Kustīgie akmeņi
- Detaļas
- Skatīts: 2438
Kalifornijas Nāves ielejas akmeņi. Slavenākie no „kustošajiem akmeņiem.”
Zilakmens (Синь-камень).
Leģendārs laukakmenis, kas atrodas pie Pereslavļas Zaļesjes Gorodiščes (Городище) ciema. Folklora vēsta, ka tajā dzīvo kāds gars, kas izpilda sapņus un vēlēšanās. XVII gs. sākumā baznīca iesāka cīņu ar šo pagānu relikviju. Pereslavas Semjonovas (переславской Семеновской) baznīcas diakons Onufrijs (Ануфрий) pavēlēja izrakt lielu bedri un iegāzt Zilakmeni tajā. Tā arī izdarīja, taču pēc pāris gadiem laukakmenis „izlīda” no zemes. Pēc 150 gadiem Pereslavļas varas iestādes sadomāja Zilakmeni ielikt zvanu torņa pamatos. To iekrāva ragavās un veda pa Pleščejeva ezera (Плещеева озеро) ledu. Tas ielūza un akmens nogrima 5 m dziļumā. Drīz zvejnieki pamanīja, ka akmens lēnītēm pārvietojas pa ezera dibenu. Pēc pusgadsimta tas „izlīda” no ezera Jariļina kalna (Ярилина гора) pakājē. Tur tad nu tas guļ vēl šodien.
Notikums ar Anglijas akmeni. Tas noticis Anglijā, Eseksas grāfistē, Otrā pasaules kara laikā. No paaudzes uz paaudzi nodeva nostāstu par ļauno garu, kas slēpjas zem kāda granīta akmeņa. Bet tad buldozers, kas paplašināja ceļu, pavēla granīta bluķi malā. Tālāk sākās kas tāds, ka no visas valsts šurp uz tuvējo ciemu brauca reportieri, viss notiekošais tika smalki aprakstīts tā laika presē.
Ciema zvanu tornī paši sāka zvanīt zvani, pa gaisu lidojuši smagi stabi un lauksaimniecības instrumenti. Pārbaidītie ciema iedzīvotāji pieprasīja nekavējoši atvelt akmeni iepriekšējā vietā. Tas tika izdarīts atbilstošu maģisko rituālu pavadībā un ciemā viss nomierinājās.
Ivana Bakajeva stāsts. Ivans Bakajevs (Иван Бакаев) no Orskas (Орск) Orenburgas apgabalā Krievijā stāsta savā vēstulē: „Bērnībā es ganīju aitas Alatau priekškalnēs. Reiz cieši aizmigu uz milzīga laukakmeņa (10 tonnu svarā). Pamodos no tā, pa zuda pamats – akmens „aizbrauca” kādus trīs metrus, taču ne lejup, kā varētu domāt, bet augšup (!) pa nogāzi – uzara akmeņaino augsni kā arkls un apstājās. Es palūkojos apkārt – neviena, tikai aitas saspiedušās kopā, bet virs pakalna apstājusies dīvaina migla, bieza kā piens. Kaut kādā apstulbumā devos turp, taču pakritu un atjēdzos tikai nākamās dienas rītā gana Amanžola jurtā. Viņš man teica: „Nevienam ne vārda, citādi nospriedīs, ka slims ar galvu un nositīs.” Viņš lika saprast, ka šie laukakmeņi (to tur bija kādi piecdesmit gabali) kādreiz agrāk atradušies vēl piecus kilometrus zemāk pa nogāzi. Reiz Amanžols (arī kā es, būdams gandrīz bērns) tur ganīja aitas. Bet atlidoja „Šaibolas vanniņa” (тазик Шайболы), apstājās virs paugura, un laukakmeņi (tā bērni) draudzīgi devās augšup. Tad „vanniņa” aizlidoja un akmeņi apstājās.” „Šaibolas vanniņa” atlido uz Zemi reti, - teica man vecais gans, - un akmeņi arī kustas reti.”
Rāpojošie akmeņi Kalifornijas Nāves ielejā. Šur tur pa plakni izmētāti dažāda izmēra akmens bluķi. Milzīgie akmeņi paši pārvietojas no vienas vietas uz otru, aiz sevis atstādami skaidras pārvietošanās pēdas. Zinātnieki iemeslus mēģina noskaidrot jau desmitiem gadu.
Rāpojošie akmeņi Reistrekas ezerā. Šajā ASV ezerā sausajā periodā pa tā dibenu notiek autosacīkstes. Ufologiem tas vairāk pazīstams ar saviem "rāpojošajiem akmeņiem." Šejienes akmens bluķi pārvietojas līdzeno ezera dibenu, aiz sevis atstājot labi saskatāmas vagas vairaku centimetru dziļumā.
Izskaidrojumi.
1. Akmeņos iemājojuši Garu pasaules pārstāvji.
2. Lietus un vēja ietekme. Lietus laikā akmeņi varot slīdēt pa mālaino augsni vēja dzīti. Glups izskaidrojums. To praktiski mēģināja pārbaudīt Hempšīras koledžas darbinieki. Lēja ūdeni, stūma akmeni, taču nekas tur galīgi nesanāca. 500 kg smagu akmeni pa slidenu mālu varētu kustināt tikai vējš ar ātrumu 400 km/st. Tādu vēja ātrumu var pieļaut tikai teorētiski...
Saites:
Anomālas parādības.
