Magnolijas
Savvaļā aug galvenokārt tropu un subtropu reģionos, tās sastop Ķīnā, Japāna, Korejā, arī Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā. Ir zināmas ap 120-130 magnoliju sugām.
Vēsture. Magnolijas savvaļā ir sastopamas jau ļoti sen un pieskaitāmas pie tādām senāko koku grupām kā ginki, tulpjkoki.
Eiropā kopš XIX gs., kad pirmie magnoliju stādījumi parādījās aristokrātu dārzos. Tās mēģinaja ieaudzēt ar sēklām, kas arī izdevās.
Viens no pirmajiem jaunu šķirni Eiropā XIX gs. selekcionēja francūzis Etjēns Sulanžs, krustojot kailo un lilijziedu magnolijas, kuru izcelsme meklējama Ķīnā.
Ir šķirnes, kas pacieš arī vesāku klimatu - Japānas kobus magnolijas, zvaigžņu magnolijas, lilijziedu, sulanža, gurķaugu, cilindriskās, Kosāra hibrīdu, Virdžīnijas, trīsvainaglapu u.c. sugas. Vecākās magnoliju kolekcijas ir botāniskajos dārzos - Salaspilī un LU Botāniskajā dārzā un arborētumos - galvenokārt Kurzemē (Rucavā, Grobiņā) un Pierīgā (Babītē, Mārupē).
Magnolijam raksturīgi lieli, koši un izteiksmīgi ziedi toņu gammā no sniegbaltas līdz maigi dzeltenai, no tikko jaušami līdz koši rozā.Ziedlapu ormas mēdz būt gan apaļīgas, gan staru veidā, veidojot kuplas vai vienkāršas rozetes. Parastimagnolijām vispirms izplaukst ziedi, noklājot augu, kamēr lapas vēl snauž - tas padara šo koku izskatu īpaši eksotisku.
