Inku dārgumi
- Detaļas
- Skatīts: 3725
Kad spāņu konkistadori Pizarro vadībā saņēma pēdējo Inku Atavalpu par ķīlnieku Kahamarkas pilsētā, viņa sieva spāņiem par atbrīvošanu piesolīja veselu istabu zelta un to arī izdarīja.
Pizarro dārgumi Spānijā. 1534.gada 9.janvārī galeons Santa Maria del Campo izmeta enkuru Seviļas ostā. Tajā atradās salaupītais inku zelts. Toreizējie ierēdņi domājās redzējuši visu, bet nu viņi alojās. Tābija lielākā dārgmetālu krava, kas jel kad bija pienākusi kādā Eiropas ostā: 34 zelta krūkas, zelta kukurūzas vālīte, 2 zelta šķīvji, cilvēkveidīgs elku tēls dabiskā lielumā, vairāk kā 100 sudraba priekšmetu, no kuriem lielākais svēra 75 kg u.d.c. Tas bija kaut kas vienreizējs. Vēl tagad Itālijā, kad runā par kaut ko fantastiski dārgu, lieto apzīmējumu "peruāņu."
Kārlis I tobrīd gatavojās Tunisijas iekarošanai un bezceremoniāli (pat tos neaplūkojis!?) pavēlēja tos pārkausēt lietņos. Tā gāja bojā inku dārgumi.
Taču spāņiem ar to bija par maz un viņi piedraudēja valdnieku nogalināt, ja inki neparādīs ap kilometru garo tuneli, kurā zelts glabājās. Priesteris maģiskajā melnajā spogulī ieraudzīja nākamo ķēniņa nogalināšanu. Tad inkas sieva pavēlēja noslēpt tuneļa ieejas apberot tās ar milzumu klints atlūzu.
Ķēniņu spāņi nogalināja, bet viņa sieva padarīja sev galu. Tuneli visādi centušies atrast, taču bez sekmēm līdz pat mūsdienām. Arī pēc Inkas nogalināšanas no visām zemes malām kādu brīdi vēl turpināja plūst dārgumi – statujas, dievekļu attēli, krūzes, zelta stieņi un plāksnes, līdz kādu dienu tas tomēr beidzās. Pizarro īpaši nožēloja, ka nav saņēmis kādu masīvu zelta ķēdi, kuru sauca par "resno zivi" (el peje grande). Tā bija tik smaga, ka to nesa 6 indiāņi.
Inki savus dārgumus noslēpa ļoti labi, tā ka daudzie zelta meklētāji tos nav uzgājuši līdz pat mūsdienām. Eksistē hipotēze, ka tos turpina apsargāt vēl joprojām dzīvi esošie inku priesteri.
Leģenda. Peru indiāņu vidū ir populārs kāds stāsts. Kādam inku pēctecim apsargāt ir uzticēts šos dārgumus, ieskaitot „resno zivi.” Šis Inka savu personību un dārgumu apsardzību tur noslēpumā. Andu indiāņi stāsta, ka kāds dižciltīgs un gaišādains inka, kurš ģērbies ļoti oficiāli, kā baltais, taču runā kečvu valodā bez akcenta, dažkārt, ekonomisku grūtību laikos, parādās nabadzīgos kalnu ciematos. Tas visbiežāk notiek tad, kad kādai ģimenei vai visam ciemam nav pietiekami daudz pārtikas. Šī noslēpumainā persona ierodas milzīgā melnā limuzīnā, kas kalnu ciemos ir liels retums. Ciemats saņem noteiktu naudas summu, lai par to iegādātos pārtiku, medikamentus un apmaksātu skolotāju algas. Tad labdaris atkal aizbrauc. Viņa personība nav noskaidrota. Neviens neatceras arī viņa mašīnas numura zīmi.
Saites.
Inku valsts.
Apslēptie dārgumi.
