nāvi, piemērojot hadisa likumu. Nonāvēt citu savu dēlu lika vien tādēļ, ka pār to krita aizdomas (nepamatotas?) kāda garīdznieka slepkavībā. Hasans bija stingrs un bezsirdīgi taisnīgs. Toties tā piekritēju pulks auga, jo redzēja tā mērķtiecīgo rīcību. To bija ap 60 000, un Hasanam fanātiski uzticīgi.

Faktiski visām militārajām aktivitātēm piemita izteikts aizsardzības raksturs – viņi Alamutas apkārtnē raka ūdens kanālus, nostiprināja citadeli, veidoja cietoksnī pārtikas un ieroču uzkrājumus un aizsargāja to no seldžuku armijas uzbrukumiem. Savu sievu un meitas viņš aizsūtīja prom no cietokšņa.

Jau dzīves laikā izplatījās neskaitāmas leģendas par izmailītu pirmo vadoni. Runāja, ka viņš visu laiku sēd savās mājās, rakstot vēstules un vadot dažādas militāras un diplomātiskas operācijas. Ilgu gadu laikā viņš tikai divas reizes esot izgājis no savas mājas un tikai divas reizes uzkāpis uz savas mājas jumta. Viņš miris 1124.gadā 90 gadu vecumā, un tam izdevies noslēpt visas savas vecuma kaites no padotajiem. Viņš bija pirmais Kalna Veču sērijā.

Izmailīti pēc Hasana nāves. Laikā pēc pirmā Kalnu Vecā nāves ordenis turpināja pelnīt ar pasūtījuma slepkavībām un ķīlnieku pārdošanām, kā arī paplašināja savas robežas un ietekmi.

Laikā no 1090. līdz 1256.gadam Alamutā nomainījās 8 valdnieki. Trīs pirmie, kuri valdīja no 1090. līdz 1162.gadam, nostiprināja viņu kopienu kā pilnībā neatkarīgu lielumu. Bija pat pret sunnītiem vērsts apvērsums.

Otrajā periodā – no 1162.–1210.gadam – nizarītisms pakļāvās radikālai pārbūvei, ko veica vadošie imami. Viņi noslēdzās tikai sava personiskā gara un domas rāmjos, tiecoties iegūt iekšējo mieru, un balstoties visnotaļ oriģinālos, ezotēriskos islāma skaidrojumos.

Noslēguma periodā no 1210.–1256.gadam šīs mēģinājums cieta katastrofālu neveiksmi, un nizarīti visus spēkus novirzīja cita mērķa sasniegšanai: viņi vēlējās iekļauties sunnītu sabiedrībā kā atsevišķa valsts neskaitāmu citu līdzīgu valstu saimē.

Tā bija pēdējā iespēja viņu politiskai, organizatoriskai izdzīvošanai. Ap 1256.gadu nizarītu Irānas cietokšņus bija iznīcinājuši mongoļu karapulki Hulaguhana vadībā. 1273.gadā nizarītu Sīrijas nocietinājumus iznīcināja mameluku valdnieks Beibarss I. Pēc kalnu citadeļu iznīcināšanas labprātīgā gūstā gājušos garnizonus savā starpā sadalīja mongoļu militārie pavēlnieki.

Taču drīz pienāca augstākās vadības pavēle par pilnīgu izmailītu iznīcināšanu. Piemēram, Kuhistānā mongoļi aplenca 80 000 lielu izmailītu pulku un zvēriski nogalināja visus bez izņēmuma. Sunnītu valdnieki līdz ar mongoļu atvestajiem mācītajiem ļaudīm dziļi ieinteresēti pētīja unikālo Alamutas bibliotēku, bet pēc tam to sadedzināja.

Divus gadus pēc šiem notikumiem tika iznīcināta arī senā izmailītu pilsēta Bagdāde, kuru atjaunoja vairs tikai 20.gs.

Sadarbība ar templiešiem. Visai atzīts mūsdienu vēsturnieku aprindās ir viedoklis, ka templieši plaši izmantojuši izmailītu algoto slepkavu pakalpojumus.

Kā fakts ir zināms, ka 1094.gadā Igo de Paijēns un Šampaņas grāfs viesojās pie Kalnu Vecā. Par to rakstītas ziņas atstājis pats Šampaņas grāfs.

Laikā, kad spēkā un varā pieņēmās Saladins, templiešiem tikai ar assasinu palīdzību izdevās atvairīt viņa tīkojumus. Pirmo reizi pie Alepas norisa neveiksmīgs atentāts, kas izbiedēja Saladinu, taču pēc gada viņš atkal atgriezās. Tas assasini iekļuva viņa labi apsargātajā nometnē un atstāja draudu vēstuli. Nu efekts bija lielāks un no Saladina iestājās miers uz veseliem 7 gadiem, līdz brīdim, kad 19 gadu vecumā 1181.gadā nomira templiešu atbalstītais valdnieks Al Salihs. Nu bija sācies Saladina laiks un 1183.gadā tas sāka karu pret krustnešiem.

Viens no templiešu LielmestriemŽerārs de Rūdolfs 1187.gadā krita gūstā Saladina aplenktajā Tiberiādē. Tiek uzskatīts, ka viņš pieņēmis islāmu un iestājies assasinu rindās, tādējādi izglābdams savu dzīvību, kamēr pārējos savaņģotos templiešus musulmaņi nokāva.

Neapstrīdams ir fakts, ka kāds angļu cilmes templietis Roberts Sentalbāns pieņēma islāmu un ņēmās komandēt assasinu vienību.

Tāpat eksistē arī nostāsts par kādu „krustnešu cilti,” kas esot bijuši templieši, kuri kļuvuši par assasiniem. Tie esot dzīvojuši Arābijas pussalas ziemeļos vairākus gadsimtus, ievērojot visus musulmaņu paradumus.

Vēsturnieki izvirzījuši hipotēzi, ka kādā brīdī Sīrijas nizarīti pat bija gatavi noslēgt vienošanos ar templiešiem par pāriešanu kristīgajā ticībā. Sarunu gaitā 1194.gadā Jeruzālemes karalis Šampaņas Heinrihs ar lielu godu tika uzņemts nizarītu kalnu cietoksnī Masifajā. Dažādos laikos nizarīti veidojuši dažādas taktisku apsvērumu ierosinātas savienības ar sunnītiem, ar ortodoksālajiem šiītiem, kristiešiem, bet beigu posmā arī ar mongoļiem.

Dzīvodami Austrumos ilgu laiku, templieši visai labi adaptējās vietējā kultūrā. Tikai retais no viņiem neprata arābu valodu, audzēja bārdas kā musulmaņi un pat to apmetņi līdzinājās assasinu tērpiem.

1145.gadā assasini bija saņēmuši pasūtījumu Tripoles grāfa Tulūzas Raimonda II dēla nogalināšanai. Tie uzbruka viņa vadītajai mazajai vienībai pie pašiem Antiohijas vārtiem un vajāšana risinājās jau pilsētas ielās. Kad upuris paglābās baznīcā, assasinus tas nesamulsināja un tie noslepkavoja viņu tieši uz altāra.

Raimonda II dēls bija ciešās attiecībās ar templiešiem, tamdēļ tie ar joni piekrita tēva plānotajam atriebības karagājienam. Templiešu vienība iedzina assasinus kalnos un ielenca Alamutu ciešā lokā. Assasinu stāvoklis bija nopietns. Tad Kalnu Vecais un lielmestrs Robērs de Krajons sarunāja, ka assasini turpmāk maksās templiešiem „simboliskus” meslus – 2000 zelta monētu. Tā 27 gadu garumā šī nauda arī tika maksāta un abi ordeņi visai mierīgi sadzīvoja.

1172.gadā pats varenākais no Kalnu Vecajiem – Sinans ibn Suleimans piedāvāja Jeruzālemes karalim Anžujas Amorijam I atcelt templiešu uzliktos meslus apmaiņā pret palīdzību cīņā ar Ēģiptes mamelukiem. Tas patika visiem izņemot pašus templiešus. Tādēļ krustnešu vienība Gotjē de Mesnila vadībā pēc paša lielmestra Odona de Sentamāna pavēles uzbruka assasiniem un nogalināja sūtni Boaldeju. Pēc tā Kalnu Vecais Sinans atteicās maksāt meslus. Anžujas Amorijs I bija sašutis un atvainojās Kalnu vecajam, pieprasīja templiešiem izdot vainīgos. Odons atbildēja, ka vainīgs ir Gotjē de Mesnils un ka paši ar to tikšot galā. Rezultātā Jeruzālemes karalim pašam bija jāaplenc templiešu mītne un jāsagrābj Gotjē.

Arī viens no ietekmīgākajiem templiešu lielmestriem – Bertrāns de Blanšfors, bija tuvs assasiniem.

Izmailītu terorisms. Jau kopš pirmsākumiem izmailītu kustībai piemita slepenai sabiedrībai raksturīgs mērķis – plaša mēroga sazvērestība, nolūkā gāzt pastāvošo sunnītu varu. Kā parastu līdzekli izmailīti izvēlējās terorismu – savu ienaidnieku un politisko konkurentu fizisku iznīcināšanu. Lai gan tādas metodes nebija nekāds retums musulmaņu aprindās, nizarītu izpildījumā tas ieguva sevišķu nozīmi. Viņu varas laikmeta beigu posmā Alamutā bija īpašs ļaužu slānis, kurus dēvēja par fidajiem. Tie bija vīri, kas pildīja augstākā vadoņa pavēles par dažādām diversijas darbībām un uzskatīja, ka ejot bojā Hasana uzdevumā tie tūdaļ pat nokļūs paradīzē. Ir vēsturnieki, kas uzskata, ka fidaji pat ieguva speciālu izglītību, lai varētu uzdoties par dažādām personām, piemēram, mūkiem.

Par slepkavu upuriem parasti kļuva divu kategoriju ļaudis. Vispirms tie bija militārie vadoņi: nizarītu cietokšņu ieņemšanu vadošie emīri. Otrie – vezīri, kas regulāri ikdienā īstenoja pret izmailītiem vērstu politiku. Tāpat viņi nekautrējās nogalināt arī vienkāršos civiliedzīvotājus – tos, kas atļāvās uzstāties pret viņu mācību. Bez tam par nizarītu upuriem kļuva arī viņu draugu ienaidnieki. Sākumā tas bija bezmaksas pakalpojums, bet vēlāk, kā apliecina daži hronisti, par to saņēma samaksu. Slepkavībām noteikti bija jābūt publiskām, lai pasvītrotu izmailītu varenību.

Assasiniem bija pilnīgi viena alga nogalināt kristiešus vai musulmaņus, jo kā vieni tā arī otri bija viņu ienaidnieki. 2 reizes viņi mēģināja nogalināt pat Saladinu, bet brīnumainā kārtā tas neizdevās.

Izmailītu pētīšana. To veikuši persiešu vēsturnieki tūlīt pēc izmailītu sagrāves. Slavenākais no tiem – Ata Maliks Džuvaini. Ap 1260.gadu viņš rakstīja, ka spējis iepazīties ar dažām nizarītu grāmatām Alamutas bibliotēkā, un tas noticis dažas dienas pirms mongoļu saņemtās pavēles visas pilsētas iznīcināšanai. Tika iznīcināti arī viņu arhīvi citās pilsētās. Ļaunas mēles melš, ka te neizticis arī bez templiešiem, kas nebūt nevēlējās nodot atklātībā savus sakarus ar algotajiem slepkavām.

Tādējādi no pašu nizarītu arhīviem nav saglabājies nekas, tādēļ kā avoti viņu izzināšanai kalpo tikai nizarītu ienaidnieku viedokļi.

18.gs. beigās Silvestrs de Sasī apliecināja, ka asasini ir tie paši izmailīti.

19.gs. austriešu pētnieks fon Hammers-Purgštālems leģendu par asasiniem izmanoja cīņai pret slepenajām brālībām, galvenokārt pret jezuītiem un masoniem. Viņš sarakstīja kādu grāmatu par asasiniem kā viduslaiku slepkavām – narkomāniem.

18.gs. pirmo reizi izdevās noteikt, ka arābu valodā apzīmējums asasins ir vārds hashīshiyya jeb, iespējams, hashīshiyyūn, proti – cilvēks, kurš lieto apdullinošās kaņepes jeb hašišu. Ir viedoklis, tiesa nepārliecinošs, ka fedaji pīpēja zāli, kas spēja novest tos līdz tādam stāvoklim, ka tie spēja veikt jebkuru publisku slepkavību.

Kalna Vecie. Tādi bija veseli 9 gabali.
Hasans – pirmais Kalna Vecais (?-1124.g.).
Sinans ibn Suleimans (ap 1172.g.).
Alodīns (ap 1273.g.).

Leģenda par Paradīzes dārzu. Ir saglabājies nostāsts, ka Kalna Vecais ielūdzis savā pilī jaunekļus, dzirdinājis un ēdinājis tos līdz tie apdulluši. Tad jaunekļi tikuši aiznesti uz kādu ārkārtīgi skaisti iekārtotu dārzu, kurā pamodušies, bet turpinājuši to uzskatīt ar sapni. Kad viņi no turienes atgriezās, tiem pavēstīja, ka tas bijis brīnums. Vieta paradīzē viņiem būs garantēta, ja tie paliks pie vadoņa un pakļausies to pavēlēm pilnībā. Šādu stāstu uz Rietumiem pēc ceļojuma atveda Marko Polo („Grāmata par pasaules dažādību”), kurš pats to bija saklausījis Irānā, kur tā bija visai populāra. Citos avotos minēts, ka Marko Polo pats esot apmeklējis Alamutu 1273.gadā, kad tur valdījis Alodīns.

Savā „Grāmatā par pasaules dažādību” Marko Polo atstāsta, ka kādā attālā un nomaļā ielejā, par kuras atrašanās vietu bija informēti tikai paši svarīgākie izmailīti, bija brīnišķa pils, kas tikusi ieriktēta nu gluži kā musulmaņu paradīze: ap to bijis brīnišķīgs dārzs ar krāšņām puķēm un auglīgiem kokiem, pils bija inkrustēta ar zeltu. No avotiem pie pils sienām plūdis medus, piens un vīns. Pilī un dārzā bija skaistākās sievietes, kādas vien varēja vēlēties – tās spēlēja uz mūzikas instrumentiem, dziedāja un dejoja.
Nākamie Hasana slepkavnieki tika apdullināti ar hašišu un parnesti uz šo brīnišķo pili. Šāda apstrāde tos pārliecināja, ka Hasans ir gluži kā pravietis Muhameds, ja vēl ne varenāks, jo spēja jau tos dzīvus esot pārnest uz Paradīzi. Kad viņus pēc pāris dienām no jauna aizmidzināja un pārnesa uz Alamutu, tie visi kā viens esot saukuši, ka bijuši Paradīzē.

Līdzīgs stāsts ir aprakstīts arī vēsturiskajā romānā Sika Hakims arābu valodā.

Tā lūk Hasans apmāja savus sekotājus.