Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Ledus laikmeti

Trīs pēkšņi ledus kušanas posmi, no kuriem pēdējais bija 8000 gadu atpakaļ.

Ledus ledājā ir citādāks, nekā tas, kas ziemā pārklāj ūdenstilpnes. Zem virsējo slāņu spiediena ledus ledājos slāņojas un sāk „tecēt," jo starp slāņiem veidojas slidena virsma. Tā pēdējā leduslaikmeta, kas sākās apmēram pirms 115-120 tūkst. gadu, milzīgie ledāji varēja pārklāt visu Eiropu gandrīz līdz Vidusjūrai, bet Amerikā – vēl tālāk uz dienvidiem, sasniedzot Ohaijas un Misisipi upju satekas rajonu. Šeit pietika mitruma, no kā veidojās ledājs. Turpretī Sibīrijā klimats toreiz, tāpat kā tagad bija sauss, tāpēc, neskatoties uz zemo temperatūru, ledājs tur neveidojās. Ledāja svars bijis tik liels, ka tas atstāja svītrojumus granīta akmeņos un klints bluķos.
Ja ūdens koncentrējās ledājā, mainās apkārtējā vide. Okeānu un jūru platība samazinājās, jo ūdens līmenis kritās par 130-160 m. Pacēlās lielas sauszemes platības. Tas arī bija laiks, kad varēja notikt dažādas cilvēku migrācijas tur, kur citā laikā cilvēkiem ceļu aizšķērsoja ūdens. Tieši tad notika seno cilvēku migrācijas no Āfrikas.

Senākais ledus laikmets (1 000 000 - 542 mlj.g.). Ledus esot sniedzies līdz pat ekvatoram.

Permas ledus laikmets. Permas laika apledojuma pēdas uzietas Indijā, Āfrikā un Madagaskārā, Austrālijā un Dienvidamerikā. Šī apledojuma centrs atradās dienvidpolā un ledus sniedzās tālu uz ziemeļiem - Indijā tas pat atradās uz ziemeļiem no ekvatora. Šis apledojums pierāda S.Vegenera izvirzītās Kontinentu dreifa teorijas pareizību.

Ēmas starpleduslaikmets. Pirms 120-130 tūkstošiem gadu – tad bija siltāk, par 2o augstākās temperatūras, nekā tagad.

Pēdējais Ledus laikmets. Sākās pirms 115-120 tūkstošiem gadu.

Pastāvīgie anticikloni neļāva ledājam turpināt augt, dienvidu mala sāka kust straujāk un straujāk, līdz galu galā sabruka ledāja sistēma. Kušana visdrīzāk notika kā salveida deglaciācija: gan Latvijā, gan Lietuvā kopējā ledāja masīvā izkusa atsevišķas vietas augstienēs. Latvijas centrālā daļa un Austrumlatvijas augstieņu iekšējas daļas varēja atbrīvoties no ledāja jau pirms 18500 gadiem, nedaudz vēlāk – Latgales un Augšzemes augstienes. Un tad atkal ledājs uzbruka. Tas notika pirms 15000-14600 gadiem. Pēc siltāka perioda – jaunā ledāja stabilizācija pirms 14000-13800 gadiem.

Ap 10 500.g.pmē. Straujš siltuma periods sekmēja ledus kušanu un zemju applūšanu. Šis applūšanas periods bijis visintensīvākais un cēli pasaules ūdens līmeni par 66 pēdām. Laikā no 9700.–9100.g.pmē. notika arī stipras Zemes magnētiskā lauka svārstības. Lauka spēks pēkšņi samazinājās 5 reizes, tad atkal pastiprinājās. Vēl vēlāk magnētiskie poli nobīdījās par tūkstošiem jūdžu 20–100 gadu laikā. To varētu būt ietekmējuši uzliesmojumi uz Saules un meteorītu lieti.
Siltuma cēloņi nav zināmi. Iespējams, tas varētu būt Velas supernovas sprādziens (45 gg. attālumā).

Pirms 8000 gadiem (ap 9600.g.pmē.). Spēja ledus kušana, kas katastrofiski atsaucās uz lēzeno piekrastes šelfu. Strauja ūdens līmeņa paaugstināšanās appludināja daudzas zemes. Applūšana nenoritēja vienmērīgi, bet to pavadīja zemestrīces pa lūzumu līnijām – tās izsaukuši ledus masīvi, kas slīdējuši jūrās. Tieši zemestrīces arī radījušas milzīgos paisuma viļņus visos okeānos.
Šāda plūdu gaita tika likta priekšā 1970.gados no amerikāņu ģeologa Čezāres Emiliani (Maiami universitāte). Viņš runāja par plūdu sēriju, kas turpinājušies no 4-100 gadiem un izsaukuši krasu pasaules okeāna līmeņa celšanos.
Pie Havaju salām tika uzietas vairākas applūdušas krasta līnijas līdz pat 1100 m dziļumā. Augstākās pludmales tiek datētas ar pleistocēnu (beidzās ap 10 000 gadu apakaļ) un agrāk. Holocēna (tagadējais laiks) laikā krasta līniju svārstības bija daudz mazākas – ūdens līmenis cēlies tikai par 45-40 m laikā no 10 000 – 5000 gadiem atpakaļ. Iespējams, ka pēc tam ūdens līmenis ir samazinājies, taču visai niecīgi.

Belinga apledojums. Ap 600 000 kvadrātjūdžu ledus pēkšņi iegāzās. Vairāk kā miljons litru saldūdens ieplūda Klusā okeāna dienvidu reģionā katru sekundi. Ūdens līmenis pacēlās par 60 pēdām un ūdens appludināja milzīgas Polinēzijas teritorijas.
Domā, ka straujš svara spiediens uz Klusā okeāna plātni izsauca spiedienu uz Naskas plātni pa līniju, kas saskaras ar Austrumu-Klusā okeāna pacēlumu. Tādējādi Naskas plāksne visai aši sāka līst apukš Dienvidu-Amerikas plātnes malai un Andu kalni strauji pacēlās.

Strauji pacēlās Andi, bet zemu nolaidās Polinēzija.

Pirms 20 000 gadiem, beidzoties pēdējā apledojuma maksimuma fāzei, sākas pakāpeniska ziemeļu puslodes sasilšana, kuru gan uz laiku pārtrauca trīs aukstuma viļņi. Trešais aukstuma vilnis, ģeologu nosaukts par jaunāko driasu, sākās ap 10 900.g.pmē., nomainot silto un mitro aleroda laikmetu.

Vēl arvien turpinās diskusijas par to, kas pirms 12 900 gadiem izraisīja tik krasu temperatūras kritumu. Kā viens no iespējamajiem iemesliem tiek minēta Ziemeļamerikas ledus segas kušana, kad papildus saldūdens pieplūdums Pasaules okeānā izjauca siltuma cirkulāciju.

siltais pēcleduslaikmets turpinās jau 10000-12000 gadu, bet tas nozīmē, ka tas drīz varētu iet uz beigām, tas ir tikai kārtējais siltais interglaciāls, kura maksimums (optimums) bijis atlantiskajā laikā, bet kopš tā klimats kļūst vēsāks un mitrāks. Protams, mēdz būt arī interglaciāli ar vairākiem optimumiem, tad līdz nākamajam leduslaikmetam vēl ir 5000-10000 gadi, bet virzība uz jaunu apledojumu ir ļoti iespējama.

Raksti.
Ojārs Āboltiņš: No leduslaikmeta līdz globālajai sasilšanai.

Saites.
Ģeoloģija.