Kenvikas cilvēks
9300 gadu vecās eiropeīda cilvēka atliekas, kas uzietas Ziemeļamerikā.
Nosaukums dots no atradumu vietas - Kenvikas.
Atraduma vieta. ASV, Vašingtonas pavalstī pie Kenvikas pilsētiņas.
Atklāšana. 1996.gada 28.jūlijā divi vīri, kas apkalpoja laivu sacensības Flambijas upē - Vils Tomass (Will Thomas) un Deivs Desijs (Dave Deacy) Kolumbijas upes krastā, ASV Vašingtonas pavalstī, uzgāja kādu skeletu. Viņi izsauca kriminālizmeklēšanas dienestu, kas iesākumā pat nosprieda, ka tas ir nesen nogalēts eiropiešu tipa cilvēks. Policija pilnīgi pareizi bija noteikusi nogalinātā rases piederību, taču kļūdījās ar vecumu – tas izrādījās aptuveni 9000 gadu vecs. Pēc rūpīgākas izpētes noskaidrojās, ka senais cilvēks pilnīgi nelīdzinās iedzimtajiem amerikāņu indiāņiem.
Atradumu nodeva Dr.Džimam Čateram (Jim Chatters), kurš bija profesors Centrālajā Vašingtonas universitātē, Applied Paleoscience īpašnieks Ričlanadā, Vašingtonas pavalstī un vietējam seno kaulu speciālistam, kurš bija precējies ar indiāņu sievieti. Čaters tūlīt atpazina galvaskausu kā kaukazoīdu un pirmais, ko iedomājās, ka tas varēja būt viens no agrīnākajiem XIX gs. baltajiem pionieriem, tāpēc viņš nosūtīja kaulu paraugus uz atbilstošām laboratorijām datēšanai.
Te nu visus sagaidīja pamatīgs pārsteigums! Izmantojot radioaktīvā oglekļa metodi tika noteikts, ka Kenvikas cilvēks ir aptuveni 9300 gadus sens! Mirstīgās atliekas ir vislabāk saglabājušās un ir vispilnīgākais skelets no septiņiem līdzīgiem kādu vien izdevies atrast Ziemeļamerikā. Pēc tam, kad antropologi un citi zinātnieki bija veikuši tālākās pārbaudes šiem skeletiem, viņi atklāja, ka tiem visiem piemīt kaukazoīdu iezīmes.
Pētījumi. Dr.Džims Čaters ieradās atraduma vietā un viņam izdevās savākt 350 kaulus un to fragmentus, kurus pēc tam ar galvaskausu salika kopā, tā, ka iznāca gandrīz pilnībā nokomplektēts cilvēka skelets. Galvaskauss bija neskarts ar visiem zobiem.
Bija atrasti visi lielākie kauli, izņemot krūšu kaulu un nedaudzus kāju un roku kaulus. Tika noteikts, ka Kenvikas cilvēks bija vīrietis miris apmēram 45-50 gadu vecumā, auguma garums bija 170-173 cm, slaida miesas uzbūve. Daudzi kauli bija salauzti vairākās daļās. Kalifornijas universitātē Riversaidā (Riverside) neliels kaula fragments tika pakļauts radioaktīvā oglekļa testam. Ar radioaktīvā oglekļa testu noteica, ka skeleta vecums ir 9300 gadi.
Kenvikas cilvēka iegurnī bija iestrēdzis no vulkāniskā akmens izgatavots šķēpa uzgalis.
Šo pētījumu rezultātā tika secināts, ka Kenvikas cilvēks bija eiropeīds.
Tālākie Kenvikas cilvēka noslēpuma pētījumi un apņēmība, ja skelets piederētu Ultima vietējo amerikāņu ciltij, izdarīt ekstrahētas DNS analīzi nebūtu iespējama, tāpēc, ka tas būtu pretrunā ar 1990.gada indiāņu kapu aizsardzības un repatriācijas likumu (Native American Graves Protection and Repatriation Act of 1990). Antropologam Džozefam Povelam (Joseph Powell) no Ņūmeksikas universitātes beidzot atļāva veikt skeleta apskati un viņa secinājumi bija pretrunīgi. Povels sacīja, ka Kenvikas cilvēks nav eiropeīds, bet drīzāk atgādina dienvidu aziātu un ainu cilvēkus no Āzijas ZA. Nav skaidrs, kāpēc sākotnējais profesionālu antropologu secinājums par Kenvikas cilvēka piederību eiropeīdu rasei tika nomainīts pret daudz neskaidrāku, miglaināku formulējumu. Vai tik tā nav izlocīšanās un atruna?
Kenvikas cilvēka apraksts. Sākotnējā Kenvikas cilvēka galvaskausa pārbaude parādīja ļoti skaidru baltā cilvēka, pat nordisku, galvaskausa struktūru, kas ievērojami atšķirās no amerindiāņu (mongoloīdu) Amerikas indiāņu galvaskausa formas. Kenvikas cilvēkam trūkst klasiskajām mongoloīdu ciltīm raksturīgo iezīmju, pie kuriem sākotnēji piederēja amerindiāņi: galvaskauss ir izstiepta tipa (dolihokrānija - galvaskausa indekss ir 73,8), nevis saspiesta tipa (brahiokrānisks), šaura seja, nevis plata un plakana. Vidējais galvaskausa indekss nordiskajam rases tipam ir 74.
Citas iezīmes ir garš, plats deguns, kas izteikti izceļas no sejas, lieli, apļveida acu dobumi. Apakšžoklis ir "V" formas. Daudzas no šīm iezīmēm ir raksturīgas mūsdienu baltajiem cilvēkiem. Profesora vērojumi un secinājumi izraisīja diskusijas par Kenvikas cilvēka izcelsmi un pirmo Amerikas iedzīvotāju migrācijas ceļiem, vairāk par to esejā Pirmie amerikāņi.
Zinātne un politkorektums. Pēdējā laikā nemitīgais mēdiju un politiskais spiediens izveidot „multi-rasu” Kenvikas cilvēka koncepciju ir sācis ietekmēt pat Dr.Džimu Čarteru. Viņš ir reaģējis līdzīgi neskaitāmajiem kristīgās Bībeles pētniekiem, kuri apšauba Kristus augšāmcelšanos (Kristus augšāmcelšanās ir ticības jautājums, tas ir - gribi tici, negribi netici). Kad jautā, kāpēc viņi kaut kam tic vai netic, viņi ātri maina sarunas tēmu uz Jēzus „patieso” nozīmi (kas kaut kā arvien izrādās ir politiski korekta). Tāpat Dr.Čarters pašlaik apgalvo, ka Kenvikas cilvēks ir „sencis katram no mums.” Noliedzot savus paša spriedumus par skeletu, viņš ir pat aizgājis tik tālu, lai izpatiktu mēdijiem un propagandas speciālistiem, ka izdomājis jaunu Kenvikas cilvēka seju ar indiāņa degunu.
Par spīti tādiem tumsonīgiem, liberāļu melstajiem niekiem un faktu sagrozījumiem, tas ir smieklīgi uzskatīt, ka Kenvikas cilvēks kaut kā attiecās uz Ziemeļamerikas indiāņiem, vai ka viņš nav kaukazoīds. Un tas ir neiespējami, ka Kenvikas cilvēks varētu būt „sencis katram no mums” (laikam jau tas jāsaprot kā „sencis katram amerikānim”??), kopš viņu un galu galā viņa cilti bija iznīcinājuši indiāņi (protams, ka fakti nekad nav bijuši nozīmīgi dažādu rasu dominētajā mūsu laiku amerikāņu kultūrā; vienīgi propagandas speciālistiem).
Represijas. Sekojošas politiskās mahinācijas, ietverot uzpērkamās ASV Army Corps of Engineers nodevību un krimināli divkosīgo Brūsu Babītu, kas bija iekšlietu sekretārs ASV prezidenta Bila Klintona laikā, kavēja tālākas visas zinātniskās pūles noteikt patieso šo atradumu pirmavotu no senās pagātnes. Šī nozieguma vēsturi pret zinātni detaļās ir izklāstījis Dr.Čarters savā grāmatā Ancient Encounters: Kennewick Man and the first Americans (New York: Simon & Schuster, 2001).
Valdība arī pieļāva, ka indiāņi nozog dažus no kauliem un pievieno nepiederošam skeletam un iemet ošu un ciedru zarus kaulu kastē, kā arī noņemt zīmogus aizsargātajiem plastmasa maisiem, nolūkā ar neatbilstošu materiālu diskreditēt kaulus. Turklāt tā pati valdība bija iztērējusi divus miljonus dolāru juridiskajās pūlēs apturēt skeleta zinātnisko izpēti, bija melojusi, bija noklusējusi patiesībai būtiskos gadījumus, un bija Kenvikas cilvēka atrašanas vietā izgāzusi tonnām zemes, nolūkā padarīt tālākus darbus neiespējamus. Federālā valdība slepeni vienojās ar indiāņiem absurdajos melos par to, ka indiāņu ciltis kontinentu apdzīvoja kopš laika sākuma.
Ziemeļamerikas indiāņi uzskata, ka mutvārdu vēsture nav tikai un vienīgi tradīcija, bet, ka tā ir viņu vēstures pareizā nodošanas metode. Amands Mintorns (Armand Minthorn), cilšu reliģijas līderis Umatillas ciltī, stāstīja, ka „no mūsu mutvārdu vēstures, mēs zinām, ka esam šīs zemes daļa kopš laika sākuma...
Mūsu vecajie stāsta, ka indiāņu cilvēki ne vienmēr izskatījās tā, kā mēs šodien izskatāmies... Mēs jau zinām savu vēsturi. Tā ir nodota mums caur mūsu vecajiem un mūsu reliģisko praksi.”
Pēc loģikas un zinātniskiem balto cilvēku atradumiem, mutvārdu vēstures nodošanas procesā var tikt sagrozītifakti un daudz, kas aizmirsties, ja tā netiek pierakstīta (tā ir tāda veidā, neatkarīgi no tā, acīmredzamas bailes indiāņiem par savu mitoloģiju, iezīmēta kā fantāzija un par iespējams - kāds teiktu varbūtību - viņu senču veikto genocīdu pret baltajiem). Mums nepieciešams izdibināt cilvēku vēstures patiesību; pagātne ietver daudzu senatnes pieminekļu problēmas, kas mūs tagad nomoka un nomocīs nākotnē. Tas varētu būt amorāli kādam pētīt miruša mirstīgas atliekas. Bet paši indiāņi, kuri reliģisku vai citu iemeslu dēļ šo nosauc par „amorālu,” arī ieliek ciedra skaidas un atstāj koka kastē, kas ietver Kenvikas cilvēka mirstīgās atliekas; sakarā ar to viņi piesaka jautājumu, kurš varēja diskreditēt senās atliekas. Viņi arī ielika citus kaulus Kenvikas cilvēka kastē, radot citiem uzskatu, ka šis atklājums bija joks/mānīšanās. Ne tikai šie, bet vairāki skeleti, kas atradās ASV Army Corps of Engineers [Batelle Institute, Building S-5 ("Sigma Five")], pārraudzībā, noslēpumainā kārtā pazuda. Dabiski korpuss tajā vainoja Dr.Čarteru, neraugoties uz faktu, ka visi pierādījumi nepārprotami norādīja, ka kaulu nozušanā vainojams pret baltajiem cilvēkiem noskaņotais korpuss, kas ļāva indiāņiem fiziski ņemt rokās kaulus (tātad rasisms ir un paliek rasisms vienalga pret ko tās vērsts. Neiecietība pret baltajiem cilvēkiem arī ir rasisms). Jācer, ka tādi vandālisma akti tiks novērsti un tiks izmantota pareiza metodika uzkrājot skeletus. Indiāņu apgalvojumi par (balto) zinātnieku amorālumu saistāmi ar mūsu teikto, ka šos seno kaulu pētīšana ir ētiska, ja tā kalpo cilvēku labā.
Saskaņā ar ASV miertiesneša Džona Dželderka Portlanda (John Jelderks Portlande) spriedumu 1998.gada 30.oktobra piektdienā Kenvikas cilvēka kauli tika noņemti no ASV Army Corps of Engineers jurisdikcijas un nodoti Bērka muzejam (Burke Museum) Sietlā. Izvietojusies ultra liberālājā un ārkārtīgi pret baltajiem cilvēkiem noskaņotajā universitātes pilsētiņā Vašingtonas universitātei ir, tomēr, lielākie Ziemeļrietumu Klusā okeāna dabas un kultūras vēstures informācijas krājumi.
Beidzot zinātnieki ieguva izdevību izpētīt mirstīgās atliekas. Dr.Džeina Ričarda (Dr.Jane Richards) secināja, ka Kenvikas cilvēkam redzama tāda pati galvaskausa struktūra, kā Marmes cilvēkam (uziets Marmes alā vietā pie Čūsku upes Vašingtonas pavalstī). Ja to apstiprina tiesu patologi, tad pirm-indiāņu, nemongoloīdu migrācija varētu būt pierādīta. Tas varbūt neatbild uz visiem jautājumiem, bet tas varētu būt sākums un iespējams impulss arheologiem turpināt vairāk nepieciešamos pētījumus un izrakumus Vašingtonas pavalsts austrumos, kā arī Oregonas austrumos.
No sākuma vairāki zinātnieki bija uzskatījuši, ka Kenvikas cilvēka un Marmes cilvēka paliekas daudz vairāk līdzinās Japānas ainiem nekā senajiem kaukazoīdu cilvēkiem, kuri bija sākotnēja Japānas rase, pirms mongoloīdu dominēšanas šajā zemē, tas ir pirms mongoloīdu ienākšanas. Pēc vilcināšanās pārvaldes pārstāvji no Sietlas Bērka muzeja piekrita, ka Kenvikas cilvēks patiešām bija radniecīgs ainiem, bet pasteidzās pateikt, ka viņam kaut kādā pakāpē piemīt polinēziešu iezīmes, kas izkaisīti vairākos Klusā okeāna arhipelāgos (tas varēja būt rasu sajaukšanās rezultāts starp ainiem un polinēziešiem). Patiesību nīstošie masu mēdiji apgalvoja, ka Bērka muzeja pētnieki ir pārliecinājušies, ka Kenvikas cilvēkam varētu būt aziātu iezīmes, tādējādi liekot nezinošajiem domāt, kaviņš ir visticamāk mongoloīds nekā kaukazoīds. Tomēr, tas bija kaut kā paslīdējis garām, ka Kenvikas cilvēks absolūti nav radniecīgs ne vienai mūsu laiku Amerikas indiāņu ciltij. Tā daudzi Amerikas indiāņi izturas mitoloģijā par indiāņu senču rašanos no zemes līdzīgi sēnēm un Kenvikas cilvēks esot bijis viens no viņiem. Protams, baltajiem „neirotiķiem” pazīstamiem euphemistically kā „liberāļi” ir kognitīva nesaskaņa ar šiem atradumiem. Tādi fakti nevar būt patiesība viņu atbalstītajā pret baltajiem cilvēkiem noskaņotajā pasaules uzskatā. Šāda uzskatu sistēmā pastāv velēšanās noklusēt faktus. Diemžēl liberāļi un daudzi viņu korporatīvie piekritēji spēja to izdarīt, kopš viņu kontrolē nonākušas tādas organizācijas kā Army Corps of Engineers un acīmredzot, Bērka muzejs Sietlā.
1999.gada decembra sākumā Associated Press ziņoja, ka federālā valdība un Bērka muzejs ir atzinis, ka līdz šim vilcinājusi citu pētījumu rezultātu par Kenvikas cilvēku publicēšanu. Šajā laikā datējuma testa rezultātu publicēšana tika novilcināta dēļ tāda šķietam iemesla, ka kaulos nebija pietiekamā daudzumā olbaltumvielu, lai veiktu labi pārbaudi. Atbildē Portlendas advokāts Alans Šneiders (Alan Schneider), kas pārstāvēja astoņus antropologus, kuri bija iesūdzējuši valdību par mirstīgajām atliekam, norādīja, ka valdības pārstāvji varēja veikt ķīmiskas analīzes, nosakot, kurš fragments ir vislabākais pārbaudei.
2000.gada janvāra otrajā nedēļa beidzot papildus radioaktīvā oglekļa pārbaudes rezultātus atļāva izplatīt laikrakstiem, televīzijai un radio. Testa rezultāti norādīja uz 9200 gadiem pirms mūsu laika. Citiem vārdiem runājot nav nekādas lielas atšķirības no datējuma, kas tika noteikts trīs gadus iepriekš. Drīzāk atšķirība bija valdības patiesības apslāpēšana caur novilcināšanu. Režīma juristi/advokāti ierosināja lietu, argumentējot, ka skeletu vajadzētu atdot indiāņiem, tāpēc, ka tas piederot „kultūrai, kura pastāvējusi pirms Kolumba ierašanās.” Citiem vārdiem runājot, kopš nesaprātīgā 1990.gada indiāņu kapu aizsardzības un repatriācijas likuma, kur apgalvots, ka jebkuras mirstīgās atliekas, kas ir datējamas ar laiku pirms Kolumbs atklāja „Jauno Pasauli” ir indiānis, liecības/pierādījumi, ka eiropeīdi[kaukazoīdi] kontinenetu apdzīvoja pirms 1492.gada nepieciešams iznīcināt.
Izejot no šādas loģikas, varētu teikt, ka senie vikingi, kas atklāja Ameriku pirms Kolumba arī ir indiāņi. Tas skan absurdi. Pēc šis justīcijas aplamības finansiāli vājā Asatru Folk Assembly atturējās no prāvošanās atzīstot, ka valdības uzspiestie meli var iznīcināt patiesību. Zinātnieki turpina cīnīties par iespēju noskaidrot patiesību. 2001.gada janvāra sākumā viņi apgalvoja, ka ASV Army Corps of Engineers uzarot apbedījuma vietu, kur 9300 gadus vecais skelets bija uziets, ir pārkāpusi Valsts vēstures aizsardzības aktu (National Historic Preservation Act). Atbildē Korpusa amatpersonas meloja, ka viņi tikai vienkārši „mēģinājuši aizsargāt no laupītājiem” vietu, kad 1998.gadā viņi to uzara un apklāja ar 500 tonnām iežu. Zinātnieki norādīja, ka Korpuss pārkāpis likumu, apejot Vēstures materiālās kultūras pieminekļu saglabāšanas likumu un riskē izpostīt sākotnējo apbedījuma vietu.
2000.gada septembrī ASV iekšlietu departamenta sekretārs Brūss Babīts bija izlēmis, ka Kenvikas cilvēks jāatdod piecām indiāņu ciltīm, kuras apgalvoja, ka viņš ir viņu ciltstēvs. Par laimi zinātniekiem, augstprātīgais Babīts nenoteica skeleta likteni; zinātnieki turpinājuši savu tiesvedību un beigās uzvarējuši Bila Klintona administrāciju.
2001.gada 20.janvāri Viljams Džefersons Klintons atstāja savu amatu ar kaunu un negodu, un zinātnieki varēja nodarboties ar savām lietām bez valdības iejaukšanās un šķēršļu likšanas. 2001.gada 19.aprīlī Associated Press ziņoja, ka viņi bija pievienojuši dokumentus federālajā tiesā, pierādot, ka Klintona režīms bija mēģinājis izvairīties, „sajaukt” debates par to, kas bija pirmie Ziemeļamerikas iedzīvotāji, bija nepiedodami un nepiedienīgi pieļauti kontakti starp Baltā nama pavalsti un piecu indiāņu cilšu savienības locekļiem, kuri pieprasīja apbedīt skeletu.
Kenvikas cilvēks nebija amerindiānis (Amerind), bet baltās vai kaukazoīdu rases austrumu atzarojuma pārstāvis.
Bez tam 2004. gada 4. februārī notika brīnums: Associated Press ziņoja, ka ASV Sanfrancisko apelācijas tiesas iecirknis atbalstīja Portlandas miertiesneša Džona Dželderka spriedumu, ka Kenvikas cilvēka kaulus, kurus ziemeļrietumu indiāņu ciltis uzskata par svētām, zinātnieki drīkst pētīt.
„Trīs tiesnešu komanda nāca pie atzinuma, ka uz mirstīgajām atliekām neattiecas „Vietējo amerikāņu kapu aizsardzības un repatriācijas likums,” un, ka tās var pētīt saskaņā ar „Arheoloģisko krājumu aizsardzības likumu”” - bija rakstīts Judge Ronald M. Gould lēmumā.
„The ruling said the remains date to a time before any recorded history and that that makes it impossible to establish any relationshipwith existing Indians."
Tāda veidā ar lielām pūlēm un izdevumiem (baltie) zinātnieki bija guvuši daļēju uzvaru par amerindiāņu antibalto cilvēku iracionalitāti un vainas tirgošanu. Uz kādu laiku vismaz patiesības nomākšanas tendence būs apturēta. Pēc Bila Klintona ģenētiski pašnāvnieciski vājprātīgās valdīšanas zinātne ieguva nedaudz brīvības.
Saites.
Pirmie amerikāņi.
