Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Livonijas karš (1558.-1583.g.)

Maskavijas cīņa ar Livonijas ordeni, Poliju-Lietuvu (no 1569.g. Žečpospoļita) un Zviedriju 1558.-1583.gados par pieeju Baltijas jūrai.

Politiskā situācija pirms kara. XVI gadsimta pirmajā pusē Maskavas lielkņaziste bija jau izveidojusi vienotu, spēcīgu Krievijas valsti un lielkņazs Ivans IV Bargais 1547.gadā kļuvis par patvaldnieku – caru. Augošajai Krievijas valstij, lai tā varētu īstenot savus saimnieciskos un politiskos mērķus bija nepieciešami tieši sakari ar Rietumeiropu, ko varēja nodrošināt tikai brīva pieeja Baltijas jūrai, bet to traucēja Livonija, kas bija izeidojusies jau XIII gs. Tādejādi veidojās situācija, ka karš par virskundzību Baltijas jūrā kļuva neizbēgams. Tieksmi pēc Baltijas jūras ostām - Narvas, Rīgas, Rēveles, nosacīja arī krievu muižnieku un tirgotāju intereses. 
Kļuvis par lielmestru, Vilhelms Furstenbergs centās padarīt savu ordeni par patiesi neatkarīgu no spēcīgajām valstīm kaimiņos. Viņš cerēja uz Zviedrijas un Dānijas palīdzību, taču velti. 1554.gadā Livonijas sūtņi Novgorodā bija parakstījuši miera līgumu uz 15 gadiem ar Maskaviju. 1557.gada septembrī Livonijas ordeņa lielmestrs Vilhelms Furstenbergs noslēdza ar Polijas karali Sigizmundu II savienību pret Maskavijas valsti. Mestrs gan nemaz tik ļoti nevēlējās karot pret krieviem, un nemaz nenojauta, ka paraksta nāves spriedumu savam ordenim. Uzzinājis par savienību ar poļiem Ivans IV Bargais sajutās brīvs nosolījumiem pret ordeni, jo uzskatīja, ka livonieši formāli ir pārkāpuši miera līgumu.

Kara gaita. Par ieganstu kara uzsākšanai Ivans IV izmantoja sadomātu apstākli, ka Livonijas zemes no XIII gs. nav maksājušas viņam meslus. Vēl XIII gadsimtā Tērbatas novads esot maksājis krievu kņaziem nodevas, bet kopš Livonijas izveidošanās šie maksājumi pārtraukti, tādēļ tagad esot jāsamaksā visi parādi, kas sakrājušies pa šiem gadsimtiem. Cara pieprasītā summa bijusi tik liela, ka ne Tērbatas bīskaps, ne arī Livonijas ordenis nespējis to samaksāt.
1558.gada janvārī Ivana IV Bargā armija pārgāja Livonijas robežu. Krievijas cara karapulki iebruka Livonijā, sākotnēji nesastopot tikpat kā nekādu pretestību – maskaviešu panākumi bija milzīgi, jo Livonijā iebrukumu neviens negaidīja. Pretī iebrucējiem stājās galvenokārt tikai atsevišķu vasaļu vadītas vienības, ko pārsvarā veidoja iezemiešu karavīri. Kad mestrs beidzot vienojās ar arhibīskapu par kopēju sadarbību, kā arī savāca cara pieprasīto summu, bija jau par vēlu.
Vājā livoniešu armija tika pilnīgi sakauta īsā laikā. Krievi ieņēma Narvu un Tērbatu (1558.g. vidū), 1560.gada 2.augustā krievi sakāva ordeņa spēkus Ērģemes kaujā. Ērģemes kauja norisēja nevis pie Ērģemes, bet gan pie Lugažiem (Valkas rajonā, ap 20 kilometru no Ērģemes) Ivana IV Bargā karapulks sakāva apvienotos Ordeņa un arhibīskapa spēkus. Pēc tam maskavieši ieņēma Vīlandes cietoksni.
Maskaviešu armijas panākumus sekmēja igauņu un latviešu zemnieku nemieri, kas sevišķi spēcīgi uzliesmoja ZR Igaunijā 1560.gada rudenī. Furstenbergam palīgā nedevās neviens no sabiedrotajiem. Pats viņš nonāca krievu gūstā 1560.gadā un tā arī netika atbrīvots, pat par spīti Teitoņu ordeņa centieniem.
Livonieši tomēr centās nepieļaut Latvijas un Igaunijas teritorijas nonākšanu Krievijas pakļautībā. Šāds iznākums nebija pieņemams arī citām Baltijas jūras piekrastes valstīm – Dānijai, Zviedrijai un savienotajai Polijai-Lietuvai, tādēļ Livonijas zemes kungi uzsāka sarunas ar šo valstu valdniekiem par padošanos to aizsardzībai. Kurzemes un Sāmsalas-Vīkas bīskaps jau 1559.gadā pārdeva savus valdījumus Dānijas karalim. Drīz vien pēc tam Ziemeļigaunijas vasaļi, kā arī Tallinas pilsēta, nodeva savus valdījumus Zviedrijai, savukārt Rīgas arhibīskaps un Livonijas ordenis nolēma pakļauties Polijas-Lietuvas valdniekam.

Livonijas sabrukums. 1561.gadā Livonijas konfederācija beidza pastāvēt. Pēdējais ordeņa mestrs Gothards Ketlers kļuva par Polijas-Lietuvas karaļa vasali un saņēma lēņa valdījumā Latvijas teritorijas rietumdaļu līdz Daugavai, kur nodibinājās Kurzemes-Zemgales hercogiste, savukārt tagadējās Latgales, Vidzemes un Dienvidigaunijas teritorija nonāca tiešā Polijas-Lietuvas karaļa pakļautībā kā Pārdaugavas hercogiste. Vienīgi Rīga atteicās pievienoties kādai no ārvalstīm un turpmākos 20 gadus saglabāja neatkarību, tomēr Rīgas karaspēks piedalījās turpmākajās cīņās pret Krieviju kopā ar poļiem un lietuviešiem.

1569.gadā abas savienotās valstis – Polija un Lietuvas dižkunigaitija - apvienojās federatīvā valstī, kas ieguva nosaukumu Žečpospolita. Livonijas karš turpinājās – tagad pret Krieviju vērsās divas spēcīgas valstis – Žečpospolita un Zviedrija.
Ivana IV Novgorodas nopostīšana (1570.g.). 1570.gada janvāra sākumā Ivana IV karaspēks aplenca Novgorodu. Pilsētnieki labi apzinājās, kāds liktenis tos gaida, jo 15 000 opričņiku vienību karagājienu pavadīja vardarbība un laupīšanas. Jau bija cietušas Tvera, Torža u.c. pilsētas ceļā no Maskavas uz Novgorodu. Tverā, Otročas klosterī (Отроче монастырь) Ivana IV rokaspuisis Maļuta Skuratovs (Малюта Скуратов) personīgi nogalināja metropolītu Filipu. Un nebija spēka, kas pētu apturēt Novgorodas grautiņu.
Uz tilta pār Volhovu pretim Ivanam IV iznāca novgorodiešu delegācija ar arhibīskapu Pimenu priekšgalā. Maskavietis nemaz neuzklausīja garīdznieku, tam nepalīdzēja arī tas, ka Pimens savulaik bija atbalstījis Ivanu IV viņa cīkstiņā ar metropolītu Filipu. Pēc pazemojošas ņirgāšanās arhibīskapu atcēla no amata un nosūtīja uz klosteri pie Tulas.
Pēc izrēķināšanās ar Pimenu opričņiki pēc ķeizara pavēles metās postīt bajāru un djaku mājas. Pirmās dienas izrēķinājās tikai ar augstdzimušajiem ļaudīm un to ģimenēm pēc tam arī vienkāršo novgorodiešu mājokļus, bet piepils iedzīvotāju mājokļus neaiztika. Pēc tam opričņiki metās arī uz piepili. Upuru skaits jau bija mērāms tūkstošos, nesaudzēja ne sirmgalvjus, ne sievietes, ne bērnus.
Šāda nežēlība liekas neizskaidrojama. Pats maskaviešu ķeizars paziņoja, ka tādā veidā viņš esot "sodījis" nodevējus. Pāris mēnešus pirms uzbrukuma Novgorodai Ivans IV esot saņēmis sūdzību no kāda Pjotra, ko par pārkāpumu esot sodījis Pimens. No Pjotra ziņojuma izrietēja, ka Novgorodas bajāri grasās Novgorodas tronī nosēdināt kņazu Vladimiru Staricki (Владимир Андреевич Старицкий), kā arī nodot pilsētu Polijas karalim Sigizmundam II Augustam. Lai gan Vladimirs Starickis tobrīd pēc Ivana IV pavēles jau bija sodīts ar nāvi, tāda nesaderība tekstā Ivanu IV un tā piekritējus nemaz nesamulsināja. Tātad bija nepieciešams iegansts - un šis derēja labi... Ivans IV bija izglītots cilvēks un visai labi zināja, ka 100 gadu atpakaļ novgorodieši tiešām taisījās nodoties leišu rokās, tomēr nu jau pilsētā bija 1570.gads un noskaņojums bija pavisam cits.
Galu galā pilsēta tika briesmīgi sagrauta - šausmas turpinājās līdz februāra vidum. Sekas vēl pastiprināja sekojošs mēris un bads. Ivans IV ar opričņikiem tikām devās uz Pleskavu, kur grasījās atkārtot savu "pedogoģiju."
Ivana IV karagājiens un Pleskavu (1570.g.). Pēc briesmīgās Novgorodas sagraušanas un izslepkavošanas, kas turpinājās līdz 1570.gada februāra vidum, Ivans IV ar opričņikiem devās uz Pleskavu, kur grasījās atkārtot savu "pedogoģiju." Pilsētu izglāba āksts Nikola Saloss (Никола Салос), kas pareģoja ķeizaram nelaimi, ja neliks Pleskavai mieru. Pēc šī pareģojuma krita labākais ķeizara zirgs un Ivans IV Briesmīgais steigšus devās prom no pilsētas. 
Kaut arī Ivana IV Bargā karapulkiem vēl 1577.gadā izdevās ielauzties Pārdaugavas hercogistē, krievu militārie spēki, cīnoties pret diviem pretiniekiem, bija novājināti. 1582.gadā Krievija bija spiesta noslēgt pamieru ar Žečpospolitu, bet 1583.gadā – ar Zviedriju, atzīstot šo valstu tiesības uz bijušās Livonijas teritoriju.

1577.gadā maskavieši ieņēma Vendenu, taču pēc dažiem mēnešiem pilsēta tika zaudēta, kad pēkšņā nakts uzbrukumā to atguva 200 vācu un poļu kavalēristu.

Vendenas kauja. 1578.gadā krievu keizars Ivans IV mēģinaja izmainīt kara gaitu Livonijā. Tādēļ krievu armija tika sūtīta ieņemt Vendenu (mūsdienu Cēsis). Krievu armija darbojās bez jebkādas iniciatīvas, pie tam vojevodas sāka savstarpēji strīdēties par galveno lomu, kam bija liktenīgas sekas. Tomēr krievu armija nonāca pie Vendenas un pat sāka tās aplenkumu, tomēr laiks jau bija zaudēts.
1578.gada 21.oktobrī pie Vendenas nonāca arī apvienotais poļu-leišu-zviedru karaspēks un praktiski uzreiz uzbruka aplencējiem. Tie, savukārt, tikko paspēja sakārtoties aizsardzībai. Visai drīz no kaujas lauka bēga tatāru kavalērija, tai sekoja daļa krievu pulku. Tomēr palicēji spēja atvairīt uzbrukumu - maskaviešu strēļi un artilēristi atkāpās nometnes nocietinājumos un spēja atsisties. Pārsvars tomēr bija atnācēju pusē, taču tiem vajadzēja sturmēt maskaviešu nometnes nocietinājumus. Krievu vojevodas naktī pameta savus karavīrus un aizbēga no nometnes. Nākamajā diena kauja atsākās un krievu stāvoklis bija bezcerīgs. Saskaņā ar poļu diplomāta Reinholda Heidenšteina sniegtajām ziņām krievu artileristi, izšāvuši visu munīciju, padarīja sev galu, nevēloties krist gūstā. 
Šodien nav zināmi abu kaujā iesaistīto spēku lielums, jo hronikas satur pārspīlējumus. Pēc sakāves pie Cēsīm maskavieši Baltijā tikai aizsargājās un atlikušajos 5 gados zaudēja visu, ko kara sākumā sagrāba.

Poļi pie Pleskavas. 1581.gada augustā Polijas karaļa Stefana Batorija armija nonāca pie Pleskavas, kuras krišana nozīmētu Maskavijas pilnīgu sakāvi karā. Livonijas kara pēdējais posms krieviem bija ārkārtīgi neveiksmīgs, Maskavijas resursi tobrīd bija jau gandrīz pilnīgi izsmelti. Batorija karaspēks bija ne tikai atkarojis visas krievu iepriekš sagrābtās teritorijas, bet bija iebrucis Ivana IV Bargā valstī un ieņēmis vairākas pilsētas. 
Batorija karaspēks lenca Pleskavu veselu pusi gada, bet netālu esošā krievu armija Novgorodā neizdarīja pilnīgi neko, lai palīdzētu ielenktajiem pleskaviešiem. Tomēr pleskavieši vojevodas Ivana Šuiska (Иван Шуйский) vadībā biji labi sagatavojušies aplenkumam, veiksmīgai aizsardzībai labi līdzēja Šuiska pareizā rīcība. Pilsētas aizsardzību veica ne tikai strēļi, bet arī visi pilsētas iedzīvotāji pat sievietes un bērni - tie kopa ievainotos un pienesa munīciju. Dažas sievietes pat cīnījās kopā ar vīriešiem.
Tā 1581.gada rudenī garnizons un pilsētnieki atsita vairākus 47 000 lielās poļu armijas uzbrukumus. Brīžiem likās, ka vēl mazliet un pilsēta kritīs. Īpaši kritiska bija situācija pirmajā uzbrukumā septembrī, kad Batorija kareivji ieņēma divus torņus un bija gatavi iebrukt pilsētā.
Galu galā Batorijam apnika sēdēt pie pilsētas un viņš ar pusi karaspēka aizgāja 1581.gada novembrī. Atlikušie aplencēji neko ar aplenktajiem izdarīt nevarēja, pie tam strēļi un pilsētnieki novārdzināja poļus ar pastāvīgiem izbrukumiem. Pleskaviešu varonīgā aizstāvēšanās stipri iespaidoja Batoriju, kurš piekrita miera sarunām. Pēc miera noteikumiem Maskavijas valsts zaudēja visas teritorijas Baltijā un Lietuvā. Savukārt Batorijs Ivanam IV atgrieza visas iepriekš ieņemtās krievu pilsētas. Tā ka Pleskavas nopelns miera noslēgšanā ir liels.

Kara nozīme. Galu galā Maskavija zaudēja šai karā. Krieviem sekas bija tādas, ka zaudējums karā uzskatāms par prologu nākamajiem juku laikiem Krievijā.