Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Jetijs

Tā tiek saukts Himalaju rajonā mītošais Sniega cilvēks

Tibetieši jetiju dēvē par gja-dred – "klinšu lācis," mi-dred – "cilvēklācis," mi-rgod – "mežonīgais cilvēks," KangAdmi - "sniega cilvēks" un dažādos citos vārdos.
Eiropā pazīstams kā jetijs (yeti - "sniega cilvēks").

Angliskajā vidē visai plaši lietotais apzīmējums, lai neteiktu – iesauka – Briesmīgais sniega cilvēks (Abominable Snowman) jetijam pielipa 1921.gadā, kad kāds Henrijs Ņūmens, Kalkutas avīzes “The Statesman” žurnālists, gatavojot rakstu par tajā pašā gadā notikušo pulkvežleitnanta Čārlza Hovarda-Berija vadīto Everesta izpētes ekspedīciju, iztaujāja tajā piedalījušos nastu nesējus. Tie viņam pastāstīja, ka Berijs kalnos, lielā augstumā uzgājis kāda dzīvnieka pēdas, kuras savā grāmatā-ekspedīcijas aprakstā vēlāk saista ar lielu vilku. Tomēr šerpas domājuši savādāk, apgalvojot, ka pēdas atstājis metoh-kangmi, ko aptuveni var tulkot kā “cilvēk-lācis sniega cilvēks.” Savukārt Ņūmens vārdu metoh pamanījies vispirms iztulkot kā “riebīgais,” vēlāk pārmainot uz “briesmīgais”... Gatavo rakstu Ņūmens nosūtīja pāris avīzēm, kuras to arī publicēja. Un Briesmīgais sniega cilvēks bija palaists vaļā...

Apraksts. Tiek aprakstīts kā liela auguma (1,80–3 m) spalvaina, uz divām kājām staigājoša būtne, kas visbiežāk novērota augstkalnu rajonos.
Protams, ka pirmās ziņas par jetiju smeļamas no vietējo tautu nostāstiem un folkloras.
Pirmais ziņojums par Jetija pēdu novērojumu Rietumos nonāca ar britu birokrātu un virsnieku ziņojumiem.

Novērojumi un pētījumi. Pirmais tāda ziņojuma autors bija B.Hodžsons (B.H.Hodgson), kas laikā no 1820.-1843.g. bija Lielbritānijas pilnvarotais pārstāvis Nepālas karaļa galmā. Viņš ziņo kā nesēji ceļojuma laikā pa Ziemeļnepālu pārbijušies no spalvaina un bezastaina radījuma, kas līdzinājies cilvēkam.
1889.gadā tika izdota Laurensa Vedela grāmata “Himalajos.” Vedels stāsta par pārgājiena laikā uzietām pēdām, kuras, pēc viņa pavadoņa teiktā, esot atstājis liels, pērtiķim līdzīgs radījums. Pats Vedels uzskata, ka tās bijušas lāča pēdas. Stāstus par kalnos dzīvojošiem spalvainiem divkājainiem radījumiem Vedels bija dzirdējis no vairākiem vietējiem iedzīvotājiem, taču viņš norāda, ka neviens pats stāstnieks personīgi savām acīm dīvaino būtni neesot redzējis.
No XIX gs. nāk arī liecība, kurā tiek aprakstīts dzīvs redzēts noķerts jetijs. Kāds dienvidafrikānis stāstījis antropoloģei Mairai Šaklijai: "Mana mirusī tante daudzus gadus atpakaļ Indijā man stāstīja, ka tās māte patiesi redzējusi vienu no šīm radījumiem. Tas noticis Mussori, Himalaju priekškalnēs. Radījums pārvietojās uz divām kājām, taču to klājošā vilna padarīja viņu vairāk līdzīgu dzīvniekam, nekā cilvēkam. Viņu noķēra sniegā... un veda iekaltu ķēdēs."
Jetija pēdu atradumu un pašas būtnes novērojumu skaits pieauga XX gs., kad Rietumu pētnieki un ceļotāji arvien biežāk un lielākā skaitā ieradās Himalajos.
1925.gadā jetiju no lielāka attāluma aptuveni 4600 m vjl. augstumā no apmēram 200 m attāluma novēroja Karaliskās Ģeogrāfijas biedrības loceklis, fotogrāfs un Himalaju pētnieks N.A.Tombazi: “Redzamā figūra nepārprotami, līdzinājās cilvēkam. Tas pārvietojās stāvus un pa laikam apstājās, lai noplūktu kādu pundurrododendrona dzinumu. Uz baltā sniega fona tas izskatījās melns un, cik es varēju saskatīt, bija bez kāda apģērba.” Divas stundas vēlāk Tombazi ar ceļabiedriem bija uzkāpuši līdz vietai, kur iepriekš atradās novērotā būtne. Viņi tur atrada pēdu nospiedumus, kas “līdzinājās cilvēka pēdām, tikai bija sešas līdz septiņas collas garas un četras collas platas.”

Tenzinga Norgaja "Sniegāju tīģera" fragmenti. "Turklāt kāds allaž bija slims vai izlikās par tādu; bāzes nometne uz šļūdoņa pārvērtās lazaretē; un vienlaik Lhotses nokalnē mums tik ļoti trūka cilvēku, ka man vajadzēja doties pēc tiem līdz pašai bāzei. Tajā daudz runāja par jetiju, kuru kāds nesējs pirms dažām dienām redzējis tuvu vietai, kur mēs pavasarī uzgājām pēdas. Pēc viņa vārdiem, jetijs bija četras, piecas pēdas garš, ar biezu, brūnu spalvu un turot ķermeni taisni, pārvietojoties ar pakaļējām ķepām; tam bijusi smaila galva, prāvi vaigu kauli un lieli žokļi, ko tas draudīgi iepletis, blenzdams no maza atstatuma nesējā, it kā gatavodamies uzbrukt viņam. Piepeši jetijs izgrūdis šņācošu skaņu, pagriezies un aizskrējis, un pēc tam vairs nerādījies. Es pats runāju ar šo nesēju, un manuprāt, nav nekāda iemesla apšaubīt to, ko viņš stāsta. Patiešām, viņa vārdi apstiprināja manas iepriekš izteiktās domas, ka jetijs ir liels kalnu pērtiķis."
"Lūk ko stāstīja mans tēvs. Pirmoreiz viņš saticis vienu no šiem dīvainajiem radījumiem uz Baruna šļūdoņa, Makalu kalna tuvumā, pie Tsaču, kur esmu dzimis. Viņš sastapās ar jetiju piepešu un tik tuvu, ka redzējis to pavisam skaidri. Tas izskatījies pēc liela pērtiķa, tikai atšķiries no pēdējā ar dziļi iedubušām acīm un iesmailu galvas vidu. Dzīvnieks bijis pelēcīgā spalvā, dūries acīs, ka virs vidukļa spalva augusi uz augšu, un zem tā - uz leju. Šī bijusi mātīte, ar garām, nokarenām krūtīm, tā skrējusi ar pakaļējām ķepām, ar priekšējām pieturējusi krūtis. Protams, tēvs izbijies. Ne vien viņš, bet arī jetijs. Tas acumirklī pagriezies, spalgi iesvilpdamies, sācis rāpties augšup pa stāvu atgāzi un nozudis. Nu tēvs dzīvojis vienās raizēs, gaidīdams, kas īsti notikšot ar viņu, jo daudzi apgalvo, ka cilvēki, kuri redzējuši jetiju, drīzumā mirstot. Taču tēvam laimējās, un toreiz viņš nenomira. Tomēr pēc tam slimojis gandrīz veselu gadu.
Vēlāk tēvs atkal redzējis jetiju - 1935.gadā, kad pirmo reiz piedalījos ekspedīcijā uz Everestu un viņš, pārnācis Nangpu La, ieradās Rongbukā, lai apciemotu mani. Viņam gadījās vienam pašam pārnakšņot mūsu pirmajā nometnē uz šļūdoņa, turpretī mēs, pārējie bijām vai nu bāzē, vai augšējās nometnēs. Gaismiņai svīstot, tēvs izdzirdējis tādu kā svilpienu. Viņš pacēlis telts aizskaru un netālu ieraudzījis kādu dzīvnieku, kas gājis pa šļūdoni no dienvidiem uz ziemeļiem. Protams, arī toreiz tēvs izbijies. Viņš negribējis skatīties uz jetiju, bet neiedrošinājies arī slēpties teltī, jo baiļojies, ka tad dzīvnieks tuvošoties vai pat ienāks iekšā. Galu galā tēvs palicis turpat, kamēr jetijs aizgājis lejup pa šļūdoni un izzudis skatienam. Pēc tam viņš, cik ātri vien varēdams, devies augšup uz mūsu otro nometni pie manis. Tur ieradies, viņš apkampa mani un sacīja: "Esmu mērojis tādu garu ceļu, lai redzētu savu dēlu; un redzēju - jetiju." Bet šoreiz tēvs nebija redzējis jetiju tik tuvu un vēlāk nesaslima."
"Visos Himalajos kalnenieki zina stāstīt par jetijiem. Grūti pateikt, kas patiesība un ko radījusi izdoma un māņticība. Solo Khumbu apgabalos stāsta, ka pirms daudziem gadiem jetiji esot atnākuši un nometušies uz dzīvi Targnas sādžas tuvumā. Vietējie šerpas cēluši mājas un apstrādājuši laukus, bet naktīs, vai arī tad, kad ļaudis kur aizgājuši, ieradušies jetiji un pastrādājuši tādus nedarbus, ka iedzīvotājiem vajadzējis visu sākt no jauna. Savādi bijis tas, ka jetiji ne tikai postījuši vien. Nodarījuši zaudējumus, tie mēģinājuši pēc sava prāta atjaunot mājas un atkal savest kārtībā laukus. Protams, jetijiem no tā visa nekas labs nav iznācis, un sādžinieki bijuši izmisuši. Nekādi nevarēdami sastapt šos radījumus, viņi izgudrojuši viltību. Kādu dienu viņi aizgājuši uz vietu, kur pulcējušies jetiji - tas bijis zināms pēc atstātajiem mēsliem - un nolikuši tur vairākus kausus ar čangu, stipru alu, kā arī daudzus kukrijus - līkus nepāliešu nažus. Kā jau šerpas paredzējuši, naktī jetiji atraduši čangu un dzēruši to. Tie apskurbuši un, paķēruši kukrijus, sākuši cīnīties savā starpā. No rīta, kā vēstī nostāsts, gandrīz visi šie jetiji gulējuši zemē beigti, un Targnas iedzīvotāji varējuši atkal mierīgi veikt savu darbu."
"Šerpas uzskata, ka ir divas jetiju sugas: metrejs, cilvēkēdājs, un čutrejs, kas ēd vienīgi dzīvniekus. Čutrejs esot lielāks - zināmā mērā līdzīgs brūnajam lācim."

Erika Šiptona uzņēmumi. XX gs.50.gados jetijs kļuva par kulta tēlu. Lielā mērā to veicināja pazīstamā britu alpīnista Erika Šiptona (Eric Shipton) uzņemtās hominīdu pēdu fotogrāfijas. Tās viņš uzgāja 1951.gada novembrī 5500 m augstumā, izlūkojot pieejas Everesta virsotnei, pie Tibetas-Nepālas robežas Menlunga ledāja rajonā.
Šiptons par atradumu rakstīja: “Kādā pēcpusdienā, ejot pa vienu no Menlungas baseina šļūdoņiem aptuveni 6500 metru augstumā, mēs sniegā uzgājām dīvainas pēdas, kuras vēlāk izraisīja tik plašu sabiedrības interesi Britānijā. Līdzīgas pēdas es biju redzējis jau agrāk un dažreiz mēģināju tām sekot, taču vienmēr tās aprāvās uz kādas morēnas vai klints šļūdoņa malā. Šīs pēdas, atšķirībā no iepriekšējām bija ļoti svaigas, iespējams, ne vecākas par 24 stundām. Kad Marejs un Bodilē pēc dažām dienām mums sekoja, viņi ieraudzīja tikai daļēji apjaušamas pēdu aprises, ko bija izdzēsis kūstošais sniegs.”
Šiptons pa pēdām gāja kādu 1,5 km.
Šiptona uzņēmumu īstumu sniega cilvēka kritiķi parasti neapšauba, tā vietā tie izvirza dažādas citas, ar jetiju nesaistītas versijas par pēdu izcelsmi, tās piedēvējot, piemēram, sniega leopardam. Toties tie, kas uzskata, ka jetijs ir kāda reāla, zinātnei pagaidām nezināma būtne Šiptona uzņemtos attēlus vērtē kā nopietnākos Sniega cilvēka pastāvēšanas pierādījumus.
Labāko no Šiptona uzņēmumiem izpētīja Džons Napjērs un visai dīvaini izsecināja, ka milzīgā pēda veidojusies no divām virsū uzliktām - kailas pēdas un apautas pēdas.

Pirmā Rietumu ekspedīcija. Pirmā ekspedīcija jetija meklēšanai bija britu laikraksta Daily Mail organizēta 1954.gadā, ko vadīja tās žurnālists Ralfs Izards. Meklējumi norisa Himalajos, taču pētniekiem ieraudzīt Sniega cilvēku tā arī neizdevās. Tomēr tika savākts zināms daudzums netiešu liecību jetija eksistencei: Pangbočes un Khimdžunga klosteros tika uzieti skalpi un mumificētas rokas kādam radījumam, kas stipri līdzinājās cilvēkam.

Juihiro Miuras nobrauciens ar slēpēm no Everesta (1970.g.). Savā grāmatā "The man who skied down Everest” savulaik tulkota arī latviski un 1982.g. izdota “Apvāršņa” sērijā Miura stāsta par ekspedīcijā dzirdētiem stāsiem par jetiju. Tuvāk šeit

Jetiju skalpi klosteros. Kāda britu māksliniece apgalvo, ka Butānā klosterī redzējusi svētu relikviju – jetija skalpu. Tas atradies nepiederošiem slēgtā klostera daļā. Viņu tur ievdis kāds gados jauns mūks – futbola un Deivida Bekhema fans. Mūks ļāvis vien zīmēt, bet ne fotografēt. Ievērojot proporcijas, māksliniece uzzīmējusi viņasprāt jetija skici. Pētnieki gan saka, ka tādi skalpi zināmi jau sen. Mūki tos pagatavojot ceremoniālajām vajadzībām no kalnu kazu ādas.
ASV televīzijas programmas Destination Truth veidotāji paziņoja, ka viņu grupai izdevies uziet jetija pēdu nospiedumus 3000 m augstumā. Viņu bruņojumā ir infrasarkanās kameras.
Balvu 1 miljona ASV dolāru apmērā izziņojusi amerikāņu optisko ierīču firma Bushnell kopā ar mednieku un makšķernieku žurnālu Field and Stream. Vajadzīgi reāli pierādījumi jetija eksistencei – kauli, vilna, foto, video, zobi, ķepa vai pēda. Konkurss bija spēkā līdz 2008.gada 15.decembrim.
Doņeckas ekspedīcijas uz Everestu dalībnieki cietuši no neidentificēta zagļa, kurš nozadzis kaltētus augļus, šokolādes tāfelīti un gandrīz visus makaronu krājumus. Produkti pazuduši no telts, kas bijusi novietota 6500 m augstumā virs jūras līmeņa, ziņo laikraksts Segodņa. Pēc ekspedīcijas vadītāja Sergeja Kovaļova vārdiem, netālu no telts alpīnisti atklājuši pēdu nospiedumus, kas "ļoti līdzīgi sniega cilvēka pēdu nospiedumiem, kādus rāda televīzijā." Ekspedīcijas dalībnieki noliedz pieņēmumu, ka viņu teltī iekļuvis kādas citas alpīnistu komandas pārstāvis. "Alpīnisms - tas ir džentlmeņu sports, un zādzība kalnos principā ir izslēgta," paskaidrojis Kovaļovs. Astoņu alpīnistu grupa, kas ekspedīciju uzsāka aprīļa vidū, tagad nolēmusi nelūgto viesi atmaskot. "Paņemsim fotoaparātus un uz maiņām stāvēsim sardzē," - paziņojis grupas vadītājs.
Alpīnistu ekspedīcija bija veltīta Doņeckas apgabala 75.gadadienai. Tās dalībnieki pasaules augstākajā virsotnē nolēmuši uznest gabaliņu Doņeckas ogles, kas simbolizē reģiona rūpniecību. Nezinam kā ar tām oglēm, bet par jetiju šīs ekspedīcijas sakarā nekas vairs nav dzirdēts.
Jetija meklējumi joprojām aktīvi turpinās. 2008.gada oktobrī japāņu amatierpētnieku grupa nofotogrāfēja viņuprāt jetijam piederošus pēdu nospiedumus, bet grupas vadītājs, 60 gadus vecais Jošiteru Takahaši apgalvo, ka 2003.gadā viņš esot redzējis noslēpumaino dzīvnieku un ātrāk vai vēlāk uzņemšot arī tā attēlu.
Jositeru Takahasi ekspedīcija. 2008.gada japāņu pētnieka rīkotajā ekspedīcijā piedalījās astoņi kriptozoologi no organizācijas "Jetija projekts." Viņi pavadīja vairāk kā 40 dienas Nepālas augstkalnu rajonos. Viņi jau trešo reizi bija ieradušies Dhaulagiras kalna rajonā, kur daudzkārt tikušas manītas jetija pēdas. Otrās ekspedīcijas laikā viņi 200 m attālumā bija manījusi iespējamu jetija siluetu - radījums gājis uz divām kājām.
Tomēr izdevās vien uziet 13 pēdu nospiedumus 35 X 20 cm izmēros 5000 m augstumā. Pēdas forma - šaura un izstiepta. Pie tam tā izskatījusies kā "karsta" - sniegs zem tās bija izkusis. Pēdu attēli nosūtīti antropologiem un zoologiem Kioto universitātē.
Makoto Nebukas grāmata. Tā iznākusi 2009.gadā Japānā un tās autors stāsta, ka 12 gadus viņš ir nesekmīgi meklējis Sniega cilvēku. Tādējādi nācis pie uzskata, ka tas pats Himalaju lācis vien esot.
Interesanti, ka jetijs ir visai izplatīts personāžs reliģiskajos attēlos Nepālā un Tibetā, kas attēlo dzīvo būtņu hierarhiju. Tajos lāči un cilvēkveidīgie pērtiķi (lengūri, piemēram) tiek tēloti atsevišķi, tā pasvītrojot, ka sajaukšana nav iespējama.
1986.gadā Nepālas kalnos 4200 m augstumā jetiju novērojis slavenais austriešu alpīnists Mesners, kurš ne tikai to novērojis, bet arī nošāvis. Tas gan esot izrādījies kāds zinātnei nepazīstams lācis...

Atzīti speciālisti – japānis T.Ogava, amerikānis Dž.Agodžīno, E.Daņilovs un L.Astaņins no PSRS, kas izpētīja atlieku fotouzņēmumus, nonāca pie līdzīga viedokļa: dīvainais radījums stipri līdzinās neandertālietim.
Visi taustāmie jetija eksistences lietiskie pierādījumi, kas vairākkārt parādījušies XX gs. otrajā pusē izrādījušies viltojumi vai piederīgi kādai droši klasificējamai dzīvnieku vai seno cilvēku sugai.
Kā izņēmumi minami no Pangbočes klostera nākušie “jetija skalpa” matu paraugi un 1959.gadā naftas magnāta Slaika rīkotās jetija izpētes ekspedīcijas laikā savāktie domātie sniega cilvēka izkārnījumi. Profesors Frederiks Vuds Džonss, kas izpētīja matu paraugus, secināja, ka tie pieder kādam nezināmam dzīvniekam, kas gan, pēc viņa domām, neesot ne lācis ne cilvēkveidīgs pērtiķis. Savukārt izkārnījumos atrada zinātnei nepazīstamus parazītus, kas ļāva izvirzīt pieņēmumu, ka tie dzīvo kāda nezināma dzīvnieka organismā.

Raksti.
Juihiro Miuras Himalaju "Sniega sieva."

Saites.
Sniega cilvēks.
Himalaju AZ.