Jezīdi
Īpatnēja reliģija, kas izplatīta pārsvarā starp Ziemeļirākas kurdiem.
Skaits. Pasaulē viņu ir ap pusi miljona, visi pārsvarā kurdi, kas dzīvo galvenokārt Irākas ziemeļos ap Mosulu un arī Sīrijas ziemeļos Turcijas pierobežā. Jezīdu kopiena ir arī Armēnijā un Eiropā.
Vēsture. Jezīdi nav musulmaņi, viņu ticība ir daudz senāka par islāmu. Citur gan teikts, ka jezīdu ticība radusies ap 1200.gadu. Tās pamatlicējs bijis šeihs Adi ibn Musafīrs el Haraki (pēc citiem avotiem – pravietis Jezīds) – sīriešu pravietis, dzejnieks un islāma mistikas darbu autors.
Daudzus gadsimtus jezīdus ir vajājuši musulmaņi, kuri tos uzskatījuši par pagāniem, elkdievjiem un bezdievjiem.
Reliģija. Jezīdu uzskati un īpatnās tradīcijas ir stipri vecākas par pašu jezīdu reliģiju. Iespējams, ka tās nāk no Haranas sabejiem.
Viņi pielūdz „Pāva Eņģeli”, kurš pēc pasaules radīšanas saņēmis Dieva uzdevumu pasaulē valdīt. Musulmaņi un kristieši šo eņģeli uzskata par Luciferu jeb Šaitanu jeb Sātanu, tādēļ jezīdiem ir velna pelūdzēju reputācija. Jezīdi šādu apsūdzību noraida, jo viņu mitoloģijā vispār nav tādu jēdzienu kā „elle”vai „sātans.”
Bez Sātana jezīdi atzīst vēl arī divus Huda (Dieva) aspektus. Viens no tiem ir pats pravietis Jezīds – dievišķā reinkarnācija. Otrs aspekts – „Pāva Eņģelis” (Melek Taus), kas pazīstams arī ar nosaukumu Anzazils. Huda putna veidolā (Anfārs – Huda iemiesojums putna veidolā) valda pār „septiņiem debesu saprātiem” jeb eņģeļiem. Huda putna izskatā tiek pielīdzināts mītiskajam Ankam no arābu leģendām, pazīstamam kā „debesu dievs”, kā arī kā „arābu ērglis,” kuru kādreiz pielūdza arābi-klejotāji Harranā.
Telek Tauss tiek attēlots kā stilizēts putna tēls, kas sēž vertikālas kārts galā. Kārts nostiprināta apaļas paplātes centrā. Šo totēmu sauc par sandžak – „stāvēt”, reizēm sauc to par „gaili.” Totēmam ir liela cieņa kurdu acīs, to no ciema uz ciemu vadā īpaši priesteri – kauval, kas totēmus rūpīgi uzstāda tos mājas svētnīcās. Tie ir ārkārtīgi reti un tos ne vienmēr rāda citticībniekiem. Literatūrā tiek atzīmēts, ka nav neviena šā totēma fotouzņēmuma, kas neradītu šaubas. Zināmi divi zīmējumi: 1849.gada Henrija Leijarda zīmētais un 1850.gada misis Badžeras zīmētais no Bašikas Irākā.
Vienīgais mūsdienu Anfāra apraksts dara to līdzīgu „baltam balodim.”
Runā, ka vispārējai apskatei izstādīts sandžaks atdzīvojas. Kauvala priesteris krīt transā, piesauc Telek Tausu ienākt totēmā, kā rezultātā tas pārvēršoties par orākulu.
Līdzīgi sabejiem un mandejiem, jezīdi lūgšanā pagriežas pret ziemeļiem – pret Polārzvaigzni. Bez tam tie katru rītu sveic saullēktu.
Koka kastīte, kurā glabājas jezīdu svētie raksti, izgreznota ar Saules, Mēness,un četru stihiju simboliem, kā arī ar Melek Tausa attēlu putna veidolā, virs kuras spīd zvaigzne, domājams, Polārzvaigzne.
Armēnijas jezīdi. Armēnijā kurdu jezīdi dzīvo kompakti - Aljagazas, Aknaličas ciemos. Aknaličā atrodas otrā lielākā jezīdu svētvieta pasaulē - Sultanjezīda svētnīca.
Iespējams, Armēnijas jezīdi devušies palīgā Afrinas reģiona kurdiem karā pret Turciju 2018.gada sākumā.
Jezīdu Noasa Šķirsts. Kurdu jezīdi uzskata, ka Noāsa šķirsts piestājis Džudi kalnā (Džudidagā). Tas pamatojas uz to, ka Bībelē nav teikts, ka Šķirsts piestājis pie Ararata kalna, bet gan, ka tas nonācis pie Ararata kalniem, pie kuriem pieskaitāma arī Džudi kalna virsotne.
Katra gada 14.septembra dienā jezīdi veic upurēšanas rituālu Džudidaga virsotnē. Jezīdi uzskata, ka tieši šai dienā Noāss izkāpa no Šķirsta.
Raksti. Jezīdu svētie raksti glabājas griezta koka kastītē.
„Melnā grāmata.” XIII gs. traktāts Kitab al Asvad jeb Mashaf Reš. Rietumu pētnieki šo tekstu uzgāja jau pieminētajā griezta koka lādītē. Teksts satur jezīdu mītu par pasaules radīšanu.
Svētvietas.
Lališa kalns. Atrodas Irākas ziemeļos, Kurdistānā. Svarīgākā no jezīdu svētvietām, domājams, mākslīgi izveidota par godu šeiham Adi.
Armēnijas ciemā Aknaličā atrodas otrā lielākā jezīdu svētvieta pasaulē - Sultanjezīda svētnīca.
Saites.
Kurdi.
