Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Krēzs (560.-546.g.pmē.)

Pēdējais Līdijas valdnieks, tiek uzskatīts par zelta valūtas un monetārās sistēmas radītāju. Valdīja Sardās. Par viņa neizmērojamo bagātību liecināja dārgās dāvanas Delfiem.

Krēzs un orākuls. Cenšoties uzzināt kā viņam izturēties pret augošajām briesmām no persiešu puses, Krēzs nolēma jautāt. Orākulam. Iesākumā viņš pārbaudīja sešus grieķu un vienu ēģiptiešu. Uzdevums bija tāds: visiem tiem bija jāasaka, ko ķēniņš darīja noteiktas dienas noteiktā laikā. Lai uzdevums būtu grūts, viņš sagrieza gabalos jēra gaļu un vārīja to kopā ar bruņurupuci misiņa podā, ko sedza vāks.
Sūtņi atgriezās ar orākulu atbildēm, un tikai Delfu orākulam bija taisnība – Pītija esot atbildējusi vēl pirms jautājuma uzdošanas (pēc Hērodota). Uz Krēzu tas atstāja lielu iespaidu un viņš bagātīgi apdāvināja orākulu kā arī bija ar mieru ieklausīties tā pareģojumos.
Pītija no Delfiem Krēzam pareģoja: „Kad tu pāriesi Halisas upi, tad tu sagrausi lielu valsti.” Krēzs droši devās kaujā ret persiešiem un tika pilnīgi sakauts. „Lielā valsts” izrādījās viņa paša Līdija.

Krēzs ir bijis Mazāzijas grieķu valstiņas valdnieks ar galvaspilsētu Sardās. Mums viņš labāk pazīstams pēc notikumiem ap Delfu orākulu, kā rezultātā Krēzs to tik bagātīgi apdāvinājis ka vēsturē iegājis ar apzīmējumu - "bagātais Krēzs."
Bet nu viss no sākuma.

Līdijas valsts Krēza laikā. Vispirms daži vārdi par Līdijas valsti. Krēza laikā (VI gs.pmē.) Līdija atradās savas varenības zenītā. Līdija sniedzās no Egejas jūras rietumos līdz Halija upei austrumos (Kizilirmakai). Līdijas iedzīvotāju sastāvs bija raibs. Hērodots min, ka Līdijā dzīvojušas kādas trīspadsmit tautas vai ciltis un tās gribējušas atgūt savu neatkarību.

Delfu orākula pārbaude. Vēl Hērodots vēsta, ka Līdijas valdnieks Krēzs nespēja īsti noticēt dažādu seno orākulu pareģojumiem un tāpēc uz dažādiem orākuliem sūtījis vairākus sūtņus, lai noskaidrotu, kurš no tiem ir ticamākais. Lūk, ko Hērodots par to raksta: „Kad Kīrs bija sagrāvis Astiaga valsti, persiešu varas izplatīšanās lika Krēzam padomāt, vai nebūtu iespējams apturēt persiešu spēku pieaugumu, pirms viņi nav kļuvuši pārāk vareni. Par to domādams, viņš tūlīt nolēma pārbaudīt cik patiesi ir orākuli Helādā un Lībijā, un sūtīja pie tiem vēstnešus: dažus uz Delfiem, citus uz Abām Fokīdā, citus atkal uz Dodonu, dažus pie Amfiareja un Trofonija, vēl citus uz Branhidām Milētas novadā. Visi šie novadi, kuriem Krēzs gribēja prasīt padomu, bija hellēņu orākuli, bet viņš aizsūtīja vēstnešus arī uz Lībiju pie Amona orākula ( Sīvas oāze ). Tā viņš darīja, gribēdams zināt, ko orākuls atbildēs, un, ja atbilde izradītos pareiza, tad viņš domāja sūtīt turp vēlreiz un jautāt, vai viņam nesākt karu ar persiešiem.
Līdiešiem, kurus viņš sūtīja, lai pārbaudītu orākulus, uzdeva skaitīt dienas, sākot ar izbraukšanas dienu no Sardām, un simtajā dienā iet pie orākula un jautāt, ko pašlaik dara Līdijas ķēniņš Krēzs. Viņiem bija jāuzraksta, ko katrs orākuls teicis un atbilde jāatved Krēzam. Nav nekādu ziņu par to, ko atbildējuši citi orākuli, bet, tikko līdieši iegājuši Delfu templī, lai grieztos pie Apollona un jautātu par to, kas tiem bija uzdots, pītija teica heksametros:
„Jūra cik dziļa un smilšu cik daudz, tas labi man zināms,
Dzirdu, mēmais, ko saka, ko runā tas, kas cieš klusu.
Jūtu es, labi tur ož pēc bruņurupuča gaļas,
Kopā ar jēra gaļu tā vārās tur varkaltā katlā.
Varš visapkārt to ieslēdz, no augšās, no apakšas ietver.”

Uzrakstījuši, ko pītija tiem atbildēja, līdieši devās atpakaļ uz Sardām. Kad ieradās arī pārējie sūtņi ar atbildēm, Krēzs tās attaisīja un izlasīja. Neviena viņu neapmierināja, bet, izlasījis atbildi no Delfiem, viņš atzina to par pareizu, cildināja Apolonu un teica, ka vienīgais īstais orākuls esot Delfos, - tas zinājis, ko Krēzs dara, jo, aizsūtījis pie orākuliem sūtņus, Krēzs nogaidīja līdz norunātai dienai un tad izdomājis kaut ko tādu, ko neviens nevarētu iedomāties un uzminēt. Sagriezis gabalos bruņurupuci un jēru, viņš vārīja tos kopā vara katlā un virsū vara vāku. Delfos Krēzam tā arī atbildēja. Ko atbildēja Amfiareja orākuls, kad līdieši, izpildījuši templī visu, kas bija parasts, viņam jautāja par Krēzu, to es nezinu, jo nekas par to netiek stāstīts, zinu tikai, ka arī šo orākulu Krēzs atzina par patiesu.”

Bagātais Krēzs. Krēzs reizē bija pārsteigts un sajūsmināts par Delfu orākula atbildi. Viņš burtiski apbēra Delfus ar dāvanām. Krēzs sarīkoja lielu upurēšanu; upurēja 3000 lopu. Viņš „izkausēja milzīgu daudzumu zelta un lika no tiem izgatavot ķieģeļus.” Visi zelta ķieģeļi bija plaukstas tiesu augsti un sešas plaukstas tiesas gari. Pavisam kopā bija 117 šādi ķieģeļi. Vēl Krēzs Delfiem dāvināja lauvas figūru no tīra zelta un divas milzīgas krūkas no zelta un sudraba. Dāvanu vidū bija arī rotaslietas un neskaitāms daudzums dažādu apģērbu. Hērodots, kas Delfus apmeklējis vairākas reizes, raksta, ka zelta krūka bija novietota tempļa labajā pusē, bet sudraba - kreisajā. Uz diviem svētajiem traukiem, kurus arī dāvinājis Krēzs, vēlāk esot iegravēti viltoti uzraksti. Taču Hērodots tam nepiekrita: „Tās tā nav. Arī tos ziedojis Krēzs. Uzrakstus iegravējis kāds vīrs no Delfiem... Šo vīru es pazīstu, bet viņa vārdu nevēlos nosaukt.”

Krēzs tincina Delfu orākulu par karu ar persiešiem. Ar bagātīgajām dāvanām valdnieks Krēzs tikpat kā bija nopircis Delfus un ieguvis tiesības griezties pie pītijas jebkurā brīdi. Krēzs sūtīja sūtņus vēlreiz uz Delfiem, ar jautātājumu, vai Līdijai nevajadzētu sākt karu ar persiešiem. Vārds atkal Hērodotam: „Ieradušies ar šo uzdevumu pie orākuliem (Hērodots šeit domā Delfu un Amfiareja orākulus), līdieši pasniedza veltes un teica: "Krēzs, līdiešu un citu tautu ķēniņš, atzinis, ka jūs esat vienīgie patiesie orākuli pasaulē, liek par jūsu atbildi dot jums pienācīgas veltes un arī jautāt, vai viņam doties karā pret persiešiem un vai būtu vajadzīgi arī sabiedrotie."
Tāds bija jautājums, un abu orākulu (Delfu un Amfiareja) atbilde sakrita, abi teica, ka Krēzs dodamies karā pret persiešiem, sagraušot lielu valsti; tie deva arī padomu izzināt, kādas ir stiprākās hellēņu valstis, un ar tām sabiedroties. Iepazinies ar dabūtajām atbildēm, Krēzs bija ļoti priecīgs, jo viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka sagraus Kīra valsti. Viņš sūtīja atkal sūtņus uz Delfiem, ievāca ziņas par Delfu iedzīvotāju skaitu un uzdāvināja katram delfietim divus zelta gabalus, bet delfieši par to pateikdamies, deva Krēzam un līdiešiem tiesību jautāt orākulam ārpus kārtas, atbrīvoja tos no nodevām piešķīra visos svētkos goda vietu, un katrs līdietis turklāt varēja kļūt uz visiem laikiem par Delfu pilsoni, ja vien to vēlējās.
Apdāvinājis delfiešus, Krēzs vēl trešo reizi jautāja orākulam, jo, pārliecinājies par orākula patiesīgumu, viņš nemaz vairs nevarēja rimties. Šoreiz Krēzs jautāja, vai viņš vēl ilgi būšot par ķēniņu, un pītija viņam atbildēja:
„Bet, ja diena reiz pienāks, kad mūlis būs mēdiešu ķēniņš,
Līdieti, ļauj jel vaļu tad savām lutekļa kājām.
Bēdz pie Hermas, kas akmeņu pilna, un nebaidies kauna."
Dabūjis šādu atbildi, Krēzs par to priecājās vairāk nekā par visām citām, jo bija pārliecināts, ka mēdiešu ķēniņš vienmēr būs cilvēks, nevis mūlis un tātad ne viņš pats, ne viņa pēcnācēji nekad nezaudēs savu varu.
Tagad viņš centās izdibināt, kuras ir stiprākās hellēņu valstis. Ievācis ziņas, viņš nolēma, ka Lakedaimona un Atēnas ir pašas stiprākās.”
Jāatzīst, ka Krēzs nebija sapratis, ka Delfu orākula pareģojumi mēdz būt divdomīgi un, ka Delfu priesteri iztulkojot pītijas nesakarīgo vārdu virknējumu saprotamākā valodā, patiesībā nenes nekādu atbildību par izteiktā pareģojuma piepildīšanos vai nepiepildīšanos. Var jau saprast Krēzu, viņš šajās vārsmās dzirdēja to, ko vēlējās dzirdēt, tāpat, kā mūsdienās cilvēki horoskopos, kuri izlasāmi laikrakstos un žurnālos, izlasa to, ko vēlas izlasīt. Tas ir cilvēciski. Par Delfu priesteriem var teikt, ka viņi bija ļoti gudri, labi psihologi. Bez tam Delfu priesteri bija labi informēti par notikumiem pasaulē, jo Delfos apgrozījās sūtņi no dažādām valstīm. Delfu priesteri būtībā nodarbojās ar to, ko mūsdienās nodarbojās visvisādi politologi, sociologi, kā arī astrologi - izteica dažādas prognozes par notikumu tālāku attīstību, kuri saskaņā ar visiem varbūtības likumiem varēja piepildīties, bet varēja arī nepiepildīties. Savā ziņā Delfu priesteri pat pārspēja mūsdienu analītiķus, kaut vai starptautiskās autoritātes ziņā.

Liktenīgais karš ar persiešiem. 546.g.pmē. Krēzs būdams pilnīgi parliecināts par uzvaru, ar savu karaspēku, kurā bija arī spartiešu karavīri šķērsoja Halijas upi. Sadursme ar persiešu karaspēku notika pie Pterijas pilsētas Kapadokijā. Kauja bija sīva, cietsirdīga, abās pusēs bija daudz kritušo. Taču uzvaru neguva ne viena puse. Krēzs bija pārsteigts, ka Delfu orākula pareģojums nav piepildījies. Viņš atgriezās Sardās, pieņēmis lēmumu pa ziemu atlaist karaspēku, lai katrs karavīrs iet uz savām mājām, bet pavasarī nodrošinoties ar Ēģiptes faraona Amasija, spartiešu un babiloniešu valdnieka atbalstu, atkal doties karagājienā pret Persiju. Taču tā nenotika.
Kīrs uzzinājis, ka Krēzs pēc atgriešanās Sardās atlaidis karaspēku, apspriedies ar saviem karavadoņiem, nolēma nekavējoties šo situāciju izmantot savā labā un uzbrukt Sardām, iekams līdieši atkal nav sapulcinājuši spēkus, lai dotos jaunā karagājienā. Krēzs attapies ieraudzīdams persiešus pie Sardām. Ar to viņš nebija rēķinājies. Persieši aplenca Līdijas galvaspilsētu. Aplenkums ilga 14 dienas. Pa šo laiku Krēzs bija kaut kā nosūtījis sūtņus pie sabiedrotajiem pēc palīdzības. Spartieši bija pat gatavi iet palīgā Krēzam, taču uzzinājuši, ka persieši ir ieņēmuši Sardas un Krēzs ir kritis persiešu gūstā, no karagājiena atteicās. Hērodots vēl raksta, ka Kīrs gandrīz bija atmetis ar roku Sardu ieņemšanas operācijai, jo Sardu mūri bija augsti un šķita neieņemami. Taču kāds mardietis vārdā Hirojads bija ievērojis, ka vienā pilsētas mūra posmā nestāv sargi, jo līdieši bija pārliecināti, ka no šīs puses ienaidnieki nespēs iebrukt pilsētā. Mūris šeit bija ļoti stāvs. Hirojads tad arī mēģināja uzrāpties pa mūri un viņam arī tas izdevās. Viņam sekoja pārējie persiešu karavīri. Tā persieši ieņēma Sardas, bet Krēzs krita gūstā.
Kīrs viņam piesprieda nāves sodu, sadedzinot uz sārta. Uz Sārta stāvot Krēzs piepeši atminējies savu sarunu ar Atēnu gudro Solonu, kurš bija teicis, ka nevienu, kas vēl ir dzīvs, nevarot saukt par laimīgu. Atceroties šo sarunu Krēzs esot iesaucies: „Solon!” Kīrs, kurš vēroja kā tiek izpildīts sods, lika tulkam noskaidrot, ko līdietis tur piesaucot. Uzzinājis, ka Krēzs piesauc Solonu un kāpēc piesauc, Kīrs pavēlēja sārtu nodzēst. Taču liesmas bija pārāk stipras un dzesēji nav spējuši ar tām tikt galā. Tad Krēzs redzēdams, ka Kīra kalpi nesekmīgi mēģina apdzēst uguns liesmas, saprata, ka Kīrs par viņu ir apžēlojies. Viņš pacēla rokas pret debesīm, skaļi piesauca Apolonu un lūdzis dievu apdzēst uguns liesmas. Dievs šķiet bija nolēmis uzklausīt izmisušā līdieša lūgšanas, jo pēkšņi skaidrajās debesīs parādījies tumšs mākonis, sācies negaiss un specīgs lietus nodzēsis uguns liesmās. Tā Krēzs izglābās no sadegšanas uguns sārtā. Ne bez augstāku spēku palīdzības.
Kas notika pēc tam, par to lai stāsta pats Hērodots: „Kīrs tagad atzina, ka Krēzs ir krietns vīrs, ko dievi mīl. Viņš lika to novest no sārta un jautāja:
- Krēz, kas gan tevi pierunājis doties karagājienā uz manu zemi un kļūt par manu ienaidnieku, kaut gan tu varēji kļūt par manu draugu?
- Valdniek, - atbildēja Krēzs, - esmu to darījis sev par ļaunu, tev par labu. Vainīgs ir hellēņu dievs, kas pamudināja mani doties karā. Neviens taču nav tik neprātīgs, lai miera vietā izvēlētos karu, jo miera laikā bērni glabā savus vecākus, bet kara laikā vecāki savus bērnus. Kāds dievs laikam ir gribējis, lai ar mani tā notiek.
(....)- Krēz,- viņš(Kīrs)tam sacīja, - tu esi īsts ķēniņš un vari būt noderīgs gan ar darbiem, gan ar padomu, tāpēc lūdz sev dāvanu, ko tu vēlētos tūliņ dabūt.
- Ķēniņ, - atbildēja viņam Krēzs, - tu man sagādātu vislielāko prieku, ja atļautu aizsūtīt šīs važas tam hellēņu dievam, kuru esmu godājis vairāk par visiem citiem; es gribu jautāt, vai viņš paradis krāpt tos, kas dara viņam labu.
Kīrs tad jautājis, ko gan viņš šim dievam pārmetot, tā lūgdams, un Krēzs viņam izstāstījis gan savu nodomu, gan orākula atbildes, bet sevišķi daudz viņš stāstījis par savām veltēm un par to, ka, pītijas atbildes iedrošināts, devies karā pret persiešiem. Visu to stāstīdams, viņš atkal un atkal lūdza, lai viņam atļaujot šim dievam izteikt savu sašutumu.
Bet Kīrs smējās un teica:
- Es tev to atļauju, Krēz, un arī visu citu, ja tev kādreiz būtu, kas vajadzīgs.
Dabūjis piekrišanu, Krēzs aizsūtīja uz Delfiem dažus līdiešus, uzdeva tiem nolikt važas uz tempļa sliekšņa un jautāt, vai Apolonam tagad neesot kauns, ka ar savu atbildi devis Krēzam cerību satriekt Kīra varu un pamudinājis to sākt karu ar persiešiem. Sūtņiem tad bija jānorāda uz važām - tā esot Apolonam izmeklētā kara laupījuma daļa - un jājautā, vai hellēņu dievi paraduši būt nepateicīgi.
Kad līdiešu sūtņi ieradās un pateica, kas tiem bija uzdots, Pītija atbildējusi, ka arī dievs nevarot grozīt likteņa lēmumu (paskat, grieķu uztverē dievi nemaz nebija visvareni!). Krēzs izpircis sava piektā senča noziegumu, kurš nogalinājis savu valdnieku un piesavinājies varu, kas tam nepienācās. Kaut gan Loksijs gribējis panākt, lai nelaime piemeklētu Sardas nevis paša Krēza, bet viņa dēla laikā, likteni viņš tomēr nevarējis novērst. Cik vien bijis iespējams darīt Krēza labā, to viņš arī darījis. Lai Krēzs zinot, ka Sardas ieņemtas un viņš kritis gūstā trīs gadus vēlāk, nekā liktenis lēmis, turklāt vēl dievs viņu izglābis no nāves un liesmām. Nedarot Krēzs arī pareizi, pārmezdams par doto atbildi. Loksijs viņam teicis, ka, dodamies karā pret persiešiem, viņš sagraušot lielu valsti. Ja Krēzs būtu gribējis dabūt labu padomu, viņam vajadzējis sūtīt uz Delfiem un jautāt, kāda valsts domāta - viņa paša vai Kīra. Ja viņš neesot atbildi sapratis un vairāk arī neesot jautājis, tad tā esot viņa paša vaina. Viņš neesot sapratis arī beidzamo atbildi par mūli. Šis mūlis taču bijis Kīrs, jo viņš dzimis no diviem nevienādiem vecākiem: viņam māte - mēdiešu ķēniņa Astiaga meita, tēvs - persietis, mēdiešu kalps, kas, būdams zemāks par kuru katru mēdieti, apprecējis savu pavēlnieci.
Tā pītija atbildēja līdiešiem, bet tie atgriezās ar atbildi Sardās un pateica to Krēzam. Krēzs tagad saprata, ka nevis dievs, bet viņš pats ir vainīgs." 

Saites.
Līdiešu ķēniņi (685.-546.g.pmē.).