Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Ičkērija, Čečenija

Čečenu apdzīvota valsts Ziemeļkaukāzā, pašlaik okupēta un atrodas Krievijas impērijas sastāvā. 

Galvaspilsēta - Džohara.

Vēsture.
Ģenerāļa Jermolova uzbrukumi (1817.-1826.g.).
Kājnieku ģenerālis Aleksejs Jermolovs (Алексей Ермолов), kas bija krievu armijas Atsevišķā Kaukāza korpusa komandieris, veica ļoti nežēlīgas čečenu pakļaušanas kampaņas. 
Krievu-turku kara laikā (1877.-1878.g.). Ja Donavas frontē krieviem veicās visai labi, tad citādi bija Kaukāzā. 1877.gadā turku emisāri izraisīja kalniešu sacelšanos Abhāzijā. To atbalstīt Suhumā ieradās turku eskadra, no tās tika izsēdināts desants. Tāds trieciens krieviem bija nepatīkams pārsteigums. Visai drīzi visa Abhāzijas Melnās jūras piekraste jau atradās turku kontrolē. Pēc tam sākās sacelšanās arī Čečenijā un Dagestānā. 
Suhumas nodalas priekšnieks ģenerālis P.Kravčenko (П.П.Кравченко) mēģināja turkiem atņemt Suhumu, taču darbojās visai neizlēmīgi un viņa mēģinājums izgāzās. Taisnības labad jāatzīmē, ka karaspēka ģenerālim bija visai maz, lai viņš reizē sekmīgi varētu darboties gan pret turkiem, gan pret kalniešiem.
Suhumu izdevās atgūt tikai 1877.gada augusta vidū. Tobrīd uz Abhāziju tika novirzīti papildspēki. Uz Čečeniju un Dagestānu nosūtīja divas kājnieku divīzijas. Ar visai lielām pūlēm turku uzbrukumu Kaukāzā izdevās atsist.

Kalnu republikas sastāvā (1921.-1924.g.). Šai laikā vienā republikā tika apvienotas Kabardija-Balkārija, Karačajevas apgabals, Čečenija, Ziemeļosetija un Ingušijas apgabals.

Kaukāziešu laupīšanas XX gs. 20.gados. Čečenu un citu kaukāziešu rokāsbija daudz ieroču, bet Kaukāzā dzīvojošajiem krieviem to nebija. Tādēl krievu iedzīvotājus pastāvīgi laupīja čečeni u.c., kuriem aulos bija daudz ieroču, tie bija pat 13-14 gadu veciem pusaudžiem.
Krievu ierēdņi ziņoja augstākstāvošai priekšniecībai, ka čečeni, inguši un pat osetīni pastāvīgi laupot krievus. Pat izbraukšana no staņicām 2-3 vertu attālumā lauksaimniecības darbos bija risks palikt bez zirgiem, inventāra, tikt izģērbtam kailam, aizdzītam verdzībā vai pat nogalinātam.
Piemēram, Asanas staņicā 1920.gadā lauku darbos tika nogalināti 10 cilvēki, no tiem 2 sievietes, ievainoti 4 cilvēki, aizdzīti dreļļos 5 cilvēki. Aizdzīti 378 ragulopi, 130 zirgi, 955 auni. Dati no visām staņicām kopā veidoja drūmu ainu.
Sūdzības vietējai priekšniecībai neko nedeva, jo tie bija vietējie nacionālie kadri, kas piekopa krievu izspiešanas politiku. Avīzes «Горская правда», «Трудовая Чечня» u.c. kalpoja par šīs politikas ruporiem.

Kalniešu sacelšanās (1920.-1925.g.). Krievu stāvokli Kaukāzā vēl sliktāku padarīja kalniešu 1920.gadā sāktā sacelšanās Dagestānā un Čečenijā imama Nažmudīna Gocinska (Нажмудин Гоцинский) vadībā. Imams vēlējās gāzt padomju varu, iedibināt šariata kārtību. Viens no viņa tuvākajiem sabiedrotajiem bija Šamila mazdēls Saīdbeks. 2021.gadā dumpinieku rīcībā bija vairāk kā 10 000 kaujinieku.
Lielinieku Teras-Dagestānas grupas karaspēks nespēja apspiest sacelšanos, tādēļ no 1921.gada aprīļa karadarbībā pret kaukāziešiem iesaistījās Atsevišķās Kaukāza armijas daļas. Viņi piekopa taktiku lielās grupās slēgt kalnu pārejas un takas, pa kurām Gocinska murīdiem no Gruzijas piegādāja munīciju. Tādejādi izdevās panākt, ka 1921.gada vasaras laikā apgādes problēmu dēļ izjuka visas lielās nemiernieku vienības.
Tad nemiernieki izdalījās pa auliem un sāka piekopt individuāla partizāņu kara taktiku. Tika šauti padomju, partijas un militārie vadītāji tik šausminošos mērogos Derbentā un Mahačkalā, Hasavjurtas un Kurijas apriņķos Dagestānā, Urusmartanas, Šatojas un Vedenas rajonos Čečenijā.
Tad Dagestānas republikas militārā apspriede pieņēma lēmumu īstā ģenerāļa Jermolova garā - 1922.gada 22.martā apstiprināja rīkojumu par "ķīlnieku ņemšanu no pazīstamām kontrrevolucionāru ģimenēm." Tomēr laupīšanas un krievu šaušanas turpinājās tik un tā. Krievi Ziemeļkaukāza Kara apgabala dokumentos rakstīja: "Čečenu autonomais apgabals ir krimināla bandītisma avots. ...Čečeniem ir nosliece uz bandītismu kā galveno vieglas peļņas avotu, to sekmē liels esošo ieroču daudzums." 

Čečenu atbruņošanas operācijas (1925.g.). Padomju vara cīnījās ar kalniešu seperātismu un kriminalitāti, tādēļ visai skarbi veica akcijas, lai čečeniem atņemtu šaujamieročus. Nesen publiskotie arhīva dokumenti visai pārliecinoši rāda, ka kriminālais un politiskais bandītisms čečenu vidū bija ārkārtīgi populārs.
Tas tika darīts šādā veidā: krievu karaspēks pilnīgi aplenca apdzīvoto vietu, lai iedzīvotājiem nebūtu nekādu sakaru ar ārpasauli. Pēc tam iedzīvotājiem tika izteikts ultimāts divu stundu laikā nodot ieročus. Ja iedzīvotāji šo prasību neizpildīja, tad ciems 10 minūtes tika apšaudīts ar artilēriju, tiesa gan, tādā baidīšanas režīmā, nevis lai sagrautu apdzīvoto vietu. Pēc šīs preventīvās apšaudes atkal izvirzīja prasību nodot ieročus - nu jau daudz īsākā termiņā. Laikam beidzoties operatīvā grupa sāk pilnīgu pārmeklēšanu, ieroču konfiscēšanu un nepaklausīgo arestēšanu. Atkarībā no situācijas, artilērijas apšaudes varēja atkārtot vairākas reizes. Galējos gadījumos, kad iedzīvotāji izrādīja aktīvu pretošanos, tika pieļauta apdzīvotās vietas autoritāšu aresti.
Atbruņošanas operācijas Čečenijā notika 1925.gadā no augusta līdz septembrim. Tā sākās ar Ačhojas aplenkumu, ko veica kopumā 7000 karavīri ar 240 ložmetējiem, 2 aviācijas vienībām un bruņuvilcienu. Sasauktajā sapulcē iedzīvotājiem piedāvāja 2 stundu laikā nodot visus šaujamieročus. Vienlaikus operatīvā grupa sāka pārmeklēšanu. Rezultātā tika nodotas 228 šautenes un 32 revolveri.
27.augustā čekisti un karavīri aplenca Zumsojas aulu. Sapulcē tika piedāvāts atdot ieročus - 800 šautenes un 200 revolverus, kā arī izdot bandītus. Pēc 2 stundu termiņa beigām pa aulu sāka šaut ar artilēriju, gaisā pacēlās aeroplāni. Nākamajā dienā apšaudi ar artilēriju un bombardēšanu no aeroplāniem atkārtoja. Tas radīja vajadzīgo efektu - iedzīvotāji stundas laikā nodeva 102 šautenes, iepriekšējā dienā tika nodotas tikai 27.
Tā piespieda nodot ieročus Himojā, Hakmalā, Nahčukelojā, Daijā u.c. 
Urusmartānā čečeni izrādīja niknu pretošanos, pēc operatīviem datiem te vajadzēja būt ne mazāk kā 4000 šautenēm un 800 revolveriem. Urusmartānas pārliecināšanai piemēroja artilērijas apšaudi - izšāva 90 lādiņus, bumboja ar aviāciju, tā sagraujot 12 mājas. Pēc tā visa tika nodotas ap,mēram 1000 šautenes un 400 revolveri.
Kopā no 25.augusta līdz 12.septembrim 1925.gadā ar ložmetējiem un artilēriju tika apšaudīta 101 apdzīvotā vieta (no 242 tolaik esošajām), 16 aulus bombardēja no gaisa. Bez tam, tika uzspridzinātas 119 mājas, kurās dzīvoja bandu vadoņi. Akciju laikā tika nogalināti 12 cilvēki, kas izrādīja bruņotu pretestību, konfiscētas 25 299 šautenes, 4319 revolveri, 1 ložmetējs un 80 000 patronu. Arestēti tika 300 kaujinieki. Krievi operācijas gaitā zaudēja 5 nogalētos un 9 ievainotos, kā arī 10 zirgus. Cietuši arī mierīgie iedzīvotāji - 6 nogalinātie un 30 ievainotie, tā minēts atskaitēs.
Operācijas rezultātā izdevās sagūstīt arī imamu Gocinski, ko nošāva pēc "troikas" sprieduma.

Sacelšanās piespiedu kolektivizācijas iespaidā (1929.-1930.g.). Kolektivizācija izsauca jaunu čečenu sacelšanos Hoitas, Šali un Benojas aulos. Lai apspiestu atsevišķus dumpīgos aulus un neļautu situācijai pāraugt vispārējā sacelšanā Ziemeļkaukāzā, 1930.gada pavasarī īpaši izveidota "operatīvā karaspēka grupa bandītisma likvidācijai" devās jaunā karagājienā pa Kaukāzu. Tas gan nebija visai veiksmīgs. Šī "grupa" nebija spējīga karot nakts apstākļos, kas ļāva nemiernieku vienībām izvairīties no iznīcināšanas, nebija arī pietiekami aši manevrēt spējīga.
Operācijas gala iznākums bija 122 kaujinieku arests un konfiscēti 1500 šaujamieroči. Interesanti, ka krievu drošībnieki cīņai ar kalniešiem izmantoja jau Vidusāzijā pret basmačiem izmēģinātu metodi - apgādāja kaujiniekus pa saviem kanāliem ar tādu munīciju, kas sprāga ieročos (pie tam šādas sprāgstošās patronas bija juku jukām ar parastām). Šādu viltību pielietoja 1932.gada martā, lai apspiestu sacelšanos Čečenijas Nožaijurtas rajonā. Krievi atzīmēja, ka šī sacelšanās izcēlusies ar "labu organizētību, masveida iedzīvotāju piedalīšanos, dumpinieku ārkārtīgi niknā cīņa, nepārtraukti pretuzbrukumi, neskatoties uz lieliem zaudējumiem, reliģiozas dziesmas uzbrukumu laikā, sieviešu piedalīšanās kaujās." Toreiz krieviem izdevās ātri nobloķēt Nožaijurtas rajonu ar karaspēku, bet Gudermesas rajons kaimiņos neatbalstīja dumpiniekus. Saskaņā ar krievu Ziemeļkaukāza kara apgabala štāba datiem tika nogalināti 333 dumpinieki un 150 ievainoti. Ne mazums ierindas kaujienieki ieradās padoties. Tādejādi krieviem izdevās nepieļaut vispārēju sacelšanos Ziemeļkaukāzā.

Dudajevs par prezidentu (1991.-1996.g.). Čečenu tautības padomju ģenerālis, 80.gados karoja Afganistānā krievpadomju okupācijas kontingenta sastāvā un plānoja aviācijas uzlidojumus modžahediem. Pēckaraspēka izvešanas no Afganistānas 80.gadu beigās komandēja aviācijas aviobāzi Igaunijā pie Tērbatas no 1988.-1991.gadam un atteicās izpildīt augusta pučistu pavēli vērsties pret igauņiem. 
Kļuva par pirmo Ičkērijas republikas prezidentu 1991.gadā ar lielu autoritāti čečenu vidū. Čečenija kļuva neatkarīga 1991.gada 6.septembrī. Viņu noslepkavoja krievu specdienesti pirmā iebrukuma Čečenijā.
Viņa vārdā nosaukta iela Rīgā (bijusī Kosmonautikas gatve), kas dikti nepatīk šejienes okupantiem.

Cīņa par starptautisku atzīšanu. Būdams prezidents, Džohars Dudajevs vairākkārt aicināja rietumvalstis atzīt Čečenijas neatkarību un visai naivi ticēja, ka Rietumvalstis atzīst tautu pašnoteikšanās tiesības. 
Vistuvāk atzīšanai lietas norisa Lietuvā. 1992.gada 25.aprīlī Viļņas pilsētas dome atzina Čečenijas neatkarību, un lūdza Lietuvas Ministru kabinetu atzīt Čečenijas neatkarību de facto. Šo jautājumu pēc Čečenijas atbalsta grupas iniciatīvas ne reizi vien apsprieda Saeima sēdēs, taču parlamenta locekļi palika pie viedokļa, ka Lietuva kļūs tikai par otro valsti, kas atzīs Čečenijas neatkarību.

Pirmais krievu-čečenu karš (1995.-1997.g.). Beidzās ar Hasavjurtas mieru un krievu karaspēka aiziešanu.

Otrais krievu-čečenu karš (1999.g.). Raksturojās ar varonīgu 54 dienu ilgu Džoharas aizstāvēšanu. Tomēr šā kara rezultātā Čečenija zaudēja savu faktisko neatkarību. 

Čečenu prezidenti.
      Džohars Dudajevs (?-1996.g.). Nogalināts ar raķetes šāvienu 1996.gadā.
      Zelimhans Janderbijevs (1996.-2004.g.). Čečenijas 2.prezidents. Dzīvoja trimdā Tuvajos Austrumos. Gāja bojā 2004.gadā Katarā, kad uzspridzināja tā automašīnu, ar kuru tas kopā ar 13 gadu veco dēu atgriezās no lūgšanas.
      Aslans Mashadovs (2004.-2005.g.). Viņu ievēlēja par prezidentu pēc Pirmā Čečenijas kara beigām.
      Abduls Halims Sadulajevs (2005.-2006.g.). Nogalināts cīņā Argunā 2006.gada 17.jūnijā.
      Doka Umarovs.

Prezidenta Sadulajeva boijāeja. Ziņo Ahmads Sardali caur portālu kavkazcenter.com: "Ar mani sazinājās biedri no Argunas un paziņoja dažus notikušās cīņas detaļas, kuras pastāstījuši notikuma tieši aculiecinieki. Es pats esmu dzimis Argunā, un mums ar Abdulu Halimu bija daudz kopīgu paziņu un draugu.
Rajonu, kur notika cīņa, sauc par "indiešu ciematu," jo bijušā sovhoza "Šalinskij" zeme galvenokārt tika sadalīta Argunas ciema iedzīvotājiem.
"Indiešu ciemats" tika pilnīgi ielenkts 16.jūnija vakarā ap plkst. 23. Jau no Argunas musulmaņu un kristiešu kapsētām visa ceļa garumā, kas savieno Šali ar galvaspilsētu Džoharu, līdz centram tika novietotas bruņumašīnas, un ciema iedzīvotāji gatavojās kārtējai "tīrīšanai." Bruņumašīnas tika novietotas arī Argunas upes krastā.
Bet līdz pat vēlai naktij krievi neko neuzsāka. Viņu nodomi nebija skaidri, un neviens negāja gulēt. Aculiecinieki stāsta, ka uzbrukums mājai, kurā atradās prezidents, sākās pēc signālraķetes palaišanas ap plkst. 1.00 naktī.
Pēc aculiecinieku stāstītā, krievu pusē bija aptuveni 300 karavīru un apmēram 50 tautas nodevēju. Spriežot pēc redzētā, A.H.Sadulajevs un viņa apsardze pretojās, izmantojot stobrveida granātmetējus, jo divas stundas bez partraukuma bija redzami sprādzienu uzliesmojumi.
Cīņa turpinājās ne mazāk par divām stundām un beidzās, kad vēl bija tumšs.Šosseinajas ielas iedzīvotāji stāsta, ka no rīta, kad jau ausa gaisma, no ciema puses brauca kravas mašīna. Krustojot ceļu, brezents, ar kuru bija pārsegta kravas mašīna, atmetās atpakaļ, atsedzot zem tā atrodošos līķu kaudzi.
Acīmredzot pašam Allāham labpatikās, lai iedzīvotāji redzētu čečenu prezidenta pēdējās cīņas rezultātus. Pirms kļūt par šahīdu, viņš aizsūtīja uz elli daudzus krievu okupantus un tautas nodevējus, nevis divus FDD pārstāvjus, kā ziņo okupantu avoti."

Ahmada Kadirova valdīšana (?-2004.g.). Krievu ieceltās Čečenijas valdības vadītājs.
2004.gadā čečenu modžahedi Ahmadu kopā ar visu viņa valdību uzspēra gaisā tribīnē 9.maija svinību laikā.

Ala Alhanova valdīšana (2004.-2007.g.).  2007.gadā Putins atlaida Alu Alhanovu.

Ramzana Kadirova valdīšana (2007.-patlaban). Tas ir ārkārtīgi stingrs diktatorisks režīms, tam raksturīga neapmierināto iedzīvotāju vajāšana, iebiedēšana, spīdzināšana, slepkavības, arī pasūtījuma slepkavības ārzemēs.
Ahmeda Kadirova dēls Rustams Kadirovs stājās Čečenijas vadībā 2004.gadā pec tam, kad modžahedi "Uzvaras dienas" svinību laikā uzspridzināja viņa tēvu. Dzmis 1976.gadā. Pirmā Čečenijas kara laikā cīnījās pret krievu okupantiem. 1999.gadā Otrā Čečenijas kara sākumā kopā ar tēvu pārgāja Maskavas piekritēju pusē.
2004.gadā tika iecelts par Čečenijas vicepremjeru, 2006.gadā par premjerministru, bet 2007.gadā Putins viņu iecēla par Čečenijas prezidentu.
Kļūstot par "Čečenijas prezidentu, R.Kadirovs straujā tempā atjaunoja divos karos nopostīto Džoharu (Grozniju). Piemēram, 2008.gadā Putinam klātesot te atklāja lielāko mošeju Eiropā - nosauktu Ahmada Kadirova vārdā. Kremlis dāsni deva nepaklausīgajai provincei naudu - pirka tās lojalitāti.
Kadirovs Čečenijā nodrošināja arī relatīvu mieru, stingri vēršoties pret islāmistiem visos iespējamos veidos: izmanto cilvēku nolaupīšanas, kaujinieku radinieku represijas un algotu slepkavību veikšanu čečenu emigrantu vidū (skaļākie gadījumi Turcijā, Austrijā un AAE). 2014.gada decembrī gan islāmisti uzbruka Preses namam, vairāku stundu apšaudēs gāja bojā 14 policisti un 11 kaujinieki. 

Aplūkojamie objekti.
      Džohara.

Saites.
Čečeni.