Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Jermaks

Kazaku laupītājs un Sibīrijas hanistes iekarotājs.

Jermaka karagājiens (1581.-1585.g.). Kazaku atamana Jermaka (Ермак) karagājiens pret sibīriešiem bija triumfiāls. To uzsāka 1581.gadā pret Sibīrijas hanu Kučumu.

1582.gada novembra sākumā Jermaka vienība nonāca pie Iskeras - Sibīrijas hanistes galvaspilsētas Irtišas upes krastā. Hans Kučums nolēma doties kaujā pret atnācējiem. Pilsētu apjoza zemes valnis, taču nocietinājumi bija sliktā stāvoklī. Tādēļ Kučums un viņa karavadonis Mametkuls nolēma negaidīt pilsētā, bet doties kaujā Irtišas krastā, kad tai pāri celsies Jermaka vienība. Bija zināms, ka kazakiem ir uguns ieroči, tādēļ sibīrieši saslēpa savus karavīrus aiz baļķiem upes krastā. Kučumam bija arī dižgabali, tos nogādāja upes krastā gaidāmajā kaujas vietā. Jocīgi - dižgabaliem nebija pulvera, tādēļ kaujas laikā tie neizdeva ne skaņas.
jermaka vienībā bez kazakiem bija arī daudz algotņi vācieši, daudzi no tiem bija ņēmuši dalību Livonijas karā - tātika kompensēts sibīriešu skaitliskais pārākums: Jermaka vienībā bija 800 vīru, bet hanam Kučumam - vairāki tūkstoši, bez tatāriem bija arī hanti un mansi.

Kauja Čuvašu ragā. (Чуваший мыс) Neskatoties uz to, ka kazaku bija visai nedaudz, tomēr pēc gadu ilgām sadursmēm kazaki ieņēma hanistes galvaspilsētu Iskeru (Kašliku?).
Kā jau paredzēja Kučums, kauja ar jermakiešiem sākās pirms tie vēl bija izcēlušies krastā. kazaki no strūgām sāka šaut ar ugunsieročiem uz Kučuma karavīriem, taču diezgan neveiksmīgi, jo baļķu nocietinājumi tos labi aizsargāja. Tomēr neizdevāsnepieļaut Jermaka vienības izsēdināšanos krastā. Tad Mametkuls pavēlēja baļķu aizsprostos pavērt ejas un uzbruka Jermaka kazakiem tuvcīņā. Šeit pārsvaru parādija kazaku šautenes (toreiz - piščales), ar kurām nodarīja lielus zaudējumusuzbrucēju pirmajām rindām. Tomēr Kučuma karavīriem izdevās pietuvoties jermakiešiem, kas bija izkārtojušies karē kaujas kārtībā. kauja bija sīva un, ja nebūtu ugunsieroču, kazakus un vāciešus droši vien samaltu. Tomēr tika ievainots Mametkuls, kad tas gatavoja kārtējo tatāru jātnieku uzbrukumu. Viņš ievainots gandrīz nonāca kazaku gūstā. Redzot, ka viņu karavadoni iznes no kaujas lauka, Kučuma karavīri zaudēja kaujas spējas. Kučums, redzot, ka kauja zaudēta, bēga un nemaz nemēģināja organizēt pilsētas aizsardzību.
Kazaki nevajāja sibīriešu kareivjus, bīstoties no iekļūšanas slazdā. Pēc dažām dienām viņi iegāja Iskerā, sibīriešu karaspēks bija beidzis savu pastāvēšanu. Pēc būtībasšī kauja izšķīra Sibīrijas hanistes likteni, lai gan pats kučums ilgus gadus turpināja pretoties iebrucējiem un pat sakāva jermaka vienību. Tomēr lauzt vēstures notikumu gaitu hanam tā arī neizdevās.
Pēc Iskeras ieņemšanas Jermaks nosūtīja sūtni uz Maskavu, pavēstīt Ivanam Bargajam par hanistes pakļaušanu.

Ivans IV bija visai priecīgs par šo ziņu un sūtņi tika bagātīgi apdāvināti. Bez tam Ivans IV pavēlēja uz Sibīriju doties kņazam Semjonam Bolhovskim (Семен Болховский) ar nelielu 500 strēļu vienību. Kņazs ar strēļiem devās ceļā 1583.gada maijā. Bolhovskis tika nozī mēts par Sibīrijas vojevodu un viņam tika piekodināts sniegt visādu atbalstu Jermakam.
Tikmēr Jermaks turpināja karadarbību pret Kučumu. Lai gan hans bija zaudējis galvaspilsētu, tomēr izrādīja sīvu pretestību, tā ka ziņa par Sibīrijas pakļaušanu bija pāragra.
Bolhovska vienība nonāca līdz Kašlikai tikai 1584.gada novembrī. Un tad noskaidrojās, ka Jermaka kazaki nav nodrošinājušies ar pārtiku pietiekamā daudzumā. Situāciju vēl varēja labot ar medīšanu, tomēr ziema togad bija patiesi barga un sniega bija tik daudz, ka kazaki un strēļi bija gluži vienkārši nobloķēti Kašlikā.
No Mskavas atsūtītajiem strēļiem ziemu nepārdzīvoja neviens, tostarp arī kņazs Bolhovskis. Visi mira no bada un slimībām, tā arī neņemot dalību cīņās pret Kučumu. Paša jermaka vienība bija tik novājināta, ka atamanam bija jāizvairas no nopietnām sadursmēm ar tatāriem.
Tā turpnājās līdz Jermaks gāja bojā 1585.gada augustā - nejauši. Pēc tam viņa vienības atliekas atstāja Kašliku un atgriezās Maskavijas valstī.