Iekšējā patvēruma meklējumos
Viņa Svētība Dalialama, Ņūdeli, Indijā 1960.gadā. Angliski tulkojuši Losang Chöpel un Glenn H. 1981. krājumā „Mācības pie Tušitas.”
Budisma mērķis.
Budisma skatījumā vienkāršo cilvēku prāti ir vāji un dezorientēti, maldu un emocionālo ciešanu ierobežoti. Tādēļ viņi nav spējīgi uztvert realitāti kā tā patiesībā eksistē, cilvēku uztvere ir izkropļota un viņu emocionālo pārdzīvojumu un aizspriedumu ierobežota.
Budisma mērķis ir attīrīt prātu no šiem kropļojošajiem faktoriem, un atjaunot patiesu pasaules uztveri. Kamēr nav izskausti šie maldīgie faktori, mūsu uztvere paliek izkropļota; kad mēs tos pilnībā pārvaram, mēs kļūstam spējīgi redzēt realitāti, kāda tā patiesībā ir. Tad, tāpēc, ka mūsu prātā valdīs pilnīgā gudrība un atbrīvošanās, mūsu runa un darbība tāpat iegūs visas labvēlīgās īpašības. Tas nekavējoties sniegtu milzīgu labumu gan mums, gan arī citiem, šajā dzīvē, kā mums arī nākamajās dzīvēs. Tāpēc budisms tiek uzskatīts par zināšanas un loģikas ceļu, tas nav balstīts vienīgi aklā ticībā.
Kā mācīties budismu.
Tibetiešiem ir laimējies piedzimt sabiedrībā, kur garīgās zināšanas vienmēr bijušas pieejamas un tikušas novērtētas. Taču, iespējams, mēs pie tām pieradām un bieži to uztvērām kā ko pašu par sevi saprotamu. Buda ir teicis „Pirms pieņemiet manu mācību, pārbaudiet to tik pat rūpīgi, kā juvelieri testē zeltu.” Buda mācību sniedza dažādu sabiedrības slāņu un atšķirīgu intelektuālo spēju cilvēkiem ilgstošā laika periodā. Sekojoši, katru no viņa sniegtajām mācībām nepieciešams rūpīgi izvērtēt, lai noteiktu, vai tā jāsaprot burtiskā, vai pārnestā nozīmē. Bieži mācības tikušas sniegtas atbilstoši kādiem konkrētiem apstākļiem, vai arī paredzētas cilvēkiem ar ierobežotu uztveri. Pieņemt kādu mācību, vai doktrīnas aspektu nepakļaujot to sākotnējai, rūpīgai analīzei, ir tāpat kā celt smilšu pili – tad prakse būs nestabila un neiegūs fundamentālo spēku un dziļumu.
Dharmas prakse.
Ko nozīmē vārdu salikums „Dharmas prakse”? Burtiski tulkojot, Dharma nozīmē „tas, kas tur,” tās ir garīgās zināšanas, kas mūs tur uz ūdens un glābj no ciešanu pinekļiem. Budismā tiek apgalvots, ka kaut arī šobrīd mūsu prāts ir sapinies maldos, galīgajā aspektā viens no tā līmeņiem pēc savas dabas ir tīrs un neaptraipīts. Tāpēc, attīstot šo tīrību un novēršot piesārņojumus, mēs varam „apturēt” savas ciešanas un destruktīvo pieredzi.
Uzskats par apziņas sākotnējo tīrību bija Budas mācības pamats, un Dharmakirti, tūkstoš gadu vēlāk dzīvojošs indiešu loģikas meistars, pamatoti pierādīja šo apgalvojumu. Kad šī apgaismības sēkla attīstās līdz vajadzīgajam līmenim, mēs iegūstam nirvānas pieredzi, vai brīvību no visiem samsāras aptumšojumiem. Dharmakirti ne tikai loģiski pamatoja apgaismības sēklas jēdzienu, bet arī visu budisma uzskatu spektru, tādus kā karmas likums, pārdzimšana, atbrīvošanās un visa zināšanu iespējamība, kā arī Trīs Dārgumu: Budas, Dharmas un Sanghas patieso dabu.
Runājot par pašu garīgo praksi, tad būtu kļūdaini to pildīt bez tās teorijas pamatojuma loģikas izpratnes. Mums labi jāsaprot, ko un kāpēc mēs darām, īpaši tiem no mums, kuri kļuvuši par mūkiem un mūķenēm, un visu savu dzīvi veltījuši Dharmai; mums ļoti rūpīgi jāseko lai mūsu prakse būtu nevainojama. Sangha ir ļoti nozīmīga mācības stabilitātes saglabāšanā, tāpēc mums visiem spēkiem nepieciešams censties līdzināties pašam Budam. Tas jāņem vērā katram, kurš izjūt vēlmi kļūt par mūku – kļūt par sliktu mūku nav nekādas jēgas. Sanghas atbildība ir būt par tikumības solījumu iemiesojumu. Ja vēlāties joprojām dzīvot parastu dzīvi, labāk atteikties no mūka dzīves to labā, kuru garīgie centieni ir spēcīgāki, un vienkārši censties praktizēt, paliekot laicīga cilvēka statusā.
Visas pasaules reliģijas līdzīgas tai ziņā, ka tajās ir pozitīvo īpašību attīstīšanas metodes, kā arī atbrīvošanās veidi no sliktajām. Budisms attīstījies Indijā, kad šajā zemē valdīja garīgais un filozofiskais pacēlums, un šodien sevī iekļauj garīgo ideju un praktisko metožu racionālu apvienojumu iekšējās attīstības procesā.
Tas ir jo sevišķi svarīgi mūsu racionālisma laikmetā, jo ļauj budismam bez sevišķām grūtībām iekļauties modernajā pasaulē. Vēl vairāk, daudzu zinātnisko atklājumu apraksti, piemēram, kodolfizikas jomā, kuri veikti salīdzinoši nesen, to analogus var atrast senu budisma tekstu lappusēs. Tāpēc, ka viens no pēdējiem Budas padomiem saviem mācekļiem bija nepieņemt vārdus vienīgi ticības dēļ, bet tos pakļaut sākotnējai loģiskajai analīzei, budisma pasaule vienmēr bijusi un ir atvērta meklējumiem un izzināšanai. Tas to padara atšķirīgu no vairuma citu reliģiju, kuras pretendējot uz patiesību „pēdējā instancē,” nepieļauj nekādus meklējumus, kuri apdraudētu to ierobežoto realitātes uzskatu.
Trīs Patvēruma Dārgumi.
Tas, vai esi vai neesi budists, atkarīgs vai patiesi no visas sirds esi pieņēmis Patvērumu Trīs Dārgumos – Budā, Dharmā un Snghā, nevis no budisma lūgšanu automātiskas skaitīšanas, spēlēšanās ar mantru krellēm vai iešanas apkārt tempļiem. Tam var apmācīt arī mērkaķi. Dharma atkarīga no apziņas, nevis ārējām darbībām. Sekojoši, lai kļūtu par budistu, skaidri jāsaprot, kas ir Trīs Patvēruma Dārgumi, un kāda ir to nozīmē jūsu garīgajā dzīvē.
Attiecībā par patvērumu Budā, mēs runājam vispirms par „cēlonisko” patvērumu visos pagātnes, tagadnes un nākotnes budās, kur visnozīmīgākais mums ir Buda Šakjamuni, un „augļa’, vai rezultatīvo Patvērumu, tas ir patvērums mūsu pašu potenciālajā spējā sasniegt apgaismību, budā par kuru mēs paši kļūsim. Kas attiecās uz patvērumu Dharmā, tad Dharmas mācība ir svētajos rakstos, un garīgās realizācijas sasniegšanā sekojot mācībai. Beidzot, mēs pieņemam patvērumu Sanghā – gan kā ordinētu mūku un mūķeņu kopienā, kuri simbolizē Sanghu, gan āriju Sanghā – tās ir būtnes, kuras savā meditatīvajā pieredzē sasnieguši pilnīgo patiesību. Tādējādi, mēs sakām, ka Buda ir skolotājs, Dharma ir ceļš un Sangha ir garīgie pavadoņi, kuri palīdz mūsu ceļā.
No šiem trīs Patvēruma objektiem vissvarīgākā mums ir Dharma, jo gala rezultātā vienīgi mēs paši sev spējam palīdzēt. Neviens cits mūsu vietā nesasniegs apgaismību, un to nepasniegs mums, kā uz paplātes. Apgaismību sasniedz vienīgi tiek, kuri uzcītīgi praktizē Dharmu, to patiesi pieņemot savas apziņas attīstībai. Tāpēc Dharma ir vissvarīgākā no Trīs Dārgumiem. Klausoties Dharmu, to pārdomājot, meditējot par Dharmu, mēs kļūstam vienoti ar to, un tad apgaismība kļūst iespējama jebkurā brīdī.
Karma.
Visi dižie Kadampas skolas meistari uzsvēruši, ka Patvēruma praksi nepieciešams izpildīt kontekstā ar skaidru sapratni par cēloņu un seku likumu; karmas likuma ievērošana ir prakses pamats. Buda ir teicis „Jūs paši sev esiet aizstāvji un paši sev ienaidnieki.” Buda mūs neaizsargā; mūs aizsargā karmas likuma ievērošana. Ja mēs ievērojam Patvēruma solījumus, un dzīvojam atbilstoši karmas likumam, tad paši esam sev glābēji; ja tā nav, un mēs dzīvojam pretrunā ar garīgo ceļu, tad mēs esam paši sev visļaunākie ienaidnieki, un paši sev nodarām vislielāko ļaunumu gan šajā, gan nākamajās dzīvēs.
Vienkāršā cilvēka prāts ir nedisciplinēts un nekontrolējams. Lai būtu gatavs augstākā līmeņa budisma praksēm, tādām kā šamadhi attīstīšanai, tukšuma sasniegšanai vai jogas metodes dažādo tantras sistēmu pielietojumā, mums pirmkārt nepieciešams disciplinēt savu prātu. Pamatojoties Patvērumā un pašdisciplīnā mūsu pieredzes attīstība augstajās Dharmas praksēs kļūs arvien dziļāka, bez pārmērīgas piepūles. Bet bez pašdisciplīnas pamata nekāda prakse nenesīs savus augļus.
Sākuma prakse.
Mēs visi vēlamies ātrāk ķerties klāt augstā līmeņa praksēm, taču vispirms mums jāpārliecinās, vai esam apguvuši tādus sākotnējos etapus, tādus kā disciplīna (vai tikumības normu ievērošana). Patvēruma pieņemšanas mērķis ir parasto cilvēku attīstīt par budu; kad tas ir paveikts, patvēruma mērķis ir sasniegts. To iespējams sasniegt vienīgi tad, kad mūsu prāts kļūst par Budu, mūsu runa kļūst par Dharmu, un mūsu ķermenis par Sanghu. Taču sasniegt šo visaugstāko stāvokli, ir iespējams vienīgi pateicoties mūsu pašu Dharmas praksei. Cerēt iegūt sev garīgo attīstību pateicoties citu prakses sniegumiem – nepiepildāma cerība.
Lai attīrītu prātu no karmiskajiem piesārņojumiem, nepareizas uztveres, un kultivētu prātā apgaismotās īpašības, mums pašiem nepieciešams iegūt pieredzi garīgos sasniegumos. Visu simt astoņu tibetiešu valodā pārtulkoto Budas mācību sējumu pamata tēma ir viena: prāta attīrīšana un pozitīvo garīgo īpašību radīšana. Tajos nekur nav teikts, ka kāds to var paveikt priekš mums, mūsu vietā. Budu iespējas šajā ziņā ir ierobežotas – viņi var mūs atbrīvot, vienīgi iedvesmojot pašiem praktizēt savu sniegto mācību. Pagātnē daudzi budas bija ieradušies mūsu pasaulē, bet mēs joprojām paliekam samsārā. Un tas nav tāpēc, ka budām trūktu līdzcietības pret mūsu ciešanām, bet gan tāpēc, ka līdz šim mēs nevarējām praktizēt viņu mācību. Katra cilvēka garīgās prakses individuālie sasniegumi ir atkarīgi vienīgi no viņa paša pūlēm.
Desmit tikumiskās darbības.
Iekšējās attīstības kultivēšana sevī ietver daudzus līmeņus. Iesācējiem pirmkārt nepieciešams atturēties no desmit negatīvajām darbībām, un veicināt to pretmetus (pretindes) - desmit labvēlīgās darbības. Pirmās trīs no tām ir fiziskās darbības: nogalināšanas vietā mums nepieciešams aizsargāt un cienīt visu būtņu dzīvības; zādzības vietā mums bez nožēlas jāsniedz citiem viss iespējamais, kas tiem var palīdzēt; un citu partneru pavedināšanas vietā mums nepieciešams cienīt citu cilvēku jūtas. Nākamās četras darbības saistītas ar runu: melošana jāaizvieto ar patiesības teikšanu; naida un savstarpēju nesaskaņu sēšanas vietā stāstīt par citu labajām īpašībām; asu un rupju vārdu vietā runāt ar apkārtējiem maigi, pieklājīgi un ar mīlestību; un lai izbēgtu no tukšvārdības, mums jārunā vienīgi tad, kad tam ir kāda jēga un labums. Beidzamās trīs darbības attiecināmas uz prātu: pieķeršanās mums jānomaina ar nepieķeršanos; naidīgumu jānomaina ar mīlestības un līdzcietības izjūtu; un kļūdainos uzskatus jānomaina ar reālu skatījumu uz eksistējošo.
Katram budistam jārīkojas atbilstoši šīm desmit fundamentālajām darbībām. Tie, kuri tās neievēro, bet nodarbojas ar tā dēvētajām „augstajām” tantriskajām metodēm, muļķo paši sevi. Šīs desmit prakses ir vienkāršas, ikkatrs ir spējīgs tās ievērot, tai pašā laikā tās ir pirmais solis, nepieciešams ikvienam, kurš nākotnē vēlas apgūt spēkpilnās jogas prakses, kuras pildot iespējams sasniegt apskaidrību vienas dzīves laikā.
Pieņemot Patvērumu un kļūstot par budistu, mums jāgodā budu ģimene. Veicot jebkuru no desmit negatīvajām darbībām, mēs apkaunojam budismu. Neviens nav piespiedis jūs kļūt par budistiem, jūs esiet budisti tāpēc, ka tā ir jūsu pašu izvēle. Tāpēc jums jābūt šā apzīmējuma cienīgiem, un kā minimums, atturēties no desmit nelabvēlīgajām darbībām un kultivēt to pretdarbības. Protams, neviens nav perfekts, taču ja jūs vēlaties dēvēties par budistiem, jums tam ir jāveic zināma piepūle. Kad kaut kas jums izraisa pieķeršanos vai naidu, vismaz jādara viss, lai nepakļautos šīm prātu aptumšojošajām emocijām, saglabājot prātu brīvu un ar labvēlīgu attieksmi.
Prāta attīstīšana.
Dharmas būtība ir prāta attīstīšana, ja visa pozitīvā un negatīvā karma, ko uzkrājam ar ķermeni un prātu, rodas prātā un pakļaujas prāta pavēlēm. Ja jūs neattīstīsiet izpratni par prāta darbības procesiem, un nespēsiet izskaust negatīvās idejas to parādīšanās brīdī, tad pat divdesmit meditācijā pavadītiem gadiem kādā nomaļā alā būs niecīga nozīme. Pirms meklēt alu, mums vēlams pameklēt pozitīvās īpašības savā prātā un attīstīt sevī spēju dzīvot atbilstoši Dharmai. Vienīgi tādā gadījumā meditēšanas ala ar kaut ko būs labāka par lāču migu. Tie, kuri spriedelē par tantriskajiem retrītiem, un tai pašā laikā nav spējīgi pat ievērot desmit Dharmas pamatprasības, vienkārši padara sevi smieklīgus.
Pārvērtiet šo dzīvi jēgpilnu.
Mēs esam cilvēki, mums piemīt potenciāls sasniegt apgaismību vienas dzīves laikā. Dzīve, starp citu, ir īsa, un bez tam nozīmīga tās daļa jau ir nodzīvota. Mums nepieciešams pajautāt pašiem sev, kādus panākumus garīgajā ceļā šajā laikā esam sasnieguši. Nāve var pienākt jebkurā brīdī, un kad tas notiks, mums nāksies atstāt pilnīgi visu – izņemot savu darbību nospiedumus, kas saglabājas apziņas plūsmā. Ja dzīves laikā mēs praktizējam Dharmu, cenšoties ievērot tās pamatprincipus, vai pat esam sasnieguši garīgās realizācijas, šī enerģija arī pēc nāves saglabāsies mūsu apziņas plūsmā. Savukārt pretēji, ja būsim nodzīvojuši savu dzīvi nelabvēlīgi, tad apziņa, tiecoties pēc nākamajiem iemiesojumiem, būs aizņemta ar samsāriskās eksistences negatīvajām domām un atmiņām.
Tāpēc, kamēr mums ir iespēja, nepieciešams praktizēt Dharmu patiesi un centīgi. Dharmas prakse jau šajā dzīvē sniedz mieru un harmoniju, gan mums, gan apkārtējiem, un pat ja nesasniegsim apgaismību šajā iemiesojumā, šās dzīves laikā, tad tā mums sniedz nenovērtējamo iespēju īstenot savu vēlēšanos turpināt garīgo attīstību nākotnē.
Tātad, mūsu nākotne ir mūsu pašu rokās. Vairums cilvēku būvē satriecošus plānus nākamajai nedēļai, mēnesim vai gadam, taču tiešām pats svarīgākais ir praktizēt Dharmu tieši tagad. Ja mēs to darīsim, visi mūsu plāni veiksmīgi piepildīsies. Jau šodien uzkrājot nopelnus un pozitīvās darbības, mēs, pateicoties savstarpējās atkarības likumam, radīsim impulsu pozitīvajām izmaiņām. Tas arī ir vērtīgās cilvēciskās iemiesošanās labums: mēs spējam aktīvi ietekmēt savu nākotni, izmantojot izšķiršanas gudrību attiecībā pret visām ķermeņa, runas un prāta darbībām. Izmantojot un attīstot šo gudrību, mēs izmantojam savas cilvēciskās iemiesošanās pašu būtību.
