Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Gunta. Latviešu folklora par citplanētiešiem

Autors: Gunta (*)
Lekcija nolasīta Latcon09 laikā 2009. gada 30. maijā.

Mēs visi zinām, ka cilvēkiem nepiemīt nedz pārdabiskas spējas, nedz prasme pārveidot savu ķermeni. Taču tautasdziesmās un folklorā vispār mēs bieži vien atrodam dažādu dīvainu būtņu aprakstus. Protams, to var norakstīt un mūsu senču bagāto fantāziju, taču - aplūkosim iespēju, ka tās ir bijušas citplanētiešu rases! Turklāt, spriežot pēc to apraksta, dažādas rases.

Ja uzmanīgi un vērīgi palasa latviešu tautasdziesmas un pasakas, tajās var atrast diezgan skaidrus un nepārprotamus pierādījumus tam, ka Zemi, vismaz Latvijas teritoriju, ir apciemojušas un stājušās kontaktos ar cilvēkiem vismaz divas atšķirīgas citplanētiešu rases vai varbūt pat bioloģiskie veidi. Mūsu senči, būdami vērīgi cilvēki, ir atstājuši diezgan daudz aprakstu par šo būtņu izskatu, pārvietošanās līdzekļiem, viņu paradumiem un attiecībām gan savā starpā, gan arī ar cilvēkiem.
Pirmā rase, kas plaši un sīki aprakstīta dainās - Dieva dēli un Saules meitas. Šajā pat kategorijā ietilpst arī pati Saule, Dievs, Māra, Laima, Mēness, Auseklis un citas dieviem pielīdzinātās radības. Kur dzīvo Dievs un Saule? Pareizi, debesīs. Jau pats nosaukums rāda, ka šīs būtnes ir ieradušās no debesīm, tātad - kosmosa. Vienkāršības labad es tos nosaukšu par gigantiem, un lūk, kādēļ:

IZSKATS
Dieva dēli un saules meitas ir ļoti liela auguma:

Dieva dēls, saules meita pār Daugavu roku dev,
Kā tie zelta gredzentiņi nesabira Daugavā?
Nevienami tā nebija, kā tam Dieva dēliņam:
Vieni vieni linu krekli no debesu līdz zemei.

Ai, Jānīti, Dieva dēlsi, tavu platu cepurīti
Visa plaša pasaulīte apakš tavas cepurītes.

Viņi nēsā zelta un sudraba krāsas drēbes, viņiem vispār patīk rotāties un krāšņoties.

Velk Saulīte zīda kleitu, Liek sudraba vainadziņu,
Liek sudraba vainadziņu zeltītām lapiņām.

Lēni, lēni Dieviņš brauca no kalniņa lejiņā,
Ne tam mirka zelta svārki, ne sudraba ielociņi.

Es redzēju Dieva dēlu pār kalniņu atjājam,
Trim kārtāmi zelta josta, zelta pušķi galiņā.

Un tagad atcerēsimies astoņdesmito gadu filmas par citplanētiešiem - spīdīgi apģērbi, zelts un sudrabs gan iekārtojumā, gan ārējā izskatā... Jūtat līdzību? Acīmredzami, kāds no šiem citplanētiešiem ir nodzīvojis līdz pat astoņdesmitajiem gadiem vai arī stājies telepātiskos sakaros ar viņiem, ja jau viņi ir tik precīzi uzminējuši šo būtņu ģērbšanās veidu.

TRANSPORTS
Ņemot vērā gigantu lielo augumu, viņiem ir diezgan vienkārši pārvietoties ar kājām, ko viņi arī dara. Taču viņi labprāt izmanto arī transporta līdzekļus. Mūsu senči, nezinādami cita salīdzinājuma, tos sauc par zirgiem un ratiem, bet palūkosimies uzmanīgāk:

Saule brauca olu kalnu, div` dzelteni kumeliņi;
Ne tie svīda, ne tiek kusa, ne ceļāi dusināmi.

Tātad - izklausās pēc nedzīva priekšmeta. Ja ņem vērā, ka Saule mēdz pārvietoties tieši ar diviem dzelteniem kumeliņiem, turklāt gan pa jūru, gan sauszemi, es domāju, ka tas ir kāds katamarāna veida transportlīdzeklis - varbūt uz gaisa spilvena - teiksim, ātrgaitas amfībija.

Ar Saulīti saderēju, līdzi tikti nevarēj,
Jau Saulīte aiz jūriņas, es jūriņas maliņā.

Transportlīdzekļi ir bijuši gan vienvietīgi, domājams, kaut kas līdzīgs motociklam, tos ir iecienījuši Dievs, Mēness un Dieva dēli, gan vairākvietīgi - tajos vairāk brauc Saule ar savām meitām.

Melni vērši, balti ragi, Daugavā niedres ēda.
Tie nebija melni vērši, tie bij Dieva kumeliņi.

Gluži kā Harley Davidson, vai ne?
Varbūt, ka viņiem ir bijis kaut kāds sabiedriskais jeb koplietošanas transports:

I Saulīte, Mēnestiņis jāj uz viena kumeliņ:
Kad saulīte nosegloja, mēnestiņis apsegloj.

Saulīte iebrauca ābeļu dārzā, deviņi ratiņi, simts kumeliņu.

Izkausās pēc gluži vai autoparka - diez vai vienai pašai saulei vajag pārvietoties ar deviņiem ratiem, bet vilciena vagoni gan var būt vairāki.
Tāpat, kā apģērbs, arī transportlīdzekļi tiek aprakstīti kā bagātīgi greznoti. Man ir aizdomas, ka šie transportlīdzekļi bija bagātīgi apgādāti ar dažādām apgaismes ierīcēm. Par to liecina ļoti plašais dainu klāsts ar aptuveni šādu saturu:

Sen dzirdēju, nu redzēju, Dieva greznu kumeliņu:
No segliem saule lēca, no iemaukta mēnestiņš,
Pavadiņas galiņā rīta zvaigzne ritināja.

Dieviņš jāja zvirgzdu tiltu dābulainu kumeliņu;
Tam Dieviņa kumeļami zvaigžņu deķis mugurā.

Iedomājaties, cik spoži tas izskatījās! Mūsu džipi ar ksenona lukturiem i ne tuvu nestāv!
Šie transportlīdzekļi bija gana ātri un, kā jau minēju, varēja pārvietoties gan pa sauszemi, gan pa ūdeni, gan arī omulīgi jutās gaisā:

Dieva dēli, Saules meitas vidū gaisa kāzas dzēra;
Mēnestiņš tecēdams, tas pārmija gredzeniņus.

Starp citu, reizēm gigantiem gadījās arī avārijas, bet viņi bija gana izpalīdzīgi, lai neatstātu savējos nelaimē:

Saule brauca gar kalniņu, apkrīt Saules kamaniņas,
Pakaļ nāca Dieva dēli, paceļ saules kamaniņas.

Kaut gan visumā, šķiet, viņi mēdza ievērot satiksmes noteikumus, bet pats Dievs vispār ir bijis ļoti piesardzīgs braucējs:

Lēni, lēni Dieviņš brauca no kalniņa lejiņā,
Netraucēja ievas ziedu, ne arāja gājumiņ.

MĪTNES VIETAS
Visas liecības viennozīmīgi apgalvo, ka giganti (vismaz Saule) gulēt dodas pāri jūrai.

Kur, saulīte tu gulēji vakarāi noiedam?
- Es gulēju jūriņā, baltā putu gabalā.

Acīmredzot tur atradās viņu galvenā bāze. Tomēr reizēm cilvēkiem ir izdevies līdz turienei aizkļūt. Pārsvarā gan tālāk par slieksni viņi netiek laisti vai arī nemaz nevēlas tur iet:

Tumša nakts, zaļa zāle, man pazuda kumeliņi`;
Atrod savu kumeliņu pie Dieviņa namdurvīm.

Teku, teku pa celiņu, uztecēju saules muižu,
Uztecēju saules muižu, nevarēju garām tikt.

Tātad - grib iet garām, bet ir apstākļi, kuru dēļ ir jāuzkavējas.
Taču reizēm cilvēkiem ir gadījies piedalīties gigantu ēdienreizēs. Pēc liecībām spriežot, viņi lieto arī cilvēkiem derīgu pārtiku, protams, gan labāk pagatavotu vai pat automātiski gatavotu vai sintezētu.

Pie Dieviņa es aizgāju, pie Dieviņa es palikš.
Pie dieviņa tīra maize, negrūžama, nemaļam.

Dainas ir saglabājušas liecības par lielām zālēm - varbūt cilvēki vienkārši bija nokļuvuši kosmosa kuģa ēdamzālē vai koptelpā, kurā notika arī cita veida darbi:

Pie Dieviņa gari galdi, tur sēž pati mīļā Mār`.
Tur sēž pati mīļā Māra, villainītes rakstīdam.

Runājot par darbiem, daudzas dainas apraksta gigantus strādājām cilvēkiem neveicamus vai nesaprotamus darbus - kas ir loģiski, ņemot vērā viņu attīstības pakāpi. Giganti bija sev pakļāvuši matēriju un spēja to pārveidot -

Dieva dēli grožus vija no straujā ūdentiņ,
Saules meitas vilnu cirpa no pelēka akmentiņ.

KONTAKTI AR CILVĒKIEM
Giganti ar cilvēkiem ir labās, draudzīgās attiecībās. Viņi, kā jau tika minēts, reizēm dalās pārtikā, piedalās cilvēku dzīrēs, reizēm pat stājas laulībā - par to liecina daudzas garās dziesmas, kurās cilvēks ir ieraudzījis saules meitu un sarunājis viņu savam brālim vai citam radiniekam. Vai varbūt pat paši citplanētieši ir uz to uzstājuši:

Teku, teku pa celiņu, uztecēju saules muižu,
Uztecēju saules muižu, nevarēju garām tikt.
Kad paņēmu Saules meitu, tad varēju garām tikt.

Pēc tam šī Saules meita tiek atdota trešajam bāleliņam par "visu mūžu malējiņ." Cilvēki arī paši varēja izvēlēties svešās rases pārstāves par sievām:

Mēs bijām div` bāliņi, ne katrami līgaviņas.
Jūgsim bērus kamanās, brauksim Dieva zemītē;
Viens ņemsim Saules meitu, otris Dieva kalponīti.

Reizēm giganti ar cilvēkiem stājās arī gaužām ikdienišķās darba attiecībās, dodot par to, starp citu, visai dāsnu atalgojumu.

Mēnestiņis nakti brauca, Es Mēneša ormanīts;
Man iedeva Mēnestiņis Savu zvaigžņu mētelīti.

Pie viena varam vēl secināt, ka šie transportlīdzekļi, kuru vadīšanai tiek nolīgts cilvēks, ir pietiekami vienkārši vadāmi, lai ar tiem varētu apieties pat neizglītots šoferis.
Tātad, apkopojot šo informāciju varam secināt, ka giganti ir bijuši cilvēkiem vairāk vai mazāk līdzīgas, bet daudz lielākas būtnes, kas dzīvojušas atsevišķi no cilvēkiem, bet nav vairījušās no kontaktiem ar viņiem un reizēm pat ir stājušies laulībā.
Otrs citplanētiešu veids ir raganas, velni, jodi, sumpurņi, kā arī ar zināmu piesardzību varam viņiem pieskaitīt Veļu māti. It kā pēc apraksta Veļu māte vairāk iederētos pirmo citplanētiešu kategorijā, taču pēc rīcības acīmredzami pieder pie otrajiem. Tā kā šīs būtnes pirmkārt, labāk maskējās, un otrkārt, bija cilvēkiem nelabvēlīgas, dziesmu par tām ir maz, vairāk teikas, buramvārdi un ticējumi.

IZSKATS
Lielākā daļa no šīm būtnēm ir polimorfas - spēj mainīt savu izskatu. Tādēļ kopumā nodēvēsim šo bioloģisko veidu par polimorfiem. Viņi mēdz pārvērsties par cilvēkiem un dzīvot to vidū, kā arī radīt kopējus pēcnācējus, kuriem varēja nodot savas īpašās spējas un vispār - viņi ir mūsu vidū! Tautā vēl ir saglabājušās ziņas par šādiem burvju un raganu mantiniekiem, kuriem to māte vai vecmāmiņa ir mirdama nodevusi īpašās spējas.
Laiku pa laikam viņi pieņem savu dabīgo izskatu. Tas mēdz būt visai daudzveidīgs - vairākas galvas, astes, ragi, viena vai trīs acis - variāciju ir ļoti daudz. Bet mēs īsti nevaram būt pārliecināti, kurš tad īsti ir viņu īstais izskats. Turklāt parasti šis izskats ir cilvēku acīm nepatīkams, lai gan nešaubos, ka viņi par mums domā tieši tāpat.

Raganas varot pārvērsties par čūsku, rupuci, vaboli, mušu un citiem kustoņiem.

Ir polimorfi, kuri nelabprāt pieņem cilvēku izskatu - teiksim, sumpurņi un velni. Viņi dzīvo nostāk no cilvēku apdzīvotām vietām. Pārsvarā viņiem ir raksturīgs lielāks galvu un/vai ekstremitāšu skaits, ārkārtīgi spēcīgas reģenerācijas spējas un ļoti ļauna daba.

Sumpurņu zemē dzīvojot cilvēki, kuriem ģīmja vietā esot suņa purns. Šai pašā zemē dzīvojot arī tādi cilvēki, kam esot tik viena acs, viena auss, viena roka un viena kāja. Kad šie cilvēki saķeroties divatā, tad viņi varot skriet tik ātri kā vējš. Gan runājot kā cilvēki, gan rejot kā suņi. Viņi esot ļoti nikni, sadusmoti citus cilvēkus saplēšot un apēdot.

Velns jeb smuts ir melns vīrs ar govs kājām un ar gariem nagiem pie rokām. Pērkona laikā viņš pārvēršas par melnu kaķi un slēpjas pie cilvēka. Akās viņš dažreiz pārvēršas par zivi. Kad sieviete to izvelk un grib ņemt rokā, tad viņš pazūd.

Velns esot liels, sarkans vīrs ar resnu dzelzs nūju rokā. Viņam esot vareni spārni, ka varot īsā laikā visu pasauli apskriet. Velns esot spalvains un ļoti nejauku vaigu, viena kāja kā gailim, otra kā lācim. Viņš esot ar kumpu muguru, gariem ragiem, līku degunu un vienu aci pierē kā bundulu.

TRANSPORTS
Polimorfi pārsvarā pārvietojas kājām, taču ir liecības, ka viņi mēdz izmantot arī lidojošus transportlīdzekļus. Raganas - acīmredzot, polimorfu mātītes - mēdz lidot uz ļoti kompakta vienvietīga lidaparāta, kurš varēja nosēsties un pacelties vertikāli, tādēļ per to bija jāaizsargājas ar dažādiem palīglīdzekļiem, un kuru mūsu senči nodēvēja par krāsns kruķi vai bluķi:

Raganas skrienot uz kruķiem jeb uz slotām pa gaisu. [G. F. Stenders, Kurzeme]

Skrien, ragana, šķērsu gaisu, Ne manā sētiņā:
Mana sēta dzelžiem kalta, Adatām jumti jumti.

Savukārt, vilkači reizēm pārvietojas kādā pēc helikoptera principa lidojoša, atklāta tipa lidaparātā - atcerēsimies teikas par virpuļiem, kurās, izrādās, slēpjas kaimiņmāju saimnieks.
Ar zināmu piesardzību par transporta līdzekli, varbūt automātisku, varam nodēvēt pūķi, kurš nesot saimniekam no citiem sazagtās mantas un, acīmredzami, ir ar elastīgām malām.

Pūķis ir tukšs, ja redz pie debesīm sarkanu svītru; melna un tumša krāsa liecina, ka viņš nes laupījumu.

MĪTNES VIETAS
Kā jau minēju, polimorfi bieži vien dzīvo cilvēku vidū. Taču viņiem mēdz būt arī nošķirtas mājvietas - parasti dziļi mežā apslēptas. Viņiem patīk dzīvot alās, bedrēs, mēdz būvēt pazemes mītnes. Atcerēsimies pasakas par mājiņu meža vidū, kur dzīvo ragana/večiņa. Un, protams, Veļu mātes valstība - neviens nešaubās, ka tā ir pazemē. Par sumpurņiem ir teikts:

Viņi dzīvojot mežos, ģērbjoties ar koku lapām, guļot kā cūkas: kur vienam galva, tur otram kāja. /J. Karps, Kuldīga. Jkr. IV, 53./

Viņiem pieder arī mājlopi, kas, lai gan vizuāli līdzinās Zemes lopiņiem, tomēr ir savādāki. Varbūt pat, ka zem dzīvnieku izskata polimorfi maskē robotus - atcerēsimies govi, kura, palīdzot bārenītei, ēda vilnu, un pa ausīm nāca ārā un uz ragiem uztinās gatava dzija. Gatavā pārstrādes rūpnīca!

KONTAKTI AR CILVĒKIEM
Polimorfi, lai gan dzīvo cilvēku vidū, tomēr izturas pret tiem ne pārāk draudzīgi. Man šķiet, viņi uzskata sevi par pārāku rasi, bet cilvēkus - par zemākiem radījumiem, kuru uzdevums ir tiem kalpot. Tā pati Veļu māte - iedomājieties tikai, uzceļ mirušos un liek viņiem strādāt savā labā - piemēram, ganīt govis.
Lai gan viņi var ēst cilvēku barību, viņu pašu ēdiens reizēm cilvēkam ir nepieņemams. Veļu mātes valstībā visi pārtiek no smiltīm, bet raganas mēdz ēst čūskas, krupjus un mazu bērnu rociņas - īpatnējs galerta paveids laikam.
Dainās var atrast liecības, ka reizēm viņi izlaidies pēc apgādā cilvēkus ar narkotikām:

Malu, malu tabaciņu, Pūķīts milna galiņā.
Šņūcu pats, dod` otram, Pūķīts velk velkamo.

Man ir aizdomas, ka Latvijā ir iegadījies arī kāds Svešais (atcerēsimies - sākotnējā Svešā forma atgādina vēžveidīgo) kurš, protams, stājies sakaros sev raksturīgā veidā. Ir pierakstīta tautasdziesma ar vēl neko nenojautošo upuri:

Es nezinu, kālabad es nevaru saliekties;
Vakar dzēru pie upītes, vai iedzēru kukainīti?

SAVSTARPĒJĀS ATTIECĪBAS
Dieva dēlu nometne un raganu/velnu nometne atrodas ļoti saspīlētās attiecībās. Dainas un pasakas ir saglabājušās liecības par diezgan nopietnām karadarbībām starp šīm divām nometnēm:

Pērkona laikā tie [latvieši] sacīja, ka Pērkons Jodu gainot un to meklējot ar zibeni nospert; kur nu tas nabags Jods bēgdams ieskrienot, vai kādā mājā, vai kokā, tur arī Pērkons zibeni metot pakaļ. Tādeļ tie arī ļoti bijās, un driblēdami bēgošo Jodu no mājas atsargāt, tie apgāztu katlu priekš durvīm lika. /Latviešu draugs, 1840, 24./

Dieva ar velnu sazatika vidū jūras uz ūdeņa
Zobentiņi šņigu, šņagu, kažociņi birku braku.

Izklausās diezgan skaļi un bīstami, vai ne? Tā tik vien prātā nāk Zvaigžņu kari un gaismas zobeni...
Ar šo arī atļaujiet šoreiz beigt, turpinājums sekos - mēs viņus atmaskosim!

(*) Mazais Zaļais labprāt iespējas gadījumā precizētu autoru.
Pirmo reizi publicēts 02.09.2013. Aliens.lv iepriekšējā versijā.